pirmdiena, 2009. gada 30. marts

DIEVS MANI MĀCA LŪGT...

No Andas Mežiņas sarunas ar Aiju 28.03.2009. ap plkst.13:00

„Šobrīd esmu pie vietējā mācītāja, kurš šajā apgabalā ir uzsācis tādas kā mājas draudzes. Mēs taisījāmies ēst pusdienas...
Sieviešu konference, par kuru stāstīju pagājušajā sarunā un kas notika 19.-21.03., bija ļoti laba, es tik daudz uzzināju par afrikāņu sievietēm, par viņu kultūru; par to, ko viņas dara. Izrunājām daudz lietas, kā tas ir, ka sieviete ir stāvoklī un viņai gribas kādus īpašus ēdienus, kāpēc viņai gribas gulēt ar vīrieti, kāpēc negribas u.c. praktiskus jautājumus viņu ikdienas dzīvē.
Svētdien (22.03.) es biju baznīcā Elimū, pēc tam mums bija diskusija ar vietējo mācītāju, sākām runāt par to, kāpēc mēs kristām mazus bērnus. Ar to misijā nākas saskarties, ka tu nāc no savas baznīcas ar savu pamatu un domāšanu, kas ir mācīta. Es neesmu nākusi mainīt viņu kultūru vai tradīcijas vai veidu, kā viņi saprot lietas no Bībeles. Vakarā man izdevās iedraudzēties ar vietējiem vīriešiem. Viņi taisa tādu kā putru no miltiem un ar alkoholu, visi sēž riņķī, un ar tādiem gariem salmiņiem viņi lēnām sūc to visu iekšā. Gāju ar viņiem runāt un stāstīju par Jēzu. Viņi bija tik laimīgi, nejutās tādi Dieva atstāti un aizmirsti, bet iedrošināju iet atpakaļ uz baznīcām un ka Jēzus ir nācis, lai viņi atgrieztos no dzeršanas. Daudz runāju ar viņiem par plānošanu, kā viņi saredz savu nākotni. Tas bija ļoti labs laiks, es gāju kopā ar vietējo mācītāju, kurš pats ar viņiem agrāk dzēra. Bet es ar šiem vīriešiem biju runājusi arī iepriekšējā reizē, kad biju Namamerā. Un tagad es jau biju viņiem draugs. Zinu, ka kaut ko Dievs dara pie viņiem, es pati nāku no ģimenes, kur tētis ir cietis no alkohola un es ar viņiem varu runāt un liecināt, kā Dievs var mainīt lietas.
Pirmdien un otrdien mēs daudz risinājām sadzīviskas problēmas vietējo mācītāju ģimenēs – par laulību, attiecībām ar sievietēm utt. Un šo sarunu rezultātā, mums vakar, piektdien, bija mācītāju sieviešu konference. Runājām par Ābrahamu un Sāru. Runājām par cīņu par kontroli ikdienā ģimenē, kur sieva kontrolē vīru u.c.. Pirmdien un otrdien mēs daudz runājām ar vīriem, un varēju sapratu, kas notiek viņu ģimenēs.
Vēl šajā dienā es apciemoju Auroru (misionāri no Amerikas), jo viņa ir ļoti slima, aizdevu viņai zāles. Un tad bija viena sieviete, kura nemāk nevienu vārdu angliski, viņa pasauca mani savās mājās. Tur bija bērniņš, kādus 3 mēnešus vecs, ar tādām lielām rētām (pušumiem) uz galvas. Kāda neārstēta slimība. Es sameklēju kādu kas var iztulkot, atnācu atpakaļ ar Maiku, kas bija mājās tai brīdī. Tas bērniņš vispār nav ārstēts, jo viņiem nav naudas. Bet viņi abi ir alkoholiķi un dzer, un viņi netiek pie naudas. Viņiem pat nebija ko ēst, atnesām pārtiku. Es viņiem neizstāstīju par Dievu, bet tad viņiem teicu, ka viņi nav to bērnu pat mazgājuši. Jo ūdens ir problēma, viņiem 2,5 km jāiet uz ezeru ar kājām, jo nav jau visiem riteņu. Vai arī tad jāmaksā kāda naudiņa tiem, kas viņiem atved to ūdeni. Viņiem mājās ir kāda ādas saslimšana, ko viņi paši ir mēģinājuši apārstēt ar vietējiem līdzekļiem. Un tā slimība ir arī no nemazgāšanās. Tad nu mēs viņus audzinām, pārbaudu katru dienu, vai viņiem ir ūdens. Vismaz tagad tos bērnus mazgā. Ar bērniņu ir tā, ka mēs sapratām, ka tur ir vajadzīga slimnīca. Atvedām uz slimnīcu un izrādās, ka bez tā, kas viņam ir, viņam ir arī malārija un galvas ādas slimība. Un noņēmām arī sievietei analīzes, un izrādās viņai ir arī sifiliss. Tā kā viņa zīda to bērniņu ar krūti, jo nekā cita nav ko iedot, tad mazajam tas arī ir. Bet par cik tie vecāki nemaz neprot rūpēties, tad tā ārstēšana ir interesanta. Mamma trīs reizes dienā nāk uz tām mājām, kur es dzīvoju un tad es esmu tā, kas dod mazajam malārijas tabletes kopā ar antibiotiku sīrupu. Apmazgāju arī viņam galvu. Un tas tā interesanti izskatās, ka mācu viņai rūpēties par bērnu.
Trešdien es pavadīju laiku pie mācītāja Džošafa, mēs ar latviešu komandu viņu iesaucām par „garo brāli”, es biju pie viņa ģimenes un mēs runājām par mazajām grupām, par manu vīziju un misiju, runājām, ka es varbūt varētu viņam braukt līdzi un mācīties apmācīt mācītājus, jo viņš ir pēc izglītības Bībeles skolotājs, kurš ir mācīts, lai apmācītu citus. Mums ir līdzīgs tas aicinājums un redzējums. Un viņš ir ļoti priecīgs. Es viņam prasīju, kāpēc viņš pavada ar mani tik daudz laika un viņš teica, ka redz manu vīziju un kā skolotājs grib mani atbalstīt un vest pareizajā virzienā. Ir daudzas lietas, ko es nemāku vēl darīt; bet kur Dievs vienkārši noliek kādā situācijā. Viesojoties pie viņa, bija arī kādi tuvējie kaimiņi uzzinājuši, ka viņa mājā ir baltais cilvēks. Un atnāca sveicināties un sāku stāstīt, kāpēc esmu šeit. Un divi cilvēki, kas bija atkrituši no Dieva, atgriezās pie Viņa. Man tagad ir arī viens arguments, kāpēc vietējie cilvēki iet uz vietējo katoļu baznīcu, jo tur viņiem saka, ka alkohols nav nekas slikts. Un tad tie cilvēki, kas ir pieņēmuši Kristu un tikuši brīvi no alkohola, ja viņi iekrīt atpakaļ tajā, tad viņi iet uz katoļu baznīcu.
Ceturtdien mēs vedām to bērniņu pie ārsta un tad bijām pie viena vietējā skolotāja, ļoti izglītota cilvēka. Varēju brīvi ar viņu runāt angliski. Bet viņš dēļ alkohola pazaudējis darbu un pats brūvē vietējo alkoholu. Un mēs viņam liecinājām par Jēzu, ka Viņš var dot mieru un visu izmainīt.
Piektdien bija tā mācītāju sieviešu konference pie manis mājās. Aizbraucu uz pilsētu un sapirku visu pārtiku. Atnāca kādas 10 mācītāju sievas un mums bija tādas diskusijas, daudz ko mācījos no viņām. Un sarunas bija ļoti auglīgas. Viņu problēmas ir līdzīgas arī latviešu sievu problēmām, varētu arī taisīt Latvijā sievietēm un runāt gandrīz to pašuJ
Šodien, sestdien, mēs arī bijām uz ciemu Maringo, kur ir slimnīca. Sapratām, ka jāārstē arī tā bērniņa vecāki no sifilisa. Pirmdien es vedīšu tos vecākus uz slimnīcu, lai viņi saņemtu zāles un konsultāciju, kā izsargāties. Tas ir interesanti, ka tie vietējie cilvēki redz, ka es tā rūpējos par tādiem it kā pamestiem cilvēkiem, kas pat nav kristieši. Tā ir tāda liecība tai apkārtnē un tad arī tie vietējie paši sabakstās un domā, ka viņiem vajag pašiem palīdzēt viens otram. Tad viņi sāk uzdot man jautājumus, vai es nāku no Indijas? Jo es esmu sākusi mainīt ādas krāsu, no baltas esmu palikusi par brūnu. Un viņi domā, ka esmu indieteJ
Slimnīcā mēs arī gājām pie kādiem cilvēkiem aizlūgt. Satiku kādas musulmaņu sievietes, viņām bija daudz jautājumu, kā Jēzus var būt Dieva Dēls, ja Viņš piedzima no Marijas? Un mēs staigājām pa palātām. Es biju kopā ar Džošafu un es sapratu, kā viņi šeit lūdz. Es sapratu, ka es neesmu Latvijā iemācījusies lūgt lielā ticībā. Tur bija kāda sieviete ar AIDS, kas bija tikko ievesta. Viņa neko negribēja, ne ēst, ne ko citu. Viņa atbrauca, lai nomirtu. Mēs prasījām tuviniekiem, ko viņi grib, lai mēs lūdzam par viņu. Viņi teica, lai mēs lūdzam, ka uzlabojas viņas stāvoklis, lai viņa var atgriezties pie Kristus. Un pēc kāda laika šī sieviete sāka prasīt pēc ēdiena un dzert. Un tā cilvēkiem bija liela liecība. Un man pašai tā bija liela liecība, es klausījos, kā Džošafa lūdz un jutu, ka Svētais Gars arī manī kādas lietas atbrīvo, ka es varu lūgt.
Es pārsvarā esmu kopā ar vietējiem mācītājiem un zinu, ka viņi paši ir tādi Dieva vīri un stipri lūgšanās. Un esmu pieradusi paļauties uz to, ka viņi lūgs. Un tajā vakarā, kad tā mamma man atnesa to slimo bērniņu ārstēt, viņi visi atstāja mani vienu ar to māti. Tajā naktī es iemācījos šķiet tā pa īstam lūgt ticībā. Es sapratu, kā tas ir, kad lūdz; ir jālūdz ticībā un Svētais Gars dod tādu ticību, ka tiešām var lūgt un zināt, ka tā lūgšana tiks uzklausīta un tas bērns dzīvos. Šajā nedēļā es mācījos daudz lūgt un redzu vairāk garīgas lietas, un esmu sapratusi, kas notiek te ar sievietēm.
Arī šodien, kad biju slimnīcā, sievietes man uzdeva jautājumus par ģimenes plānošanu, par kontracepciju. Viņas izmanto kaut kādus ļoti kaitīgus hormonus, kurus vienreiz iešpricē. Un tas sagrauj viņu hormonus un imūnsistēmu. Viņas jautā, vai ir kādas citas metodes; slimnīcā man apsolīja iedot sarakstu ar zālēm, kādas viņi šeit izmanto un tad es studēšu un iešu uz to vietējo slimnīcu, lai runātu, kā var palīdzēt tām vietējām sievietēm ar kontracepciju. Tās sievietes, kas te izmanto to kontracepciju, te ir bez spēka, viņām bieži ir asiņošana un visādas citas blakusparādības. Un tad mēs domājam, ka es stāstīšu, kā mēs Latvijā tās lietas darām.
Viņām tā ģimenes plānošana ir pa velti, bet problēma ir neizglītotībā. Ja tām sievietēm iedod tās tabletes, viņas kaut kad aizmirst iedzert, tad viņas slēpj no vīra un nevar tās iedzert, tad paliek stāvoklī utt. Tad kad baltais cilvēks viņām māca, viņas ieklausās vairāk. Tagad es sāku arī savas farmaceites zināšanas pielietot.
Un Džošafa ir arī ļoti izglītots medicīnas jautājumos, viņš var man iztulkot un viņš zina par ko es runāju. Es esmu priecīga, ka varu būt kopā ar viņu.
Rīt es būšu baznīcā mazā vietiņā un pēc dievkalpojumā mēs runāsim ar Džošafu par mazajām grupām. Pēc aicinājuma Džosafa ir ļoti līdzīgs Artim Druvietim. Rīt mēs runāsim, kā Āfrikā attīstīt mazās grupiņas. Jo te ir arī visādas dīvainības, kas rodas no neizglītotības un tāpēc ir jābūt kādam redzējumam. Piemēram, cilvēki neiet ārā pēc 20:00, kad ir tumšs; jo kaut kādiem cilvēkiem, kaut kādi gari ir nākuši un nocirtuši galvas. Neviens nekad nav redzējis tos garus un tās galvas, bet viņi dzīvo tam ticot. Un tad es eju un stāstu, ka Jēzus ir nācis darīt mūs brīvus no bailēm.
Vēl šajā nedēļā es aizvedu divus bērniņus uz skolu, viņi tiešām šeit dzīvo badā. Jo aprīlis ir tāds tukšais mēnesis, ilgstoši nav lietus un ir sauss. Aprīlī te notiks Bībeles skola un būs iespēja mācīties, jo brauks no Kampalas Bībeles skolotāji. Ļoti daudzi mācītāji apmeklētu to Bībeles skolu, bet nav līdzekļu dalības maksai (dalības maksa ir 20 000 – kas ir 6 lati). Un tad viņi visi nāk pie manis un saka, ka viņiem nav naudas. Ja cilvēki var saziedot šajā mēnesī, tad tas būtu ļoti svētīgi. Un ir kādi mācītāji, kas brauc no tālienes, un viņi arī nāk pie manis un saka, ka viņiem nav ko ēst. Tiešām šobrīd viņiem ļoti bieži ir, ka nav ko ēst. Tas ir lietus trūkuma dēļ un dēļ baktērijas, kas iznīcina ražu. Tas ko viņi ir iestādījuši, viss ir izkaltis, un viņiem nav naudas, lai atkal nopirktu sēklas. Tā nauda, ko jūs sūtāt un ziedojat, ir svētība. Cik es bērnus neesmu aizvedusi uz skolu un cik pabarojusi un aizvedusi uz slimnīcu?! Es nezinu, kā lai pasaku visiem, paldies, kas ziedo, jo viņi ir izglābuši un palīdzējuši. Es ļoti novērtēju to palīdzību, kas nāk no Latvijas. Jo šajā brīdī, kad kādiem trūkst ēdiena, tas viņiem ir kā Dieva brīnums.
Un atkal interesanti, ka slimnīcā kāds cilvēks mani ieraudzīja un jautāja man kādas lietas un viņš piedāvāja sēklas. Un tad mēs tiksimies un runāsim, kā tās nodot tālāk cilvēkiem. Es esmu ļoti pateicīga par aizlūgšanām un naudiņu. Es arī to izjūtu ikdienā, jo visu laiku uz galda ir kasala (ēdamā sakne) un zivs. Kādreiz viņi meklē kādus augļus, bet nekas nav, jo viss ir izkaltis. Bet problēmas man ar vēderu nav, es brīnos par to, kā es ēdu. Reizēm nav karotes un es ēdu ar rokām, bet Dievs ir sargājis no visādām vēdera slimībām. Es saprotu, ka tas ir pateicoties aizlūgšanām. Jo karstums ir nežēlīgs, nav diena, kad nebūtu mazāk par 30 grādiem. Bet es zinu, ka jūs lūdzat par mani.
Es esmu sapratusi, ka viņiem vajag vēl kādus cilvēkus kā es, kam ir aicinājums braukt, dzīvot un mācīt šeit. Viņi savādāk ieklausās, kad runā baltais cilvēks. Viņi saprot, ka mēs ziedojam savu laiku un naudu, lai šeit būtu un viņi klausās. Pašam Džošafam būtu ļoti svētīgi, ja varētu viņš atbraukt uz Latviju un apmācīt misionārus. Tikai atbraucot šeit, es varu saprast to, kas man ir pietrūcis un ko neviens man nav mācījis, kas jāzina misionāram.
Aizlūgšanu vajadzības – aizlūgšana vajadzīga par Sāras bērniņu (pieminēto slimo 3 mēnešus veco bērniņu), lai Dievs dziedina no malārijas, sifilisa un ādas slimības. Un arī sievieti vārdā Sāra, ko sastapām slimnīcā un kurai ir AIDS, lai Dievs dod, ka viņa var pieņemt Kristu.”

pirmdiena, 2009. gada 23. marts

Aija vada sieviešu konferenci Namamerā

Aijas stāstītais telefonsarunā ar Andu Mežiņu 20.03.2009. ap plkst.14:00

„Esmu kaut kur netālu no Kenijas robežas, kur mums ir sieviešu konference. Par sievietēm, par ģimeni.” (Aijiņai fonā bļauj bērni, viņa saka, ka mēģinās izmukt. Pēc brītiņa viņa paiet tālāk klusākā vietā.)
„Kas noticis šajā nedēļā?
Pirmdien man gribējās tā aktīvi atpūsties un es izmēģināju visu, ko dara vietējās sievietes. Ieskaitot to, ka es mācījos, kā mājām likt salmu jumtus un kā no ezera ar riteni vest ūdeni ar smagajām kannām. Nu tādas lietas, ko dara visas vietējās sievietes. Atpūtos pie reizes arī ar mācītājiem, kur dalījos visādās idejās par Vakarēdienu, par kristībām, par visādām maldu mācībām. Vērām Bībeles vaļā visādos tulkojumos un mēģinājām saprast.
Otrdiena pagāja, staigājot un kalpojot no mājas uz māju un stāstījām cilvēkiem, kas notiks ar viņiem, ja viņi šodien nomirs. Vai būs debesīs, vai ellē? Un atkarībā no atbildes, mēs runājām tālāk. Vairāki cilvēki pieņēma Jēzu. Es biju kopā ar vietējo sievieti Jozefīnu un viņas vīru Ali, viņi nāk no tādas stingras musulmaņu ģimenes. Viņš ir dēls tajā ģimenē, bet viņš iepriekš šausmīgi dzēra un Jozefīna tai laikā bija jau atgriezusies. Dievs lika viņas sirdī - ja viņa apprecēs viņu (Ali), tas vīrietis mainīsies. Un tā notika. Viņš atgriezās pie Kristus. Viņiem ļoti interesanta tā liecība, kā sākumā vecāki viņus vajāja un negribēja viņus redzēt un neko dzirdēt par lūgšanām, ne par ko. Līdz tam, ka tagad šie vecāki ir priecīgi mani redzēt un uzņemt savā mājā. Viņi tagad man rādīja uz cilvēkiem, kuri dzer un kuriem būtu jāatgriežas. Tā ir interesanta liecība – būt ar viņiem kopā. Ali vecāki ir musulmaņi joprojām. Tēvs ir ļoti izglītots, viņš pat ir mācījies Vācijā, Vitenbergā, viņš ir bijis kristietis. Bet kad viņš ir atgriezies Ugandā, tad valdošais režīms bija islāms un ja tu gribēji būt kādos augstos amatos, tad tev bija jāpieņem tā reliģija. Viņš ir kaut kas līdzīgs mūsu bīskapam (musulmaņu ticībā) (Aijiņas iepriekšējās vēstulēs arī jau pieminēta šī ģimene). Viņam ir ļoti grūti atgriezties. Bet es domāju, ka viņš ir ceļā uz to.
Trešdienas vakarā mēs apmeklējām kādu vietējo draudzi. Viņi bija ļoti priecīgi, tur bija notikušas kādas šķelšanās, tenkas un aprunāšanas, kādi cilvēki bija aizgājuši prom. Tur mēs dalījāmies pieredzē un iedrošināju, ka tādas lietas arī notiek Dieva draudzēs.
Un ceturtdien ierados šajā vietā Namamerā, netālu no Kenijas robežas, apmēram kādi 3km no ezera, kur otrā krastā ir Kenija. Ar laivu var aizbraukt uz Keniju 20 minūtēs. Un te notiek sieviešu konference līdz sestdienai. Pirmajā dienā mēs runājām par to, ka mums ir jāstāv uz tā pamata, kas ir Kristus. Ko nozīmē vispār būt kristietim? Kas mūs pārveido Dieva līdzībā? Sievas dalās liecībās, kā Dievs ir pārmainījis viņu vīrus, kad viņas ir pārmainījušās.
Šodien (piektdien) mēs runāsim par ģimenes lietām, te ir vēl izplatīts tas, ka vīriešiem ir vairākas sievas. Tas ir vēl no musulmaņu pagātnes un kultūrai ir ļoti raksturīgs. Ir bijušas smagas sarunas par to, kā tad tām trīs sievām sadzīvot. Mēs runāsim par sievietes vietu Baznīcā un draudzē, kā Bībelē ir rakstīts. Konferenci vadam mēs ar amerikāņu misionāri Auroru. Viņa man palīdz vadīt, mēs divatā uz maiņām runājam, un vietējās sievietes liecina. Mums ir laba sadraudzība un ir ļoti daudz aizlūgšanas. Te ir ļoti daudz AIDS slimo. Un arī vakar nāca pie aizlūgšanām sievietes ar AIDS, jo ir daudz bērnu un kas notiks ar bērniem, kad viņas nebūs. Aizlūdzām par burvestībām, ko sievietes pielieto viena pret otru, kad ir šī daudzsievība. Viņām kaut kā ir jānotur tā vīra uzmanība un tad tiek lietotas burvestības.
Svētdien ir paredzēts, ka viesošos te vietējā baznīcā un runāšu draudzē un tikšos ar kristiešiem. Un tad došos mājās uz ciematiņu.

Viena lieta, ko mēs esam labi izdarījuši ar vietējo mācītāju ir, ka vakar parādījām filmu „Jēzus dzīve” svahili valodā, ko viņi saprot. Šovakar mēs rādīsim filmu „Ēģiptes princis” un kopīgiem spēkiem tas izdodas. Aurorai ir projektors, man ir tās filmas un uz ko rādīt, no Kenijas brāļi atveda ģeneratoru un skaņas sistēmu. Un visu kopā saliekot, mēs te vietējā ciemā varam taisīt izklaidesJ Tikai tas maksā. Lai tās filmas mēs parādītu, 60 000 vietējā naudā, kas ir apmēram Ls 20. Tikai, lai parādītu filmu.

Šodien no rīta es negāju no mājas uz māju pie cilvēkiem, bet apciemoju vietējos mācītājus – anglikāņu, vasarsvētku, jauno apustuļu draudzi. Izstāstīju mācītājiem, ka neesmu ieradusies celt savu baznīcu, bet gan otrādi – mudināt cilvēkus atgriezties tajās baznīcās, no kurām viņi nāk. Kāda būs rītdiena? Vēl nezinu, droši vien no rīta staigāšu atkal no mājas uz māju. Un vakarā būs konference.

Pārgurusi neesmu, es ļoti izjūtu, ka Dievs sūta kalpošanā, tad Viņš dod spēku. Šobrīd ir ļoti, ļoti karsts un tas ir visgrūtākais, kad pat naktī nav iespējams normāli gulēt. Man ir visu laiku miega bads. Bet Dievs dod spēku, kad ir jāiet un jārunā, Dievs dod, ko runāt pat brīžos, kad liekas pat pasmaidīt nevaru.

Vai cilvēkus interesē no kurienes tu esi?
„Jā, viņus ļoti interesē, bet viņi nevar saprast, kas tā Latvija tāda ir. Bet patiesībā mēs esam ļoti līdzīgi viņiem šeit. Viņiem visas tās lietas, ko viņi rāda mums kā baigo brīnumu – kā rok zemi, kā kaplē dārzu, kā būvē māju – es saku, ka mēs to arī mākam. Un viņiem tad ir liels prieks. Bērni vietējā skolā, kur tagad notiek konference ir iemācījušies pat pateikt latviešu valodā: „Labdien!” Pārsvarā viņi grib dzirdēt Dieva vārdu, lai es lasu un skaidroju.”
Fonā atkal sāk bļaut bērni. „Viņiem šobrīd ir pusdienas pārtraukums. Bet tagad viņi spēlē futbolu ar interesantu bumbu – satīts papīrs, kas aptīts ar gumiju. Vēl esmu apsolījusi vietējām draudzēm palīdzēt sagādāt Bībeles, bet es tās nedošu pa brīvu, bet lūgšu, lai kādu daļu draudzes pašas ziedo. Tā ir liela cīņa ar vietējiem iedzīvotājiem, ka viņi grib visu par brīvu. Bībeles, lai ir vismaz, ko viņi var lasīt un nesekot tām maldu mācībām, kas ir visapkārt.”
Vai sarunu biedru tev netrūkst?
„Es lēnām mācos vietējo valodu un vietējie mācītāji mani pazīst un atbrauc ciemos, un tad varam parunāties. Āfrikā nav iespējams justies vientuļi. Reizēm pietrūkst ar latvieti izrunāties. Bet man ir prieks, ka netālu no manis ir Aurora, un tad var kā „baltais” ar „balto” izrunāties un tad ir vieglāk. Viņa šeit dzīvo 8 gadus, no 2006.gada viņa ir šajā pašā apgabalā, kur esmu es.”
„Man ir problēmas ar karstumu, bet tad es lietoju zāles, ko nopirku Kampalā. Bet es visu laiku kaut kur apdauzu savas kājas. Es tiekos ar cilvēkiem, bet aizmirstu skatīties uz kājāmJ Tad es staigāju ar visādiem pušumiem kājās. Un tagad man arī ir balts plāksteris un katrs otrais cilvēks nāk un jautā, kas man kājai. Un tad es stāstu, ka nekas briesmīgs, vienkārši nedzīst pušums.
Par nākamo nedēļu vēl nezinu, bija jābūt konferencei, bet tas saistīts ar finansēm. Āfrikāņiem ir problēmas ar naudu, viņi nevar uzticēt lielu naudu. Viņi reizēm sasola tādus brīnumus, ko paši nevar pildīt. Tā kā man bija jābūt tai konferencē, bet redzēs, vai tā notiks. Iespējams, būs kalpošana no mājas uz māju. Mēs vēl runāsim ar vietējiem mācītājiem par plāniem.”

„Konferencē ir ļoti interesanti, kad sākas konference pa dienu ir kādas 30 sievietes, bet vakarā jau ir kādas 60. Baznīca ir pilna un lielākas baznīcas uzcelt nevar. Vakar filmu skatīties bija sanākuši ap 200 cilvēku. Es iešu nu atpakaļ uz konferenci, jo Aurora jau runā un man jāklausās, ko viņa saka, lai nesāku to pašu.
Līdz nākamai nedēļai!!!”

ceturtdiena, 2009. gada 12. marts

Aija braši turpina iesākto


Lūk, ko Aija pastāstīja šonedēļas telefonsarunā. Starp citu, viņa aprunājās arī ar Andīti, kurš nekavēja laiku veltīgi un jau sāka bīdīt sarunas par īpašo āfrikāņu bungu iegādi talsenieku vajadzībām :)
Bet nu šonedēļas telefonsarunā stāstītais:

«Visu pagājušo nedēļu esmu gājusi no mājas uz māju, vakar, šķiet, kādus 12 kilometrus nogāju ar kājām! Tad gan biju šausmīgi nogurusi :) Jautāju cilvēkiem — ja viņi šodien mirtu, kur viņi nonāktu — Debesīs vai ellē? Tad uzreiz raisās diskusijas. Šī pieredze ir ļoti interesanta. Katru dienu man uz papīra ir uzrakstīts kāda cita mācītāja vārds — laikam nav vērts viņus nosaukt, jo viņi jums neko neizteiks. Mācītāji arī daudz ko iegūst, ceru, ka paši apgūst šo manu metodi — iet no mājas uz māju. Saku cilvēkiem, ka negribu, lai viņi maina baznīcu, bet gan lai iegūst īstas un patiesas attiecības ar Jēzu. Esmu atklājusi, ka daudzi te nevar nopirkt sev Bībeli, jo dzer, nevar pat nopirkt sev ēdienu… Tāpēc iedevu naudu, lai mācītājs, kas brauks uz Kampalu, nopērk vismaz Jaunās Derības. Kādi bija gatavi ziedot Bībeles iegādei maziņu naudiņu, es pieliku klāt savu naudu, lai kopīgi nopirktu Bībeli. Ja paši ir pielikuši maziņu daļiņu, tad tas arī varētu būt svētīgi. Paldies visiem, kas ziedoja naudu — tāpēc varēju iedot, lai nopirku Bībeles. Vēl šajās dienās esmu aizvedusi bērnus uz skolu. Sarunājām ar vecākiem, ka es iemaksāšu pirmo iemaksu, bet tālāk viņi maksās paši. Ja redz, ka baltais cilvēks ir gatavs kaut ko darīt, tad varētu paši būt gatavāki darīt. Esmu atradusi arī atbildīgo — Maiku, pie kura dzīvoju — viņš pārbaudīs, vai bērni turpina mācīties, es viņam zvanīšu no Latvijas. Vecāki arī zina, ka Maikam ir jākontrolē.
Traki tik, ka man nav iespēju atpūsties. Pa dienu eju no mājas uz māju, kas ir liels nogurums, daudz kilometru. Vakarā cilvēki nāk pie manis runāties, tāpēc man ļoti jāsargā savs laiks, lai pašai paliek kaut kas lūgšanām un Bībelei.
Šobrīd esmu Namamerā, Busias apgabalā. Guļu ļoti labā mājā, bet mēģināšu sarunāt, lai ieliek mani parastā mājā ar zāles jumtu, jo mājās ar dzelzs jumtiem ir neizturami karsts, man ir problēmas ar sirdi — it kā kaut kas smags būtu uzlikts virsū. Sirds zāles te nevar nopirkt! Bet nezinu, vai atļaus baltajam cilvēkam gulēt tik vienkāršā mājā… Ja nē, lūgšu Dievam, lai palīdz izturēt, jo karstums ir šausmīgs. Domāju, kādi 40 gradi. Jābūt lietum, bet lietus nav, jo viņi ir izcirtuši visus kokus, mākoņi virs šejienes neaizķeras, citur apkārtnē līst. Tā kā izglītoju viņus visādās jomās — arī lauksaimniecībā. Stāstu, ka kokos dzīvo arī visādas vabolītes, kas būtu apēdušas kaitēkļus, kas tagad noēd kasavu un tāpēc nav ko ēst. Izglītoju arī medicīnā. Viņi mēdz māmiņas mācīt, ka vajag dzert alkoholu, lai notievētu! Nesaprot, ka cietīs bērniņi. Ir problēmas ar alkoholu. Īpaši vīriešiem, kas redz visu to postu, neredz cerību un nav draudzēs. Pēdējais garīgais izaicinājums man te ir tāds, ka te pirms kādiem gadiem kādi amerikāņi ir izlavierējuši pa Bībeles pantiem un kristījuši cilvēkus Jēzus, nevis Tēva, Dēla un Svētā Gara, Vārdā! Zvanīju pat Marekam, lai viņš paprasa Mārim, kas tā par lietu, kas tā par kustību.
Tagad saprotu, ka, misijā braucot, līdzi jāņem ļoti laba Bībele — esmu redzējusi tādu, kur paralēli ir grieķu un angļu valodā. Tad var līdzi ņemt vārdnīcas. It kā tās lietas ir sīkas un netraucē mācītājiem kopā vienotībā strādāt… Bet reizēm ir noderīgi, ja misionāri var palīdzēt mācītājiem, kuriem trūkst izglītības. Misionāriem jāņem līdzi vairāk grāmatu — būtu ņēmusi, ja būtu zinājusi, ka vajag.»

«Vecākiem jābūt atbildīgiem par saviem bērniem»

Pagājušās nedēļas telefonsarunā izstāstītais. Mana vaina, mana vaina, mana vislielākā vaina, ka tas blogā parādās tikai tagad :(


«Man iet ļoti labi. Esmu kļuvusi par mudugavu — melno. Cilvēki mani ir pilnībā pieņēmuši, ēdu to, ko viņi ēd. Man ļoti garšo kasava, tāda sakne, ko ēd ar kaut kādām mērcītēm. Arī garīgā ziņā ir diezgan labi. Katru dienu nāk vietējie mācītāji (mācītāji te ir jauni — 30 vai 40 gadi, nav nekādi vecīši), mēs runājamies par to, kāpēc es esmu šeit, kā varu palīdzēt. Stāstu, ka esmu te, lai sludinātu Evaņģēliju un aizsniegtu tos, kas ir ārpusē. Tad viņi skatās, vai ir ieinteresēti mani redzēt savā draudzē, vai nav. Ir daudz dažādas vajadzības, mēģināšu internetā tās sarakstīt. Nāk pie manis cilvēki ar finansiālām vajadzībām, stāsta — piemēram, bērns skolā jāsūta, vienu meitenīti aizvedu uz slimnīcu pārbaudīt asinis, vai viņa nav inficēta ar AIDS vai sifilisu. Ikdienišķas vajadzības. Riktīgi jālūdz par ģimenēm, kuras pat nedomā savus bērnus sūtīt skolā, ļauj viņiem augt savā vaļā.
Citādi es pārsvarā kalpoju, ejot no mājas uz māju. Satiku, piemēram, alkoholiķi, kurš 20 gadus meklējis aizbildinājumus, bet nu beidzot atgriezies pie Jēzus, satikās ar vietējiem mācītājiem. Pārsvarā runājos ar cilvēkiem.
Nākamnedēļ atkal būšu citā vietā un tāpat kalpošu.
Galvenais, ka runājos ar vietējiem, mācos viņu valodu un mēģinu saprast tās vajadzības. Piemēram, vecāki nerūpējas par bērniem, jo paši ir tādi garīgi sasaistīti, savainoti, ir vajadzīga iekšēja dziedināšana.
Nejūtos viena. Šajā vietā jau bija konference, cilvēki zina, kas ir latvieši. Brāļi visu laiku bija kopā ar mani, redz manu vīziju, tāpēc esmu kā ģimenē. 10 minūšu, nē, drīzāk pusstundas, gājiena attālumā ir arī viena amerikāniete! Tā kā ir pat baltais cilvēks. Viņa veido draudzes, viņai ir ļoti laba vietējā skola. Līdzīgi kā es, arī viņa nav nevienas konkrētas draudzes atbalstīta, arī iet pie cilvēkiem, stāsta vajadzības un tad cilvēki dod naudu. Viņa ir izveidojusi vietējo skolu — ļoti lētu, jāmaksā divi lati par trīs mēnešiem. Nevaru saprast, kāpēc visi vecāki nesūta savus bērnus uz viņas skolu, ja reiz tas ir tik ļoti lēti! Viņa visu laiku meklē sponsorus algām, tāfelēm, burtnīcām. Patiesībā viņa ir Amerikas spāniete, kuras senči ir no Gvatemalas, bijusi katoliete, alkoholiķe, kuru Dievs ir atgriezis, un nu viņa ir šeit jau trešo gadu. Tā kā es viena nemaz nejūtos. Cilvēku ļoti atbalstīta. Bet man visu laiku ir jārunā, tāpēc brīžiem šķiet — ko gan es varu pateikt tiem cilvēkiem, ejot no mājas uz māju? Šorīt jutos iztukšota, bet gāju un jutu, kā Dievs dod vārdus, ko teikt. Vienīgā lieta, kas šeit ir, kad uzrunāju draudzes — viņi ir pieraduši, ka runā 40 minūtes. Tas man sagādā lielas problēmas, jo Svētdienas skolā un jauniešos esmu pieradusi runāt īsi un koncentrēti. Pamazām sāku pierast ilgi runāt, ielikt iekšā ikdienas piemērus. Lēnām viss notiek.
Veselība? Ir ļoti labi, lai gan ir ļoti karsti un brīžiem šķiet, ka sirds izrāpsies pa muti ārā. Noteikti karstāks nekā Kampalā. Citādāk ir ļoti labi. Kampalā sev nopirku lakatu, ko nēsāt ap kaklu, braucot ar motocikliem, tāpēc man vairs nesāp kakls, esmu iegādājusies tādu audumu svārku vietā, varu mierīgi ņemties ar vietējiem bērniem, nenosmērējot drēbes. Man te blakus ir divas vietējās meitenītes, ļoti lielas draudzenes. Ar bērniem vispār ir viegli komunicēt — atliek tikai atkārtot pēdējo vārdu, ko viņi saka, kad viņi kļūst ļoti priecīgi un domā, ka es visu saprotu :) Bērni man ir visapkārt, un man tiek prasīts, lai atbalstu ar skolas naudām, bet man ir sajūta, ka man tas jādara mazāk, vairāk pašiem vecākiem ir jāierauga, ka viņi ir atbildīgi par saviem bērniem.»