Saruna ar Aiju Dzeni 23.04.09. ap plkst.15:00
«Šajā nedēļā bija plānots
katru dienu iet no mājas uz māju. Bet Dievs mainīja plānus, jo pirmdienas naktī bija ļoti spēcīga vētra. Āfrikā viņi guļ mājās ar salmu jumtiem, un kad ir spēcīgas lietusgāzes, viss izlīst cauri. Es gulēju ļoti labā mājā ar kārtīgu jumtu, vienalga tā vētra bija tik spēcīga, ka pa vienu mazu logu, kuram nav stikla, mana istaba no tā ūdens daudzuma pludoja. Bet tagad es zinu, kā jūtas vietējie. Vētras dēļ mēs palīdzējām kādai sievietei no Džošafata draudzes uzbūvēt jaunu māju, jo vecā tikpat kā sabrukusi. Draudze nopirka kādus materiālus. Pirmdien, otrdien un trešdien mēs cēlām viņai māju. Tad nu tagad es zinu, kā Āfrikā var uzcelt māju. Darbarīks ir līdzīgs lielam nazim kā zāģim, un ar to visu dara. Nomēra, izrok caurumus zemē, saliek kokus karkasam. Un tad uzliek jumtu. Es pieliku apmēram kādas 105 000 naudiņas (Ls 30) no sevis jumta materiāliem, jo draudze bija nopirkusi par maz materiāla. Tagad viņai ir palicis taisīt no māliem sienas. Kad Jēzus man prasīs, ko esmu darījusi Āfrikā, varēšu teikt, esmu palīdzējusi vienai atraitnei uzbūvēt māju!
Šodien mēs ejam no mājas uz māju,
rīt būsim Bībeles skolā. Tajās mājās, kur es guļu, uzturas arī 5 mācītāji, un mums ir ļoti interesantas sarunas vakaros – par Latviju, par vietējām sievietēm un vīriešiem, par lauksaimniecību, par draudzēm. Mācītāji arī ir laimīgi, ka viņi var pavadīt laiku kopā ar balto sievieti. Viņi mani apkalpo, pienes ūdeni. Jo pārsvarā vietējās sievietes ir tās, kas apkalpo.
- Kā Bībeles skola?
- Skola ir ļoti laba, labas pamatlietas tiek dotas. Daudz esmu sapratusi personīgi, kaut vai par kristību. Par pagremdēšanas nozīmi, jo Rakstos ir skaidri par to rakstīts. Bet daudz mēs arī staigājam riņķī pa mājām, un visā Bībeles skolā nepiedalos. Bībeles skolā ir viens vietējais skolotājs no Kampalas, ļoti izglītots un inteliģents mācītājs. Viņš nemitīgi citē Rakstus. Es esmu iemācījusies, kā viņi māca. Ir lekcija par tēmu 40-45 minūtes. Tad apmēram 15 minūtes lektors uzdod jautājumus auditorijai, pārbaudot, cik ir labi klausījušies. Otra skolotāja ir 23 gadus veca amerikāniete, kura nāk no misionāru ģimenes un zina krievu valodu. Esot Āfrikā, es varu arī tagad sarunāties krieviski. Viņu sauc Rusela un viņa ir trešo reizi Ugandā. Dievs viņas sirdī ielicis divas valstis – Ugandu un Igauniju. Viņas kalpošana sākās ar bērniem, līdzīgi kā man. Un šobrīd viņa kalpo, vadot Bībeles skolu.
Diena man ir tāda, ka no rīta es palīdzu tai atraitnei, tad katru dienu cenšos apciemot Auroru un šo amerikānieti skolotāju un tad vakarā tiekos ar mācītājiem. Daudz sanāk sarunāties.
Šonedēļ es tiku pie ģitāras.
Aurorai kāds bija uzdāvinājis ģitāru, viņa bija atvedusi uz šo ciematu, bet neviens īsti nav mācējis spēlēt. Un tagad es vakaros un rītos mājās spēlēju un dziedu pilnā balsī mūsu slavēšanas dziesmas. Es arī atradu vienu jauku kungu ap 50 gadiem, kurš fantastiski spēlē ģitāru. Bet viņam nav naudas pašam nopirkt, un tad nu es domāju par kādu iespēju, kā viņam uzdāvināt. Jo viņš ļoti skaisti spēlē, un arī ļoti interesanti, ar kādiem afrikāņu akordiem, kādus mēs Eiropā nemaz nezinām. Šonedēļ skolā beidzās trimestris un tad es biju ar ģitāru un to amerikāņu jauno skolotāju ciemos pie Auroras skolas bērniem. Bērni bija ļoti laimīgi, ka varēja dzirdēt ģitāru. Šonedēļ esmu bijusi daudz kopā ar Auroru. Arī svētdien (19.04.) biju pie Auroras draudzē un runāju par 10.tiesu. Runāju par Barnabu un Pāvilu. Interesanti, ka Barnaba un Pāvils bija tie cilvēki, kuriem draudze uzticēja nest ziedojumus uz Jeruzalemi. Es sapratu kādu garīgu principu, ka draudzes kasieris vai kāds cits cilvēks, kas kalpo pie naudas, var būt tikai tāds, kurš pats ir uzticams un pats dod 10.tiesu. Tādas pārdomas man bija.
Staigājot no mājas uz māju ir kādreiz, kad runā ar cilvēkiem, bet viņi saka, ka nav gatavi pieņemt Jēzu. Bet šonedēļ bija tā, ka satikām kādu cilvēku ar ģimeni, kuri pārtiek no tā, ka gatavo vietējiem alkoholu. Mēs runājām ar viņu visai skarbi – vai viņš saprot, ka nogalina cilvēkus ar to, ko dara un tādā veidā ir sātana līdzgaitnieks? Tad viņš palika tāds domīgs. Un šonedēļ viņš zvanīja un meklēja rokā un teica, lai braucam pie viņa šovakar, ka viņš ir gatavs pieņemt Jēzu un ir gatavs atteikties no alkohola. Daudzi bija uz viņu runājuši, bet prieks, ka Dievs lieto arī mūs.
Par nākamajiem plāniem-
sestdien Auroras baznīcā būs kristības, kurās es arī piedalīšos, beidzot redzēšu, kā viņi to dara, kristot Viktorijas ezerā. Sestdien mēs dosimies atpakaļ uz Kampalu un divas nedēļas būsim Ugandas Rietumu daļā Kimbalā. Atpakaļ mēs būsim tikai 11.maijā. Tur Džošafatam ir jāmāca Bībeles skolā 7-8 vietējie mācītāji. Es arī palīdzēšu mācīt, viņš grib lai runāju par 10.tiesu, draudzes administrāciju u.c. Tā arī ir tā vieta, kur mēs visi latvieši aizbraucām un kur bija pirmā konference. Es gribu tur atgriezties un redzēt, kas ir izmainījies pēc mums un kas nē. Vietējie mācītāji arī vēlas redzēt mūs savās draudzēs, lai stiprinām draudzes cilvēkus. No 14.-16.maijam ir jauniešu nometne Namamerā apmēram 100 jauniešiem. Un tur ir daudz ko plānot un domāt. Tēmu viņi ir atstājuši manā ziņā. Bet saprotu, ka ir jārunā par attiecībām pirms laulībām un par to, kā veidot savu ģimeni.
Pēc tam 17. un 18.maijā es būšu netālu no Viktorijas ezera, kur ir nesen atvērta jauna draudze. 22.-23.maijā kalpojam no mājas uz māju Bukubalu, kas ir tālāks ciematiņš. 24.maijā es būšu kopā ar vienu mīļu brāli viņa baznīcā. 25.-31.maijam plānojam ar Džošafatu, ja mums iznāks nauda, apciemot vēl tālāku ciematu un stiprināt mājas grupas. Pirmajā jūnija nedēļā būšu Džošafata draudzē. Un otrajā jūnija nedēļā es gribētu aizbraukt uz Keniju, jo kādās konferencēs mums ir bijuši cilvēki no Kenijas, un viņi vēlas, lai arī tur ierodamies un stiprinām viņus.
- Vai neteici, ka tev nav vēlams būt Kenijā dēļ uzturēšanās atļaujas?
- Patiesībā Kenijā ir tā, ka viņi ir pieraduši pie baltajiem cilvēkiem, un ja mēs šķērsojam robežu nelegāli, kas ir caur ezeru, tad mazajos zvejnieku ciematiņos mani neviens īpaši var neievērot un pasi neprasīs. Tā vismaz viņi saka.
- Kā ar bērniem, kuri bija aizlūgšanās?
- Visi tie iepriekš minētie bērni, par kuriem ir lūgts un kuri vesti uz slimnīcu, ir veseli un priecīgi. Paldies par aizlūgšanām! Dievs uztur viņu dzīvību pat tad, kad liekas, vecāki par viņiem nerūpējas. Pirms mēs braucām uz salām, bija kāds puisis, kura vecākiem mēs stingri teicām, ka viņš ir jāved uz slimnīcu. Puisim bija spēcīga vemšana un man likās, ka viņam bija tārpi vēderā. Vecāki to neizdarīja. Viņš teica, ka vienkārši tajā naktī viņš bija atstāts viens pats (it kā nomiršanai), bet vemšana pārgāja. Paldies Dievam. Arī man pašai bija ļoti piepampusi kāja, no savām zālēm es vairs nezināju, ko darīt. Sāku dzert antibiotikas, bet pampums turpinājās. Tad sāku likt kaut kādu vietējās medicīnas ziedi un pārgāja. Man arī seja bija visa vienās pumpās, es nesapratu no kā. Izrādījās no ūdens, kādu nakti nebiju uzmanīgi mazgājusies un nomazgājusi seju neīstajā ūdenī. Seja ir jāmazgā tikai dzeramajā ūdenī.
- Vai šobrīd ir labāki dabas apstākļi?
- Jā, tagad ir lietus sezona un lēnām kaut kas aug. Bet visam vēl ir jāaug. Labākais ir, ka viņos pašos ir parādījusies cerība. Es izdevu lielu naudas summu 572 000 vietējās naudas (ap Ls 221.00) Džošafata draudzei arbūza projektam. Es apsolos drīzumā dot atskaiti par izlietoto naudu ar māsiņas starpniecību. Šomēnes bija saziedota ļoti liela naudas summa. Mēs bijām arī pirmdien apskatīt zemi. Interesanti, ka to zemi lietošanā iedevis Ali tēvs (jau pieminētais musulmanis, kurš vēl turas pie savas ticības). Viņš atvēlēja baznīcai lielu savas zemes gabalu. Jācer, ka pēc 3 mēnešiem draudze pārdos savus arbūzus, kas būs viņiem izauguši. Es esmu ļoti priecīga, ka ir tā naudiņa, ko iedot šai draudzei. Jo viņi tiešām ir sākuši no nulles un daudz palīdz citiem cilvēkiem. Draudze varēs būt par svētību, viņi varēs ziedot labdarībai un arī pašiem pietiks nākamai ražai.
Aizlūgšanu vajadzības –
par nākamās nedēļas Bībeles skolu, kad jārunā uz mācītājiem. Par jauniešu konferenci, jo te ir tā pati problēma, ka baznīcās nav daudz jauniešu. Ir daudz pateicību – par saziedoto naudu. Es saprotu, ka Latvijā ir krīze, bet Dievs un cilvēki ir bijuši žēlīgi. Par Dieva darbu, vedot cilvēkus pie Jēzus.
(Fonā parādās lieli bērnu bļāvieni. Aijiņa mierīgi saka: „Bērniņi raud.” „Viņi nerūpējas par raudošiem bērniņiem. Nav tā, kā mēs pieraduši, ja raud, tad jāmierina. Te viņiem ir astoņi deviņi, kas raud. Es eju kādreiz arī mierināt, bet svešiem bērniem mana baltā ādas krāsa ir biedējoša.)
Vēl mani te ļoti sargā, man, piemēram, neļauj iet krūmos, neļauj kaplēt, jo varu savainot sevi. Bet es arī saprotu, kāpēc viņi tā sargā. Jo ir kādas lietas, kas ir bīstamas manai veselībai. Piemēram, ja es sevi savainoju un brūcē iekļūst tā vietējā zeme, es jau piedzīvoju, kā tas ir, kad „aug” kāja.
Kā ar skumjām pēc Latvijas? Man pirmo reizi tādas bija. Es sailgojos pēc mājām. Bet tas ir pārejoši. Es ilgojos pēc cilvēkiem – ģimenes un draugiem. Bet tas ir ciešami. Un es jau katru dienu saprotu, ka esmu Āfrikā un tā ir Dieva žēlastība. Es arī ļoti jūtu aizlūgšanu spēku. Paldies!
svētdiena, 2009. gada 26. aprīlis
ceturtdiena, 2009. gada 16. aprīlis
Aija atgriezusies atpakaļ uz sauszemes
Aijas Dzenes stāstītais sarunā ar Andu Mežiņu 16.04.2009. ap plkst.11:30
„Esmu kopš otrdienas
(14.04.) atpakaļ uz sauszemes un tūlīt kopā ar mācītājiem, kuri sabraukuši uz Bībeles skolu, pusdienosim.
Bet vēl par salās piedzīvoto - ceturtdien (09.04.) mēs ar Džošafu devāmies lielu gabalu ar kājām (ap 10km) uz citu zemnieku ciematiņu. Tur bija vērtīga saruna ar mācītāja Džošafas brāli, kurš bija kā „pazudušais dēls”. Viņš bija pieņēmis Kristu, bet tad atkritis atpakaļ. Viņš sastrīdējās ar citu savu brāli un aizbēga no mājām. Viņš tajā mazajā ciematiņā dzīvo un ir zvejnieks. Kad mēs runājām, prasīju viņam, kā viņš redz savu nākotni, viņš teica, ka zvejos. Tā mēs norunājām ilgi, bet beigās viņš atgriezās pie Kristus un teica, ka brauks mājās un izlīgs ar savu ģimeni.
Vēlāk vakarā mēs braucām uz nākamo salu, un es beidzot sapratu, ko nozīmē Viktorijas ezers, tas ir kā jūra ar pamatīgiem viļņiem. Mēs braucām kādas 4 stundas līdz to salu sasniedzām. Kad sasniedzām to salu, es nebiju gaidījusi, ka tur sastapšu izglītotu mācītāju ar grādu teoloģijā. Viņš uz salu ieradies pirms 7 gadiem Dieva aicināts no Bugiri pilsētas, kas ir Ugandas austrumos. Viņam bija bail no ūdens un viņš nemācēja zvejot, bet tagad ir to iemācījies. Viņš ir arī zemkopis. Viņš apstrādā zemi, bet kad sāk kas augt, tad vietējie zagļi nāk un visu nozog. Un tā viņš dzīvo, cīnoties ar izdzīvošanu.
Kad mēs, latvieši, kā komanda bijām šai pusē, mums tur bija konference. Un tur mēs iepazināmies ar vienu vietējo policistu, kurš ir arī kristietis. Viņš ir tajā salā kopā ar izglītoto mācītāju, policists ir tāds kārtīgs Dieva vīrs un liels aizlūdzējs. Viņš mūs izvadāja arī pa salu, un visās vietās, kur mēs piestājām, mēs arī lūdzām par ļaunajiem gariem, kas ir iemājojuši tajās vietās. Arī pašā ezera krastā ir kāda vieta, kur mēs lūdzām; kurā nezināmu iemeslu dēļ cilvēki iet un lec ūdenī, taisot pašnāvības, kad ļaunie gari uzbrūk. Es redzēju, kādas izskatās vietējo burvju mājiņas – tādas mazas mājiņas ar žogiem apkārt. Mēs arī pie tām aizlūdzām.
Piektdien (10.04.)
mēs visu dienu staigājām pa salu, apciemojām arī kādas mājas grupas. Bija interesanti, ka kādā mājā, kur stāstīju par Jēzu un diviem noziedzniekiem pie krusta; un to, ka mums ir jāizdara izvēle, vai noliegt Kristu vai pieņemt Jēzu. Un cilvēki man uzdeva jautājumus par to, no kurienes es nāku un tā. Un es sāku viņiem stāstīt par Desmito tiesu. Zvejnieki ir patiesībā bagāti, viņiem ir liels loms un daudz zivju, bet to naudu viņi nesaprātīgi izlieto un visu laiku dzīvo lielā nabadzībā. Runājām par to, ja viņi nedod to, kas Dievam pienākas; kā tad Dievs viņus var svētīt. Pēc tam mēs gājām no mājas uz māju un tie cilvēki, kas bija dzirdējuši par Desmito tiesu bija tik aizkustināti, ka viņi sāka to uzreiz dot. Rezultātā 15 minūtēs mums bija 6 tūkstoši vietējās naudiņas (Ls 2). Interesanti, ka Dievs uzreiz aizkustina cilvēkus.
Mēs gājām uz citu mazu ciematiņu, kur es 30 minūtes runāju, un pēc tam 10 cilvēki vēlējās pieņemt Jēzu. Cilvēki ir ļoti izsalkuši pēc Dieva Vārda. Viņi dzīvo tādā kā bezcerībā un paši to saprot, bet, ja kāds atnāk un pastāsta par Dievu un ir gatavs būt ar viņiem kopā, viņi ir ļoti atvērti Dieva Vārdam. Vietējā mācītāja māja bija ļoti maziņa un tur nebija vietas, tāpēc mēs gulējām baznicā. Kāds amerikāņu misionārs iepriekš vietējam mācītājam bija uzdāvinājis telti. Tā baznīca ir no māla un jumts no siena. Viens sāns baznīcai bija pabiris ar lieliem caurumiem, un grīda parasta zeme. Viņi man uzcēla šo telti baznīcā. Kādi, kas mani apsargāja, gulēja uz matračiem pašā baznīcā, bet es teltī :). Tā sala bija tāda, kur es kā sieviete baidījos viena iet, jo pirmais teikums, ko es dzirdēju no jebkura vīrieša puses bija: ”Give me love” (Dod man mīlestību!). Bija arī tā nepatīkami, ka tad kad piektdien mēs nācām uz to baznīcu ļoti vēlu, mēs apstājāmies un runājām, un tad ieraudzījām zem kājām noliktu izkaltētu suņa galvaskausu. Kādam nebija paticis, ka baltais cilvēks ir ieradies salā un vienkārši gribēja ar savām burvestībām nolādēt. Un tad es pirmo reizi izjutu, kā tas ir, kad ir kāds, kas tevi ienīst. Tā ir Dieva žēlastība, ka var redzēt, kā tu ej un sludini un cilvēki atgriežas un tajā pat laikā redzēt, kā ļaunie spēki uzdarbojas.
Klusajā sestdienā (11.04.)
vietējais izglītotais mācītājs mums sarunāja laivu ar motoru un mēs vakarā devāmies uz tālu salu Siro. Ezers bija ļoti nemierīgs, bija ļoti lieli viļņi un to mazo laiviņu mētāja pa ezeru. Par laimi, mūsu laivā bija divi zvejnieki – mācītājs Džošafa un viņa brālis. Un tad viņi divatā stūrēja to laiviņu. Tas bija brauciens ticībā, to divu stundu laikā es skaitīju visas iespējamās lūgšanas, dziedāju Dievam slavas dziesmas un tad beigās man bija lūgšana: „Dievs, ja Tu varēji pašķirt ceļu Izraēla tautai cauri Nāves jūrai, tad pašķir, lūdzu, arī tagad.” Kaut kā mēs to salu sasniedzām, un kad pēc tam iegāju vietējā baznīcā es divas stundas vienkārši dziedāju Dievam, jo biju tik izbrīnīta, ka esam dzīvi un neesam noslīkuši. Kādā ziņā es tagad daudz zinu par Viktorijas ezeru, esmu sapratusi, ar ko sastopas zvejnieki. Esmu iemācījusies, kā jāstūrē laiva. Viktorijas ezers ir tik viļņains, jo tas ir liels un ar daudz salām un klinšainiem pauguriem, kur ūdens skalojas un rada bīstamas vietas. Siro sala bija kaut kas fantastisks, jo visa sala ir vienās klintīs, tur nav zāle un zeme. Tur ir tikai klints un zvejnieku ciematiņš. Visu pārtiku viņi ved no citām salām. Mājas viņiem ir no tādiem koka stabiem, sienas ir nevis no māla, bet no papirusa paklājiem. Un jumts ir no zāles, kas pārvilkta ar zvejnieka tīkliem, lai vējš neaizpūš. Tur mēs ieradāmies vēlā naktī un palikām divas dienas, sestdien un līdz svētdienas vakaram.
Svētdien (12.04.)
noturējām tur Lieldienu dievkalpojumu. Un svētdienas vakarā diezgan sliktā laikā devāmies atpakaļ. Bet bija sajūta, ka Dievs mūs sargā un ezers ir mierīgāks. Man patika, ka Siro salā, bija ļoti stipri uzcelta vietējā baznīca, no ārpuses ar koka stabiem, papirusiem. Tā vietējā draudze un baznīca atrodas nedaudz nostāk no pārējiem iedzīvotājiem, bet viņi katru vakaru iet pie tiem cilvēkiem centrā un notur tādas kā publiskas aizlūgšanas un runā uz zvejniekiem. Viņi ir nopirkuši labus mikrofonus un aparatūru, bija prieks par vietējo draudzi.
Bija interesanta vieta uz salas - tāda liela akmeņaina telpa (ala) zem zemes, tas ir zem ūdens līmeņa, un ūdens skalojas tam apkārt. Tur mēs arī ielīdām. To alu aizņem vietējie kristieši, lai lūgtu. Pati sala ir maziņa un cilvēku daudz, un kristiešiem pietrūkst brīvas vietas, kur iet un lūgt, un tad viņi izmanto šādas alas.
Pirmdien (13.04.)
mēs bijām jau citā salā, kas bija liels kontrasts Siro salai, jo Sagiti ir ļoti līdzena un auglīga sala. Bija lijis daudz lietus, un kad pa turieni staigāju, man likās, esmu kādā apsolītajā zemē. Tur bija ļoti lieli banāni, kukurūza, kasala, ananāsi, viss pārspīlēti liels. Tomēr tajā pašā laikā arī tur cilvēki dzīvo lielā nabadzībā. Mēs tur braucām ar vietējo izglītoto mācītāju apciemot citas draudzes. Kamēr tā vietējā draudze gatavojās mūs uzņemt, mēs ar Džošafu nolēmām izstaigāt salu un apskatīt, lai redzētu to vidi un lai vieglāk būtu runāt uz cilvēkiem. Kamēr staigājām, tikmēr teicām, ka tam izglītotajam mācītājam, kuru paņēmām līdzi; ir jāsāk runāt. Bet 3 stundu laikā vietējie kristieši nebija pat sanākuši kopā un nebija ļāvuši mācītājam runāt. Un tad nu mēs teicām, ja nu viņi tā neciena vietējos mācītājus, tad kāpēc lai baltais cilvēks uz viņiem runātu. Tā bija vieta, kur mēs nesludinājuši aizbraucām prom. Kamēr mēs staigājām pa salu, tikmēr mēs satikām vietējos cilvēkus un parunājām. Bet uz vietējo draudzi nerunājām.
Otrdien (14.04.)
mēs braucām mājās uz sauszemi. Mājupceļs bija interesants, jo nebija tādas laivas, ar kuru varētu pa taisno aizbraukt uz mūsu mājām sauszemē. Tad mēs ar kādu laivu aizbraucām līdz Kenijai un no Kenijas ņēmām citu laivu, ar kuru braucām līdz mājvietas ostai, lai tālāk sasniegtu mājas. Kopumā tās bija kādas 10 stundas uz ūdens, bija karsts un es ļoti noguru. Un man bija arī bail, jo Kenijā kāds var nākt un man prasīt pasi. Bet man nav vajadzīgs, lai viņi iespiež zīmogu, ka esmu bijusi Kenijā, jo pēc tam man var būt problēmas ar uzturēšanās atļauju Ugandā. Tad nu mēs lavierējām, lai vietējie policisti man nenāktu klāt. Tā bija Dieva žēlastība, ka neviens nenāca un nejautāja. Džošafa satika sev pazīstamus cilvēkus un pie viņiem pavadījām kādu laiku.
Trešdien (15.04.)
visu dienu mēs atpūtāmies, jo nogurums bija ļoti liels. Bet garīgi salas ļoti daudz deva. Mēs pirms devāmies uz salām lūdzām un gavējām, lai ļaunie gari salās mūs neaiztiek. Tad tagad es saprotu, ka mēs arī lūdzām un gavējām par ticību, lai tajā mazajā laiviņā braucot par ezeru, mēs izdzīvotu. Bez ticības tur nevar. Es arī redzu, ka nākamgad, kad kādi latvieši brauks, ir jābrauc uz tām salām. Vietējās draudzes tur ir un ir aktīvas, bet viņām ir nepieciešams stiprinājums un iedrošinājums.
Šobrīd es esmu
iztērējusi pilnīgi visu izņemto naudu, jo uz salām dzīvošana bija dārga. Rītdien braukšu uz pilsētu izņemt naudiņu. Paldies tiem cilvēkiem, kuri ir ziedojuši. Un šonedēļ ir sākusies vietējā Bībeles skola, kas ir katru dienu no 13:00 līdz 18:00. Es baroju vietējos mācītājus un gādāju viņiem pārtiku, jo viņi nevar izbraukāt uz mājām. Un tad es dodu naudiņu un mēs kopā ēdam.
Paldies arī par aizlūgšanām, kamēr bijām salās, Džošafa ģimenei viss bija kārtībā.
Nākamā nedēļā turpināsies Bībeles skola un no rīta mēs iesim pa mājām. Šajā ciematā, kurā dzīvoju, cilvēki ir smagi. Piemēram, vakar mācītājs Džošafa gāja pirkt benzīnu mocim, te pārdod to vienkārši pudelēs. Bet cilvēki viņam pārdeva ūdeni, kam piejauktas tējas lapas krāsai. Un protams, mocis tagad ir jāremontē. Tie cilvēki sevi sauc par kristiešiem, bet ir gatavi benzīna vietā pārdot ūdeni. Tur ir vēl daudz darba pie viņiem un daudz uz viņiem jārunā. Jo cilvēki grib saukt sevi par kristiešiem, bet vēl mazās lietās nav uzticami un tas bojā viņiem pašiem dzīvi.
Šorīt mums bija plānošana un mēs izplānojām apmēram līdz jūnija pirmajai nedēļai, ko es darīšu. Tad nākamreiz es par to pastāstīšu.
Tagad man ir jāēd un jāiet atpakaļ uz Bībeles skolu, jo te ir kāds gabaliņš, ko iet. Bībeles skolu vada amerikāņi un viņi ļoti diktē un ievēro laiku :)
„Esmu kopš otrdienas
(14.04.) atpakaļ uz sauszemes un tūlīt kopā ar mācītājiem, kuri sabraukuši uz Bībeles skolu, pusdienosim.
Bet vēl par salās piedzīvoto - ceturtdien (09.04.) mēs ar Džošafu devāmies lielu gabalu ar kājām (ap 10km) uz citu zemnieku ciematiņu. Tur bija vērtīga saruna ar mācītāja Džošafas brāli, kurš bija kā „pazudušais dēls”. Viņš bija pieņēmis Kristu, bet tad atkritis atpakaļ. Viņš sastrīdējās ar citu savu brāli un aizbēga no mājām. Viņš tajā mazajā ciematiņā dzīvo un ir zvejnieks. Kad mēs runājām, prasīju viņam, kā viņš redz savu nākotni, viņš teica, ka zvejos. Tā mēs norunājām ilgi, bet beigās viņš atgriezās pie Kristus un teica, ka brauks mājās un izlīgs ar savu ģimeni.
Vēlāk vakarā mēs braucām uz nākamo salu, un es beidzot sapratu, ko nozīmē Viktorijas ezers, tas ir kā jūra ar pamatīgiem viļņiem. Mēs braucām kādas 4 stundas līdz to salu sasniedzām. Kad sasniedzām to salu, es nebiju gaidījusi, ka tur sastapšu izglītotu mācītāju ar grādu teoloģijā. Viņš uz salu ieradies pirms 7 gadiem Dieva aicināts no Bugiri pilsētas, kas ir Ugandas austrumos. Viņam bija bail no ūdens un viņš nemācēja zvejot, bet tagad ir to iemācījies. Viņš ir arī zemkopis. Viņš apstrādā zemi, bet kad sāk kas augt, tad vietējie zagļi nāk un visu nozog. Un tā viņš dzīvo, cīnoties ar izdzīvošanu.
Kad mēs, latvieši, kā komanda bijām šai pusē, mums tur bija konference. Un tur mēs iepazināmies ar vienu vietējo policistu, kurš ir arī kristietis. Viņš ir tajā salā kopā ar izglītoto mācītāju, policists ir tāds kārtīgs Dieva vīrs un liels aizlūdzējs. Viņš mūs izvadāja arī pa salu, un visās vietās, kur mēs piestājām, mēs arī lūdzām par ļaunajiem gariem, kas ir iemājojuši tajās vietās. Arī pašā ezera krastā ir kāda vieta, kur mēs lūdzām; kurā nezināmu iemeslu dēļ cilvēki iet un lec ūdenī, taisot pašnāvības, kad ļaunie gari uzbrūk. Es redzēju, kādas izskatās vietējo burvju mājiņas – tādas mazas mājiņas ar žogiem apkārt. Mēs arī pie tām aizlūdzām.
Piektdien (10.04.)
mēs visu dienu staigājām pa salu, apciemojām arī kādas mājas grupas. Bija interesanti, ka kādā mājā, kur stāstīju par Jēzu un diviem noziedzniekiem pie krusta; un to, ka mums ir jāizdara izvēle, vai noliegt Kristu vai pieņemt Jēzu. Un cilvēki man uzdeva jautājumus par to, no kurienes es nāku un tā. Un es sāku viņiem stāstīt par Desmito tiesu. Zvejnieki ir patiesībā bagāti, viņiem ir liels loms un daudz zivju, bet to naudu viņi nesaprātīgi izlieto un visu laiku dzīvo lielā nabadzībā. Runājām par to, ja viņi nedod to, kas Dievam pienākas; kā tad Dievs viņus var svētīt. Pēc tam mēs gājām no mājas uz māju un tie cilvēki, kas bija dzirdējuši par Desmito tiesu bija tik aizkustināti, ka viņi sāka to uzreiz dot. Rezultātā 15 minūtēs mums bija 6 tūkstoši vietējās naudiņas (Ls 2). Interesanti, ka Dievs uzreiz aizkustina cilvēkus.
Mēs gājām uz citu mazu ciematiņu, kur es 30 minūtes runāju, un pēc tam 10 cilvēki vēlējās pieņemt Jēzu. Cilvēki ir ļoti izsalkuši pēc Dieva Vārda. Viņi dzīvo tādā kā bezcerībā un paši to saprot, bet, ja kāds atnāk un pastāsta par Dievu un ir gatavs būt ar viņiem kopā, viņi ir ļoti atvērti Dieva Vārdam. Vietējā mācītāja māja bija ļoti maziņa un tur nebija vietas, tāpēc mēs gulējām baznicā. Kāds amerikāņu misionārs iepriekš vietējam mācītājam bija uzdāvinājis telti. Tā baznīca ir no māla un jumts no siena. Viens sāns baznīcai bija pabiris ar lieliem caurumiem, un grīda parasta zeme. Viņi man uzcēla šo telti baznīcā. Kādi, kas mani apsargāja, gulēja uz matračiem pašā baznīcā, bet es teltī :). Tā sala bija tāda, kur es kā sieviete baidījos viena iet, jo pirmais teikums, ko es dzirdēju no jebkura vīrieša puses bija: ”Give me love” (Dod man mīlestību!). Bija arī tā nepatīkami, ka tad kad piektdien mēs nācām uz to baznīcu ļoti vēlu, mēs apstājāmies un runājām, un tad ieraudzījām zem kājām noliktu izkaltētu suņa galvaskausu. Kādam nebija paticis, ka baltais cilvēks ir ieradies salā un vienkārši gribēja ar savām burvestībām nolādēt. Un tad es pirmo reizi izjutu, kā tas ir, kad ir kāds, kas tevi ienīst. Tā ir Dieva žēlastība, ka var redzēt, kā tu ej un sludini un cilvēki atgriežas un tajā pat laikā redzēt, kā ļaunie spēki uzdarbojas.
Klusajā sestdienā (11.04.)
vietējais izglītotais mācītājs mums sarunāja laivu ar motoru un mēs vakarā devāmies uz tālu salu Siro. Ezers bija ļoti nemierīgs, bija ļoti lieli viļņi un to mazo laiviņu mētāja pa ezeru. Par laimi, mūsu laivā bija divi zvejnieki – mācītājs Džošafa un viņa brālis. Un tad viņi divatā stūrēja to laiviņu. Tas bija brauciens ticībā, to divu stundu laikā es skaitīju visas iespējamās lūgšanas, dziedāju Dievam slavas dziesmas un tad beigās man bija lūgšana: „Dievs, ja Tu varēji pašķirt ceļu Izraēla tautai cauri Nāves jūrai, tad pašķir, lūdzu, arī tagad.” Kaut kā mēs to salu sasniedzām, un kad pēc tam iegāju vietējā baznīcā es divas stundas vienkārši dziedāju Dievam, jo biju tik izbrīnīta, ka esam dzīvi un neesam noslīkuši. Kādā ziņā es tagad daudz zinu par Viktorijas ezeru, esmu sapratusi, ar ko sastopas zvejnieki. Esmu iemācījusies, kā jāstūrē laiva. Viktorijas ezers ir tik viļņains, jo tas ir liels un ar daudz salām un klinšainiem pauguriem, kur ūdens skalojas un rada bīstamas vietas. Siro sala bija kaut kas fantastisks, jo visa sala ir vienās klintīs, tur nav zāle un zeme. Tur ir tikai klints un zvejnieku ciematiņš. Visu pārtiku viņi ved no citām salām. Mājas viņiem ir no tādiem koka stabiem, sienas ir nevis no māla, bet no papirusa paklājiem. Un jumts ir no zāles, kas pārvilkta ar zvejnieka tīkliem, lai vējš neaizpūš. Tur mēs ieradāmies vēlā naktī un palikām divas dienas, sestdien un līdz svētdienas vakaram.
Svētdien (12.04.)
noturējām tur Lieldienu dievkalpojumu. Un svētdienas vakarā diezgan sliktā laikā devāmies atpakaļ. Bet bija sajūta, ka Dievs mūs sargā un ezers ir mierīgāks. Man patika, ka Siro salā, bija ļoti stipri uzcelta vietējā baznīca, no ārpuses ar koka stabiem, papirusiem. Tā vietējā draudze un baznīca atrodas nedaudz nostāk no pārējiem iedzīvotājiem, bet viņi katru vakaru iet pie tiem cilvēkiem centrā un notur tādas kā publiskas aizlūgšanas un runā uz zvejniekiem. Viņi ir nopirkuši labus mikrofonus un aparatūru, bija prieks par vietējo draudzi.
Bija interesanta vieta uz salas - tāda liela akmeņaina telpa (ala) zem zemes, tas ir zem ūdens līmeņa, un ūdens skalojas tam apkārt. Tur mēs arī ielīdām. To alu aizņem vietējie kristieši, lai lūgtu. Pati sala ir maziņa un cilvēku daudz, un kristiešiem pietrūkst brīvas vietas, kur iet un lūgt, un tad viņi izmanto šādas alas.
Pirmdien (13.04.)
mēs bijām jau citā salā, kas bija liels kontrasts Siro salai, jo Sagiti ir ļoti līdzena un auglīga sala. Bija lijis daudz lietus, un kad pa turieni staigāju, man likās, esmu kādā apsolītajā zemē. Tur bija ļoti lieli banāni, kukurūza, kasala, ananāsi, viss pārspīlēti liels. Tomēr tajā pašā laikā arī tur cilvēki dzīvo lielā nabadzībā. Mēs tur braucām ar vietējo izglītoto mācītāju apciemot citas draudzes. Kamēr tā vietējā draudze gatavojās mūs uzņemt, mēs ar Džošafu nolēmām izstaigāt salu un apskatīt, lai redzētu to vidi un lai vieglāk būtu runāt uz cilvēkiem. Kamēr staigājām, tikmēr teicām, ka tam izglītotajam mācītājam, kuru paņēmām līdzi; ir jāsāk runāt. Bet 3 stundu laikā vietējie kristieši nebija pat sanākuši kopā un nebija ļāvuši mācītājam runāt. Un tad nu mēs teicām, ja nu viņi tā neciena vietējos mācītājus, tad kāpēc lai baltais cilvēks uz viņiem runātu. Tā bija vieta, kur mēs nesludinājuši aizbraucām prom. Kamēr mēs staigājām pa salu, tikmēr mēs satikām vietējos cilvēkus un parunājām. Bet uz vietējo draudzi nerunājām.
Otrdien (14.04.)
mēs braucām mājās uz sauszemi. Mājupceļs bija interesants, jo nebija tādas laivas, ar kuru varētu pa taisno aizbraukt uz mūsu mājām sauszemē. Tad mēs ar kādu laivu aizbraucām līdz Kenijai un no Kenijas ņēmām citu laivu, ar kuru braucām līdz mājvietas ostai, lai tālāk sasniegtu mājas. Kopumā tās bija kādas 10 stundas uz ūdens, bija karsts un es ļoti noguru. Un man bija arī bail, jo Kenijā kāds var nākt un man prasīt pasi. Bet man nav vajadzīgs, lai viņi iespiež zīmogu, ka esmu bijusi Kenijā, jo pēc tam man var būt problēmas ar uzturēšanās atļauju Ugandā. Tad nu mēs lavierējām, lai vietējie policisti man nenāktu klāt. Tā bija Dieva žēlastība, ka neviens nenāca un nejautāja. Džošafa satika sev pazīstamus cilvēkus un pie viņiem pavadījām kādu laiku.
Trešdien (15.04.)
visu dienu mēs atpūtāmies, jo nogurums bija ļoti liels. Bet garīgi salas ļoti daudz deva. Mēs pirms devāmies uz salām lūdzām un gavējām, lai ļaunie gari salās mūs neaiztiek. Tad tagad es saprotu, ka mēs arī lūdzām un gavējām par ticību, lai tajā mazajā laiviņā braucot par ezeru, mēs izdzīvotu. Bez ticības tur nevar. Es arī redzu, ka nākamgad, kad kādi latvieši brauks, ir jābrauc uz tām salām. Vietējās draudzes tur ir un ir aktīvas, bet viņām ir nepieciešams stiprinājums un iedrošinājums.
Šobrīd es esmu
iztērējusi pilnīgi visu izņemto naudu, jo uz salām dzīvošana bija dārga. Rītdien braukšu uz pilsētu izņemt naudiņu. Paldies tiem cilvēkiem, kuri ir ziedojuši. Un šonedēļ ir sākusies vietējā Bībeles skola, kas ir katru dienu no 13:00 līdz 18:00. Es baroju vietējos mācītājus un gādāju viņiem pārtiku, jo viņi nevar izbraukāt uz mājām. Un tad es dodu naudiņu un mēs kopā ēdam.
Paldies arī par aizlūgšanām, kamēr bijām salās, Džošafa ģimenei viss bija kārtībā.
Nākamā nedēļā turpināsies Bībeles skola un no rīta mēs iesim pa mājām. Šajā ciematā, kurā dzīvoju, cilvēki ir smagi. Piemēram, vakar mācītājs Džošafa gāja pirkt benzīnu mocim, te pārdod to vienkārši pudelēs. Bet cilvēki viņam pārdeva ūdeni, kam piejauktas tējas lapas krāsai. Un protams, mocis tagad ir jāremontē. Tie cilvēki sevi sauc par kristiešiem, bet ir gatavi benzīna vietā pārdot ūdeni. Tur ir vēl daudz darba pie viņiem un daudz uz viņiem jārunā. Jo cilvēki grib saukt sevi par kristiešiem, bet vēl mazās lietās nav uzticami un tas bojā viņiem pašiem dzīvi.
Šorīt mums bija plānošana un mēs izplānojām apmēram līdz jūnija pirmajai nedēļai, ko es darīšu. Tad nākamreiz es par to pastāstīšu.
Tagad man ir jāēd un jāiet atpakaļ uz Bībeles skolu, jo te ir kāds gabaliņš, ko iet. Bībeles skolu vada amerikāņi un viņi ļoti diktē un ievēro laiku :)
ceturtdiena, 2009. gada 9. aprīlis
AIJA SLUDINA VIKTORIJAS EZERA SALĀS
Andas Mežiņas saruna ar Aiju Dzeni 08.04.2009. ap plkst.11:00
(Šobrīd esmu uz salas
Viktorijas ezerā ar mācītāju Džošafu, kur man apkārt ir sanākuši mazie bērni un pieaugušie gaida, kad iešu runāties, jo baltie cilvēki te praktiski neparādās.)
Nedēļa (no 30.03. līdz 05.04.) pagāja, vairāk vai mazāk gatavojoties šim braucienam uz Viktorijas ezera salām. Mēs pagājušajā nedēļā apmeklējām slimnīcas. Vienkārši tāpat, lai aizbrauktu pie cilvēkiem, kuri ir slimnīcā un runātos, pasludinātu viņiem Dieva Vārdu un aizlūgtu. Vedām arī kādus bērnus uz slimnīcu. Bet pēc pēdējās reizes es sapratu, ka vairāk uz slimnīcu bērnus nevedīšu. Jo dakterim nav visa vajadzīgā aparatūra. Viens bērns bija slims ar malāriju un viņi noteica ļoti augstu malārijas līmeni asinīs un iespricēja bērnam hinīnu. Vakarā es redzēju, ko tas nozīmē - bērnam bija pārāk ātra sirdsdarbība. Un mēs visu nakti lūdzām, lai tas bērns izdzīvo. Kaut kā te ārsti neuzņemas atbildību par to, ko viņi ārstē. Tā ir liela atšķirība un es varu tikai pateikties Dievam par Latvijas ārstiem, kas daudz maz uzņemas atbildību. Un ja arī kāds nomirst, ārsts saprot, ka var būt arī viņš ir vainīgs. Slimnīcā mēs iepriekš bijām apciemojuši un aizlūguši par kādu musulmaņu sievieti, kura bija slima ar AIDS un atvesta uz slimnīcu nomirt. Tad kad mēs tagad viņu apciemojām, bijām priecīgi redzēt, ka viņa jau runāja ar mums un viņai ir palicis labāk. Viņa teica, ka ir gatava pieņemt Jēzu, un mēs aizlūdzām par viņu. Prieks redzēt, ka Dievs atbild uz lūgšanām.
Slimnīcā esmu iemācījusies vienkārši iet un stāstīt par Jēzu, jo cilvēkiem ir jāredz, ka Jēzum pieder vara dziedināt. Un kad šī sieviete redzēja, ka Jēzus viņu ir dziedinājis, viņa bija gatava pieņemt Jēzu par savu Glābēju.
Pagājušajā nedēļā
es arī daudz lasīju vietējās grāmatas un mācījos par lūgšanu. Kā tas ir, nešaubīties - ka Dievs dzird lūgšanas. Sieviete ar malārijas slimo bērniņu bija apliecinājums tam - naktī mēs lūdzām, bet nākamajā rītā meitenīte smaidīja un priecājās, spēlējās un ēda. Nedēļas laikā bija daudz pārdomu par lūgšanu un Svētā Gara spēku.
Iepriekšējā vēstulē (sarunā) pieminētais bērniņš, kam bija gan galvas ādas slimība, gan malārija, jūtas labāk. Kad mēs apciemojām kādā dienā bērniņu, viņam galviņa jau bija gandrīz sadzijusi. Mammai kārtīgu izstāstīju, kā bērniņš ir ārstējams un cerams, ka atbraucot no salām, viņš jau būs vesels.
Esmu piedzīvojusi arī garīgas cīņas, tajā naktī, kad atbraucām no slimnīcas ar bērnu, kuram slimnīcā tika iešpricēts hinīns. Pēkšņi arī citi bērni sāka ne no kā vemt. Sajutu, kā tas ir, kad ļaunie gari uzbrūk cilvēkiem; to var sajust fiziski, ka tas ir ļauns gars, kas nāk ārā no bērna.
Iepriekš, kad vēl bija pārējā komanda latviešu, mēs nopirkām un atstājām motociklu, bet pagājušajā nedēļā tas saplīsa. Un veselu dienu mēs to remontējām kādā citā pilsētā. Vēl mēs braukājām pa kādām vietējām draudzēm, kurās bija problēmas ar draudzes atšķelšanos no mācītāja. Mēģinājām runāt ar draudzes cilvēkiem, lai lasa, ko saka Dieva Vārds. Runājām un meklējām, kur ir tā problēma, kāpēc viņi viens pret otru tā rīkojas.
Piektdien un sestdien (03.04.-04.04.)
mēs gavējām un lūdzām pirms šī brauciena uz salām. Āfrikā viņi gavē, nedzerot pat ūdeni. Es tā domāju — labi, Dievs, ja Tu esi mani atvedis uz Āfriku, tad man ir jādara, kā viņi. Un tiešām to piektdienu es varēju mierīgi nedzert ūdeni līdz kādiem 18:00 vakarā. Mēs gavējām, lūdzām, lasījām Bībeli. Sākot no ceturtdienas vakara līdz sestdienas vēlam vakaram, tā bija iešana dziļumā. Es arī nezinu, kāpēc mēs latvieši, kad gavējam, dzeram ūdeni. Kaut kā šeit izrādās var iztikt bez tā. Ir garīgs spēks un Dievs to lieto.
Aizvadītajā nedēļā
mēs gājām arī no mājas uz māju, kur bija arī kāds dzērājs, kurš pieņēma Jēzu par savu glābēju. Viņš teica, ka atstās vecos draugus un ies uz Baznīcu. Svētdien (05.04.) es biju vienā draudzē, kur runāju dievkalpojumā, un vakarā bija sanākšana vietējām sievietēm. Runājām par ģimeni, attiecību veidošanu ar bērniem. Svētdienas vakarā pie manis atbrauca Aurora (amerikāņu misionāre) un tad pirmdien (06.04.) mēs devāmies uz šo pusi, uz salām. Visu šo nedēļu līdz pat nākamai piektdienai, es pavadīšu šeit. Es biju diezgan nobijusies, kā šeit būs. Iepriekšējā reizē, kad mēs vienkārši braucām aplūkot salas, es sajutu te spēcīgu kultu spēku. Salas ir interesantas ar to, ka tās pārsvarā nav tālu no krasta (kādus 3-4km no sauszemes). Salās dzīvo pārsvarā zvejnieki un viņiem ir tā, ka bieži kaut kur sauszemē dzīvo viena sieva, bet uz salām ir cita ģimene. Uz salām cilvēki pārsvarā atbrauc nabadzības dzīti vai arī viņi kaut ko ir izdarījuši sauszemē, kur viņiem draudēts nogalināt. Tad viņi pārceļas uz salām meklējot patvērumu. Un tāpēc te ir tāda garīgi smaga vide.
Tas ko mēs šeit darām ir, ka no rīta puses mēs ejam no mājas uz māju stāstīt cilvēkiem par Jēzu. Vakaros mēs sapulcējamies vietējās baznīcās un runājam uz vietējām draudzēm. No rīta staigājot no mājas uz māju, lielākā problēma, ar ko mēs sastopamies ir, ka pārsvarā vīrieši ir zvejnieki. Viņi ir atbraukuši šeit un it kā pelna naudu, bet viņi iztērē to kaut kur vieglprātīgi vai nodzer. Strādā un dzer, dzīvei nav nekādas jēgas un cerības. Daudz iznāk runāt uz tādiem vīriem, kuri jau dienas vidū ir apdzērušies. Vakarā savukārt, runājot ar vietējiem kristiešiem, ir daudzi, kuri nodarbojas ar burvestībām. Un vietējie kristieši redz visādas vīzijas, viens ir bijis debesīs u.c. Mēs tad mācām viņiem, ka viens ir vīzijas; otrs — ko saka Svētie Raksti. Ir jāskatās un jāsalīdzina, ko saka Bībele. Dīvainas tās tautas ir garīgā ziņā, atšķirīgas no tām, kas ir sauszemē.
Mēs šeit ieradāmies ar tādām lielām laivām, kas ved kādus 30 cilvēkus. Bet šodien no viena līcīša uz otru mēs izmantojam vienu mazu laiviņu pārbraucienam. Es visu ceļu ļoti cītīgi smēlu ūdeni ārā no laivas, jo tā bija uz grimšanas robežas. Bet viņi te tā dzīvo. Tas, ko esmu sapratusi šajās salās no zvejniekiem ir, kāpēc Jēzus par pirmajiem mācekļiem izvēlējās tieši zvejniekus. Viņi zvejo naktīs, gan ar tīkliem, gan ar āķiem. Zvejniekiem ir jābūt ļoti mērķtiecīgiem cilvēkiem un ļoti drosmīgiem. Viņi nedrīkst baidīties ne no lietus, ne krokodiliem, ne no nīlzirgiem, ne no čūskām, kas ir pa pilnam šajā ezerā. Viņiem ir jābūt ļoti bezbailīgiem. Tas ir kaut kas tāds, kas atver acis. Šeit realitātē viņi joprojām dzīvo, kā dzīvoja Jēzus laikā, ļoti primitīvi. Tad, kad runā uz zvejniekiem, tad to, kas ir Bībelē saistīts ar zveju, viņi uztver pavisam citādāk. Liela daļa no mācītājiem arī ir zvejnieki.
Bija ļoti labi, ka pirmdien un otrdien (06.04.-07.04.), mēs te bijām kopā ar Auroru un viņas vietējo puisi Abrahāmu. Mēs atbraucām kā komanda, nevis kā viens misionārs. Tagad viņi devās atpakaļ uz savām draudzēm, bet tas ļauj vieglāk iejusties salās.
Man joprojām ir daudz pārdomu par lūgšanu. Reizēm ir tā, ka tu lūdz, tu liecies tāds maziņš, un sātans pienes visādus nelabumus, ko esi darījis. Bet patiesībā jau Dievs dzird katru lūgšanu un Viņš ir gatavs atbildēt. Tikai jautājums, vai mēs tiešām ticībā no Viņa to sagaidām.
Uz salām dzīvošana ir daudz dārgāka, man māsa reizi mēnesī pārskaita naudu, un tad es visu mēnesi staigāju ar to lielo naudu, kamēr tā izbeidzas. Šonedēļ mācītājs Džošafa visu nedēļu ir kopā ar mani, viņam mājās ir 11 bērni, 4 viņa paši un 7 bāreņi, kas pie viņa dzīvo un kurus uztur. Tas nozīmē — kamēr mēs esam salās, mums ir jāmaksā pašiem par savu uzturu, un es arī atstāju kādu naudiņu viņa sievai, jo, ja viņš ir ar mani, viņš nevar strādāt mājās un nopelnīt.
Mācītāji ir spiesti ko darīt papildus, jo draudzēs ir problēmas ar desmito tiesu. Cilvēki to nedod. Viņiem ir liela skaudība, un patmīlība ir viņus sasaistījusi. Cilvēks tiek nogalināts vienkārši tāpēc, ka ir bagāts. Pārējie aiz skaudības to izdara. Bieži draudzes locekļi nāk pie mācītājiem un lūdz naudu, bet mācītājiem papildus tam, ko viņi dara draudzēs, ir jāstrādā. Lielākā daļa mācītāju ir zvejnieki vai lauksaimnieki. Bet domājot par Džošafu, es mēģināšu runāt ar Arti Druvieti, jo viņš ir patiess Dieva vīrs un viņam nav laika būt mājās un strādāt lauku darbus. Un es domāju, ka mēs, latvieši, varbūt varam viņu kā atbalstīt regulāri ar kādu naudu. Es biju arī Džošafa draudzē un mēs apspriedām kādus veidus, kā varētu draudzi attīstīt. Ja mēs varētu aizsūtīt viņiem kādu naudiņu iesākumā, lai viņi var iestādīt arbūzus… Jo viņiem neiznāk naudas pesticīdiem, te ir visādi kukaiņi un termīti, citādi ražas nebūs. Es rēķināju, ka ar nelielu naudas atbalstu, apmēram Ls 200, viņi varētu nopelnīt ap Ls 1000. Tādā veidā draudze varētu arī palīdzēt savam mācītājam. Tas būtu kā starta kapitāls. Un ja vienai draudzei tas izdosies, citas draudzes varēs tai sekot.
Ļoti interesanti, ka šeit salās viņiem nav tādas vietas, kur mazgāties. Viņi visi gaida tumsu un visi pa pliko tad iet mazgāties ezerā. Un brīnās, ka ir visādas laulības pārkāpšanas. Mēs paši sagaidījām kārtīgu tumsu un tad norobežojām vienu vietu, kur teicām — te neviens nedrīkst nākt. Un aiz krūmiņiem gājām mazgāties. Higiēna te ir ļoti atkarīga no izglītības līmeņa, ir kas par sevi rūpējas, bet ir arī visādi cilvēki. Tomēr viņi māk arī no vietējiem līdzekļiem izvārīt ko ziepēm līdzīgu.
Tuvojas Lieldienas, es pati tās gaidu, vietējie it kā paši zina, ka ir Lieldienas, bet nekāds savādāks ritms viņiem nav. Kad būšu svinējusi kopā Lieldienas, tad varēšu pastāstīt, kā viņi to piemin.
Aizlūgšanu vajadzības:
* Lai Dievs dod vārdus, ko teikt. Salās iznāk daudz runāt uz cilvēkiem un viņi ko gaida.
* Lai Dievs apsargā visus tos bērnus, kuri ir palikuši mājās sauszemē, lai ļaunie garie, neuzbrūk un ir Dieva apsardzība.
* Lai Dievs dod gudrību par Džošafu, kā mēs latvieši varam viņu atbalstīt tādā ļoti veselīgā veidā un palīdzēt atsperties draudzei.
* Lai pasargā mani no visādiem zagļiem un ļauniem cilvēkiem salās. Viņi gan rūpējas par mani, jo visu laiku man līdzi ir 2 vīrieši un arī naktīs neļauj nekur iet. Bet lūdzu arī pēc Dieva apsardzības.
(Šobrīd esmu uz salas
Viktorijas ezerā ar mācītāju Džošafu, kur man apkārt ir sanākuši mazie bērni un pieaugušie gaida, kad iešu runāties, jo baltie cilvēki te praktiski neparādās.)
Nedēļa (no 30.03. līdz 05.04.) pagāja, vairāk vai mazāk gatavojoties šim braucienam uz Viktorijas ezera salām. Mēs pagājušajā nedēļā apmeklējām slimnīcas. Vienkārši tāpat, lai aizbrauktu pie cilvēkiem, kuri ir slimnīcā un runātos, pasludinātu viņiem Dieva Vārdu un aizlūgtu. Vedām arī kādus bērnus uz slimnīcu. Bet pēc pēdējās reizes es sapratu, ka vairāk uz slimnīcu bērnus nevedīšu. Jo dakterim nav visa vajadzīgā aparatūra. Viens bērns bija slims ar malāriju un viņi noteica ļoti augstu malārijas līmeni asinīs un iespricēja bērnam hinīnu. Vakarā es redzēju, ko tas nozīmē - bērnam bija pārāk ātra sirdsdarbība. Un mēs visu nakti lūdzām, lai tas bērns izdzīvo. Kaut kā te ārsti neuzņemas atbildību par to, ko viņi ārstē. Tā ir liela atšķirība un es varu tikai pateikties Dievam par Latvijas ārstiem, kas daudz maz uzņemas atbildību. Un ja arī kāds nomirst, ārsts saprot, ka var būt arī viņš ir vainīgs. Slimnīcā mēs iepriekš bijām apciemojuši un aizlūguši par kādu musulmaņu sievieti, kura bija slima ar AIDS un atvesta uz slimnīcu nomirt. Tad kad mēs tagad viņu apciemojām, bijām priecīgi redzēt, ka viņa jau runāja ar mums un viņai ir palicis labāk. Viņa teica, ka ir gatava pieņemt Jēzu, un mēs aizlūdzām par viņu. Prieks redzēt, ka Dievs atbild uz lūgšanām.
Slimnīcā esmu iemācījusies vienkārši iet un stāstīt par Jēzu, jo cilvēkiem ir jāredz, ka Jēzum pieder vara dziedināt. Un kad šī sieviete redzēja, ka Jēzus viņu ir dziedinājis, viņa bija gatava pieņemt Jēzu par savu Glābēju.
Pagājušajā nedēļā
es arī daudz lasīju vietējās grāmatas un mācījos par lūgšanu. Kā tas ir, nešaubīties - ka Dievs dzird lūgšanas. Sieviete ar malārijas slimo bērniņu bija apliecinājums tam - naktī mēs lūdzām, bet nākamajā rītā meitenīte smaidīja un priecājās, spēlējās un ēda. Nedēļas laikā bija daudz pārdomu par lūgšanu un Svētā Gara spēku.
Iepriekšējā vēstulē (sarunā) pieminētais bērniņš, kam bija gan galvas ādas slimība, gan malārija, jūtas labāk. Kad mēs apciemojām kādā dienā bērniņu, viņam galviņa jau bija gandrīz sadzijusi. Mammai kārtīgu izstāstīju, kā bērniņš ir ārstējams un cerams, ka atbraucot no salām, viņš jau būs vesels.
Esmu piedzīvojusi arī garīgas cīņas, tajā naktī, kad atbraucām no slimnīcas ar bērnu, kuram slimnīcā tika iešpricēts hinīns. Pēkšņi arī citi bērni sāka ne no kā vemt. Sajutu, kā tas ir, kad ļaunie gari uzbrūk cilvēkiem; to var sajust fiziski, ka tas ir ļauns gars, kas nāk ārā no bērna.
Iepriekš, kad vēl bija pārējā komanda latviešu, mēs nopirkām un atstājām motociklu, bet pagājušajā nedēļā tas saplīsa. Un veselu dienu mēs to remontējām kādā citā pilsētā. Vēl mēs braukājām pa kādām vietējām draudzēm, kurās bija problēmas ar draudzes atšķelšanos no mācītāja. Mēģinājām runāt ar draudzes cilvēkiem, lai lasa, ko saka Dieva Vārds. Runājām un meklējām, kur ir tā problēma, kāpēc viņi viens pret otru tā rīkojas.
Piektdien un sestdien (03.04.-04.04.)
mēs gavējām un lūdzām pirms šī brauciena uz salām. Āfrikā viņi gavē, nedzerot pat ūdeni. Es tā domāju — labi, Dievs, ja Tu esi mani atvedis uz Āfriku, tad man ir jādara, kā viņi. Un tiešām to piektdienu es varēju mierīgi nedzert ūdeni līdz kādiem 18:00 vakarā. Mēs gavējām, lūdzām, lasījām Bībeli. Sākot no ceturtdienas vakara līdz sestdienas vēlam vakaram, tā bija iešana dziļumā. Es arī nezinu, kāpēc mēs latvieši, kad gavējam, dzeram ūdeni. Kaut kā šeit izrādās var iztikt bez tā. Ir garīgs spēks un Dievs to lieto.
Aizvadītajā nedēļā
mēs gājām arī no mājas uz māju, kur bija arī kāds dzērājs, kurš pieņēma Jēzu par savu glābēju. Viņš teica, ka atstās vecos draugus un ies uz Baznīcu. Svētdien (05.04.) es biju vienā draudzē, kur runāju dievkalpojumā, un vakarā bija sanākšana vietējām sievietēm. Runājām par ģimeni, attiecību veidošanu ar bērniem. Svētdienas vakarā pie manis atbrauca Aurora (amerikāņu misionāre) un tad pirmdien (06.04.) mēs devāmies uz šo pusi, uz salām. Visu šo nedēļu līdz pat nākamai piektdienai, es pavadīšu šeit. Es biju diezgan nobijusies, kā šeit būs. Iepriekšējā reizē, kad mēs vienkārši braucām aplūkot salas, es sajutu te spēcīgu kultu spēku. Salas ir interesantas ar to, ka tās pārsvarā nav tālu no krasta (kādus 3-4km no sauszemes). Salās dzīvo pārsvarā zvejnieki un viņiem ir tā, ka bieži kaut kur sauszemē dzīvo viena sieva, bet uz salām ir cita ģimene. Uz salām cilvēki pārsvarā atbrauc nabadzības dzīti vai arī viņi kaut ko ir izdarījuši sauszemē, kur viņiem draudēts nogalināt. Tad viņi pārceļas uz salām meklējot patvērumu. Un tāpēc te ir tāda garīgi smaga vide.
Tas ko mēs šeit darām ir, ka no rīta puses mēs ejam no mājas uz māju stāstīt cilvēkiem par Jēzu. Vakaros mēs sapulcējamies vietējās baznīcās un runājam uz vietējām draudzēm. No rīta staigājot no mājas uz māju, lielākā problēma, ar ko mēs sastopamies ir, ka pārsvarā vīrieši ir zvejnieki. Viņi ir atbraukuši šeit un it kā pelna naudu, bet viņi iztērē to kaut kur vieglprātīgi vai nodzer. Strādā un dzer, dzīvei nav nekādas jēgas un cerības. Daudz iznāk runāt uz tādiem vīriem, kuri jau dienas vidū ir apdzērušies. Vakarā savukārt, runājot ar vietējiem kristiešiem, ir daudzi, kuri nodarbojas ar burvestībām. Un vietējie kristieši redz visādas vīzijas, viens ir bijis debesīs u.c. Mēs tad mācām viņiem, ka viens ir vīzijas; otrs — ko saka Svētie Raksti. Ir jāskatās un jāsalīdzina, ko saka Bībele. Dīvainas tās tautas ir garīgā ziņā, atšķirīgas no tām, kas ir sauszemē.
Mēs šeit ieradāmies ar tādām lielām laivām, kas ved kādus 30 cilvēkus. Bet šodien no viena līcīša uz otru mēs izmantojam vienu mazu laiviņu pārbraucienam. Es visu ceļu ļoti cītīgi smēlu ūdeni ārā no laivas, jo tā bija uz grimšanas robežas. Bet viņi te tā dzīvo. Tas, ko esmu sapratusi šajās salās no zvejniekiem ir, kāpēc Jēzus par pirmajiem mācekļiem izvēlējās tieši zvejniekus. Viņi zvejo naktīs, gan ar tīkliem, gan ar āķiem. Zvejniekiem ir jābūt ļoti mērķtiecīgiem cilvēkiem un ļoti drosmīgiem. Viņi nedrīkst baidīties ne no lietus, ne krokodiliem, ne no nīlzirgiem, ne no čūskām, kas ir pa pilnam šajā ezerā. Viņiem ir jābūt ļoti bezbailīgiem. Tas ir kaut kas tāds, kas atver acis. Šeit realitātē viņi joprojām dzīvo, kā dzīvoja Jēzus laikā, ļoti primitīvi. Tad, kad runā uz zvejniekiem, tad to, kas ir Bībelē saistīts ar zveju, viņi uztver pavisam citādāk. Liela daļa no mācītājiem arī ir zvejnieki.
Bija ļoti labi, ka pirmdien un otrdien (06.04.-07.04.), mēs te bijām kopā ar Auroru un viņas vietējo puisi Abrahāmu. Mēs atbraucām kā komanda, nevis kā viens misionārs. Tagad viņi devās atpakaļ uz savām draudzēm, bet tas ļauj vieglāk iejusties salās.
Man joprojām ir daudz pārdomu par lūgšanu. Reizēm ir tā, ka tu lūdz, tu liecies tāds maziņš, un sātans pienes visādus nelabumus, ko esi darījis. Bet patiesībā jau Dievs dzird katru lūgšanu un Viņš ir gatavs atbildēt. Tikai jautājums, vai mēs tiešām ticībā no Viņa to sagaidām.
Uz salām dzīvošana ir daudz dārgāka, man māsa reizi mēnesī pārskaita naudu, un tad es visu mēnesi staigāju ar to lielo naudu, kamēr tā izbeidzas. Šonedēļ mācītājs Džošafa visu nedēļu ir kopā ar mani, viņam mājās ir 11 bērni, 4 viņa paši un 7 bāreņi, kas pie viņa dzīvo un kurus uztur. Tas nozīmē — kamēr mēs esam salās, mums ir jāmaksā pašiem par savu uzturu, un es arī atstāju kādu naudiņu viņa sievai, jo, ja viņš ir ar mani, viņš nevar strādāt mājās un nopelnīt.
Mācītāji ir spiesti ko darīt papildus, jo draudzēs ir problēmas ar desmito tiesu. Cilvēki to nedod. Viņiem ir liela skaudība, un patmīlība ir viņus sasaistījusi. Cilvēks tiek nogalināts vienkārši tāpēc, ka ir bagāts. Pārējie aiz skaudības to izdara. Bieži draudzes locekļi nāk pie mācītājiem un lūdz naudu, bet mācītājiem papildus tam, ko viņi dara draudzēs, ir jāstrādā. Lielākā daļa mācītāju ir zvejnieki vai lauksaimnieki. Bet domājot par Džošafu, es mēģināšu runāt ar Arti Druvieti, jo viņš ir patiess Dieva vīrs un viņam nav laika būt mājās un strādāt lauku darbus. Un es domāju, ka mēs, latvieši, varbūt varam viņu kā atbalstīt regulāri ar kādu naudu. Es biju arī Džošafa draudzē un mēs apspriedām kādus veidus, kā varētu draudzi attīstīt. Ja mēs varētu aizsūtīt viņiem kādu naudiņu iesākumā, lai viņi var iestādīt arbūzus… Jo viņiem neiznāk naudas pesticīdiem, te ir visādi kukaiņi un termīti, citādi ražas nebūs. Es rēķināju, ka ar nelielu naudas atbalstu, apmēram Ls 200, viņi varētu nopelnīt ap Ls 1000. Tādā veidā draudze varētu arī palīdzēt savam mācītājam. Tas būtu kā starta kapitāls. Un ja vienai draudzei tas izdosies, citas draudzes varēs tai sekot.
Ļoti interesanti, ka šeit salās viņiem nav tādas vietas, kur mazgāties. Viņi visi gaida tumsu un visi pa pliko tad iet mazgāties ezerā. Un brīnās, ka ir visādas laulības pārkāpšanas. Mēs paši sagaidījām kārtīgu tumsu un tad norobežojām vienu vietu, kur teicām — te neviens nedrīkst nākt. Un aiz krūmiņiem gājām mazgāties. Higiēna te ir ļoti atkarīga no izglītības līmeņa, ir kas par sevi rūpējas, bet ir arī visādi cilvēki. Tomēr viņi māk arī no vietējiem līdzekļiem izvārīt ko ziepēm līdzīgu.
Tuvojas Lieldienas, es pati tās gaidu, vietējie it kā paši zina, ka ir Lieldienas, bet nekāds savādāks ritms viņiem nav. Kad būšu svinējusi kopā Lieldienas, tad varēšu pastāstīt, kā viņi to piemin.
Aizlūgšanu vajadzības:
* Lai Dievs dod vārdus, ko teikt. Salās iznāk daudz runāt uz cilvēkiem un viņi ko gaida.
* Lai Dievs apsargā visus tos bērnus, kuri ir palikuši mājās sauszemē, lai ļaunie garie, neuzbrūk un ir Dieva apsardzība.
* Lai Dievs dod gudrību par Džošafu, kā mēs latvieši varam viņu atbalstīt tādā ļoti veselīgā veidā un palīdzēt atsperties draudzei.
* Lai pasargā mani no visādiem zagļiem un ļauniem cilvēkiem salās. Viņi gan rūpējas par mani, jo visu laiku man līdzi ir 2 vīrieši un arī naktīs neļauj nekur iet. Bet lūdzu arī pēc Dieva apsardzības.
Abonēt:
Ziņas (Atom)
