Sveiki, mīļie! Te Elīna. Pārrakstīju vakardienas (09.02.) telefonsarunu ar Aiju.
«Visu par pagājušo nedēļu
varat izlasīt internetā un noklausīties Arta blogā. Katrā ziņā mēs tagad esam Ugandas austrumos. Sēžu lauka vidū, man apkārt ir visādas plantācijas, protams, telefons iet tikai uz saules baterijām. Mums šeit pagājušā nedēļā bija konference. Otrdien nokļuvām šeit, trešdien gājām apkārt pa mājām, vietējie mācītāji nāca līdzi, jautāja cilvēkiem, vai viņi ir kristieši. Ja nebija, tad stāstījām, kāpēc ir vajadzīgs Jēzus. Ja bija, tad iedrošinājām un aizlūdzām. Veselu dienu kalpojām, staigājot no mājas uz māju. Te ir ļoti skaista daba, esam netālu no Viktorijas ezera. Sadalījāmies pāros, es biju kopā ar Agri, mums palaimējās, jo mēs staigājām gar pašu ezeru. Redzējām, kā cilvēki ikdienā nodarbojas ar zivīm, cilvēki bija priecīgi. Vienudien trīs cilvēki atgriezās pie Jēzus!
Ceturtdien sākās konference. Bija kādi 30 vai 40 pieaugušie. Viņi bija sarunājuši ar vietējās skolas direktoru, ka mēs tur varam iet, tāpēc mums bija arī 100 bērnu! Es biju laimīga, jo 4dien, 5dien un sestdien varēju ar tiem bērniem darboties — spēlējām spēles, stāstīju viņiem Bībeles stāstus. Ļoti paveicās, ka bija skolas dienas un vietējiem skolotājiem bija jābūt klāt. Man bija foršs skolotājs, kristietis, kas mani tulkoja. Lai bērni mācītos Bībeles pantus no galvas, arī es tos mācījos vietējā valodā, kas viņiem sagādāja lielu prieku. Tādas spēles kā «Namiņš deg» vai «Strautiņš», vai «Pēdējais pāris šķiras» arī viņi nekad nebija spēlējuši, tāpēc ļoti priecājās. Bībeles stāsti viņiem bija vajadzīgi ar kustībām. Tā es trīs dienas noņēmos ar bērniem. Jā, tāda milzīga Svētdienas skola!
Bet pārējie darbojās ar pieaugušajiem. Galvenie runātāji bija Agris un Ilze, jo Artis bija ļoti nopietni slims – temperatūra ap 40 grādiem turējās vairākas dienas. Te ir šausmīgi caurvēji, jo mājām nav logu. Arī braukāšana ar močiem nav viegla. Misija ir pārbaudījums arī veselībai. Viendien vispār mēs ar Ilzi bijām divatā! Tas bija grūti… Bet nu Artis ir vesels. Konferencē turpinājām runāt par to, kā Baznīcai atdzimt, par Dieva Vārdu, ka tas ir dzīvē jāpielieto, jāizdzīvo dziļi. Sestdiena bija ļoti svētīga ar to, ka cilvēkus sadalījām grupās — jauniešus, atraitnes un mācītājus atsevišķi. Tie ir labi brīži, kad cilvēkiem tikt tuvu klāt. Jauniešiem tur ir tādas pašas problēmas kā Latvijā — mazajiem jauniešiem ir problēmas ar skolu, viņi nezina, vai nākošā semestrī varēs mācīties, jo nezina, vai vecākiem būs nauda, bet lielajiem jauniešiem (virs 20) — kā atrast īsto sievu, kā pastāvēt, kad apkārt cilvēki dzīvo lielā amorālībā un netiklībā, kā kristietim pārvarēt kārdinājumus. Vesels bars ar mazajiem puišeļiem, izrādās, nemaz negāja uz baznīcu, bet teica, ka Dievam ticot. Tos es sapurināju, norādot — ja viņi nemeklē Jēzu, kāpēc lai Dievs viņiem palīdzētu?
Svētdien katrs bijām pilnīgi savā baznīcā.
Mūs uzticēja svešiem mācītājiem no konferences, sekojām viņiem. Es biju mazā draudzītē ar 40 cilvēkiem, runāju dievkalpojumā un pēc tam vēl tikos ar cilvēkiem. Tad nu man uzdeva nopietnus jautājumus, piemēram, ko darīt, ja kristiete 20 gadus ir lūgusi par savu vīru, bet viņš nav atgriezies — kā pastāvēt? Kāds vīrs prasīja — viņš atgriezies, kad viņam jau bija divas sievas. Tagad viņš lasa Bībelē, ka netiklais neiemantos Dieva Valstību, ko tad viņam darīt? Dievs deva gudrību atbildēt. Pēc tam pārjautāju vietējiem mācītājiem, vai neatbildēju nepareizi, teica, ka nē. Tam vīram, piemēram, galvenais ir dzīties pēc Jēzus, kas ir Dzīvības Maize, un lūgt Viņam piedošanu par vecās dzīves grēkiem. Bet vienu sievu pamest un nerūpēties viņš nedrīkst, viņam jārūpējas par abām, kā par vienu. Kāda sieviete stāstīja, ka viņai ir nesaskaņas ģimenē, par kurām zina apkārtējie un draudze. Vai viņai vispār ir tiesības kaut ko draudzē mācīt? Cilvēki lietām pieiet ļoti praktiski, kā Bībelē rakstīts, tā ir jādzīvo!
Svētdienas vakarā bijām tik ļoti noguruši, ka teicām, ka mums vajag atpūsties. Viņi arī skatījās uz mums un piekrita tam. Noīrējām laivu un braucām pa Viktorijas ezeru uz salām, kur arī dzīvo cilvēku. Tas nu bija fantastiski. Sapratām, ka nākamgad noteikti kādai komandai jābrauc uz tām salām, jo tie cilvēki jau, ieraugot vietējos mācītājus, sagaidīja, ka mēs uz viņiem runāsim, bet mēs teicām — nē, mēs tikai paskatīsimies. Ja es te, austrumos, palikšu ilgāku laiku, es arī noteikti mēģināšu stiprināt cilvēkus salās. Izrādās, ka tur ir lielas problēmas ar alkoholu… Tur zeme ir lētāka, tāpēc tur pārcēlušies cilvēki, kas sauszemē nav varējuši iekārtot savas dzīves. Un, ja nav Dieva, tad ir alkohols… Tā kā tur ir daudz darba. Līdz ar tumsu atgriezāmies laivās, bija arī viena musulmaņu meitene, daudz ar viņu runājām. Viņa uzskata, ka viņai nav grēka. Beigās tikām līdz tam, ka miesā ir grēks, ka piedzimsti grēcīgs, tomēr viņa vēl nebija gatava kļūt par kristieti. Te uz katra soļa sastopamies ar interesi par mums baltās ādas krāsas dēļ, cilvēki grib runāties un saņemt kaut ko. Ir svarīgi, lai mums ir arī atpūtas dienas, kad varam lūgt un Dieva kaut ko saņemt. Citādāk — cik ilgi var dot, neko nesaņemot?
Man zem ādas aizvien atradās viena «džiga»
šausmīgi milzīga, kas jau sāka pūt un tikai tad sāka sāpēt, to izvilkām. Bet es ļoti smagi apdedzināju kāju pret izpūtēju. Kāpjot nost no motocikla, sapinos svārkos un ļoti apdedzinājos. Sākumā centos ārstēties pati, pēc tam zvanīju mammai, prasīju, kā ārstēties, tad lēnām sāka dzīt. Bet pirmās dienas vispār nezināju, ko darīt. Apdegums ir milzīgs, vismaz kā puse plaukstas. Citādāk ir labi. Misija vispār nozīmē nemitīgas grūtības. Vienu nakti pamodos un atklāju, ka moskītu tīklā ir nenormāli milzīga lapsene — kā mūsu irši. Izrādījās, ka tā lapsene tur visu nakti ir lidinājusies, bet nav mani sakodusi! Tad es kārtējoreiz priecājos par Dieva apsardzību — ka pat lauvām varētu gulēt blakus! Piedzīvoju lielu Dieva žēlastību.
Ir ļoti sakarīgi brāļi, ar kuriem kopā kalpojam. Atklājām, ka mūsu brālim Džeraldam ir kaut kādas bailes. Viņš mūsos redz lielu daļu naudas vairāk nekā cilvēkus, kas grib kalpot. Ar to mēs šobrīd cīnāmies, mēģinām viņam parādīt, ka mēs neesam viņa, bet Dieva īpašums, ka viņam nepieder mūsu nauda, bet ka arī tā pieder Dievam. Kaut kā grūti ir viņam to saprast. Tā vispār Āfrikas cilvēkiem ir problēma. Viņi ir pieraduši, ka baltie nāk ar naudu, principā sākumā neko citu nesagaida. Man bija svētdien saruna ar vienu mācītāju, vispirms viņš gribēja naudu. Kad saprata, ka man nav naudas, tad skaidri pateica, kāpēc viņam tas vajadzīgs. Viņš gribētu Latvijā atrast kādu cilvēku, kas būtu gatavs viņu personīgi pabalstīt. Viņš ir jauns, talantīgs mācītājs, kurš grib tālāk izglītoties, iegūt maģistra grādu teoloģijā un misioloģijā, viņš ir patiešām spēcīgs, gatavs kalpot arī Eiropā, bet viņam vajadzīgs finansiāls atbalsts. Teica, lai es ierakstu interneta mājas lapā, ka viņš tāds ir — ja kāds grib, tad var pieteikties viņu atbalstīt. Pēc tam viņš, izteicis savu sāpi, sāka interesēties, kāpēc es te esmu, ko es daru Latvijā. Pirmais, ko viņi uzreiz grib, ir jaunā vietā celt baznīcu. Bet priekš kam naudu ielikt mūros, nevis cilvēkos? Lēnām klausījās, pārdomāja visi, kam to teicu. Mēs jau paši tam esam daudzreiz gājuši cauri.
Vēl mūs reiz uzņēma divi forši brāļi — Maikls un Džošafats. Džošafatam ir arī skola, kur mācās bāreņi, bet nav pat tualešu, tāfeļu, reizēm nav ēdamā. Sarunāju, ka pēc atgriešanās Kampalā aizvedīšu viņam kādus līdzekļus. Viņi mācās zīmēt smiltīs, viņiem pat nav, kur pierakstīt…
Priecīga ziņa — viņiem valsts apmaksā sievietēm ģimenes plānošana, dod pa brīvu pretapaugļošanās līdzekļus — tabletes, plāksterus, kapsulas. Sievietes gan pārsvarā ir bez izglītības, tāpēc reti šīs iespējas izmanto. Šodien vēl te atpūtīsimies, otrdien, trešdien dosimies uz ciemu Mutumba, kur iesim no mājas uz māju, uzrunāsim vietējos cilvēkus, pēc tam dosimies uz ciemu Namamera, kur arī darīsim to pašu. Pēc tam visi atgriežamies Kampalā un nākošnedēļ jau mūsējie dodas mājās.
Kāda ir sajūta, zinot, ka palikšu viena?
Reizēm uznāk liela neziņa. Lūdzu, bet neesmu vēl saņēmusi ļoti skaidru atbildi, ko man vajadzētu te darīt. Bet manī joprojām ir miers par to, ka man te jābūt. Būs garlaicīgāk :) Mēs jau te tikai četri esam palikuši — Ģirts ar Jāni kopā ar bīskapu vēlreiz aizbrauca uz Kibale rajonu, Laima un Ilze bija Kampalā. Bet mums ir ļoti jautri — nav nevienas ēdienreizes, kad mēs kārtīgi neizsmietos. Tas pietrūks.
Galvenais — paši turaties.»
«Visu par pagājušo nedēļu
varat izlasīt internetā un noklausīties Arta blogā. Katrā ziņā mēs tagad esam Ugandas austrumos. Sēžu lauka vidū, man apkārt ir visādas plantācijas, protams, telefons iet tikai uz saules baterijām. Mums šeit pagājušā nedēļā bija konference. Otrdien nokļuvām šeit, trešdien gājām apkārt pa mājām, vietējie mācītāji nāca līdzi, jautāja cilvēkiem, vai viņi ir kristieši. Ja nebija, tad stāstījām, kāpēc ir vajadzīgs Jēzus. Ja bija, tad iedrošinājām un aizlūdzām. Veselu dienu kalpojām, staigājot no mājas uz māju. Te ir ļoti skaista daba, esam netālu no Viktorijas ezera. Sadalījāmies pāros, es biju kopā ar Agri, mums palaimējās, jo mēs staigājām gar pašu ezeru. Redzējām, kā cilvēki ikdienā nodarbojas ar zivīm, cilvēki bija priecīgi. Vienudien trīs cilvēki atgriezās pie Jēzus!
Ceturtdien sākās konference. Bija kādi 30 vai 40 pieaugušie. Viņi bija sarunājuši ar vietējās skolas direktoru, ka mēs tur varam iet, tāpēc mums bija arī 100 bērnu! Es biju laimīga, jo 4dien, 5dien un sestdien varēju ar tiem bērniem darboties — spēlējām spēles, stāstīju viņiem Bībeles stāstus. Ļoti paveicās, ka bija skolas dienas un vietējiem skolotājiem bija jābūt klāt. Man bija foršs skolotājs, kristietis, kas mani tulkoja. Lai bērni mācītos Bībeles pantus no galvas, arī es tos mācījos vietējā valodā, kas viņiem sagādāja lielu prieku. Tādas spēles kā «Namiņš deg» vai «Strautiņš», vai «Pēdējais pāris šķiras» arī viņi nekad nebija spēlējuši, tāpēc ļoti priecājās. Bībeles stāsti viņiem bija vajadzīgi ar kustībām. Tā es trīs dienas noņēmos ar bērniem. Jā, tāda milzīga Svētdienas skola!
Bet pārējie darbojās ar pieaugušajiem. Galvenie runātāji bija Agris un Ilze, jo Artis bija ļoti nopietni slims – temperatūra ap 40 grādiem turējās vairākas dienas. Te ir šausmīgi caurvēji, jo mājām nav logu. Arī braukāšana ar močiem nav viegla. Misija ir pārbaudījums arī veselībai. Viendien vispār mēs ar Ilzi bijām divatā! Tas bija grūti… Bet nu Artis ir vesels. Konferencē turpinājām runāt par to, kā Baznīcai atdzimt, par Dieva Vārdu, ka tas ir dzīvē jāpielieto, jāizdzīvo dziļi. Sestdiena bija ļoti svētīga ar to, ka cilvēkus sadalījām grupās — jauniešus, atraitnes un mācītājus atsevišķi. Tie ir labi brīži, kad cilvēkiem tikt tuvu klāt. Jauniešiem tur ir tādas pašas problēmas kā Latvijā — mazajiem jauniešiem ir problēmas ar skolu, viņi nezina, vai nākošā semestrī varēs mācīties, jo nezina, vai vecākiem būs nauda, bet lielajiem jauniešiem (virs 20) — kā atrast īsto sievu, kā pastāvēt, kad apkārt cilvēki dzīvo lielā amorālībā un netiklībā, kā kristietim pārvarēt kārdinājumus. Vesels bars ar mazajiem puišeļiem, izrādās, nemaz negāja uz baznīcu, bet teica, ka Dievam ticot. Tos es sapurināju, norādot — ja viņi nemeklē Jēzu, kāpēc lai Dievs viņiem palīdzētu?
Svētdien katrs bijām pilnīgi savā baznīcā.
Mūs uzticēja svešiem mācītājiem no konferences, sekojām viņiem. Es biju mazā draudzītē ar 40 cilvēkiem, runāju dievkalpojumā un pēc tam vēl tikos ar cilvēkiem. Tad nu man uzdeva nopietnus jautājumus, piemēram, ko darīt, ja kristiete 20 gadus ir lūgusi par savu vīru, bet viņš nav atgriezies — kā pastāvēt? Kāds vīrs prasīja — viņš atgriezies, kad viņam jau bija divas sievas. Tagad viņš lasa Bībelē, ka netiklais neiemantos Dieva Valstību, ko tad viņam darīt? Dievs deva gudrību atbildēt. Pēc tam pārjautāju vietējiem mācītājiem, vai neatbildēju nepareizi, teica, ka nē. Tam vīram, piemēram, galvenais ir dzīties pēc Jēzus, kas ir Dzīvības Maize, un lūgt Viņam piedošanu par vecās dzīves grēkiem. Bet vienu sievu pamest un nerūpēties viņš nedrīkst, viņam jārūpējas par abām, kā par vienu. Kāda sieviete stāstīja, ka viņai ir nesaskaņas ģimenē, par kurām zina apkārtējie un draudze. Vai viņai vispār ir tiesības kaut ko draudzē mācīt? Cilvēki lietām pieiet ļoti praktiski, kā Bībelē rakstīts, tā ir jādzīvo!
Svētdienas vakarā bijām tik ļoti noguruši, ka teicām, ka mums vajag atpūsties. Viņi arī skatījās uz mums un piekrita tam. Noīrējām laivu un braucām pa Viktorijas ezeru uz salām, kur arī dzīvo cilvēku. Tas nu bija fantastiski. Sapratām, ka nākamgad noteikti kādai komandai jābrauc uz tām salām, jo tie cilvēki jau, ieraugot vietējos mācītājus, sagaidīja, ka mēs uz viņiem runāsim, bet mēs teicām — nē, mēs tikai paskatīsimies. Ja es te, austrumos, palikšu ilgāku laiku, es arī noteikti mēģināšu stiprināt cilvēkus salās. Izrādās, ka tur ir lielas problēmas ar alkoholu… Tur zeme ir lētāka, tāpēc tur pārcēlušies cilvēki, kas sauszemē nav varējuši iekārtot savas dzīves. Un, ja nav Dieva, tad ir alkohols… Tā kā tur ir daudz darba. Līdz ar tumsu atgriezāmies laivās, bija arī viena musulmaņu meitene, daudz ar viņu runājām. Viņa uzskata, ka viņai nav grēka. Beigās tikām līdz tam, ka miesā ir grēks, ka piedzimsti grēcīgs, tomēr viņa vēl nebija gatava kļūt par kristieti. Te uz katra soļa sastopamies ar interesi par mums baltās ādas krāsas dēļ, cilvēki grib runāties un saņemt kaut ko. Ir svarīgi, lai mums ir arī atpūtas dienas, kad varam lūgt un Dieva kaut ko saņemt. Citādāk — cik ilgi var dot, neko nesaņemot?
Man zem ādas aizvien atradās viena «džiga»
šausmīgi milzīga, kas jau sāka pūt un tikai tad sāka sāpēt, to izvilkām. Bet es ļoti smagi apdedzināju kāju pret izpūtēju. Kāpjot nost no motocikla, sapinos svārkos un ļoti apdedzinājos. Sākumā centos ārstēties pati, pēc tam zvanīju mammai, prasīju, kā ārstēties, tad lēnām sāka dzīt. Bet pirmās dienas vispār nezināju, ko darīt. Apdegums ir milzīgs, vismaz kā puse plaukstas. Citādāk ir labi. Misija vispār nozīmē nemitīgas grūtības. Vienu nakti pamodos un atklāju, ka moskītu tīklā ir nenormāli milzīga lapsene — kā mūsu irši. Izrādījās, ka tā lapsene tur visu nakti ir lidinājusies, bet nav mani sakodusi! Tad es kārtējoreiz priecājos par Dieva apsardzību — ka pat lauvām varētu gulēt blakus! Piedzīvoju lielu Dieva žēlastību.
Ir ļoti sakarīgi brāļi, ar kuriem kopā kalpojam. Atklājām, ka mūsu brālim Džeraldam ir kaut kādas bailes. Viņš mūsos redz lielu daļu naudas vairāk nekā cilvēkus, kas grib kalpot. Ar to mēs šobrīd cīnāmies, mēģinām viņam parādīt, ka mēs neesam viņa, bet Dieva īpašums, ka viņam nepieder mūsu nauda, bet ka arī tā pieder Dievam. Kaut kā grūti ir viņam to saprast. Tā vispār Āfrikas cilvēkiem ir problēma. Viņi ir pieraduši, ka baltie nāk ar naudu, principā sākumā neko citu nesagaida. Man bija svētdien saruna ar vienu mācītāju, vispirms viņš gribēja naudu. Kad saprata, ka man nav naudas, tad skaidri pateica, kāpēc viņam tas vajadzīgs. Viņš gribētu Latvijā atrast kādu cilvēku, kas būtu gatavs viņu personīgi pabalstīt. Viņš ir jauns, talantīgs mācītājs, kurš grib tālāk izglītoties, iegūt maģistra grādu teoloģijā un misioloģijā, viņš ir patiešām spēcīgs, gatavs kalpot arī Eiropā, bet viņam vajadzīgs finansiāls atbalsts. Teica, lai es ierakstu interneta mājas lapā, ka viņš tāds ir — ja kāds grib, tad var pieteikties viņu atbalstīt. Pēc tam viņš, izteicis savu sāpi, sāka interesēties, kāpēc es te esmu, ko es daru Latvijā. Pirmais, ko viņi uzreiz grib, ir jaunā vietā celt baznīcu. Bet priekš kam naudu ielikt mūros, nevis cilvēkos? Lēnām klausījās, pārdomāja visi, kam to teicu. Mēs jau paši tam esam daudzreiz gājuši cauri.
Vēl mūs reiz uzņēma divi forši brāļi — Maikls un Džošafats. Džošafatam ir arī skola, kur mācās bāreņi, bet nav pat tualešu, tāfeļu, reizēm nav ēdamā. Sarunāju, ka pēc atgriešanās Kampalā aizvedīšu viņam kādus līdzekļus. Viņi mācās zīmēt smiltīs, viņiem pat nav, kur pierakstīt…
Priecīga ziņa — viņiem valsts apmaksā sievietēm ģimenes plānošana, dod pa brīvu pretapaugļošanās līdzekļus — tabletes, plāksterus, kapsulas. Sievietes gan pārsvarā ir bez izglītības, tāpēc reti šīs iespējas izmanto. Šodien vēl te atpūtīsimies, otrdien, trešdien dosimies uz ciemu Mutumba, kur iesim no mājas uz māju, uzrunāsim vietējos cilvēkus, pēc tam dosimies uz ciemu Namamera, kur arī darīsim to pašu. Pēc tam visi atgriežamies Kampalā un nākošnedēļ jau mūsējie dodas mājās.
Kāda ir sajūta, zinot, ka palikšu viena?
Reizēm uznāk liela neziņa. Lūdzu, bet neesmu vēl saņēmusi ļoti skaidru atbildi, ko man vajadzētu te darīt. Bet manī joprojām ir miers par to, ka man te jābūt. Būs garlaicīgāk :) Mēs jau te tikai četri esam palikuši — Ģirts ar Jāni kopā ar bīskapu vēlreiz aizbrauca uz Kibale rajonu, Laima un Ilze bija Kampalā. Bet mums ir ļoti jautri — nav nevienas ēdienreizes, kad mēs kārtīgi neizsmietos. Tas pietrūks.
Galvenais — paši turaties.»
Njaa, tas nav nekaads izklaides pasaakums.... Ludzam, lai Jums visiem veseliiba un speeks to visu iztureet...
AtbildētDzēstAr Dievpaliigu - Ilzite
Turieties, miiliisi! Dievs juus pamatiigi paarbauda. Tacu zinu - jus to iztureesiet un ar savu piemeeru iedvesmosiet arii citus! Luugsu par jums.
AtbildētDzēstAnita