ceturtdiena, 2009. gada 16. aprīlis

Aija atgriezusies atpakaļ uz sauszemes

Aijas Dzenes stāstītais sarunā ar Andu Mežiņu 16.04.2009. ap plkst.11:30

„Esmu kopš otrdienas
(14.04.) atpakaļ uz sauszemes un tūlīt kopā ar mācītājiem, kuri sabraukuši uz Bībeles skolu, pusdienosim.
Bet vēl par salās piedzīvoto - ceturtdien (09.04.) mēs ar Džošafu devāmies lielu gabalu ar kājām (ap 10km) uz citu zemnieku ciematiņu. Tur bija vērtīga saruna ar mācītāja Džošafas brāli, kurš bija kā „pazudušais dēls”. Viņš bija pieņēmis Kristu, bet tad atkritis atpakaļ. Viņš sastrīdējās ar citu savu brāli un aizbēga no mājām. Viņš tajā mazajā ciematiņā dzīvo un ir zvejnieks. Kad mēs runājām, prasīju viņam, kā viņš redz savu nākotni, viņš teica, ka zvejos. Tā mēs norunājām ilgi, bet beigās viņš atgriezās pie Kristus un teica, ka brauks mājās un izlīgs ar savu ģimeni.
Vēlāk vakarā mēs braucām uz nākamo salu, un es beidzot sapratu, ko nozīmē Viktorijas ezers, tas ir kā jūra ar pamatīgiem viļņiem. Mēs braucām kādas 4 stundas līdz to salu sasniedzām. Kad sasniedzām to salu, es nebiju gaidījusi, ka tur sastapšu izglītotu mācītāju ar grādu teoloģijā. Viņš uz salu ieradies pirms 7 gadiem Dieva aicināts no Bugiri pilsētas, kas ir Ugandas austrumos. Viņam bija bail no ūdens un viņš nemācēja zvejot, bet tagad ir to iemācījies. Viņš ir arī zemkopis. Viņš apstrādā zemi, bet kad sāk kas augt, tad vietējie zagļi nāk un visu nozog. Un tā viņš dzīvo, cīnoties ar izdzīvošanu.
Kad mēs, latvieši, kā komanda bijām šai pusē, mums tur bija konference. Un tur mēs iepazināmies ar vienu vietējo policistu, kurš ir arī kristietis. Viņš ir tajā salā kopā ar izglītoto mācītāju, policists ir tāds kārtīgs Dieva vīrs un liels aizlūdzējs. Viņš mūs izvadāja arī pa salu, un visās vietās, kur mēs piestājām, mēs arī lūdzām par ļaunajiem gariem, kas ir iemājojuši tajās vietās. Arī pašā ezera krastā ir kāda vieta, kur mēs lūdzām; kurā nezināmu iemeslu dēļ cilvēki iet un lec ūdenī, taisot pašnāvības, kad ļaunie gari uzbrūk. Es redzēju, kādas izskatās vietējo burvju mājiņas – tādas mazas mājiņas ar žogiem apkārt. Mēs arī pie tām aizlūdzām.
Piektdien (10.04.)
mēs visu dienu staigājām pa salu, apciemojām arī kādas mājas grupas. Bija interesanti, ka kādā mājā, kur stāstīju par Jēzu un diviem noziedzniekiem pie krusta; un to, ka mums ir jāizdara izvēle, vai noliegt Kristu vai pieņemt Jēzu. Un cilvēki man uzdeva jautājumus par to, no kurienes es nāku un tā. Un es sāku viņiem stāstīt par Desmito tiesu. Zvejnieki ir patiesībā bagāti, viņiem ir liels loms un daudz zivju, bet to naudu viņi nesaprātīgi izlieto un visu laiku dzīvo lielā nabadzībā. Runājām par to, ja viņi nedod to, kas Dievam pienākas; kā tad Dievs viņus var svētīt. Pēc tam mēs gājām no mājas uz māju un tie cilvēki, kas bija dzirdējuši par Desmito tiesu bija tik aizkustināti, ka viņi sāka to uzreiz dot. Rezultātā 15 minūtēs mums bija 6 tūkstoši vietējās naudiņas (Ls 2). Interesanti, ka Dievs uzreiz aizkustina cilvēkus.
Mēs gājām uz citu mazu ciematiņu, kur es 30 minūtes runāju, un pēc tam 10 cilvēki vēlējās pieņemt Jēzu. Cilvēki ir ļoti izsalkuši pēc Dieva Vārda. Viņi dzīvo tādā kā bezcerībā un paši to saprot, bet, ja kāds atnāk un pastāsta par Dievu un ir gatavs būt ar viņiem kopā, viņi ir ļoti atvērti Dieva Vārdam. Vietējā mācītāja māja bija ļoti maziņa un tur nebija vietas, tāpēc mēs gulējām baznicā. Kāds amerikāņu misionārs iepriekš vietējam mācītājam bija uzdāvinājis telti. Tā baznīca ir no māla un jumts no siena. Viens sāns baznīcai bija pabiris ar lieliem caurumiem, un grīda parasta zeme. Viņi man uzcēla šo telti baznīcā. Kādi, kas mani apsargāja, gulēja uz matračiem pašā baznīcā, bet es teltī :). Tā sala bija tāda, kur es kā sieviete baidījos viena iet, jo pirmais teikums, ko es dzirdēju no jebkura vīrieša puses bija: ”Give me love” (Dod man mīlestību!). Bija arī tā nepatīkami, ka tad kad piektdien mēs nācām uz to baznīcu ļoti vēlu, mēs apstājāmies un runājām, un tad ieraudzījām zem kājām noliktu izkaltētu suņa galvaskausu. Kādam nebija paticis, ka baltais cilvēks ir ieradies salā un vienkārši gribēja ar savām burvestībām nolādēt. Un tad es pirmo reizi izjutu, kā tas ir, kad ir kāds, kas tevi ienīst. Tā ir Dieva žēlastība, ka var redzēt, kā tu ej un sludini un cilvēki atgriežas un tajā pat laikā redzēt, kā ļaunie spēki uzdarbojas.
Klusajā sestdienā (11.04.)

vietējais izglītotais mācītājs mums sarunāja laivu ar motoru un mēs vakarā devāmies uz tālu salu Siro. Ezers bija ļoti nemierīgs, bija ļoti lieli viļņi un to mazo laiviņu mētāja pa ezeru. Par laimi, mūsu laivā bija divi zvejnieki – mācītājs Džošafa un viņa brālis. Un tad viņi divatā stūrēja to laiviņu. Tas bija brauciens ticībā, to divu stundu laikā es skaitīju visas iespējamās lūgšanas, dziedāju Dievam slavas dziesmas un tad beigās man bija lūgšana: „Dievs, ja Tu varēji pašķirt ceļu Izraēla tautai cauri Nāves jūrai, tad pašķir, lūdzu, arī tagad.” Kaut kā mēs to salu sasniedzām, un kad pēc tam iegāju vietējā baznīcā es divas stundas vienkārši dziedāju Dievam, jo biju tik izbrīnīta, ka esam dzīvi un neesam noslīkuši. Kādā ziņā es tagad daudz zinu par Viktorijas ezeru, esmu sapratusi, ar ko sastopas zvejnieki. Esmu iemācījusies, kā jāstūrē laiva. Viktorijas ezers ir tik viļņains, jo tas ir liels un ar daudz salām un klinšainiem pauguriem, kur ūdens skalojas un rada bīstamas vietas. Siro sala bija kaut kas fantastisks, jo visa sala ir vienās klintīs, tur nav zāle un zeme. Tur ir tikai klints un zvejnieku ciematiņš. Visu pārtiku viņi ved no citām salām. Mājas viņiem ir no tādiem koka stabiem, sienas ir nevis no māla, bet no papirusa paklājiem. Un jumts ir no zāles, kas pārvilkta ar zvejnieka tīkliem, lai vējš neaizpūš. Tur mēs ieradāmies vēlā naktī un palikām divas dienas, sestdien un līdz svētdienas vakaram.
Svētdien (12.04.)
noturējām tur Lieldienu dievkalpojumu. Un svētdienas vakarā diezgan sliktā laikā devāmies atpakaļ. Bet bija sajūta, ka Dievs mūs sargā un ezers ir mierīgāks. Man patika, ka Siro salā, bija ļoti stipri uzcelta vietējā baznīca, no ārpuses ar koka stabiem, papirusiem. Tā vietējā draudze un baznīca atrodas nedaudz nostāk no pārējiem iedzīvotājiem, bet viņi katru vakaru iet pie tiem cilvēkiem centrā un notur tādas kā publiskas aizlūgšanas un runā uz zvejniekiem. Viņi ir nopirkuši labus mikrofonus un aparatūru, bija prieks par vietējo draudzi.
Bija interesanta vieta uz salas - tāda liela akmeņaina telpa (ala) zem zemes, tas ir zem ūdens līmeņa, un ūdens skalojas tam apkārt. Tur mēs arī ielīdām. To alu aizņem vietējie kristieši, lai lūgtu. Pati sala ir maziņa un cilvēku daudz, un kristiešiem pietrūkst brīvas vietas, kur iet un lūgt, un tad viņi izmanto šādas alas.
Pirmdien (13.04.)
mēs bijām jau citā salā, kas bija liels kontrasts Siro salai, jo Sagiti ir ļoti līdzena un auglīga sala. Bija lijis daudz lietus, un kad pa turieni staigāju, man likās, esmu kādā apsolītajā zemē. Tur bija ļoti lieli banāni, kukurūza, kasala, ananāsi, viss pārspīlēti liels. Tomēr tajā pašā laikā arī tur cilvēki dzīvo lielā nabadzībā. Mēs tur braucām ar vietējo izglītoto mācītāju apciemot citas draudzes. Kamēr tā vietējā draudze gatavojās mūs uzņemt, mēs ar Džošafu nolēmām izstaigāt salu un apskatīt, lai redzētu to vidi un lai vieglāk būtu runāt uz cilvēkiem. Kamēr staigājām, tikmēr teicām, ka tam izglītotajam mācītājam, kuru paņēmām līdzi; ir jāsāk runāt. Bet 3 stundu laikā vietējie kristieši nebija pat sanākuši kopā un nebija ļāvuši mācītājam runāt. Un tad nu mēs teicām, ja nu viņi tā neciena vietējos mācītājus, tad kāpēc lai baltais cilvēks uz viņiem runātu. Tā bija vieta, kur mēs nesludinājuši aizbraucām prom. Kamēr mēs staigājām pa salu, tikmēr mēs satikām vietējos cilvēkus un parunājām. Bet uz vietējo draudzi nerunājām.
Otrdien (14.04.)
mēs braucām mājās uz sauszemi. Mājupceļs bija interesants, jo nebija tādas laivas, ar kuru varētu pa taisno aizbraukt uz mūsu mājām sauszemē. Tad mēs ar kādu laivu aizbraucām līdz Kenijai un no Kenijas ņēmām citu laivu, ar kuru braucām līdz mājvietas ostai, lai tālāk sasniegtu mājas. Kopumā tās bija kādas 10 stundas uz ūdens, bija karsts un es ļoti noguru. Un man bija arī bail, jo Kenijā kāds var nākt un man prasīt pasi. Bet man nav vajadzīgs, lai viņi iespiež zīmogu, ka esmu bijusi Kenijā, jo pēc tam man var būt problēmas ar uzturēšanās atļauju Ugandā. Tad nu mēs lavierējām, lai vietējie policisti man nenāktu klāt. Tā bija Dieva žēlastība, ka neviens nenāca un nejautāja. Džošafa satika sev pazīstamus cilvēkus un pie viņiem pavadījām kādu laiku.
Trešdien (15.04.)
visu dienu mēs atpūtāmies, jo nogurums bija ļoti liels. Bet garīgi salas ļoti daudz deva. Mēs pirms devāmies uz salām lūdzām un gavējām, lai ļaunie gari salās mūs neaiztiek. Tad tagad es saprotu, ka mēs arī lūdzām un gavējām par ticību, lai tajā mazajā laiviņā braucot par ezeru, mēs izdzīvotu. Bez ticības tur nevar. Es arī redzu, ka nākamgad, kad kādi latvieši brauks, ir jābrauc uz tām salām. Vietējās draudzes tur ir un ir aktīvas, bet viņām ir nepieciešams stiprinājums un iedrošinājums.
Šobrīd es esmu
iztērējusi pilnīgi visu izņemto naudu, jo uz salām dzīvošana bija dārga. Rītdien braukšu uz pilsētu izņemt naudiņu. Paldies tiem cilvēkiem, kuri ir ziedojuši. Un šonedēļ ir sākusies vietējā Bībeles skola, kas ir katru dienu no 13:00 līdz 18:00. Es baroju vietējos mācītājus un gādāju viņiem pārtiku, jo viņi nevar izbraukāt uz mājām. Un tad es dodu naudiņu un mēs kopā ēdam.
Paldies arī par aizlūgšanām, kamēr bijām salās, Džošafa ģimenei viss bija kārtībā.
Nākamā nedēļā turpināsies Bībeles skola un no rīta mēs iesim pa mājām. Šajā ciematā, kurā dzīvoju, cilvēki ir smagi. Piemēram, vakar mācītājs Džošafa gāja pirkt benzīnu mocim, te pārdod to vienkārši pudelēs. Bet cilvēki viņam pārdeva ūdeni, kam piejauktas tējas lapas krāsai. Un protams, mocis tagad ir jāremontē. Tie cilvēki sevi sauc par kristiešiem, bet ir gatavi benzīna vietā pārdot ūdeni. Tur ir vēl daudz darba pie viņiem un daudz uz viņiem jārunā. Jo cilvēki grib saukt sevi par kristiešiem, bet vēl mazās lietās nav uzticami un tas bojā viņiem pašiem dzīvi.
Šorīt mums bija plānošana un mēs izplānojām apmēram līdz jūnija pirmajai nedēļai, ko es darīšu. Tad nākamreiz es par to pastāstīšu.
Tagad man ir jāēd un jāiet atpakaļ uz Bībeles skolu, jo te ir kāds gabaliņš, ko iet. Bībeles skolu vada amerikāņi un viņi ļoti diktē un ievēro laiku :)

2 komentāri: