tag:blogger.com,1999:blog-21488456904836929022023-11-16T17:57:12.532+02:00Misija UgandāAijahttp://www.blogger.com/profile/07990751743192282282noreply@blogger.comBlogger31125tag:blogger.com,1999:blog-2148845690483692902.post-8782047601640621082009-09-03T21:27:00.003+03:002009-09-03T21:32:31.609+03:00Labdien mīļie!<a onblur="try {parent.deselectBloggerImageGracefully();} catch(e) {}" href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEh79NE-iVjtEMd-pWjlQDGQdO_D3kwyvcG_m5CybCunwS1RrPaIjW1fFc9stbHtVl5-pONLJu6X5H8wOJnZeP06TWypwDsOkAOPcxxFHTJdW5UNxrBZvWL8V4Py9eEQws-73ewcB54fs5jy/s1600-h/2009081813063323997.jpg"><img style="margin: 0pt 10px 10px 0pt; float: left; cursor: pointer; width: 200px; height: 150px;" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEh79NE-iVjtEMd-pWjlQDGQdO_D3kwyvcG_m5CybCunwS1RrPaIjW1fFc9stbHtVl5-pONLJu6X5H8wOJnZeP06TWypwDsOkAOPcxxFHTJdW5UNxrBZvWL8V4Py9eEQws-73ewcB54fs5jy/s200/2009081813063323997.jpg" alt="" id="BLOGGER_PHOTO_ID_5377310149709392354" border="0" /></a>
<br /><meta equiv="Content-Type" content="text/html; charset=utf-8"><meta name="ProgId" content="Word.Document"><meta name="Generator" content="Microsoft Word 11"><meta name="Originator" content="Microsoft Word 11"><link rel="File-List" href="file:///C:%5CDOCUME%7E1%5CIlze%5CLOCALS%7E1%5CTemp%5Cmsohtml1%5C01%5Cclip_filelist.xml"><!--[if gte mso 9]><xml> <w:worddocument> <w:view>Normal</w:View> <w:zoom>0</w:Zoom> <w:punctuationkerning/> <w:validateagainstschemas/> <w:saveifxmlinvalid>false</w:SaveIfXMLInvalid> <w:ignoremixedcontent>false</w:IgnoreMixedContent> <w:alwaysshowplaceholdertext>false</w:AlwaysShowPlaceholderText> <w:compatibility> <w:breakwrappedtables/> <w:snaptogridincell/> <w:wraptextwithpunct/> <w:useasianbreakrules/> <w:dontgrowautofit/> </w:Compatibility> <w:browserlevel>MicrosoftInternetExplorer4</w:BrowserLevel> </w:WordDocument> </xml><![endif]--><!--[if gte mso 9]><xml> <w:latentstyles deflockedstate="false" latentstylecount="156"> </w:LatentStyles> </xml><![endif]--><style> <!-- /* Style Definitions */ p.MsoNormal, li.MsoNormal, div.MsoNormal {mso-style-parent:""; margin:0cm; margin-bottom:.0001pt; mso-pagination:widow-orphan; font-size:12.0pt; font-family:"Times New Roman"; mso-fareast-font-family:"Times New Roman";} a:link, span.MsoHyperlink {color:blue; text-decoration:underline; text-underline:single;} a:visited, span.MsoHyperlinkFollowed {color:purple; text-decoration:underline; text-underline:single;} @page Section1 {size:612.0pt 792.0pt; margin:72.0pt 90.0pt 72.0pt 90.0pt; mso-header-margin:36.0pt; mso-footer-margin:36.0pt; mso-paper-source:0;} div.Section1 {page:Section1;} --> </style><!--[if gte mso 10]> <style> /* Style Definitions */ table.MsoNormalTable {mso-style-name:"Table Normal"; mso-tstyle-rowband-size:0; mso-tstyle-colband-size:0; mso-style-noshow:yes; mso-style-parent:""; mso-padding-alt:0cm 5.4pt 0cm 5.4pt; mso-para-margin:0cm; mso-para-margin-bottom:.0001pt; mso-pagination:widow-orphan; font-size:10.0pt; font-family:"Times New Roman"; mso-ansi-language:#0400; mso-fareast-language:#0400; mso-bidi-language:#0400;} </style> <![endif]--><o:p></o:p> <p class="MsoNormal"><b style="">Vēlreiz sirsnīgs paldies par interesi, atbalstu un lūgšanām misijai Ugandā! Ticu, ka ar šo latviešu misija Āfrikā nav beigusies. Tagad Latvijā satiekot savus komandas biedrus, ar kuriem kopā Janvāra sākumā bijām Āfrikā, ir sajūta, ka jābrauc atkal – mazliet vairāk nobriedušiem un gataviem Dieva darbam. <o:p></o:p></b></p> <p class="MsoNormal"><o:p> </o:p></p> <p class="MsoNormal" style="text-indent: 36pt;">
<br /></p><p class="MsoNormal" style="text-indent: 36pt;">
<br /></p><p class="MsoNormal" style="text-indent: 36pt;">Šobrīd vēl joprojām cenšos pierast pie Latvijas. Visgrūtāk pierast, ka veikalos ir tik liela pārtikas dažādība, pat nevaru izvēlēties, ko nu katru reizi gatavot, un grūti pierast, ka atkal visi runā vienā valodā (tad nu man vismaz prieks ar vecmāmiņu parunāt krieviski vai palūgt Marekam, lai pamāca man čigānu valodu).<span style="font-weight: bold;"> Latvijā iejusties palīdzējā arī 2 nedēļu misijas brauciens uz Slovākiju</span> pie čigānu tautības cilvēkiem <span style="font-weight: bold;">(attēlā redzamā bildīte ir no šī misijas brauciena</span>). Čigānu kopienai ir daudz līdzību ar Āfrikā redzēto, līdz ar to bija vieglāk iejusties Eiropas domāšanā un reizē tās arī bija vērtīga pieredze – parunāt ar misionāriem, kuri kalpo jau vairāk kā 15 gadus. Ieraudzīju arī kļūdas, ko mēs ka komanda pieļāvām Āfrikā.<span style=""> </span></p> <p class="MsoNormal" style="text-indent: 36pt;"><span style="font-weight: bold;">Gatavojos misijai Latvijā</span> – tiekos ar Gregorskolas absolventiem un saviem draugiem no Talsiem un kopīgi lūdzam un skatāmies, kura tad ir mums katram tā vieta, kuru Dievs ir sagatavojis mums kalpot šeit. Man vēl esot Āfrikā, Artis, mana māsa, Mareks, Asnāte, Ineta un citi sāka domāt par misijas aģentūras izveidi, kas veidotu tādu kā misionāru tīklu un pie šīs organizācijas draudzes un mācītāji varētu griezties ar lūgumiem pēc palīdzības. Misijas aģentūra tad izsūtītu misionārus, kuri palīdz vietējām draudzēm un, ja tādas nav – uzsāktu jaunas draudzes. Šobrīd jāturpina darbs pie organizācijas statūtu izstrādes un reģistrācijas. Tajā pat laikā ir jau sākušies daži no projektiem.</p> <p class="MsoNormal"><o:p> </o:p></p> <p class="MsoNormal" style="text-indent: 36pt;"><span style="font-weight: bold;">Braukāju arī uz dažādām pilsētām un stāstu par savu pieredzi Āfrikā.</span> Esmu bijusi Alsungā un Valdemārpilī. 6. septembrī plkst 13:00 Talsu draudzes namā stāstīšu un rādīšu video. 12. septembrī<span style=""> </span>ir paredzēts braukt uz Kalniem. <span style="font-size:130%;"><span style="font-weight: bold;">Es priecātos, ja arī jūs mani aicinātu savās draudzēs, mazajās grupiņās vai kādos citos pasākumos, kur varētu līdzdalīt savu pieredzi un būt sadraudzībā ar jums, kas ar atbalstu un lūgšanām esat daļa no šīs misijas! </span></span></p> <p class="MsoNormal"><b style=""><span style="font-size:14;"><o:p> </o:p></span></b></p> <p class="MsoNormal"><span style="font-size:14;"><span style="font-size:130%;">Mans mobilā telefona numurs: 26237946</span><o:p></o:p></span></p> <p class="MsoNormal"><span style="font-size:14;"><span style="font-size:130%;">Epasta adrese: <a href="mailto:aijadzene@inbox.lv">aijadzene@inbox.lv</a></span>.<o:p></o:p></span></p> <p class="MsoNormal"><span style="font-size:14;"><o:p> </o:p></span></p> <p class="MsoNormal"><span style="font-size:14;"><span style=""> </span><span style="font-weight: bold;font-size:130%;" >Lai Dievs jūs svētī!</span>
<br /></span></p><p class="MsoNormal"><span style="font-weight: bold;font-size:130%;" >Aija</span>
<br /><span style="font-size:14;"><o:p></o:p></span></p> Aijahttp://www.blogger.com/profile/07990751743192282282noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-2148845690483692902.post-7496588956220764672009-07-14T14:49:00.002+03:002009-07-14T15:00:22.886+03:00ILGAS PĒC DIEVA KLĀTBŪTNES VĒL UN VĒL...<strong>Saruna ar Aiju 13.07. ap plkst.12:00.<br /></strong><br /><strong>Otrdien (30.06.)</strong> iepazinos ar amerikāņu misionāriem, kuri bija atbraukuši uz Busumā ciemu. Pēc mūsu sarunas gāju pie viņiem runāties. Es stāstu, ka esmu no Latvijas, te pēkšņi viens no vīriešiem saka, ka zina, kur ir Latvija, jo ir tur bijis un kalpojis, organizējot nometni. Tas bija jauki piedzīvot, ka kāds zina kur ir Latvija! Šī vīrieša sieva Tīna Worth, ieraugot mani kopā ar Džošafatu, jautāja viņam, vai nezina kādu vietējo mācītāju. Izrādījās, ka Džošafats zina, un viņš devās meklēt mācītāja telefona numuru, jo tā sieva ļoti vēlējās ar viņu tikties. Viņa sāka stāstīt to stāstu. Viņa un viņas draugi bija piedalījušies akcijā „Samarieša soma”, arī Latvijā ir saņemtas kastes ar rakstāmpiederumiem, papīru un citām lietām, kuras tiek sūtītas uz visu pasauli labdarībā. Parasti iesaka nelikt savu vārdu kastēs, bet Tīna bija ielikusi lapiņu ar uzrakstītu vārdu Tīna Worth no Amerikas. Nākamajā gadā viņa brauca uz Āfriku, vienā konferencē viņai pienāca klāt vīrietis un teica: „Es šogad saņēmu paku savam bērnam no jums”. Tas bija liels Dieva pieskāriens, jo no 2 miljoniem paku tieši viņas paka bija aizgājusi pie šī mācītāja meitas. Un šis stāsts bija ļoti populārs, tas palīdzēja viņas draudzei sagatavot vairākus miljonus samariešu somas. Pēdējos divus gadus viņa atkal ir braukusi uz Āfriku, bet viņai nav šī mācītāja kontaktu un viņa nav varējusi viņu sameklēt. Šogad braucot, viņa nojauta, ka šis vīrietis dzīvo kaut kur te netālu un divas dienas bija jautājusi, bet neviens par viņu nezināja. Te pienācām mēs ar Džošafatu un viņai radās iespēja jau nākamajā dienā viņu satikt.<br />Amerikāņu komanda bija ļoti interesanta, man tā bija laba pieredze redzēt, kā viņi darbojas. Viņi bija kopā ar ārstu komandu. Viņi palīdzēja vietējiem cilvēkiem, sastādot cilvēkus rindā, kur pa pieciem cilvēkiem viņi devās iekšā teltī. Viņi uzklausa vajadzības, dala zāles. Sākumā cilvēki iet ar savām medicīniskajām vajadzībām, tad ir iespēja saņemt arī apģērbu un pēc tam viņus sagaida „Pestīšanas komanda” – cilvēki, kuri runā ar viņiem par Jēzu un liecina, aizlūdz. Paralēli šai kalpošanai, mācītājiem bija noorganizēta konference. Amerikāņi tā kalpo jau gadiem ilgi un tā bija laba pieredze man. Viņi dalīja arī zobu pastas, zobu birstes un pretsāpju līdzekļus.<br /><strong>No trešdienas (01.07.) līdz piektdienai (03.07.)</strong><br />bija tāda liela skriešana, jo palīdzēju Džošafatam sakārtot papīrus un iegūt parakstus. Es tikos ar visām iespējamām vietējām autoritātēm. Interesanti, ka šīs autoritātes lielākoties ir kristieši. Jo vietējie cilvēki, kad ievēl savu vadību, skatās, vai viņi ir kristieši. Jo, ja cilvēks nav kristietis, tad viņš biežāk šmaucas un ņem kukuļus. Protams, ka tas nav garants, ka nenotiek kukuļņemšana.<br /><strong>Svētdien (05.07.)</strong> es biju viena vietējā mācītāja, kurš ir tā kā tāds atbildīgais par vietējo rajonu baznīcā. Šajā baznīcā bija ļoti spēcīga sieviešu kalpošana. Varēja redzēt, ka draudze ir dzīva. Āfrikā bieži sievietes tiek noniecinātas.<br /><strong>Pirmdien (06.07.) un otrdien (07.07.)</strong><br />sākās mana atvadīšanās no cilvēkiem. Bija jauki un arī skumji. Tā labā doma un atvieglojums bija tas, ka ir pārliecība par atgriešanos Āfrikā. Namamerā baznīcā man bija sarīkojuši tādu kā pieņemšanu, izgreznojuši ar skaistām krāsām, saklājuši galdus. Es smējos — kā īsti latvieši. Džošafata māsa man uzdāvināja mazu kaķīti, ko es atstāju auklēt Džošafata bērniem. Es arī pavadīju laiku ar Džošafata bērniem un jautāju viņiem, ko lai saka Latvijas bērniem. Viņi man teica, ka tas, ko viņi grib ir, lai nākamgad es braucu atpakaļ ar kādu latviešu (balto) bērnu, jo viņi grib kopā draudzēties un spēlēties, vest viņu līdzi uz skolu.<br /><strong>Trešdien (08.07.)</strong><br />mēs braucām uz Džindžu un bijām tur līdz piektdienai (10.07.). Džindža ir tāda kā Āfrikas sirds pie Viktorijas ezera. Bijām apskatīt ūdenskritumu, tas bija neizsakāmi skaists, liels un spēcīgs. Tas lika man saprast, ka Dievs var darīt lielas zīmes. Mēs redzējām, ka arī tūristi maksā lielu naudu, lai pa šīm ūdenskrituma krācēm varētu braukt ar laivām. Džindžā daudz runājām par nākotnes plāniem, un vietējais mācītājs ir gatavs arī uzņemt nākamgad tos, kuri brauktu misijā no Latvijas. Viņa sieva pēc dzemdībām bija zaudējusi daudz asiņu, un mēs arī palīdzējām viņai nopirkt zāles, lai viņa var atgūt spēkus.<br />Tad devāmies uz Kampalu, kur Džošafats piereģistrēja savu baznīcu. Atvadījāmies no Auroras, kas bija man tāds sāpīgs brīdis, jo viņa bija kā Āfrikas mamma. Pie viņas bija atbraukuši 4 amerikāņu jaunieši, vienai meitenei no viņiem bija sapnis braukt uz Āfriku un palīdzēt bērniem, tad viņi uzzināja par Auroru un devās ceļā. Viņi savāca līdzekļus braucienam un arī palīdzībai, nopirka Auroras baznīcai riteņus, bērniem skolas somas un kurpes. Viņi bija ļoti entuziastiski palīdzēt. Tajā pašā laikā viņiem tas bija liels kultūras šoks, saprast ko tas nozīmē – dzīvot Āfrikas ciemos. Jo viņi arī veselu mēnesi būs lauku ciemos, kur nav ne elektrības, ne tualetes (ir tikai caurums grīdā). Viņi nāk no turīgām ģimenēm un viņiem ir daudz grūtāk to pieņemt. Mēs Latvijā vēl mazliet saprotam ko tādu. Tādēļ viņiem pašiem šī sadzīve lauku ciemos ir visai stresaina. Viens no jauniešiem, kurš mācās par advokātu, paņēmis līdzi visādas savas ierīces mūzikas atskaņošanai utt. un viņam ir grūti saprast, ka ciemos reti kur ir elektrība. Mums no Latvijas ir daudz vieglāk braukt misijā, kā amerikāņiem no turīgām ģimenēm. Vienai meitenei tēvs ir ārsts un viņš ir gatavs braukt un ārstēt te cilvēkus, kamēr latvieši varētu būt tie, kuri uzceļ te slimnīcu. Mēs nolēmām sarakstīties, lai redzētu kā Dievs šo domu vada tālāk.<br />Kampalā mēs atpūtāmies kādas dienas. <strong>Svētdien (12.07.)</strong> bijām pie mācītāja Kajandžas Brīnumu centra Katedrālē. Mēs esam kopā ar Džošafata sievu Džozefīni, jo vēlējāmies, lai arī viņa redz, kā notiek slavēšana un visas lietas Ugandas lielākajā baznīcā. Tā vēsts, ko viņš šajā dievkalpojumā teica, bija, ka Dievs ir tāds Dievs, kurš vēlas cilvēkus apgādāt. Un viņš teica, lai pieceļas tie, kuriem vēl nav zeme. Un es piecēlos un šis mācītājs pravietoja, sakot, ka līdz gada beigām jums, kas esat piecēlušie, šī zeme būs. Tas bija liels iedrošinājums, jo tas bija kā tāds apstiprinājums plāniem Ugandā. Dievs ir uzsācis šo misiju Ugandā un Dievs arī turpinās.<br />Šonedēļ vēl ir jāatvadās no Kampalas cilvēkiem. Mēs esam Auroras dzīvoklī, pati Aurora ir devusies uz lauku ciemiem. Tā nu mēs trijatā te dzīvojam un baudām Kampalas ērtības – varam ieslēgt televizoru, varam uz gāzes plīts gatavot ēdienu un nav jākurina ugunskurs. Ar Džošafata bērniem palika Maikls, kurš ir kā tāds Džošafata pieņemtais bērns, jo viņa vecāki ir miruši. Palīdz arī Džošafata vecāki.<br />Šīs dienas ir brīvākas, bet atrodoties Kampalā viss prasa daudz vairāk laika. Auroras dzīvoklis neatrodas centrā, kad beigšu runāt, došos uz centru tikties ar Kristoferu, kuru Jānis Smilgainis ir uzaicinājis uz Latviju.<br />Es zinu, ka Dievs mani aicinās atpakaļ uz Ugandu, un šobrīd es jūtu, ka man ir jābūt Latvijā. Garīgi jūtos ļoti piepildīta. Es lasīju grāmatu „Simeona brīdis”, kur teikts, ka Dievs dod mums iespējas kalpot, ka tas, kam esam radīti ir piedzīvot Dieva klātbūtni. Un kad to piedzīvojam, tad atkrīt daudz jautājumu. Un es domāju, ka esmu daudz redzējusi, ko Dievs pie manis dara šeit Ugandā. Es ilgojos pēc Viņa klātbūtnes vēl un vēl. Esmu arī sailgojusies pēc cilvēkiem, jo esot ilgi prom, jūtu to raksturu un domāšanas atšķirību un man gribas, lai es saku vārdus un mani saprot.<br /><strong>Aizlūgšanu vajadzības</strong> – Džozefīnei ir izrauts zobs, bet viņai jau sāp vairāk kā divas nedēļas, jo ir skarts nervs. Lai Dievs viņu dziedina! Tāpat lūdzu par mājupceļu! Kā arī lai Dievs šīs pēdējās dienas Ugandā izdara visu, ko ir vēlējies pie manis izdarīt Āfrikā. Lai ved mani kalpošanā Latvijā. Kā arī ciemos ir ļoti vajadzīgs lietus, lai būtu raža.Aijahttp://www.blogger.com/profile/07990751743192282282noreply@blogger.com1tag:blogger.com,1999:blog-2148845690483692902.post-71299458572618130242009-07-01T10:32:00.002+03:002009-07-01T10:52:32.130+03:00VISS PADARĪTS!<p><strong>Saruna ar Aiju 30.06. ap plkst.14:00.</strong><br /><br />„Esmu šobrīd savā ciemā, kur ir vesels bars cilvēku. Te ir atbraukusi viena amerikāņu organizācija (man liekas, ka no baptistu draudzes) un dala visādas zāles un medicīnas preces. Tad nu es taisījos arī iet un paskatīties un iepazīties ar viņiem, bet tu tikko uzzvanīji.<br /><br />Bībeles skola ir beigusies. Mēs beidzām dažas dienas ātrāk, jo šoreiz bija nosacījums, ka viņi mūs baro un sedz ceļa izdevumus. Starpība starp iepriekšējo Bībeles skolas semestri bija tikai mēnesis, un viņi nevarēja sakrāt naudiņu. Tāpēc mēs sarunājām beigt dažas dienas ātrāk, bet tad vismaz ar priecīgu prātu; nevis, ka viņi iekļūst parādos mūsu dēļ.<br />Mums izdevās atvest uz Bībeles skolu skolotājus no Kampalas, kuri mācīja un jau iedeva gatavus materiālus par to, kā strādāt ar bērniem Svētdienas skolā. Vietējie mācītāji gaidīs mani atpakaļ nākamgad, un tad visiem tiem bērniem, kuri būs beiguši 10 mācību stundas, būs tāds liels kopējs izlaidums. Tā kā viņi gaida mani atpakaļ.<br />Atpakaļceļā uz mājām no Bībeles skolas, kad bijām pa ceļam Kampalā, mani aplaupīja. Tas man bija tā skumīgi, jo cilvēki ziedo un te... apmēram kādus Ls 17 vienkārši nozog. Bet tad es atcerējos, ka Jēzus teica — lūdziet par saviem ienaidniekiem. Un es to darīju.<br /><strong>Kā jūtas Džošafats?<br /></strong>Viņam izauga vēl viens augonis, mājupceļā no Bībeles skolas mēs piestājām Kinzā pārnakšņot, jo viņam atkal bija lielas sāpes. Tās sāpes bija tik lielas, ka viņš pats pārgrieza augoni. Bet nu jau dzīst un izskatās, ka būs labi.<br />Paldies par lūgšanām par lietu, te bija liels sausums, bet uznāca arī lietus. Un cilvēki atkal ir atguvuši cerību.<br />Kādas divas dienas ciemojos pie draudzenes Auroras, bijām kopā un viņa man ir ļoti liels iedrošinātājs un aizlūdzējs. No viņas es daudz mācos.<br /><strong>Šī (29.06.-05.07.) nedēļa</strong></p><p>man paredzēta apciemojumiem pie tiem cilvēkiem, kuri ir nesen atgriezušies, kā arī pie tiem, kuri ir atkrituši no ticības. Ir man tāds mīļš brālis Ali, kurš atkal ir sācis dzert, un tad nu dosimies pie viņa un arī runāsim ar viņa ģimeni.<br />Šīs pēdējās divas nedēļas vairāk ir tam, lai atvadītos no draugiem un stiprinātu tos, kas ir atgriezušies pie Kristus. Došos vairāk no mājas uz māju, kā arī cilvēki apciemos mani.<br /><strong>Man ļoti gribas mājās. Ir tāda sajūta, ka viss ir padarīts.</strong> <strong>Ir pabeigts kāds posms, un Latvijā Dievs man ir ko sagatavojis. Šeit tas laiks ir bijis tāds, ka visu laiku gribas pieaugt, jo ir jūtams Dieva tuvums. Es arī sāku just, ka būs kādas lietas, kas man pietrūks, piemēram, karstais klimats, Latvijā, man šķiet, es salšu.<br /></strong><br /><strong>Kā tava Ugandas mājiņa kalpo?</strong><br />Tā ir ļoti laba, dienā ir pietiekami vēsa. Man tagad ir arī vista, kas sākusi dēt olas. Kad nākamgad atgriezīšos man jau būs daudz jaunas vistas. Aurora arī ir sākusi celt māju netālu no manis, tā ka mums ciemā jau būs divas ārzemnieku mājas.<br />Bībeles skolā es arī veicu anketēšanu, ļoti daudziem no vietējiem mācītājiem ir tā, ka viņi nav beiguši pat pamatskolas 2.klasi. Viņiem ir kādas lietas, ko ir grūti saprast. Es arī prasīju, kas ir tas, ko Bībeles skolā būtu viņiem jāmāca. Viņi teica, ka viņi labprāt lasītu vēlreiz Bībeles stāstus – par Mozu, Āronu u.c. Viņi tās lietas ir dzirdējuši no citiem un tā kā paši lasa ļoti lēni, tad tos nav pārlasījuši. Viņi nav pārliecināti, ka sludina pareizi tās lietas. Cits ir kalpojis 7 gadus, cits jau 15 gadus kalpojis kā mācītājs. Draudzes arī ir dažādas, citas ir 100 cilvēki, citas mazākas. Bija arī viens jauns puisis mācītājs, kuram ir sapnis, ka vietējā apgabalā varētu būt kristīgā radio stacija. Viņi ir ļoti interesanti, un te jutos kā tāda mamma. Bet valodas barjera ir pamatīga, viņi kaut ko runā un es neko nesaprotu, bet kaut kā beigās nonākam pie viena viedokļa. Bībeles skolā bija liela mīlestība un sadraudzība, jo visi dzīvojām kopā.<br /><strong>Kā tev ar veselību?</strong><br />Biju saslimusi un sāpēja kakls, bet jūtos stipra un spēcīga. Viņiem te ir savādāka pasaules uztvere, tas mazliet reizēm traucē. Tādā ziņā, ka viņiem visur ir jādod kukuļi. Arī baznīcā. Džošafats mēģina savu baznīcu oficiāli piereģistrēt un visur saskaras ar kukuļdošanu. Interesanti, ka viņi balto cilvēku klātbūtnē tomēr neprasa kukuļus, jo baidās, ka var nosūdzēt. Bet parastajiem cilvēkiem tikai par to vien runā. Viņi meklē visriebīgākos iemeslus, lai atteiktu. Tu vari vienu darbību veikt gadiem, vari reģistrēt savu baznīcu gadiem, un te nav nekādas steigas. Līdzīgi ar pastu un bankām. Viņi tev var kaut ko nedot, pirmkārt, tev ir jāgaida, kamēr kāds ierodas darbā, tad viņi tevi nosūtīs pie kāda cita utt. Ar dokumentiem te ir ļoti lēni.<br /><strong>Kāds man teica, ka man ir jānopērk Āfrikā zeme. Ja man būs vairāk naudas, to es varētu izdarīt. Es mēģinātu to apstrādāt, man ir parādījies zemnieka aicinājums. Varbūt tāpēc, ka visu laiku tie cilvēki ļoti cīnās ar nabadzību un es redzu, ka reizēm ir kāda neizdarība laikā, vai nav nopirkti pesticīdi, vai nav ideja, ka vajadzētu aplaistīt laukus, kad nelīst. Es ar kādiem esmu runājusi un iedevusi kādas jaunas idejas, ko darīt. Un tad man pašai arī ir ilgas, ka jānopērk zeme. Patiesībā, ja tu nopērc zemi, tad diezgan vienkārši vari kļūt arī par Ugandas pilsoni.<br /></strong>Te ir daudz bagātu cilvēku un ļoooti daudz nabadzīgo. Un tie bagātie pērk no tiem nabadzīgajiem kādas lietas par ļoti zemām cenām. Mēs runājām ar mācītājiem, kāpēc te ir tāda nabadzība. Viņi strādā ilgu laiku baznīcā un te nemaksā, un tad vēl kāds nāk un prasa palīdzību. Viņš, piemēram, ir iestādījis rīsus, bet saslimst bērns un ir vajadzīga steidzami nauda. Viņam ir jāiet pie kāda bagātā kaimiņa un jālūdz to aizdot. Bet tas bagātais kaimiņš ir gatavs aizdot tikai tad, ja viņš pēc tam, kad būs rīsu raža, pārdos to viņam par ļoti zemu cenu. Rezultātā, kad ienāk raža, tā vietā lai par labu cenu to pārdotu, viņš ir spiests par zemu cenu atdot tiem, no kuriem ir aizņēmies naudu. Un nabadzība turpinās!<br /><strong>Cik ilgi Aurora uzturēsies Ugandā?</strong><br />Viņa būs līdz oktobrim un tad atkal brauks atpakaļ janvārī. Bet es ļoti gribētu viņu redzēt arī Latvijā. Viņa ir tāds liels aizlūdzējs, un es esmu redzējusi arī dziedināšanas, viņā ir liela mīlestība un iedrošinājums.<br />Es šodien maksāju kādiem bērniem skolas naudu, tā ir mana rūpe. Kad es redzu kādu bērnu, kurš neapmeklē skolu, es meklēju rokā vecākus un runāju. Brīdinu, kāda bērnam ir nākotne bez izglītības. Bieži tā ir arī vecāku nolaidība. Ir samaksāts par skolu, bet vecāki nekontrolē, vai bērni aiziet uz skolu. Kopā es esmu samaksājusi skolas naudu 19 bērniem.<br />Vakar man bija atpūtas diena un jūtos kā cilvēks. Ļoti nogurdina pārbraucieni. Es pirms tam biju Kenijā, tad braucām uz Bībeles skolu, kas ir pie Kongo robežas. Bija jāšķērso gandrīz visa Uganda.<br />Svētdien man ir jāiet uz tādu lielāku baznīcu sludināt, bet pie tā jau ir pierasts. Tagad es vairāk vēlos pavadīt laiku ar Auroru un Džošafatu un kā tāds sūklis uzņemt no viņiem visu. Lai varu braukt mājās!<br /><strong>Latvijā cilvēki jau gaida tevi, lai dzirdētu liecības par Ugandu!</strong><br />Jā, es ar prieku liecinu par Ugandu, jo tas ir Dieva darbs.<br /><strong>(Ievēroju, ka Aijiņa šodien ir tāda nerunīga, jautāju, kāpēc tā?- A.M.)</strong><br />Negribēšana runāt drīzāk ir no tā, ka ir bijis daudz sarūgtinājuma. Visas tās papīru kārtošanas lietas… Un kad es klausos, kā viņi viens otru izmanto un apceļ, tas arī mani dara bēdīgu. Tāpēc es tagad vairāk uzsūcu gan to labo, gan slikto. Jāuzmanās, kad nenāk ārā kas slikts par viņiem. <br /><strong>Ko tev šobrīd gribās no mājām?</strong></p><p>Man ir sagribējies šašliku, kā arī kūku te nav, te arī saldējumu un jogurtu nevar dabūt. Arī zemenes te nevar dabūt. Gurķi arī neesmu redzējusi pa šo laiku.<br /><strong>Lūgšanu vajadzības</strong> – lai Dievs sargā un svētī laiku līdz mājupceļam, lai nav nekādas aplaupīšanas. Kā arī par Džošafata un viņa sievas veselību.<br />Aurora ir atļāvusi pēdējās dienas pirms mājupceļa dzīvot Kampalā savā dzīvoklī, un viņa ir ar mieru, lai tur padzīvo arī Džošafats ar sievu. Džošafata sieva bija ļoti priecīga par šādu iespēju; tā kā daudz priecīgu brīžu vēl priekšā.</p>Aijahttp://www.blogger.com/profile/07990751743192282282noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-2148845690483692902.post-14217585847272355532009-07-01T10:21:00.002+03:002009-07-01T10:32:47.655+03:00PATEICĪBAS PILNA SIRDS...<p><strong>Saruna ar Aiju 16.06.2009. ap plkst. 15:30.</strong><br /><br />„Šobrīd esmu Bībeles skolā Nabaalē, kur būšu 2 nedēļas. Tā kā šeit vietējie mācītāji ir ar visai minimālu izglītību, tad ir jāpiestrādā pie visādām lietām. Piemēram, es tagad daru matemātisku darbu un velku līknes, lai noskaidrotu, kāda tipa līderi viņi ir.”</p><p><strong>Kāda bija Benija Hina konference?(05.-06.06.)</strong></p><p>Tas bija ļoti svētīgs laiks. Es piedzīvoju fantastisku slavēšanu. Āfrikā cilvēki ir ļoti brīvi un arī patiesi, tur bija, šķiet, sapulcējušies tādi visharizmātiskākie cilvēki, kas vien te ir. Var just, ka viņi to dara no sirds un ar lielu prieku. Benijs Hins runāja par Svēto Garu - ka nav tādu kristieši, kurus nevada Svētais Gars, ka nevar nākt pie Jēzus, ja tevi nevada Svētais Gars. Viņš runāja par Svētā Gara spēku, ka ir jānāk Svētā Gara spēkam pār tevi un tu sāc lietot dāvanas. Viņš arī aicināja cilvēkus liecināt. Nāca cilvēki un liecināja par dziedināšanām. Tas viss notika lielā pielūgsmes un mīlestības atmosfērā. Kad es esmu kādreiz bijusi Latvijā kādā dziedināšanas pasākumā, tad ir vairāk apkārtējie kristieši, kuri izmisumā bļauj pēc Svētā Gara dziedināšanas. Bet te cilvēki zālē bija pilni mīlestības un pielūgsmes, un cilvēki tika dziedināti. Bija arī kāda sieviete, kurai varēja redzēt, ka viņai kājā ir izņemts kauls un ir ielikts stienis. Un četrus gadus viņa ir dzīvojusi lielās sāpēs. Un tagad pirmo reizi dzīvē viņa nejūt sāpes. Viņa liecināja, ka Dievs ir viņu dziedinājis. Konference deva Svētā Gara piepildījumu un varēju ar prieku un spēku doties uz Keniju.<br /><strong>Svētdien (07.06.)</strong> biju bīskapa Džeralda baznīcā, kur parunājos ar viņu un viņa sievu.<br /><strong>Pirmdien (08.06.)</strong> braucām uz mājām.<br /><strong>Otrdien (09.06.)</strong> devāmies uz Keniju. Mēs nelegāli šķērsojām robežu. Tas notika tā, ka mēs braucām ar mocīšiem pa ceļu (taciņām), tad ceļš beidzās un sākās purvs. Mēs tālāk gājām ar kājām. Un tur tālāk viens vīrs ar laivu mūs pārcēla pāri uz Keniju. Gājām atkal ar kājām. Es neredzēju nekādu lielu atšķirību starp valstīm, ja nu vienīgi cilvēkos ir kāda atšķirība. Kenijā ir augstāks dzīves standarts un līmenis. Cilvēki ir asāki un vairāk uz āru vērsti, arī vardarbīgāki. Kenijā galvenokārt kalpoju baznīcās pie mācītājiem. Viņi bija dzirdējuši, ka mēs vadam Ugandā Bībeles skolas un vēlējās ko līdzīgu arī tur. Mēs staigājām arī no mājas uz māju. Bija kāda diena, kad es runāju ar cilvēkiem, kas ir nekristieši, un visi, ar kuriem runāju, teica „jā” Dievam un vēlējās Viņu iepazīt.<br /><strong>Piektdien (12.06.)</strong> atgriezāmies mājās no Kenijas.<br /><strong>Sestdien (13.06.)</strong> mēs atpūtāmies. Mēģinājām sataisīt motociklu, bet nesataisījām.<br /><strong>Svētdien (14.06.)</strong> bijām Džošafata baznīcā. Pārsvarā bija sapulcējušies mācītāji un garīgie vadītāji. Bija tāda svētīga saruna starp vadītājiem un savstarpējs iedrošinājums.<br /><strong>Vakar (pirmdien, 15.06.)</strong> mēs visu dienu braucām uz šo vietu, kopā nobraucām kādus 900 km ar dažādiem pārvietošanās līdzekļiem. Šodien ir nogurums un grūti sakoncentrēt domas.<br />Džošafatam lēnām paliek labāk, kāja dzīst; bet sadzīšana nav notikusi pilnībā, jo mēs visu laiku esam kustībā. Arī vakar pēc garā brauciena viņš teica, ka jūt sāpes.<br />Šobrīd ir lietus sezona beigusies, bet raža vēl nav ienākusies, un tāpēc cilvēki visās vietās lūdz pēc lietus. Ārā ir ļoti karsts. Vakar mēs ieradāmies ļoti vēlu, un vairs negāja neviens transports uz šo vietu. Mēs dabūjām noīrēt kādu privātu automašīnu. Un kad te ieradāmies, vietējie cilvēki teica, ka Dievs mūs ir ļoti sargājis, jo mēs braucām pa ceļu, kur jāšķērso pāri tiltam viena upe, uz kuras pēdējās divas nedēļas visu laiku ir naktīs stāvēts ar automātiem un aplaupīti cilvēki. Vakarnakt tur neviens nebija un mēs tādā pilnīgā drošībā pārbraucām pāri. Es arī sazvanījos ar Auroru, jo viņa mani sapazīstināja ar diviem cilvēkiem, kuri šeit vietējiem mācītājiem mācīs par Svētdienas skolas darbu. Viņi stāstīs, kā bērniem vadīt Bībeles stundas un kā ar bērniem darboties. Man tagad ir uzdevums viņus brīdināt, lai brauc uz šejieni pa citu ceļu."<br /><strong>Kā tev ar naudiņām?</strong></p><p><strong>"</strong>Man ir sataisīta atskaite par 3 mēnešiem, bet nav bijis laika to visu ielikt internetā māsai. Bet Dievs ir bijis žēlīgs. Esmu daudziem varējusi palīdzēt. Bet tagad es jūtu, ka šomēnes ir mazāk, arī Latvijā, saprotu, kļūst arvien grūtāk. Īstenībā priecājos, ka būšu Latvijā jūlijā, jo iedrošinājums un stiprinājums ir ļoti vajadzīgs draudzēs. Es nesūdzos, jo zinu, ka Dievs gādās. Kad tā naudiņa ir mazāk, var just, ka ir ļoti jāplāno, kur ko tērēt. Un tad tieši rodas kādas vajadzības, piemēram, jāīrē mašīna, jo nekā citādi nevar tikt. Bet es saprotu, ka Dievs gādā. <strong>Liels paldies visiem, kas ziedo. </strong>Vakar man zvanīja Mareks, un teica, ka mazā Valdemārpils draudze ir ko noziedojusi Āfrikas cilvēkiem, un tad sirds lēkāja aiz prieka.<br />Pagājušajā nedēļā atkal sākās bērniem skola un es 16 bērniem samaksāju skolas maksu trīs mēnešiem. Dažiem bērniem pat nopirku uniformu, ko vilkt skolās. Kopā iztērēju kādus 80 Ls. Es arī nopirku materiālus Bībeles skolai, kancelejas preces, balto tāfeli, uz kuras rakstīt. Jo mācītājiem ir problēmas pierakstīt un tad ļoti jādomā, ko stāstīt un vizualizēt, lai viņi to atceras un tas paliek viņos."<br /><strong>Kā ar ilgām pēc mājām?</strong></p><p>"Visgrūtāk man bija sestdien, kad atpūtos pa māju. Raudiens uznāca pēc cilvēkiem Latvijā un civilizācijas. Bet tad mēs runājām ar Džošafatu un viņš teica, ka tāda raudāšana un ilgošanās jau var kaut kur atsviest atpakaļ garīgā ziņā. Ka Dievs mani ielicis šajā laikā un Viņš to kontrolē. Un ja es vēl neesmu mājās, tas nozīmē, ka Dievs vēl kaut ko grib caur mani un pie manis darīt šeit Āfrikā. Un tad man palika vieglāk. Bet pēdējais mēnesis ir tāds ar dalītām jūtām – ļoti gribas mājās, bet tai pašā laikā; zinu, kad atbraukšu mājās, gribēšu atpakaļ.<br /><strong>17.jūlijā es būtu atpakaļ Latvijā.</strong> Es esmu pieņēmusies svarā! Āfrikā kaut kas skaists ir, ja sieviete ir nevis tieva, bet gaiša un apaļīga. Tad nu tagad esmu nedaudz pieņēmusies svarā, bet nesaprotu – kā. Jo tas ēdiens jau ir ļoti minimāls!!<br />Šajā Bībeles skolā ieradušies 16 mācītāji, mēs šoreiz Bībeles skolu netaisījām par velti, jo cilvēki nenovērtē to, kas ir par velti. Viņiem ir mūs jābaro un jāizguldina, un jāsamaksā atpakaļceļš. Pagājušajā reizē, kad mēs bijām pie viņiem, es nopirku katram Bībeles vietējā valodā un arī iedevu kādu naudiņu (apm. Ls 3.30. katram), un tas viņiem likās ļoti daudz. Mēs pagājušajā reizē daudz runājām par 10. tiesu un viens no mācītājiem tagad teica, ka pēc mūsu sludināšanas draudze sasparojās un nopirka mācītājam riteni. Tas bija liels prieks, ka Dievs lieto mūs, lai uzlabotu apstākļus mācītājiem.<br />Mēs vakaros pēc lekcijām visi sanākam kopām – ēdam, smejamies, stāstām stāstus, viņi daudz jautā par Latviju, uzspēlējam arī kādas fiziskās spēles. Daudzi no viņiem ir jauni vīrieši un tāpēc mēs mēģinām viņus kā izkustināt."<br /><strong>Vai tev nav kāds ugandietis iepaticies?</strong></p><p>"Aaaa, viņi ir skaisti, bet savādāki. Ir bijis laiks pie viņiem pierast, daži no viņiem ir ļoti labi draugi. Bet šeit netaisos precēties.<br />Es jau ilgu laiku cenšos atrast kādu draudzīti, kas nav tik harizmātiska, jo es pārsvarā esmu pie brīvdraudzēm. Bet arī viņi paši saka, ka tās tradicionālās baznīcas Ugandā ir mainījušās."<br /><strong>Vai Benija Hina konferencē nejuti kādu atšķirību cilvēku vidū?</strong></p><p>"Interesanti, ka Benijam Hinam līdzi bija viens sludinātājs, kurš runāja par līdzību ar sēklu, kas krīt auglīgā zemē un nes augļus, un kas krīt neauglīgā. No tās viņš runāja par ziedošanu. Ja tu ziedo ļoti patiesi, tad tu arī vari kārtīgi (auglīgi) dabūt atpakaļ. Ko es tā īsti nespēju atbalstīt, bet es arī nenoliedzu. Un tad viņš aicināja ugandiešus ziedot 1000 $ katram, jo tad Dievs svētīs bagātīgi atpakaļ. 70 vietējie cilvēki noziedoja 1000 $ un vairāki mazākas summas utt. Tas man parādīja ļoti lielu kontrastu. Jo Ugandā ir arī ļoooti bagāti cilvēki, bet viņi ir Kampalā. Bet problēma ir, ka bagātie nepalīdz saviem cilvēkiem. Tas man bija pārsteigums, ka tur bija daudz cilvēku, kas ziedoja šādas summas. Arī tam pašam "Miracle Centre" mācītājam pieder lidmašīna. Bet viņa draudzes, kuras ir laukos, vēl ne reizi viņu pašu vai bīskapu nav redzējušas vai arī saņēmušas kādu finansiālu palīdzību. Ja ir kāda liela draudze, zem kuras vārda tiek atvērtas vēl kādas draudzes, tad tā draudze var negaidīt kādu finansiālu palīdzību no tās lielās. Tas man tā jocīgi liekas. Vēl arī tas, ka šajā konferencē cilvēki bija sabraukuši no visas Āfrikas. Tagad, kad esmu bijusi arī Kampalā, ir jau arī grūti tiem bagātajiem cilvēkiem nākt atpakaļ ciemos, jo tur ir tik daudz burvestības, ļaunprātības un aprunāšanas. Viņiem nepatīk, ka kāds no viņu vidus attīstās finansiāli.<br /><strong>Aizlūgšanu vajadzības</strong> – par Bībeles skolu, lai arī Dievs pasargā ceļā tos skolotājus, kuri brauc mācīt par Svētdienas skolas darbu. Visā Ugandā ir vajadzīgs lietus. Man ir liela pateicība par visu, ko Dievs ir darījis ar mani un caur mani Ugandā.</p>Aijahttp://www.blogger.com/profile/07990751743192282282noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-2148845690483692902.post-68018271149528310592009-06-08T11:48:00.002+03:002009-06-08T13:18:34.351+03:00BENIJA HINA KONFERENCES GAIDĀS…<strong>Saruna ar Aiju 05.06.2009. ap plkst. 9:00.</strong><br /><br />«Man tagad Ugandā ir pašai sava mājiņa. Džošafats un viņa sieva Džozefīne uzcēla man mājiņu, blakus viņu mājai. Mājiņa ir no māla, ar salma jumtu, un tajā ir pat gulta, ko viņi kaut kur ir atraduši.<br />Savu dzimšanas dienu es sāku svinēt jau piektdienas (29.05.) vakarā, kad mēs ar Auroru aizbraucām uz tādu vietu, kas saucas Sangraulu Beach (tulkojumā - Laimes pludmale), kas ir vieta priekš baltajiem cilvēkiem. Tur mēs, baltie cilvēki, ēdām kopā pusdienas, viņi man uzdāvināja balonus, puķes un apsveikuma kartiņas. Ugandā vispār nekad nedāvina lauztus ziedus, jo viņi uzskata, ka tā ir izšķērdība. Bet viņi zināja, ka baltais cilvēks domā savādāk, tāpēc man arī dāvināja kaut kur saplūktas puķes. Bija ļoti labs vakars, un mēs ilgi kopā sēdējām un priecājāmies. Naktī ar Auroras džipu «Nissan Pajero» viņa un vēl divi Bībeles skolotāji brauca skatīties manu māju. Vietējie ceļi līdz manai mājai ir taciņas. Un bija interesanti, ka naktī caur kukurūzas lauku brauc cauri mašīna, lai apskatītu manu māju.<br /><strong>Šo laiku, kopš esmu Busumā</strong><br />(kopš 25.05.), es esmu gājusi no mājas uz māju. Sastapu kādu mācītāju, kurš šajā apgabalā jau dzīvo ilgi, un viņš veda mani pie nekristiešu ģimenēm. Viņš arī aizveda mani pie kāda cita mācītāja, kurš vada draudzi, kas saucas «Marijas leģions», kaut kas līdzīgs harizmātiskiem katoļiem, bet tur ir daudz visādu garu un eņģeļu. Mums ar viņu bija lielas diskusijas, bet beidzās tās draudzīgi, un mēs gājām tālāk. Daudz cilvēku aicināja aizlūgt, kad viņi uzzināja, ka baltais cilvēks ir ciematā. Biju aizlūgt pie tikko jaundzimušiem bērniņiem, bija interesanti redzēt kādu vienu dienu vecu bērniņu, kura ādas krāsa bija ļoti gaiša, gandrīz kā mana. Savukārt kāds cits bērniņš, kurš jau bija nedēļu vecs, bija jau mazliet tumšāks. Pa to laiku kādi trīs cilvēki atgriezās pie Kristus, un varēja redzēt, ka Dievs vada pie tiem, kuriem tas ir vajadzīgs.<br /><strong>Svētdien (31.05.)</strong><br />es vadīju Sv.Vakarēdiena dievkalpojumu draudzē, kura kopš tās draudzes dibināšanas (5 gadi) nebija To svinējusi. Jo viņi ļoti nopietni skatās uz to vārdu 1.Kor.11:27-30 «tad nu, kas necienīgi ēd šo maizi vai dzer Tā Kunga biķeri, tas būs noziedzies pret Tā Kunga miesu un asinīm. Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda, un tā lai viņš ēd no šīs maizes un dzer no šī biķera. Jo, kas ēd un dzer, tas ēd un dzer sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir Tā Kunga miesu. Tādēļ jūsu starpā ir daudz vāju un neveselu un diezgan daudz ir mirušu». Un viņi, bailēs no tās rakstu vietas un dzirdējuši visādus stāstus, to nedarīja.<br /><strong>Iepriekšējā vakarā (30.05.)</strong><br />mēs ar Džošafatu ilgi sēdējām un domājām, un skatījāmies Rakstos, ko nozīmē Sv.Vakarēdiens. Un arī domājām par to, kā Āfrikā vadīt Sv.Vakarēdienu, jo viņi nav īsti luterāņu draudze, tā ir harizmātiska draudze. Un tad tajā svētdienā Džošafats joprojām vēl bija slims, un es pirmo reizi dzīvē vadīju Sv.Vakarēdiena dievkalpojumu, par ko biju Dievam ļoti pateicīga. Pirms dievkalpojuma es runāju uz draudzes cilvēkiem, mēs lasījām un mācījāmies par Sv.Vakarēdienu, tad vēl bija jautājumu un atbilžu laiks. Un pēc tam bija lūgšanas un tad mēs gājām svinēt Sv.Vakarēdienu. Mēs izmantojām vietējo maizi, ko cep kā pankūku, bet kas ir bez rauga. Par cik vīns vai vīnogu sula te nav tikpat kā dabūjams, tad mēs ņēmām vietējo dzērienu mirindu, kas ir tādā tumšā krāsā.<br />Pēc Sv.Vakarēdiena dievkalpojuma viņi bija gatavojušies manai dzimšanas dienai un tad bija vesela ceremonija, kā viņi mani apģērba vietējā nacionālajā sievietes tērpā GOBEĻ. Es tiku izsaukta ārā un aizvesta uz mazu mājiņu, kur tad mani vietējās sievietes apģērba. Viena atnesa kleitu, viena kurpes, viena auskariņus, viena kaklarotu. Un tad nu ietērpta starp ziediem un bērniem gājienā gājām uz baznīcu, kur pateicāmies Dievam dziedādami un slavēdami.<br />Vakarpusē mēs bijām kristīt kādu sievieti, kura bija pieņēmusi Jēzu par savu Glābēju. Tā svētdiena bija pilna ar visādām garīgām lietām.<br />Vakarpusē es devos atpakaļ uz Busumu.<br /><strong>Pirmdien (01.06.)</strong><br />mums bija paredzēts doties no mājas uz māju, bet vietā, kur mēs gribējām doties, bija nomirusi mājas īpašniekam sieva. Tāpēc mēs tur negājām, jo viņi gatavojās bēru ceremonijai. Bet es pārvietojos pa vietējo ciematu, tur arī bija kāds jauns kristietis puisis draudzē, kurš ir ļoti dedzīgs kalpotājs, bet kuram ir problēmas ar dzeršanu. Un tad mēs pirmdienas vakaru, nakti un otrdienas rītu pavadījām kopā ar to puisi, lūdzot, esot padomdošanā un meklējot risinājumu, kā pārtraukt dzert.<br />Tad es arī mazliet nopirku audumu (kādus 2 metrus) un uzaicināju vietējos lielākos bērnus, jo gribēju pārbaudīt, cik viņi paši māk ko darīt. Viņi staigā ļoti bieži sacaurumotās drēbēs, un es gribēju saprast, vai tas ir slinkums, vai kas cits. Mēs kopā šuvām skolas plecu somas. Šūt viņi māk tīri labi, tā ir tāda vairāk attieksme — staigāt ar caurām un noplukušām drēbēm.<br />Un tad es saslimu, man bija kakla sāpes un, kā man ir kakla sāpes, tā man ir arī temperatūra…<br />Otrdien (02.06.) un trešdien (03.06.) es vairāk vai mazāk nogulēju pa māju, visu laiku es biju skrējusi un visu laiku es biju cilvēkos, bet slimība deva tādu svētīgu laiku, kad es varēju vienkārši pabūt, lasot un domājot.<br /><strong>Vakar (04.06.)</strong><br />mēs atbraucām uz Kampalu un šodien sāksies Benija Hina konference. Es biju noraizējusies arī par savu uzturēšanās atļauju Ugandā, jo tā man beidzas un ir vajadzīga jauna. Par cik bīskaps Džeralds bija Latvijā, tad no viņa es nevarēju dabūt ieteikuma vēstuli. Un tad es lūdzu to uzrakstīt Aurorai. Bet viss, izrādās, būs kārtībā, un viņi man pagarinās uzturēšanās atļauju.<br />Džošafatam brūce ļoti ilgi nedzija, jo viņam to augoni sagrieza vairākās vietās un vēl iebāza iekšā šķēres. Rezultātā brūce ir kā milzīgs caurums un tas nespēj tik ātri dzīt. Bet tagad ir labāk. Viņš vismaz var pastaigāt. Tās dienas, kad es un arī Džošafats dzīvojām pa māju, es guļot savu slimību, un viņš dziedējot kāju, mūs apciemoja ļoti daudz cilvēku. Tas trakākais ir, kad atnāk ciemiņš, tev ir jāklāj galds… Un rezultātā, kamēr es biju slima, man izgāja vairāk naudas nekā, kamēr es staigāju apkārt. Visi nāk un visiem kaut kas ir jādod. Pa divām dienām man izgāja 30 Ls, un tas Āfrikā ir ļoti daudz. Apmēram 30 cilvēki mūs katru dienu apciemoja. Es domāju, ka tikai latvieši ir tādi ēdāju tauta, bet arī afrikāņi ir :) Tas nav tikai tāpēc, ka es esmu baltais cilvēks, arī citur, ja atnāk ciemiņš, viņi kaut vai skrien no kaimiņa aizņemties tēju un cukuru. Bet tas jaukākais ir, ka es varēju slimot savā mājā, kur es varēju paslēpties un tikai iziet ārā pieklājības pēc sasveicināties.»<br /><strong>— Ko tu gaidi no Benija Hina konferences?</strong><br />— Es daudz šajās dienās lasīju par Svētā Gara dāvanām, par aizlūgšanu, par mēlēm un mēļu tulkošanu, un ticu, ka Dievs atklās man ko par šīm lietām.<br />Šīs dienas Kampalā mēs esam kopā arī ar Auroru un viņas pavadoni Ābrahamu, un tad nu mēs ar Džošafatu vakar taisījām visiem vakariņas – makaronus ar gaļu. Un Džošafats uztaisīja fantastiski garšīgu gaļu, es varu mācīties arī ko no kulinārijas.<br />Kas gaidāms nākamnedēļ... Man ir vēl kādas lietas jānokārto Kampalā, man ir jāatrod kaut kas, uz kā es varu uzsildīt ūdeni savā mājā, visu laiku nekurinot ugunskuru. Otrdien man vajadzētu būt vietējā ciemā un pēc tam mēs dodamies uz 4 dienām uz Keniju. Pēc Kenijas ir jāgatavojas Bībeles skolai mācītājiem.<br /><br /><strong>Aizlūgšanu vajadzības</strong> – par Keniju, lai Dievs kārto laiku un cilvēkus, ka mēs varam sastapties staigājot no mājas uz māju. Un arī lai Dievs dod gudrību gatavoties Bībeles skolai, kā arī jāturpina lūgt par Džošafata veselību.<br /><br /><strong>— Kam paliks māja pēc tavas aizbraukšanas?</strong><br />— Viņa paliks man, viņa ir uzcelta man, Džošafats varbūt izmantos kā savu biroju, lai paslēptos no cilvēkiem. Bet viņa ir uzcelta ar domu, ka man ir jāatgriežas.<br />Tagad es stāvu pie vārtiem, kur notiks konference, un viņi te kārtīgi visu pārbauda, jo te brauks arī prezidenti no tuvākajām valstīm. Viņi grib man visu somu atņemt un pārbaudīt, vai neesmu spiegs :) Tad jau sazināsimies pēc konferences!!!!Aijahttp://www.blogger.com/profile/07990751743192282282noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-2148845690483692902.post-35820484458302377172009-05-27T11:49:00.002+03:002009-05-27T12:35:10.237+03:00ILGAS PĒC KĀRTĪGĀM LATVIEŠU BROKASTĪM...<strong>Saruna ar Aiju Dzeni 25.05.2009. ap plkst.10:30</strong><br /><br /><strong>«Mēs vakar atbraucām uz Busumā</strong><br />(Ugandas Austrumos), kur ir Džošafata mājas. Jauniešu konference (14.-17.05.) bija laba, apmēram 70 jauniešu bija kopā 3 dienas. Es arī gatavojos konferencei fiziski, ne tikai garīgā ziņā. Piemēram, sagatavoju saldumus un balonus, jo jaunieši viņu izpratnē ir no 12 līdz 27 gadiem. Un tādā konferencē tik dažādiem vecumiem runāt nav viegli. Konferences kārtība bija — no rīta lūgšanas, dziedāšana un arī dejošana. Viņiem tas ļoti patīk un viņi sataisa tāāādu troksni, ka visa baznīca beigās pilna ar putekļiem! Tad bija lekcijas, pusdienas, vēlāk priekšnesumi un skeči, pēcpusdienā atkal 2 lekcijas. Vakarpusē gribējām rādīt filmas, bet pirmos divus vakarus nevarējām to izdarīt, jo bija pārdedzis kabelis. Bet tad trešajā skatījāmies visas filmas pēc kārtas. Visvairāk viņiem patika «Ledus laikmets», jo tur ir daudz humora un maz vārdu.<br />Lekcijās daudz runājām no Alfa kursa tēmām, kas ļoti labi strādāja uz jauniešiem. Piemēram, kā vislabāk izmantot atlikušo dzīvi, ka Dievs nav mūs aicinājis būt par hameleoniem. Ja viņi ir kristieši, tad viņiem ir jābūt par liecību pārējiem. Runājām par lūgšanu. Es runāju par dzīves mērķiem, runājām arī par seksuālām attiecībām, jo jau no 13 gadiem viņi tās uzsāk, un AIDS ir tik izplatīts, ka jau 18 gados daudzi mirst no AIDS. Runājām arī par praktiskām lietām šajā ziņā, piemēram, ja viņi grib precēties, tad ir jāpārbaudās slimnīcā, vai ir HIV pozitīvs vai negatīvs. Konference bija interesanta un piepildīta. Viņiem patika, ka tika uzdoti jautājumi par tēmu, un tad tika dotas konfektes par atbildētiem jautājumiem. Es nebiju iedomājusies, ka arī tik lieliem jauniešiem, tas varētu darboties. Mēs arī daudz spēlējām spēles, kas veicināja viņu sadraudzību.<br />Interesanti, ka jaunieši bija ieradušies kādu 20 kilometru rādiusā no visas apkārtnes. Jaunieši bija ļoti priecīgi par konferenci, un teica, ka grib nākamajā skolas brīvlaikā atkal. Bet mēs teicām, ka to viņi paši var noorganizēt.<br />Vienīgais pārdzīvojums konferences laikā bija vietējo attieksme. Mēs gribējām rādīt filmas, mums ir ģenerators un mums bija vajadzīgs kabelis; tas cilvēks, kas izīrēja ģeneratoru iedeva arī kabeli, bet iedeva saplīsušu. Rezultātā sāka silt kontakti un DVD pleijeris. Vietējie dod saplīsušas lietas, nedomādami tālāk, ka tas sabojās lietas. Brīnumu zīmes te Ugandā notiek, bet, kad reizēm jāpalīdz praktiski, ļoti daudzi nav uzticami. Trešajā dienā es jau biju tik gudra elektrības jautājumos, ka es pievienoju mašīnas akumulatoram DVD pleijeri, jo tas deva ārā tik lielu strāvu, kādu vajadzēja. Un es varēju rādīt filmas, jo bija saplīsis nevis DVD pleijeris, bet pats elektrības kabelis. Bet ejot misijā, esmu sapratusi, ka ir noderīgas visas zināšanas, tai skaitā fizika u.c.<br /><strong>Pēc jauniešu konferences</strong><br />es biju jaunā draudzē, kur reiz biju bijusi, kad viņiem vēl bija tikai mājas grupa. Tagad viņi ir nodibinājuši draudzi. Bija sanākuši 99 cilvēki un runājām par draudzes pamatu un baznīcu. Viņi ir sākuši arī celt baznīcu, bet tādu maziņu, kurā nemaz visi nevarētu saiet. Un tad runājām ar vietējiem mācītājiem, ka, ja viņi ceļ baznīcu, tad jāceļ tāda, lai cilvēki var saiet. Jo Dieva plāns jau ir, ka to cilvēku ir vēl vairāk. Daudz mums bija arī teoloģiskas diskusijas ar mācītājiem, piemēram, viņi kā draudze nesvin Sv.Vakarēdienu, jo neviens viņiem nav apmācījis, kā to darīt. Un viņiem ir bailes, ja nu viņi izdara ko nepareizi. 31.maijā es būšu vēlreiz tajā vietā un tur būs tāda kā sadraudzība starp vairākām draudzēm un tad mēs svinēsim Sv.Vakarēdienu. Mēs ar mācītājiem diskutējām, ka ir daudz jauni kristieši, kuri nākuši pie Dieva, bet kuri nav kristīti. Un kā tas ir, vai nekristīts cilvēks var nākt pie Sv.Vakarēdiena. Un tā diskusija beidzās ar to, ka lielākoties cilvēki tic un pie viņiem notiek lielas zīmes un lietas, bet viņi nav kristīti tāpēc, ka mācītājs nav izdarījis savu darbu un nav nokristījis. Bet viņi to vēlās darīt. Ja Svētais Gars tos cilvēkus ir atzinis par cienīgiem, kā mēs cilvēki varam noniecināt? Reizēm nākas risināt tik dažādas lietas. Tas ir interesanti, nāk pieredze un reizēm ir bail, jo es saku lietas, un cilvēki klausās, un tas liek man domāt, cik svarīgi man ir būt tuvu Dievam un sadzirdēt pareizo risinājumu katrai situācijai. Lai netiek iedots nepareizs pamats visai baznīcai tālāk.<br /><strong>Pirmdien (18.05.)</strong><br />mēs devāmies uz Kampalu, lai piedalītos konferencē, bet te bija viss ļoti salijis un ceļi bija neizbraucami. Mums iznāca braukt ar motocikliem apmēram 100 km līkumu, lai tiktu uz asfalta. Tā nokļūšana līdz Kampalai mums paņēma daudz laika. Bet konferences laikā mēs gulējām viesnīcā Kampalā. Salīdzinoši lētā - apmēram diennaktī 4Ls, tur bija gan gulta, gan vanna, gan televizors. Un tas bija jauki pēc tāda ilga laika izjust civilizētu vietu.<br />Konference (19.-21.05.) bija ļoti laba, pasniedzējs Berijs Gross (varētu nebūt precīzi sadzirdēts pasniedzēja vārds un uzvārds – A.M.) bija paņēmis līdzi vietējo mācītāju no Kenijas, ar kuru kopā lasīja lekcijas. Šis Kenijas mācītājs bija daudz lasījis grāmatas par vadību. Pagājušajā gadā, kad šis pasniedzējs bija Gregorskolā man atnāca vīzija, ka Dievs ir mani aicinājis uz ko vairāk. Un šogad klausoties tās lekcijas par to, ko nozīmē vadītājs, kā strādāt ar cilvēkiem, brīvprātīgajiem, tas viss likās daudz savādāk un es varēju izvērtēt, ko latviešiem darīt šeit Āfrikā. Konference bija apmeklēta, bija kādi 200 vietējie mācītāji, un viņi ir ļoti atšķirīgi Kampalā. Tur problēma, ko paši mācītāji sāk apzināties, ir, ka cilvēki no citām valstīm vairs īsti negrib sadarboties ar vietējām Kampalas baznīcām, jo viņi tiek apkrāpti naudas ziņā. Par kādām lietām tiek prasīti lielāki līdzekļi, nekā tas reāli maksā. Piemēram, par bērnu nodrošināšanu ar skolu apmeklēšanu. Paši Kampalas mācītāji sāka runāt par top, ka viņiem ir jāsāk kļūt uzticamiem naudas lietās. Man arī īpašs prieks, ka daudz varēju pavadīt laika sarunās ar pašu skolotāju. Runājām lielas nākotnes vīzijas, kur vēl nav skaidrs, kā to realizēt.<br /><strong>Bet laiks Kampalā bija arī smags,</strong><br />jo <strong>Džošafatam saasinājās veselības problēmas</strong>. Viņš bija kādas dienas slimnīcā, bet tad teica, ka viss kārtībā un palaida mājās trešdien (20.05.) bet pēc tam atkal palika sliktāk. Sāpes bija ļoti lielas.<br />Kad beidzās konference, mums palīdzēja viens vietējais mācītājs nokļūt līdz Džindžai, kur mēs palikām pie viena Džošafata drauga. Bet sestdien (23.05.) devāmies uz slimnīcu, jo tās sāpes bija neizturamas un nevienas zāles nepalīdzēja tās mazināt. Mans piedzīvojums par Āfrikas slimnīcām ir briesmīgs. Tieši dakteru attieksmes dēļ. Piemēram, Džindžas slimnīcā dakteris gribēja griezt augoni pilnīgi bez anestēzijas, sakot, ka vienkārši pasāpēs pāris dienas. Es teicu - nē, ka mēs neatnācām uz slimnīcu, lai nomirtu no sāpēm. Pēc ilgas runāšanas viņš iespricēja anestēziju, bet viņš sāka griezt nesagaidot, kamēr tā pilnībā iedarbojas. Iznāca no augoņa strutas, viņi gribēja vēl ko darīt, bet es teicu, pietiek, jo sāpes viņam bija neciešamas. Un mēs gājām prom.<br />Svētdien (24.05.) mēs bijām vēl Džindžā, bet vakarā Aurora mums atbrauca pakaļ ar mašīnu. Un ceļā kāja tomēr tika sakratīta, tāpēc es neesmu gulējusi visu nakti, jo sāpes viņam ir lielas un mēs visu laiku lūdzam. It kā viss ir labi, augonis neaug, bet sāpes arī nemazinās. <strong>Tāda cīņa par Džošafata veselību. </strong>Sākumā viņi domāja, ka tas ir audzējs, bet tad es zvanīju uz Latviju, un daudz runāju, jo nevar tas būt audzējs, jo tas augonis visu laiku bija karsts un strauji auga. Tas bija kāds limfas iekaisums. Arī tad, kad Džindžā atgrieza, viņi redzēja, ka tas bija tāds kā limfas mezglu iekaisums, kas pārgājis uz muskuļu audiem, un kad sāp muskuļi, tad ir ļoti lielas sāpes.<br />Džošafata sieva tagad ir priecīga un laimīga, viņa pati slimnīcā ir apārstēta un jūtas labi. Un viņi man ir uzcēluši mājiņu blakus savai mājiņai. Tādu mazu no māla, ar salmu jumtu, tagad trūkst tikai logi un durvis un tad es varu iet pati savā mājiņā.<br /><strong>Tuvākajās dienās man ir plānota atpūta,</strong><br />un tad es došos tālāk uz Busiju sludināt no mājas uz māju un apmeklēšu vairākas vietējās baznīcas. Man ir plānots svinēt svētdien (31.maijā) manu dzimšanas dienu un pēc tam arī doties no mājas uz māju. Jūnija vidū atkal būs mācītāju konference un tai ir jāsagatavojas. Ir jāatrod kaut kur tuvumā dators un ir jāsagatavo rakstiskas piezīmes mācītājiem. Jo viņi neraksta pierakstus, rakstīšana viņiem sagādā problēmas. Tāpēc ir svarīgi iedot viņiem materiālu jau uz rokas un runāt ar piemēriem, kurus var labi atcerēties. 5.-6. jūnijā mēs atkal būsim Kampalā uz Benija Hina konferenci, kas būs tāds labs laiks, jo mēs ar Džošafatu paliksim pie Auroras mājās Kampalā. Aurora tiešām man ir te kā mamma un viena otru varam atbalstīt.<br /><strong>Galvenā aizlūgšana ir šobrīd par Džošafatu, lai viņš tiek pilnībā dziedināts. Un arī lai Dievs dod man redzējumu, ko Viņš ir aicinājis te, Āfrikā, darīt latviešiem. Lai parāda skaidrāk nākamos soļus. Un, protams, milzīga pateicība visiem, kuri ziedo. Kad pazvanu māsiņai un viņa saka, ka ir nauda uz konta un cik man vajag pārskaitīt. Tas ir tāds prieks, ka varam te finansiāli palīdzēt.<br /></strong>Man bija arī visu laiku problēmas ar telefonu, es sabojāju ne tikai DVD lādētāju, bet arī sabojāju telefona lādētāju. Šodien izmantošu brīvo laiku, lai salaboti saules bateriju lādētāju un ceru, ka visu laiku arī būšu sazvanāma.»<br /><strong>Vai negatavojies mājām?</strong><br />«Lēnām es sāku domāt. Es negaidu, bet es sāku domāt par to. Man reizēm uznāk tāda ilgošanās. Viņi te ēd ačgārni, brokastīs uzēd vienu mazu maizīti, tādu kā pusbulciņu; pusdienas ēd normāli, un vakariņas ap 23:00 pamatīgi. Man galvenā ēdienreize ir bijusi brokastis, kas dod enerģiju visai dienai. Tad man reizēm uznāk ilgošanās, ka varētu sapirkt visu vajadzīgo – olas, tomātus, sīpolus, kafiju, makaronus. Un uztaisīt pati sev kārtīgas brokastis, sacept olas ar tomātiem un sīpoliem un dzert kafiju. Tāda man ir uznākusi stadija. Tā laikam ir pirmā pazīme, ka ilgojos pēc mājām.»Aijahttp://www.blogger.com/profile/07990751743192282282noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-2148845690483692902.post-33921751486443530672009-05-15T11:44:00.002+03:002009-05-15T12:07:32.164+03:00PĀRBAUDĪJUMOS...<strong>Saruna ar Aiju Dzeni 12.05.2009. ap plkst.10:00.</strong><br /><br /><strong>Aija ilgu laiku nebija sazvanāma,</strong><br />jo bija kādas tehniskas problēmas ar telefonu, kā rezultātā mēs divas nedēļas neko no viņas nedzirdējām. Nu atkal viss ir kārtībā, tikai šobrīd Aijai ir grūts laiks, jo vakar Džošafatam (mācītājam, kurš visu šo laiku ir kopā ar Aiju), ārsti pateica, ka viņam kājā ir audzējs. Viņam ir lielas sāpes un kāja pampst. Viņam gan vēl gaidāmas dažādas pārbaudes, jo arī Aija īsti netic tik vieglai diagnozes uzstādīšanai. Tāpēc Aija aicina mūs: «Lūdziet par mums un par Džošafata ģimeni, jo arī viņa sievai ir kādas veselības problēmas un viņa ir nokļuvusi slimnīcā! Mēs lūdzam un ticam, ka Dievs var dziedināt.»<br />«Šobrīd mēs ar Džošafatu braucam autobusā no Kampalas. Divas nedēļas esmu mācījusi Bībeles skolā Ugandas Rietumos 10 studentiem (9 mācītājiem un 1 mācītāja sievai). Tā man bija tāda pirmā pieredze, mācot mācītājus. Esmu atklājusi, ka man ir dāvana mācīt cilvēkus. Strādājot Svētdienas skolā, es to darīju, bet tas, ka es varu mācīt arī pieaugušus cilvēkus, bija man atklājums. Mēs viņiem devām pildīt visādus pārbaudes testus ar labām un vērtīgām lietām. Mēs bijām vietā Kakabadyma, kur mēs, latvieši, janvārī kā komanda ieradāmies runāt konferencē. Mēs tagad atgriezāmies bīskapa Džeralda dzimtajā vietā. Braukt uz turieni nebija viegli, jo bīskaps bija apsolījis viņiem naudu, bet tas nebija izdarīts. Un tāpēc bija psiholoģiski grūti. Viņiem bija pārsteigums redzēt mani atkal. Ugandas rietumu daļa ir ļoti skaista, ļoti kalnaina, bet bīstama – ceļi augšā un lejā. Kad mēs braucām mājās, no rīta bija kārtīgi nolijis un ceļš bija mālaini dubļi. Vairākās vietās mēs gandrīz cietām avārijās.<br />Bībeles skolā mēs mācījām par to, kas ir patiesa baznīca, kas ir baznīcas patiesais pamats. Daudz runājām par pirmo draudzi, kas ir aprakstīta Apustuļu darbos. Runājām par mājas grupām, par to, kā veidot sadraudzību. Runājām par plānošanu.<br /><strong>Problēma ir tā, ka lielākā daļa mācītāju</strong><br />nekad nav bijuši nevienā Bībeles skolā. Veids, kā viņi ir kļuvuši par mācītājiem, ir — kāds atnācis pie viņiem, stāstījis par Jēzu, viņi ir atgriezušies, un 2 nedēļas pēc tam, kad viņi ir bijuši kristieši, bīskaps ir pateicis, ka tagad tu būsi mācītājs šajā vietā. Viņi ir cīnījušies, kā nu varējuši, un paši ieguvuši pieredzi kā draudzes vadītāji. Draudze atbalsta viņus apmēram ar 1 latu mēnesī, kamēr mācītājiem pašiem ir jāstrādā laukos, viņiem parasti ir arī daudz bērnu, viņi mēģina ko nopelnīt pārdodot no savas saimniecības. Viņi arī paši ieliek lielu daļu no saviem līdzekļiem draudzēs, kamēr paši dzīvo nabadzībā. Neviens viņiem nav izstāstījis, ka draudzei ir jāatbalsta mācītājs, nevis mācītājam visa sava nauda ir jāiztērē draudzei, bet ka draudzei pašai ir jārūpējas, lai Dieva Vārds var augt. Runājām par vīziju — ka draudzēm jābūt vīzijai.<br />Pirms kāda laika Džošafats bija viens pats Bībeles skolā tajā apgabalā, viņš daudz runāja par mājas grupām, par kristībām, par Svēto Vakarēdienu. Šoreiz, kad atbraucām, jau vairāki no mācītājiem savās draudzēs bija izveidojuši mājas grupas; kādi, kuri nekad nebija kristījuši, bija kristījuši. Kādi bija svinējuši Vakarēdienu. Jaukākais ir, ka pie mācītājiem var redzēt, ka viņi ir gatavi to, ko iemācījušies, pielietot tālāk savās draudzēs. Šoreiz mēs gribējām arī apmeklēt viņu draudzes, lai saprastu, kādi tad viņi ir. Tā mēs katru vakaru devāmies ar ļoti maziem mocīšiem pie kāda no mācītājiem. Tas veidoja ļoti dziļas attiecības, viņi bija pateicīgi, ka kāds izrāda interesi par viņu mājām un draudzi.<br /><strong>Viena lieta, ko es atklāju ir,</strong><br />ka dažiem mācītājiem uz draudzi ir tikai viena Bībele. Un tad es jutu aicinājumu aizbraukt un nopirkt Bībeles vietējā valodā. Tā, lai viņi var lasīt un saprast. Arī pati mācīšana Bībeles skolā bija ļoti interesanta — es mācīju angļu valodā un kāds tulkoja uz vietējo valodu. Kad uzdevām pārbaudes darbus, tad viņi tos veica savā vietējā valodā. Tur es varēju redzēt četrus dialektus kopā. Redzot rakstītu vārdu, tas paliek atmiņā, un kaut ko arī varēju iemācīties. Viņi bija ļoti priecīgi par Bībelēm. Interesanti, ka mēs Bībeles nopirkām no musulmaņu sievietes. Es domāju par to, cik ļoti vietējām draudzēm apgabalā trūkst izglītības, kāpēc gan viņi paši nevarētu pārdot Bībeles. Bet musulmaņi tās pārdod, jo kristieši tās pērk. Mēs ļoti daudz mācījām par sadraudzību, par dalīšanos visā.<br />Tā draudze, kas mūs uzņēma, bija apsolījusi mācītājus atbalstīt un palīdzēt. Bet, kad mācītāji ieradās, nekā nebija, pat nebija krūzes un šķīvji, no kā ēst. Jocīgi, ka draudze mums izīrēja divus lielus katlus, <em>izīrēja</em> nevis iedeva. Tad mēs arī nopirkām divus lielus katlus. Mācītājs Leonards, kurš bija ļoti nabadzīgs, vienu dienu neapmeklēja Bībeles skolu, bet nākamā dienā uzaicināja visus pie sevis. Viņam māja ir ļoti maziņa, bet viņš bija uzcēlis ārpus mājas lielu nojumi ar banānu lapām, sieva bija saklājusi bagātīgas pusdienas. Bija kā īstas viesības. Un tas mani ļoti aizkustināja, jo visu nedēļu bijām runājuši par to, ka jādalās. Mēs ar mācītāju Džošafatu dzīvojām tādā visai bagātā mājā pie viena cita mācītāja, bet viņš nevienā brīdī neuzaicināja pārējos ciemos. Bet kad es redzēju, ka pats nabadzīgākais var uzaicināt visu baru, tas mani aizkustināja.<br />Interesanti, ka šis nabadzīgais mācītājs bija tas, kurš nodibināja kādas 6 draudzes, kuras mēs ar Arti pagājušajā gadā bijām apciemojuši. Vēlāk tās bija pārņēmis bīskaps Džeralds, bet dibinājis bija šis mācītājs Leonards.<br /><strong>Bija interesantas sajūtas, mācot mācitājus.</strong><br />No vienas puses jutos kā tāda mamma, mācot vienkāršas lietas, bet tai pat laikā bija sajūta, ka tā ir liela privilēģija no Dieva. Pie mācītāja Leonarda mani pārsteidza tas, ka viņš ar kājām iet vairāk nekā 30 km, jo kalna galā viņš ir atvēris jaunu draudzi. Mani fascinēja tas, ka viņš ir gatavs 30 km iet kājām tikai tāpēc, lai aizsniegtu tos cilvēkus, kuri Dievu vēl nepazīst. Dažreiz pat viņa sieva iet. Neviens viņam nav nopircis ne motociklu, ne riteni. Es domāju, ja mēs, latvieši, kā varētu palīdzēt šim mācītājam, tas būtu svētīgi. Viņu ir vērts atbalstīt, un viņš man ne reizi nav prasījis naudu. Bet tad, kad mācītāji brauca prom no Bībeles skolas, es viņiem katram iedevu 10 000 vietējās naudiņas, jo viņi divas nedēļas bija ārpus ģimenes — lai, kad viņi atgriezīsies mājās, pirmās dienas ir, par ko nopirkt ēdienu.<br />Braucot pie šiem mācītājiem, kuri pārsvarā dzīvo kalnainās vietās, mani pārsteidza, ka viņi netaisa riņķu ceļus pa apli kalnam; bet gan taisa pa taisno kalnā augšā. Es esmu saplēsusi kādus trīs svārkus, jo, lecot nost no mocīša, tie saplīst.<br /><strong>Tagad mēs braucam atpakaļ uz austrumiem,</strong><br />kur būs jauniešu konference no 14.-17. maijam. Būs apmēram 100 jaunieši, šobrīd skolēniem ir brīvlaiks līdz maija beigām. Jaunieši tur arī vietējā skolā nakšņos.<br />Pēc jauniešu konferences es braukšu atpakaļ uz Kampalu, jo viens no maniem Bībeles skolotājiem - amerikānis, kurš mūs mācīja arī Saldū, Gregorskolā — ir uz 3 dienām Ugandā. Viņš brauks mācīt vietējos mācītājus par vīziju, budžetu u.c. Man ir daudz jautājumu tagad viņam.<br />Mūs ātrāk braukt atpakaļ uz Kampalu no Rietumiem piespieda Džošafata slimība. Tas jaukākais šajā slimības laikā Kampalā ir, ka amerikāniete Aurora mums ļoti palīdzēja, jo viņai Kampalā ir dzīvoklis. Viņa mūs iedrošināja un palīdzēja. Es viņu saucu par savu Āfrikas mammu. Ģimenes dienā es viņai izmaksāju pusdienas un mēs kopā pasēdējām un paēdām. Man laikam mazliet bija pietrūkusi sava ģimene.<br />Esmu iztērējusi naudu, nopērkot aktīvās skaņu tumbas. Āfrikā baltajai sievietei visu laiku ir vajadzīgs kāds līdzās, kas tulko un palīdz ar vietējiem tikt galā. Man palīdz mācītājs Džošafats, bet Aurorai – vietējais puisis Ābrahams. Un vakar mēs ar Ābrahamu skraidījām un meklējām aktīvās tumbas. Aurora man atļāva lietot jauniešu konferencē savu projektoru, DVD un, lai varētu iespaidīgāk rādīt jauniešiem filmas, vēl vajadzēja tumbas. Es atklāju, ka aparatūra te maksā diezgan padārgi. Tumbas nopirku ar domu, ka arī mēs, latvieši, nākamgad varēsim tās izmantot, un arī lai Džošafata draudze var izmantot.<br /><strong>Arbūza projektam ir notīrīts lauks,</strong><br />tagad tiek apstrādāta zeme, un maija beigās varēs sēt arbūzus. Es arī painteresējos par atraitnes māju, kurai mēs uzlikām jumtu un kur draudzei vajadzēja māju pabeigt. Prieks, ka draudzes cilvēki ir māju pabeiguši. Šonedēļ es došu naudiņu mācītājam Francim, kurš uzsāks tomātu projektu. Tas arī viņiem būs kā iesākums tālākai kalpošanai.<br />Saistībā ar Džošafata slimību ir tā, ka es biju pieradusi, ka varu būt vāja, bet kāds blakus vienmēr ir stiprs. Bet tagad ir mazliet otrādi. Esmu sapratusi, ka tas ir arī garīgs uzbrukums. Mēs svētdien bijām Kampalā ļoti lielā baznīcā «Miracle centre», ko dibinājis mācītājs Kajandža. Viņš ir uzcēlis milzīgu četrstūra formas celtni, kur ir ļoti spēcīga slavēšana. Kā Amerikā, ar lielu kori, labiem solistiem, dejotājiem un aparatūru. Bija ļoti uzrunājošs dievkalpojums. Mācītājs runāja par to, ka mēs esam iesaistīti garīgā cīņā, kur sātans nāk un uzbrūk, bet Dieva spēkā mēs varam pastāvēt. Tas ļoti iedvesmoja un sapurināja mani. Ka patiesībā man jau ir divas izvēles – vai raudāt un gausties, vai paļauties, ka Dievs ir nemainīgs un mūžīgs, ja Viņš ir dziedinājis agrāk, tad dziedinās arī turpmāk!Aijahttp://www.blogger.com/profile/07990751743192282282noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-2148845690483692902.post-86011112775602674372009-04-26T19:07:00.002+03:002009-04-26T19:16:42.120+03:00PLĀNI IR LIELI!<strong>Saruna ar Aiju Dzeni 23.04.09. ap plkst.15:00</strong><br /><br /><strong>«Šajā nedēļā bija plānots</strong><br />katru dienu iet no mājas uz māju. Bet Dievs mainīja plānus, jo pirmdienas naktī bija ļoti spēcīga vētra. Āfrikā viņi guļ mājās ar salmu jumtiem, un kad ir spēcīgas lietusgāzes, viss izlīst cauri. Es gulēju ļoti labā mājā ar kārtīgu jumtu, vienalga tā vētra bija tik spēcīga, ka pa vienu mazu logu, kuram nav stikla, mana istaba no tā ūdens daudzuma pludoja. Bet tagad es zinu, kā jūtas vietējie. Vētras dēļ mēs palīdzējām kādai sievietei no Džošafata draudzes uzbūvēt jaunu māju, jo vecā tikpat kā sabrukusi. Draudze nopirka kādus materiālus. Pirmdien, otrdien un trešdien mēs cēlām viņai māju. Tad nu tagad es zinu, kā Āfrikā var uzcelt māju. Darbarīks ir līdzīgs lielam nazim kā zāģim, un ar to visu dara. Nomēra, izrok caurumus zemē, saliek kokus karkasam. Un tad uzliek jumtu. Es pieliku apmēram kādas 105 000 naudiņas (Ls 30) no sevis jumta materiāliem, jo draudze bija nopirkusi par maz materiāla. Tagad viņai ir palicis taisīt no māliem sienas. Kad Jēzus man prasīs, ko esmu darījusi Āfrikā, varēšu teikt, esmu palīdzējusi vienai atraitnei uzbūvēt māju!<br /><strong>Šodien mēs ejam no mājas uz māju,</strong><br />rīt būsim Bībeles skolā. Tajās mājās, kur es guļu, uzturas arī 5 mācītāji, un mums ir ļoti interesantas sarunas vakaros – par Latviju, par vietējām sievietēm un vīriešiem, par lauksaimniecību, par draudzēm. Mācītāji arī ir laimīgi, ka viņi var pavadīt laiku kopā ar balto sievieti. Viņi mani apkalpo, pienes ūdeni. Jo pārsvarā vietējās sievietes ir tās, kas apkalpo.<br />- Kā Bībeles skola?<br />- Skola ir ļoti laba, labas pamatlietas tiek dotas. Daudz esmu sapratusi personīgi, kaut vai par kristību. Par pagremdēšanas nozīmi, jo Rakstos ir skaidri par to rakstīts. Bet daudz mēs arī staigājam riņķī pa mājām, un visā Bībeles skolā nepiedalos. Bībeles skolā ir viens vietējais skolotājs no Kampalas, ļoti izglītots un inteliģents mācītājs. Viņš nemitīgi citē Rakstus. Es esmu iemācījusies, kā viņi māca. Ir lekcija par tēmu 40-45 minūtes. Tad apmēram 15 minūtes lektors uzdod jautājumus auditorijai, pārbaudot, cik ir labi klausījušies. Otra skolotāja ir 23 gadus veca amerikāniete, kura nāk no misionāru ģimenes un zina krievu valodu. Esot Āfrikā, es varu arī tagad sarunāties krieviski. Viņu sauc Rusela un viņa ir trešo reizi Ugandā. Dievs viņas sirdī ielicis divas valstis – Ugandu un Igauniju. Viņas kalpošana sākās ar bērniem, līdzīgi kā man. Un šobrīd viņa kalpo, vadot Bībeles skolu.<br />Diena man ir tāda, ka no rīta es palīdzu tai atraitnei, tad katru dienu cenšos apciemot Auroru un šo amerikānieti skolotāju un tad vakarā tiekos ar mācītājiem. Daudz sanāk sarunāties.<br /><strong>Šonedēļ es tiku pie ģitāras.</strong><br />Aurorai kāds bija uzdāvinājis ģitāru, viņa bija atvedusi uz šo ciematu, bet neviens īsti nav mācējis spēlēt. Un tagad es vakaros un rītos mājās spēlēju un dziedu pilnā balsī mūsu slavēšanas dziesmas. Es arī atradu vienu jauku kungu ap 50 gadiem, kurš fantastiski spēlē ģitāru. Bet viņam nav naudas pašam nopirkt, un tad nu es domāju par kādu iespēju, kā viņam uzdāvināt. Jo viņš ļoti skaisti spēlē, un arī ļoti interesanti, ar kādiem afrikāņu akordiem, kādus mēs Eiropā nemaz nezinām. Šonedēļ skolā beidzās trimestris un tad es biju ar ģitāru un to amerikāņu jauno skolotāju ciemos pie Auroras skolas bērniem. Bērni bija ļoti laimīgi, ka varēja dzirdēt ģitāru. Šonedēļ esmu bijusi daudz kopā ar Auroru. Arī svētdien (19.04.) biju pie Auroras draudzē un runāju par 10.tiesu. Runāju par Barnabu un Pāvilu. Interesanti, ka Barnaba un Pāvils bija tie cilvēki, kuriem draudze uzticēja nest ziedojumus uz Jeruzalemi. Es sapratu kādu garīgu principu, ka draudzes kasieris vai kāds cits cilvēks, kas kalpo pie naudas, var būt tikai tāds, kurš pats ir uzticams un pats dod 10.tiesu. Tādas pārdomas man bija.<br />Staigājot no mājas uz māju ir kādreiz, kad runā ar cilvēkiem, bet viņi saka, ka nav gatavi pieņemt Jēzu. Bet šonedēļ bija tā, ka satikām kādu cilvēku ar ģimeni, kuri pārtiek no tā, ka gatavo vietējiem alkoholu. Mēs runājām ar viņu visai skarbi – vai viņš saprot, ka nogalina cilvēkus ar to, ko dara un tādā veidā ir sātana līdzgaitnieks? Tad viņš palika tāds domīgs. Un šonedēļ viņš zvanīja un meklēja rokā un teica, lai braucam pie viņa šovakar, ka viņš ir gatavs pieņemt Jēzu un ir gatavs atteikties no alkohola. Daudzi bija uz viņu runājuši, bet prieks, ka Dievs lieto arī mūs.<br /><strong>Par nākamajiem plāniem-</strong><br />sestdien Auroras baznīcā būs kristības, kurās es arī piedalīšos, beidzot redzēšu, kā viņi to dara, kristot Viktorijas ezerā. Sestdien mēs dosimies atpakaļ uz Kampalu un divas nedēļas būsim Ugandas Rietumu daļā Kimbalā. Atpakaļ mēs būsim tikai 11.maijā. Tur Džošafatam ir jāmāca Bībeles skolā 7-8 vietējie mācītāji. Es arī palīdzēšu mācīt, viņš grib lai runāju par 10.tiesu, draudzes administrāciju u.c. Tā arī ir tā vieta, kur mēs visi latvieši aizbraucām un kur bija pirmā konference. Es gribu tur atgriezties un redzēt, kas ir izmainījies pēc mums un kas nē. Vietējie mācītāji arī vēlas redzēt mūs savās draudzēs, lai stiprinām draudzes cilvēkus. No 14.-16.maijam ir jauniešu nometne Namamerā apmēram 100 jauniešiem. Un tur ir daudz ko plānot un domāt. Tēmu viņi ir atstājuši manā ziņā. Bet saprotu, ka ir jārunā par attiecībām pirms laulībām un par to, kā veidot savu ģimeni.<br />Pēc tam 17. un 18.maijā es būšu netālu no Viktorijas ezera, kur ir nesen atvērta jauna draudze. 22.-23.maijā kalpojam no mājas uz māju Bukubalu, kas ir tālāks ciematiņš. 24.maijā es būšu kopā ar vienu mīļu brāli viņa baznīcā. 25.-31.maijam plānojam ar Džošafatu, ja mums iznāks nauda, apciemot vēl tālāku ciematu un stiprināt mājas grupas. Pirmajā jūnija nedēļā būšu Džošafata draudzē. Un otrajā jūnija nedēļā es gribētu aizbraukt uz Keniju, jo kādās konferencēs mums ir bijuši cilvēki no Kenijas, un viņi vēlas, lai arī tur ierodamies un stiprinām viņus.<br />- Vai neteici, ka tev nav vēlams būt Kenijā dēļ uzturēšanās atļaujas?<br />- Patiesībā Kenijā ir tā, ka viņi ir pieraduši pie baltajiem cilvēkiem, un ja mēs šķērsojam robežu nelegāli, kas ir caur ezeru, tad mazajos zvejnieku ciematiņos mani neviens īpaši var neievērot un pasi neprasīs. Tā vismaz viņi saka.<br />- Kā ar bērniem, kuri bija aizlūgšanās?<br />- Visi tie iepriekš minētie bērni, par kuriem ir lūgts un kuri vesti uz slimnīcu, ir veseli un priecīgi. Paldies par aizlūgšanām! Dievs uztur viņu dzīvību pat tad, kad liekas, vecāki par viņiem nerūpējas. Pirms mēs braucām uz salām, bija kāds puisis, kura vecākiem mēs stingri teicām, ka viņš ir jāved uz slimnīcu. Puisim bija spēcīga vemšana un man likās, ka viņam bija tārpi vēderā. Vecāki to neizdarīja. Viņš teica, ka vienkārši tajā naktī viņš bija atstāts viens pats (it kā nomiršanai), bet vemšana pārgāja. Paldies Dievam. Arī man pašai bija ļoti piepampusi kāja, no savām zālēm es vairs nezināju, ko darīt. Sāku dzert antibiotikas, bet pampums turpinājās. Tad sāku likt kaut kādu vietējās medicīnas ziedi un pārgāja. Man arī seja bija visa vienās pumpās, es nesapratu no kā. Izrādījās no ūdens, kādu nakti nebiju uzmanīgi mazgājusies un nomazgājusi seju neīstajā ūdenī. Seja ir jāmazgā tikai dzeramajā ūdenī.<br />- Vai šobrīd ir labāki dabas apstākļi?<br />- Jā, tagad ir lietus sezona un lēnām kaut kas aug. Bet visam vēl ir jāaug. Labākais ir, ka viņos pašos ir parādījusies cerība. Es izdevu lielu naudas summu 572 000 vietējās naudas (ap Ls 221.00) Džošafata draudzei arbūza projektam. Es apsolos drīzumā dot atskaiti par izlietoto naudu ar māsiņas starpniecību. Šomēnes bija saziedota ļoti liela naudas summa. Mēs bijām arī pirmdien apskatīt zemi. Interesanti, ka to zemi lietošanā iedevis Ali tēvs (jau pieminētais musulmanis, kurš vēl turas pie savas ticības). Viņš atvēlēja baznīcai lielu savas zemes gabalu. Jācer, ka pēc 3 mēnešiem draudze pārdos savus arbūzus, kas būs viņiem izauguši. Es esmu ļoti priecīga, ka ir tā naudiņa, ko iedot šai draudzei. Jo viņi tiešām ir sākuši no nulles un daudz palīdz citiem cilvēkiem. Draudze varēs būt par svētību, viņi varēs ziedot labdarībai un arī pašiem pietiks nākamai ražai.<br /><strong>Aizlūgšanu vajadzības</strong> <strong>–</strong><br />par nākamās nedēļas Bībeles skolu, kad jārunā uz mācītājiem. Par jauniešu konferenci, jo te ir tā pati problēma, ka baznīcās nav daudz jauniešu. Ir daudz pateicību – par saziedoto naudu. Es saprotu, ka Latvijā ir krīze, bet Dievs un cilvēki ir bijuši žēlīgi. Par Dieva darbu, vedot cilvēkus pie Jēzus.<br />(Fonā parādās lieli bērnu bļāvieni. Aijiņa mierīgi saka: „Bērniņi raud.” „Viņi nerūpējas par raudošiem bērniņiem. Nav tā, kā mēs pieraduši, ja raud, tad jāmierina. Te viņiem ir astoņi deviņi, kas raud. Es eju kādreiz arī mierināt, bet svešiem bērniem mana baltā ādas krāsa ir biedējoša.)<br />Vēl mani te ļoti sargā, man, piemēram, neļauj iet krūmos, neļauj kaplēt, jo varu savainot sevi. Bet es arī saprotu, kāpēc viņi tā sargā. Jo ir kādas lietas, kas ir bīstamas manai veselībai. Piemēram, ja es sevi savainoju un brūcē iekļūst tā vietējā zeme, es jau piedzīvoju, kā tas ir, kad „aug” kāja.<br />Kā ar skumjām pēc Latvijas? Man pirmo reizi tādas bija. Es sailgojos pēc mājām. Bet tas ir pārejoši. Es ilgojos pēc cilvēkiem – ģimenes un draugiem. Bet tas ir ciešami. Un es jau katru dienu saprotu, ka esmu Āfrikā un tā ir Dieva žēlastība. Es arī ļoti jūtu aizlūgšanu spēku. Paldies!Aijahttp://www.blogger.com/profile/07990751743192282282noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-2148845690483692902.post-31117176113935882482009-04-16T17:04:00.002+03:002009-04-16T17:13:01.934+03:00Aija atgriezusies atpakaļ uz sauszemes<strong>Aijas Dzenes stāstītais sarunā ar Andu Mežiņu 16.04.2009. ap plkst.11:30</strong><br /><br /><strong>„Esmu kopš otrdienas</strong><br />(14.04.) atpakaļ uz sauszemes un tūlīt kopā ar mācītājiem, kuri sabraukuši uz Bībeles skolu, pusdienosim.<br />Bet vēl par salās piedzīvoto - ceturtdien (09.04.) mēs ar Džošafu devāmies lielu gabalu ar kājām (ap 10km) uz citu zemnieku ciematiņu. Tur bija vērtīga saruna ar mācītāja Džošafas brāli, kurš bija kā „pazudušais dēls”. Viņš bija pieņēmis Kristu, bet tad atkritis atpakaļ. Viņš sastrīdējās ar citu savu brāli un aizbēga no mājām. Viņš tajā mazajā ciematiņā dzīvo un ir zvejnieks. Kad mēs runājām, prasīju viņam, kā viņš redz savu nākotni, viņš teica, ka zvejos. Tā mēs norunājām ilgi, bet beigās viņš atgriezās pie Kristus un teica, ka brauks mājās un izlīgs ar savu ģimeni.<br />Vēlāk vakarā mēs braucām uz nākamo salu, un es beidzot sapratu, ko nozīmē Viktorijas ezers, tas ir kā jūra ar pamatīgiem viļņiem. Mēs braucām kādas 4 stundas līdz to salu sasniedzām. Kad sasniedzām to salu, es nebiju gaidījusi, ka tur sastapšu izglītotu mācītāju ar grādu teoloģijā. Viņš uz salu ieradies pirms 7 gadiem Dieva aicināts no Bugiri pilsētas, kas ir Ugandas austrumos. Viņam bija bail no ūdens un viņš nemācēja zvejot, bet tagad ir to iemācījies. Viņš ir arī zemkopis. Viņš apstrādā zemi, bet kad sāk kas augt, tad vietējie zagļi nāk un visu nozog. Un tā viņš dzīvo, cīnoties ar izdzīvošanu.<br />Kad mēs, latvieši, kā komanda bijām šai pusē, mums tur bija konference. Un tur mēs iepazināmies ar vienu vietējo policistu, kurš ir arī kristietis. Viņš ir tajā salā kopā ar izglītoto mācītāju, policists ir tāds kārtīgs Dieva vīrs un liels aizlūdzējs. Viņš mūs izvadāja arī pa salu, un visās vietās, kur mēs piestājām, mēs arī lūdzām par ļaunajiem gariem, kas ir iemājojuši tajās vietās. Arī pašā ezera krastā ir kāda vieta, kur mēs lūdzām; kurā nezināmu iemeslu dēļ cilvēki iet un lec ūdenī, taisot pašnāvības, kad ļaunie gari uzbrūk. Es redzēju, kādas izskatās vietējo burvju mājiņas – tādas mazas mājiņas ar žogiem apkārt. Mēs arī pie tām aizlūdzām.<br /><strong>Piektdien (10.04.)</strong><br />mēs visu dienu staigājām pa salu, apciemojām arī kādas mājas grupas. Bija interesanti, ka kādā mājā, kur stāstīju par Jēzu un diviem noziedzniekiem pie krusta; un to, ka mums ir jāizdara izvēle, vai noliegt Kristu vai pieņemt Jēzu. Un cilvēki man uzdeva jautājumus par to, no kurienes es nāku un tā. Un es sāku viņiem stāstīt par Desmito tiesu. Zvejnieki ir patiesībā bagāti, viņiem ir liels loms un daudz zivju, bet to naudu viņi nesaprātīgi izlieto un visu laiku dzīvo lielā nabadzībā. Runājām par to, ja viņi nedod to, kas Dievam pienākas; kā tad Dievs viņus var svētīt. Pēc tam mēs gājām no mājas uz māju un tie cilvēki, kas bija dzirdējuši par Desmito tiesu bija tik aizkustināti, ka viņi sāka to uzreiz dot. Rezultātā 15 minūtēs mums bija 6 tūkstoši vietējās naudiņas (Ls 2). Interesanti, ka Dievs uzreiz aizkustina cilvēkus.<br />Mēs gājām uz citu mazu ciematiņu, kur es 30 minūtes runāju, un pēc tam 10 cilvēki vēlējās pieņemt Jēzu. Cilvēki ir ļoti izsalkuši pēc Dieva Vārda. Viņi dzīvo tādā kā bezcerībā un paši to saprot, bet, ja kāds atnāk un pastāsta par Dievu un ir gatavs būt ar viņiem kopā, viņi ir ļoti atvērti Dieva Vārdam. Vietējā mācītāja māja bija ļoti maziņa un tur nebija vietas, tāpēc mēs gulējām baznicā. Kāds amerikāņu misionārs iepriekš vietējam mācītājam bija uzdāvinājis telti. Tā baznīca ir no māla un jumts no siena. Viens sāns baznīcai bija pabiris ar lieliem caurumiem, un grīda parasta zeme. Viņi man uzcēla šo telti baznīcā. Kādi, kas mani apsargāja, gulēja uz matračiem pašā baznīcā, bet es teltī :). Tā sala bija tāda, kur es kā sieviete baidījos viena iet, jo pirmais teikums, ko es dzirdēju no jebkura vīrieša puses bija: ”Give me love” (Dod man mīlestību!). Bija arī tā nepatīkami, ka tad kad piektdien mēs nācām uz to baznīcu ļoti vēlu, mēs apstājāmies un runājām, un tad ieraudzījām zem kājām noliktu izkaltētu suņa galvaskausu. Kādam nebija paticis, ka baltais cilvēks ir ieradies salā un vienkārši gribēja ar savām burvestībām nolādēt. Un tad es pirmo reizi izjutu, kā tas ir, kad ir kāds, kas tevi ienīst. <strong>Tā ir Dieva žēlastība, ka var redzēt, kā tu ej un sludini un cilvēki atgriežas un tajā pat laikā redzēt, kā ļaunie spēki uzdarbojas.<br />Klusajā sestdienā (11.04.)</strong><br />vietējais izglītotais mācītājs mums sarunāja laivu ar motoru un mēs vakarā devāmies uz tālu salu Siro. Ezers bija ļoti nemierīgs, bija ļoti lieli viļņi un to mazo laiviņu mētāja pa ezeru. Par laimi, mūsu laivā bija divi zvejnieki – mācītājs Džošafa un viņa brālis. Un tad viņi divatā stūrēja to laiviņu. Tas bija brauciens ticībā, to divu stundu laikā es skaitīju visas iespējamās lūgšanas, dziedāju Dievam slavas dziesmas un tad beigās man bija lūgšana: „Dievs, ja Tu varēji pašķirt ceļu Izraēla tautai cauri Nāves jūrai, tad pašķir, lūdzu, arī tagad.” Kaut kā mēs to salu sasniedzām, un kad pēc tam iegāju vietējā baznīcā es divas stundas vienkārši dziedāju Dievam, jo biju tik izbrīnīta, ka esam dzīvi un neesam noslīkuši. Kādā ziņā es tagad daudz zinu par Viktorijas ezeru, esmu sapratusi, ar ko sastopas zvejnieki. Esmu iemācījusies, kā jāstūrē laiva. Viktorijas ezers ir tik viļņains, jo tas ir liels un ar daudz salām un klinšainiem pauguriem, kur ūdens skalojas un rada bīstamas vietas. Siro sala bija kaut kas fantastisks, jo visa sala ir vienās klintīs, tur nav zāle un zeme. Tur ir tikai klints un zvejnieku ciematiņš. Visu pārtiku viņi ved no citām salām. Mājas viņiem ir no tādiem koka stabiem, sienas ir nevis no māla, bet no papirusa paklājiem. Un jumts ir no zāles, kas pārvilkta ar zvejnieka tīkliem, lai vējš neaizpūš. Tur mēs ieradāmies vēlā naktī un palikām divas dienas, sestdien un līdz svētdienas vakaram.<br /><strong>Svētdien (12.04.)</strong><br />noturējām tur Lieldienu dievkalpojumu. Un svētdienas vakarā diezgan sliktā laikā devāmies atpakaļ. Bet bija sajūta, ka Dievs mūs sargā un ezers ir mierīgāks. Man patika, ka Siro salā, bija ļoti stipri uzcelta vietējā baznīca, no ārpuses ar koka stabiem, papirusiem. Tā vietējā draudze un baznīca atrodas nedaudz nostāk no pārējiem iedzīvotājiem, bet viņi katru vakaru iet pie tiem cilvēkiem centrā un notur tādas kā publiskas aizlūgšanas un runā uz zvejniekiem. Viņi ir nopirkuši labus mikrofonus un aparatūru, bija prieks par vietējo draudzi.<br />Bija interesanta vieta uz salas - tāda liela akmeņaina telpa (ala) zem zemes, tas ir zem ūdens līmeņa, un ūdens skalojas tam apkārt. Tur mēs arī ielīdām. To alu aizņem vietējie kristieši, lai lūgtu. Pati sala ir maziņa un cilvēku daudz, un kristiešiem pietrūkst brīvas vietas, kur iet un lūgt, un tad viņi izmanto šādas alas.<br /><strong>Pirmdien (13.04.)</strong><br />mēs bijām jau citā salā, kas bija liels kontrasts Siro salai, jo Sagiti ir ļoti līdzena un auglīga sala. Bija lijis daudz lietus, un kad pa turieni staigāju, man likās, esmu kādā apsolītajā zemē. Tur bija ļoti lieli banāni, kukurūza, kasala, ananāsi, viss pārspīlēti liels. Tomēr tajā pašā laikā arī tur cilvēki dzīvo lielā nabadzībā. Mēs tur braucām ar vietējo izglītoto mācītāju apciemot citas draudzes. Kamēr tā vietējā draudze gatavojās mūs uzņemt, mēs ar Džošafu nolēmām izstaigāt salu un apskatīt, lai redzētu to vidi un lai vieglāk būtu runāt uz cilvēkiem. Kamēr staigājām, tikmēr teicām, ka tam izglītotajam mācītājam, kuru paņēmām līdzi; ir jāsāk runāt. Bet 3 stundu laikā vietējie kristieši nebija pat sanākuši kopā un nebija ļāvuši mācītājam runāt. Un tad nu mēs teicām, ja nu viņi tā neciena vietējos mācītājus, tad kāpēc lai baltais cilvēks uz viņiem runātu. Tā bija vieta, kur mēs nesludinājuši aizbraucām prom. Kamēr mēs staigājām pa salu, tikmēr mēs satikām vietējos cilvēkus un parunājām. Bet uz vietējo draudzi nerunājām.<br /><strong>Otrdien (14.04.)</strong><br />mēs braucām mājās uz sauszemi. Mājupceļs bija interesants, jo nebija tādas laivas, ar kuru varētu pa taisno aizbraukt uz mūsu mājām sauszemē. Tad mēs ar kādu laivu aizbraucām līdz Kenijai un no Kenijas ņēmām citu laivu, ar kuru braucām līdz mājvietas ostai, lai tālāk sasniegtu mājas. Kopumā tās bija kādas 10 stundas uz ūdens, bija karsts un es ļoti noguru. Un man bija arī bail, jo Kenijā kāds var nākt un man prasīt pasi. Bet man nav vajadzīgs, lai viņi iespiež zīmogu, ka esmu bijusi Kenijā, jo pēc tam man var būt problēmas ar uzturēšanās atļauju Ugandā. Tad nu mēs lavierējām, lai vietējie policisti man nenāktu klāt. Tā bija Dieva žēlastība, ka neviens nenāca un nejautāja. Džošafa satika sev pazīstamus cilvēkus un pie viņiem pavadījām kādu laiku.<br /><strong>Trešdien (15.04.)</strong><br />visu dienu mēs atpūtāmies, jo nogurums bija ļoti liels. Bet garīgi salas ļoti daudz deva. Mēs pirms devāmies uz salām lūdzām un gavējām, lai ļaunie gari salās mūs neaiztiek. <strong>Tad tagad es saprotu, ka mēs arī lūdzām un gavējām par ticību, lai tajā mazajā laiviņā braucot par ezeru, mēs izdzīvotu. Bez ticības tur nevar.</strong> Es arī redzu, ka nākamgad, kad kādi latvieši brauks, ir jābrauc uz tām salām. Vietējās draudzes tur ir un ir aktīvas, bet viņām ir nepieciešams stiprinājums un iedrošinājums.<br /><strong>Šobrīd es esmu</strong><br />iztērējusi pilnīgi visu izņemto naudu, jo uz salām dzīvošana bija dārga. Rītdien braukšu uz pilsētu izņemt naudiņu. Paldies tiem cilvēkiem, kuri ir ziedojuši. Un šonedēļ ir sākusies vietējā Bībeles skola, kas ir katru dienu no 13:00 līdz 18:00. Es baroju vietējos mācītājus un gādāju viņiem pārtiku, jo viņi nevar izbraukāt uz mājām. Un tad es dodu naudiņu un mēs kopā ēdam.<br />Paldies arī par aizlūgšanām, kamēr bijām salās, Džošafa ģimenei viss bija kārtībā.<br />Nākamā nedēļā turpināsies Bībeles skola un no rīta mēs iesim pa mājām. Šajā ciematā, kurā dzīvoju, cilvēki ir smagi. Piemēram, vakar mācītājs Džošafa gāja pirkt benzīnu mocim, te pārdod to vienkārši pudelēs. Bet cilvēki viņam pārdeva ūdeni, kam piejauktas tējas lapas krāsai. Un protams, mocis tagad ir jāremontē. Tie cilvēki sevi sauc par kristiešiem, bet ir gatavi benzīna vietā pārdot ūdeni. Tur ir vēl daudz darba pie viņiem un daudz uz viņiem jārunā. Jo <strong>cilvēki grib saukt sevi par kristiešiem, bet vēl mazās lietās nav uzticami un tas bojā viņiem pašiem dzīvi.<br /></strong>Šorīt mums bija plānošana un mēs izplānojām apmēram līdz jūnija pirmajai nedēļai, ko es darīšu. Tad nākamreiz es par to pastāstīšu.<br />Tagad man ir jāēd un jāiet atpakaļ uz Bībeles skolu, jo te ir kāds gabaliņš, ko iet. Bībeles skolu vada amerikāņi un viņi ļoti diktē un ievēro laiku :)Aijahttp://www.blogger.com/profile/07990751743192282282noreply@blogger.com2tag:blogger.com,1999:blog-2148845690483692902.post-46996902973637760892009-04-09T13:28:00.003+03:002009-04-09T13:53:38.210+03:00AIJA SLUDINA VIKTORIJAS EZERA SALĀS<strong>Andas Mežiņas saruna ar Aiju Dzeni 08.04.2009. ap plkst.11:00</strong><br /><br /><strong>(Šobrīd esmu uz salas</strong><br />Viktorijas ezerā ar mācītāju Džošafu, kur man apkārt ir sanākuši mazie bērni un pieaugušie gaida, kad iešu runāties, jo baltie cilvēki te praktiski neparādās.)<br />Nedēļa (no 30.03. līdz 05.04.) pagāja, vairāk vai mazāk gatavojoties šim braucienam uz Viktorijas ezera salām. Mēs pagājušajā nedēļā apmeklējām slimnīcas. Vienkārši tāpat, lai aizbrauktu pie cilvēkiem, kuri ir slimnīcā un runātos, pasludinātu viņiem Dieva Vārdu un aizlūgtu. Vedām arī kādus bērnus uz slimnīcu. Bet pēc pēdējās reizes es sapratu, ka vairāk uz slimnīcu bērnus nevedīšu. Jo dakterim nav visa vajadzīgā aparatūra. Viens bērns bija slims ar malāriju un viņi noteica ļoti augstu malārijas līmeni asinīs un iespricēja bērnam hinīnu. Vakarā es redzēju, ko tas nozīmē - bērnam bija pārāk ātra sirdsdarbība. Un mēs visu nakti lūdzām, lai tas bērns izdzīvo. Kaut kā te ārsti neuzņemas atbildību par to, ko viņi ārstē. Tā ir liela atšķirība un es varu tikai pateikties Dievam par Latvijas ārstiem, kas daudz maz uzņemas atbildību. Un ja arī kāds nomirst, ārsts saprot, ka var būt arī viņš ir vainīgs. Slimnīcā mēs iepriekš bijām apciemojuši un aizlūguši par kādu musulmaņu sievieti, kura bija slima ar AIDS un atvesta uz slimnīcu nomirt. Tad kad mēs tagad viņu apciemojām, bijām priecīgi redzēt, ka viņa jau runāja ar mums un viņai ir palicis labāk. Viņa teica, ka ir gatava pieņemt Jēzu, un mēs aizlūdzām par viņu. Prieks redzēt, ka Dievs atbild uz lūgšanām.<br />Slimnīcā esmu iemācījusies vienkārši iet un stāstīt par Jēzu, jo cilvēkiem ir jāredz, ka Jēzum pieder vara dziedināt. Un kad šī sieviete redzēja, ka Jēzus viņu ir dziedinājis, viņa bija gatava pieņemt Jēzu par savu Glābēju.<br /><strong>Pagājušajā nedēļā</strong><br />es arī daudz lasīju vietējās grāmatas un mācījos par lūgšanu. Kā tas ir, nešaubīties - ka Dievs dzird lūgšanas. Sieviete ar malārijas slimo bērniņu bija apliecinājums tam - naktī mēs lūdzām, bet nākamajā rītā meitenīte smaidīja un priecājās, spēlējās un ēda. Nedēļas laikā bija daudz pārdomu par lūgšanu un Svētā Gara spēku.<br />Iepriekšējā vēstulē (sarunā) pieminētais bērniņš, kam bija gan galvas ādas slimība, gan malārija, jūtas labāk. Kad mēs apciemojām kādā dienā bērniņu, viņam galviņa jau bija gandrīz sadzijusi. Mammai kārtīgu izstāstīju, kā bērniņš ir ārstējams un cerams, ka atbraucot no salām, viņš jau būs vesels.<br />Esmu piedzīvojusi arī garīgas cīņas, tajā naktī, kad atbraucām no slimnīcas ar bērnu, kuram slimnīcā tika iešpricēts hinīns. Pēkšņi arī citi bērni sāka ne no kā vemt. Sajutu, kā tas ir, kad ļaunie gari uzbrūk cilvēkiem; to var sajust fiziski, ka tas ir ļauns gars, kas nāk ārā no bērna.<br />Iepriekš, kad vēl bija pārējā komanda latviešu, mēs nopirkām un atstājām motociklu, bet pagājušajā nedēļā tas saplīsa. Un veselu dienu mēs to remontējām kādā citā pilsētā. Vēl mēs braukājām pa kādām vietējām draudzēm, kurās bija problēmas ar draudzes atšķelšanos no mācītāja. Mēģinājām runāt ar draudzes cilvēkiem, lai lasa, ko saka Dieva Vārds. Runājām un meklējām, kur ir tā problēma, kāpēc viņi viens pret otru tā rīkojas.<br /><strong>Piektdien un sestdien (03.04.-04.04.)</strong><br />mēs gavējām un lūdzām pirms šī brauciena uz salām. Āfrikā viņi gavē, nedzerot pat ūdeni. Es tā domāju — labi, Dievs, ja Tu esi mani atvedis uz Āfriku, tad man ir jādara, kā viņi. Un tiešām to piektdienu es varēju mierīgi nedzert ūdeni līdz kādiem 18:00 vakarā. Mēs gavējām, lūdzām, lasījām Bībeli. Sākot no ceturtdienas vakara līdz sestdienas vēlam vakaram, tā bija iešana dziļumā. Es arī nezinu, kāpēc mēs latvieši, kad gavējam, dzeram ūdeni. Kaut kā šeit izrādās var iztikt bez tā. Ir garīgs spēks un Dievs to lieto.<br /><strong>Aizvadītajā nedēļā</strong><br />mēs gājām arī no mājas uz māju, kur bija arī kāds dzērājs, kurš pieņēma Jēzu par savu glābēju. Viņš teica, ka atstās vecos draugus un ies uz Baznīcu. Svētdien (05.04.) es biju vienā draudzē, kur runāju dievkalpojumā, un vakarā bija sanākšana vietējām sievietēm. Runājām par ģimeni, attiecību veidošanu ar bērniem. Svētdienas vakarā pie manis atbrauca Aurora (amerikāņu misionāre) un tad pirmdien (06.04.) mēs devāmies uz šo pusi, uz salām. Visu šo nedēļu līdz pat nākamai piektdienai, es pavadīšu šeit. Es biju diezgan nobijusies, kā šeit būs. Iepriekšējā reizē, kad mēs vienkārši braucām aplūkot salas, es sajutu te spēcīgu kultu spēku. Salas ir interesantas ar to, ka tās pārsvarā nav tālu no krasta (kādus 3-4km no sauszemes). Salās dzīvo pārsvarā zvejnieki un viņiem ir tā, ka bieži kaut kur sauszemē dzīvo viena sieva, bet uz salām ir cita ģimene. Uz salām cilvēki pārsvarā atbrauc nabadzības dzīti vai arī viņi kaut ko ir izdarījuši sauszemē, kur viņiem draudēts nogalināt. Tad viņi pārceļas uz salām meklējot patvērumu. Un tāpēc te ir tāda garīgi smaga vide.<br />Tas ko mēs šeit darām ir, ka no rīta puses mēs ejam no mājas uz māju stāstīt cilvēkiem par Jēzu. Vakaros mēs sapulcējamies vietējās baznīcās un runājam uz vietējām draudzēm. No rīta staigājot no mājas uz māju, lielākā problēma, ar ko mēs sastopamies ir, ka pārsvarā vīrieši ir zvejnieki. Viņi ir atbraukuši šeit un it kā pelna naudu, bet viņi iztērē to kaut kur vieglprātīgi vai nodzer. Strādā un dzer, dzīvei nav nekādas jēgas un cerības. Daudz iznāk runāt uz tādiem vīriem, kuri jau dienas vidū ir apdzērušies. Vakarā savukārt, runājot ar vietējiem kristiešiem, ir daudzi, kuri nodarbojas ar burvestībām. Un vietējie kristieši redz visādas vīzijas, viens ir bijis debesīs u.c. Mēs tad mācām viņiem, ka viens ir vīzijas; otrs — ko saka Svētie Raksti. Ir jāskatās un jāsalīdzina, ko saka Bībele. Dīvainas tās tautas ir garīgā ziņā, atšķirīgas no tām, kas ir sauszemē.<br />Mēs šeit ieradāmies ar tādām lielām laivām, kas ved kādus 30 cilvēkus. Bet šodien no viena līcīša uz otru mēs izmantojam vienu mazu laiviņu pārbraucienam. Es visu ceļu ļoti cītīgi smēlu ūdeni ārā no laivas, jo tā bija uz grimšanas robežas. Bet viņi te tā dzīvo. Tas, ko esmu sapratusi šajās salās no zvejniekiem ir, kāpēc Jēzus par pirmajiem mācekļiem izvēlējās tieši zvejniekus. Viņi zvejo naktīs, gan ar tīkliem, gan ar āķiem. Zvejniekiem ir jābūt ļoti mērķtiecīgiem cilvēkiem un ļoti drosmīgiem. Viņi nedrīkst baidīties ne no lietus, ne krokodiliem, ne no nīlzirgiem, ne no čūskām, kas ir pa pilnam šajā ezerā. Viņiem ir jābūt ļoti bezbailīgiem. Tas ir kaut kas tāds, kas atver acis. Šeit realitātē viņi joprojām dzīvo, kā dzīvoja Jēzus laikā, ļoti primitīvi. Tad, kad runā uz zvejniekiem, tad to, kas ir Bībelē saistīts ar zveju, viņi uztver pavisam citādāk. Liela daļa no mācītājiem arī ir zvejnieki.<br />Bija ļoti labi, ka pirmdien un otrdien (06.04.-07.04.), mēs te bijām kopā ar Auroru un viņas vietējo puisi Abrahāmu. Mēs atbraucām kā komanda, nevis kā viens misionārs. Tagad viņi devās atpakaļ uz savām draudzēm, bet tas ļauj vieglāk iejusties salās.<br />Man joprojām ir daudz pārdomu par lūgšanu. Reizēm ir tā, ka tu lūdz, tu liecies tāds maziņš, un sātans pienes visādus nelabumus, ko esi darījis. Bet patiesībā jau Dievs dzird katru lūgšanu un Viņš ir gatavs atbildēt. Tikai jautājums, vai mēs tiešām ticībā no Viņa to sagaidām.<br />Uz salām dzīvošana ir daudz dārgāka, man māsa reizi mēnesī pārskaita naudu, un tad es visu mēnesi staigāju ar to lielo naudu, kamēr tā izbeidzas. Šonedēļ mācītājs Džošafa visu nedēļu ir kopā ar mani, viņam mājās ir 11 bērni, 4 viņa paši un 7 bāreņi, kas pie viņa dzīvo un kurus uztur. Tas nozīmē — kamēr mēs esam salās, mums ir jāmaksā pašiem par savu uzturu, un es arī atstāju kādu naudiņu viņa sievai, jo, ja viņš ir ar mani, viņš nevar strādāt mājās un nopelnīt.<br />Mācītāji ir spiesti ko darīt papildus, jo draudzēs ir problēmas ar desmito tiesu. Cilvēki to nedod. Viņiem ir liela skaudība, un patmīlība ir viņus sasaistījusi. Cilvēks tiek nogalināts vienkārši tāpēc, ka ir bagāts. Pārējie aiz skaudības to izdara. Bieži draudzes locekļi nāk pie mācītājiem un lūdz naudu, bet mācītājiem papildus tam, ko viņi dara draudzēs, ir jāstrādā. Lielākā daļa mācītāju ir zvejnieki vai lauksaimnieki. Bet domājot par Džošafu, es mēģināšu runāt ar Arti Druvieti, jo viņš ir patiess Dieva vīrs un viņam nav laika būt mājās un strādāt lauku darbus. Un es domāju, ka mēs, latvieši, varbūt varam viņu kā atbalstīt regulāri ar kādu naudu. Es biju arī Džošafa draudzē un mēs apspriedām kādus veidus, kā varētu draudzi attīstīt. Ja mēs varētu aizsūtīt viņiem kādu naudiņu iesākumā, lai viņi var iestādīt arbūzus… Jo viņiem neiznāk naudas pesticīdiem, te ir visādi kukaiņi un termīti, citādi ražas nebūs. Es rēķināju, ka ar nelielu naudas atbalstu, apmēram Ls 200, viņi varētu nopelnīt ap Ls 1000. Tādā veidā draudze varētu arī palīdzēt savam mācītājam. Tas būtu kā starta kapitāls. Un ja vienai draudzei tas izdosies, citas draudzes varēs tai sekot.<br />Ļoti interesanti, ka šeit salās viņiem nav tādas vietas, kur mazgāties. Viņi visi gaida tumsu un visi pa pliko tad iet mazgāties ezerā. Un brīnās, ka ir visādas laulības pārkāpšanas. Mēs paši sagaidījām kārtīgu tumsu un tad norobežojām vienu vietu, kur teicām — te neviens nedrīkst nākt. Un aiz krūmiņiem gājām mazgāties. Higiēna te ir ļoti atkarīga no izglītības līmeņa, ir kas par sevi rūpējas, bet ir arī visādi cilvēki. Tomēr viņi māk arī no vietējiem līdzekļiem izvārīt ko ziepēm līdzīgu.<br />Tuvojas Lieldienas, es pati tās gaidu, vietējie it kā paši zina, ka ir Lieldienas, bet nekāds savādāks ritms viņiem nav. Kad būšu svinējusi kopā Lieldienas, tad varēšu pastāstīt, kā viņi to piemin.<br /><br /><strong>Aizlūgšanu vajadzības:<br />* Lai Dievs dod vārdus, ko teikt. Salās iznāk daudz runāt uz cilvēkiem un viņi ko gaida.<br />* Lai Dievs apsargā visus tos bērnus, kuri ir palikuši mājās sauszemē, lai ļaunie garie, neuzbrūk un ir Dieva apsardzība.<br />* Lai Dievs dod gudrību par Džošafu, kā mēs latvieši varam viņu atbalstīt tādā ļoti veselīgā veidā un palīdzēt atsperties draudzei.<br />* Lai pasargā mani no visādiem zagļiem un ļauniem cilvēkiem salās. Viņi gan rūpējas par mani, jo visu laiku man līdzi ir 2 vīrieši un arī naktīs neļauj nekur iet. Bet lūdzu arī pēc Dieva apsardzības.</strong>Aijahttp://www.blogger.com/profile/07990751743192282282noreply@blogger.com1tag:blogger.com,1999:blog-2148845690483692902.post-58998247189375401682009-03-30T17:14:00.002+03:002009-03-30T17:35:04.142+03:00DIEVS MANI MĀCA LŪGT...<strong>No Andas Mežiņas sarunas ar Aiju 28.03.2009. ap plkst.13:00<br /></strong><br />„Šobrīd esmu pie vietējā mācītāja, kurš šajā apgabalā ir uzsācis tādas kā mājas draudzes. Mēs taisījāmies ēst pusdienas...<br />Sieviešu konference, par kuru stāstīju pagājušajā sarunā un kas notika 19.-21.03., bija ļoti laba, es tik daudz uzzināju par afrikāņu sievietēm, par viņu kultūru; par to, ko viņas dara. Izrunājām daudz lietas, kā tas ir, ka sieviete ir stāvoklī un viņai gribas kādus īpašus ēdienus, kāpēc viņai gribas gulēt ar vīrieti, kāpēc negribas u.c. praktiskus jautājumus viņu ikdienas dzīvē.<br /><strong>Svētdien (22.03.)</strong> es biju baznīcā Elimū, pēc tam mums bija diskusija ar vietējo mācītāju, sākām runāt par to, kāpēc mēs kristām mazus bērnus. Ar to misijā nākas saskarties, ka tu nāc no savas baznīcas ar savu pamatu un domāšanu, kas ir mācīta. Es neesmu nākusi mainīt viņu kultūru vai tradīcijas vai veidu, kā viņi saprot lietas no Bībeles. Vakarā man izdevās iedraudzēties ar vietējiem vīriešiem. Viņi taisa tādu kā putru no miltiem un ar alkoholu, visi sēž riņķī, un ar tādiem gariem salmiņiem viņi lēnām sūc to visu iekšā. Gāju ar viņiem runāt un stāstīju par Jēzu. Viņi bija tik laimīgi, nejutās tādi Dieva atstāti un aizmirsti, bet iedrošināju iet atpakaļ uz baznīcām un ka Jēzus ir nācis, lai viņi atgrieztos no dzeršanas. Daudz runāju ar viņiem par plānošanu, kā viņi saredz savu nākotni. Tas bija ļoti labs laiks, es gāju kopā ar vietējo mācītāju, kurš pats ar viņiem agrāk dzēra. Bet es ar šiem vīriešiem biju runājusi arī iepriekšējā reizē, kad biju Namamerā. Un tagad es jau biju viņiem draugs. Zinu, ka kaut ko Dievs dara pie viņiem, es pati nāku no ģimenes, kur tētis ir cietis no alkohola un es ar viņiem varu runāt un liecināt, kā Dievs var mainīt lietas.<br /><strong>Pirmdien un otrdien</strong> mēs daudz risinājām sadzīviskas problēmas vietējo mācītāju ģimenēs – par laulību, attiecībām ar sievietēm utt. Un šo sarunu rezultātā, mums vakar, piektdien, bija mācītāju sieviešu konference. Runājām par Ābrahamu un Sāru. Runājām par cīņu par kontroli ikdienā ģimenē, kur sieva kontrolē vīru u.c.. Pirmdien un otrdien mēs daudz runājām ar vīriem, un varēju sapratu, kas notiek viņu ģimenēs.<br />Vēl šajā dienā es apciemoju Auroru (misionāri no Amerikas), jo viņa ir ļoti slima, aizdevu viņai zāles. Un tad bija viena sieviete, kura nemāk nevienu vārdu angliski, viņa pasauca mani savās mājās. Tur bija bērniņš, kādus 3 mēnešus vecs, ar tādām lielām rētām (pušumiem) uz galvas. Kāda neārstēta slimība. Es sameklēju kādu kas var iztulkot, atnācu atpakaļ ar Maiku, kas bija mājās tai brīdī. Tas bērniņš vispār nav ārstēts, jo viņiem nav naudas. Bet viņi abi ir alkoholiķi un dzer, un viņi netiek pie naudas. Viņiem pat nebija ko ēst, atnesām pārtiku. Es viņiem neizstāstīju par Dievu, bet tad viņiem teicu, ka viņi nav to bērnu pat mazgājuši. Jo ūdens ir problēma, viņiem 2,5 km jāiet uz ezeru ar kājām, jo nav jau visiem riteņu. Vai arī tad jāmaksā kāda naudiņa tiem, kas viņiem atved to ūdeni. Viņiem mājās ir kāda ādas saslimšana, ko viņi paši ir mēģinājuši apārstēt ar vietējiem līdzekļiem. Un tā slimība ir arī no nemazgāšanās. Tad nu mēs viņus audzinām, pārbaudu katru dienu, vai viņiem ir ūdens. Vismaz tagad tos bērnus mazgā. Ar bērniņu ir tā, ka mēs sapratām, ka tur ir vajadzīga slimnīca. Atvedām uz slimnīcu un izrādās, ka bez tā, kas viņam ir, viņam ir arī malārija un galvas ādas slimība. Un noņēmām arī sievietei analīzes, un izrādās viņai ir arī sifiliss. Tā kā viņa zīda to bērniņu ar krūti, jo nekā cita nav ko iedot, tad mazajam tas arī ir. Bet par cik tie vecāki nemaz neprot rūpēties, tad tā ārstēšana ir interesanta. Mamma trīs reizes dienā nāk uz tām mājām, kur es dzīvoju un tad es esmu tā, kas dod mazajam malārijas tabletes kopā ar antibiotiku sīrupu. Apmazgāju arī viņam galvu. Un tas tā interesanti izskatās, ka mācu viņai rūpēties par bērnu.<br /><strong>Trešdien</strong> es pavadīju laiku pie mācītāja Džošafa, mēs ar latviešu komandu viņu iesaucām par „garo brāli”, es biju pie viņa ģimenes un mēs runājām par mazajām grupām, par manu vīziju un misiju, runājām, ka es varbūt varētu viņam braukt līdzi un mācīties apmācīt mācītājus, jo viņš ir pēc izglītības Bībeles skolotājs, kurš ir mācīts, lai apmācītu citus. Mums ir līdzīgs tas aicinājums un redzējums. Un viņš ir ļoti priecīgs. Es viņam prasīju, kāpēc viņš pavada ar mani tik daudz laika un viņš teica, ka redz manu vīziju un kā skolotājs grib mani atbalstīt un vest pareizajā virzienā. Ir daudzas lietas, ko es nemāku vēl darīt; bet kur Dievs vienkārši noliek kādā situācijā. Viesojoties pie viņa, bija arī kādi tuvējie kaimiņi uzzinājuši, ka viņa mājā ir baltais cilvēks. Un atnāca sveicināties un sāku stāstīt, kāpēc esmu šeit. Un divi cilvēki, kas bija atkrituši no Dieva, atgriezās pie Viņa. Man tagad ir arī viens arguments, kāpēc vietējie cilvēki iet uz vietējo katoļu baznīcu, jo tur viņiem saka, ka alkohols nav nekas slikts. Un tad tie cilvēki, kas ir pieņēmuši Kristu un tikuši brīvi no alkohola, ja viņi iekrīt atpakaļ tajā, tad viņi iet uz katoļu baznīcu.<br /><strong>Ceturtdien</strong> mēs vedām to bērniņu pie ārsta un tad bijām pie viena vietējā skolotāja, ļoti izglītota cilvēka. Varēju brīvi ar viņu runāt angliski. Bet viņš dēļ alkohola pazaudējis darbu un pats brūvē vietējo alkoholu. Un mēs viņam liecinājām par Jēzu, ka Viņš var dot mieru un visu izmainīt.<br /><strong>Piektdien</strong> bija tā mācītāju sieviešu konference pie manis mājās. Aizbraucu uz pilsētu un sapirku visu pārtiku. Atnāca kādas 10 mācītāju sievas un mums bija tādas diskusijas, daudz ko mācījos no viņām. Un sarunas bija ļoti auglīgas. Viņu problēmas ir līdzīgas arī latviešu sievu problēmām, varētu arī taisīt Latvijā sievietēm un runāt gandrīz to pašuJ<br /><strong>Šodien, sestdien,</strong> mēs arī bijām uz ciemu Maringo, kur ir slimnīca. Sapratām, ka jāārstē arī tā bērniņa vecāki no sifilisa. Pirmdien es vedīšu tos vecākus uz slimnīcu, lai viņi saņemtu zāles un konsultāciju, kā izsargāties. Tas ir interesanti, ka tie vietējie cilvēki redz, ka es tā rūpējos par tādiem it kā pamestiem cilvēkiem, kas pat nav kristieši. Tā ir tāda liecība tai apkārtnē un tad arī tie vietējie paši sabakstās un domā, ka viņiem vajag pašiem palīdzēt viens otram. Tad viņi sāk uzdot man jautājumus, vai es nāku no Indijas? Jo es esmu sākusi mainīt ādas krāsu, no baltas esmu palikusi par brūnu. Un viņi domā, ka esmu indieteJ<br />Slimnīcā mēs arī gājām pie kādiem cilvēkiem aizlūgt. Satiku kādas musulmaņu sievietes, viņām bija daudz jautājumu, kā Jēzus var būt Dieva Dēls, ja Viņš piedzima no Marijas? Un mēs staigājām pa palātām. Es biju kopā ar Džošafu un es sapratu, kā viņi šeit lūdz. Es sapratu, ka es neesmu Latvijā iemācījusies lūgt lielā ticībā. Tur bija kāda sieviete ar AIDS, kas bija tikko ievesta. Viņa neko negribēja, ne ēst, ne ko citu. Viņa atbrauca, lai nomirtu. Mēs prasījām tuviniekiem, ko viņi grib, lai mēs lūdzam par viņu. Viņi teica, lai mēs lūdzam, ka uzlabojas viņas stāvoklis, lai viņa var atgriezties pie Kristus. Un pēc kāda laika šī sieviete sāka prasīt pēc ēdiena un dzert. Un tā cilvēkiem bija liela liecība. Un man pašai tā bija liela liecība, es klausījos, kā Džošafa lūdz un jutu, ka Svētais Gars arī manī kādas lietas atbrīvo, ka es varu lūgt.<br />Es pārsvarā esmu kopā ar vietējiem mācītājiem un zinu, ka viņi paši ir tādi Dieva vīri un stipri lūgšanās. Un esmu pieradusi paļauties uz to, ka viņi lūgs. Un tajā vakarā, kad tā mamma man atnesa to slimo bērniņu ārstēt, viņi visi atstāja mani vienu ar to māti. <strong>Tajā naktī es iemācījos šķiet tā pa īstam lūgt ticībā. Es sapratu, kā tas ir, kad lūdz; ir jālūdz ticībā un Svētais Gars dod tādu ticību, ka tiešām var lūgt un zināt, ka tā lūgšana tiks uzklausīta un tas bērns dzīvos. </strong>Šajā nedēļā es mācījos daudz lūgt un redzu vairāk garīgas lietas, un esmu sapratusi, kas notiek te ar sievietēm.<br />Arī šodien, kad biju slimnīcā, sievietes man uzdeva jautājumus par ģimenes plānošanu, par kontracepciju. Viņas izmanto kaut kādus ļoti kaitīgus hormonus, kurus vienreiz iešpricē. Un tas sagrauj viņu hormonus un imūnsistēmu. Viņas jautā, vai ir kādas citas metodes; slimnīcā man apsolīja iedot sarakstu ar zālēm, kādas viņi šeit izmanto un tad es studēšu un iešu uz to vietējo slimnīcu, lai runātu, kā var palīdzēt tām vietējām sievietēm ar kontracepciju. Tās sievietes, kas te izmanto to kontracepciju, te ir bez spēka, viņām bieži ir asiņošana un visādas citas blakusparādības. Un tad mēs domājam, ka es stāstīšu, kā mēs Latvijā tās lietas darām.<br />Viņām tā ģimenes plānošana ir pa velti, bet problēma ir neizglītotībā. Ja tām sievietēm iedod tās tabletes, viņas kaut kad aizmirst iedzert, tad viņas slēpj no vīra un nevar tās iedzert, tad paliek stāvoklī utt. Tad kad baltais cilvēks viņām māca, viņas ieklausās vairāk. Tagad es sāku arī savas farmaceites zināšanas pielietot.<br />Un Džošafa ir arī ļoti izglītots medicīnas jautājumos, viņš var man iztulkot un viņš zina par ko es runāju. Es esmu priecīga, ka varu būt kopā ar viņu.<br /><strong>Rīt</strong> es būšu baznīcā mazā vietiņā un pēc dievkalpojumā mēs runāsim ar Džošafu par mazajām grupām. Pēc aicinājuma Džosafa ir ļoti līdzīgs Artim Druvietim. Rīt mēs runāsim, kā Āfrikā attīstīt mazās grupiņas. Jo te ir arī visādas dīvainības, kas rodas no neizglītotības un tāpēc ir jābūt kādam redzējumam. Piemēram, cilvēki neiet ārā pēc 20:00, kad ir tumšs; jo kaut kādiem cilvēkiem, kaut kādi gari ir nākuši un nocirtuši galvas. Neviens nekad nav redzējis tos garus un tās galvas, bet viņi dzīvo tam ticot. Un tad es eju un stāstu, ka Jēzus ir nācis darīt mūs brīvus no bailēm.<br /><strong>Vēl šajā nedēļā</strong> es aizvedu divus bērniņus uz skolu, viņi tiešām šeit dzīvo badā. Jo aprīlis ir tāds tukšais mēnesis, ilgstoši nav lietus un ir sauss. Aprīlī te notiks Bībeles skola un būs iespēja mācīties, jo brauks no Kampalas Bībeles skolotāji. Ļoti daudzi mācītāji apmeklētu to Bībeles skolu, bet nav līdzekļu dalības maksai (dalības maksa ir 20 000 – kas ir 6 lati). Un tad viņi visi nāk pie manis un saka, ka viņiem nav naudas. Ja cilvēki var saziedot šajā mēnesī, tad tas būtu ļoti svētīgi. Un ir kādi mācītāji, kas brauc no tālienes, un viņi arī nāk pie manis un saka, ka viņiem nav ko ēst. Tiešām šobrīd viņiem ļoti bieži ir, ka nav ko ēst. Tas ir lietus trūkuma dēļ un dēļ baktērijas, kas iznīcina ražu. Tas ko viņi ir iestādījuši, viss ir izkaltis, un viņiem nav naudas, lai atkal nopirktu sēklas. <strong>Tā nauda, ko jūs sūtāt un ziedojat, ir svētība. Cik es bērnus neesmu aizvedusi uz skolu un cik pabarojusi un aizvedusi uz slimnīcu?! Es nezinu, kā lai pasaku visiem, paldies, kas ziedo, jo viņi ir izglābuši un palīdzējuši. Es ļoti novērtēju to palīdzību, kas nāk no Latvijas. Jo šajā brīdī, kad kādiem trūkst ēdiena, tas viņiem ir kā Dieva brīnums.<br /></strong>Un atkal interesanti, ka slimnīcā kāds cilvēks mani ieraudzīja un jautāja man kādas lietas un viņš piedāvāja sēklas. Un tad mēs tiksimies un runāsim, kā tās nodot tālāk cilvēkiem. Es esmu ļoti pateicīga par aizlūgšanām un naudiņu. Es arī to izjūtu ikdienā, jo visu laiku uz galda ir kasala (ēdamā sakne) un zivs. Kādreiz viņi meklē kādus augļus, bet nekas nav, jo viss ir izkaltis. Bet problēmas man ar vēderu nav, es brīnos par to, kā es ēdu. Reizēm nav karotes un es ēdu ar rokām, bet Dievs ir sargājis no visādām vēdera slimībām. Es saprotu, ka tas ir pateicoties aizlūgšanām. Jo karstums ir nežēlīgs, nav diena, kad nebūtu mazāk par 30 grādiem. Bet es zinu, ka jūs lūdzat par mani.<br />Es esmu sapratusi, ka viņiem vajag vēl kādus cilvēkus kā es, kam ir aicinājums braukt, dzīvot un mācīt šeit. Viņi savādāk ieklausās, kad runā baltais cilvēks. Viņi saprot, ka mēs ziedojam savu laiku un naudu, lai šeit būtu un viņi klausās. Pašam Džošafam būtu ļoti svētīgi, ja varētu viņš atbraukt uz Latviju un apmācīt misionārus. Tikai atbraucot šeit, es varu saprast to, kas man ir pietrūcis un ko neviens man nav mācījis, kas jāzina misionāram.<br /><strong>Aizlūgšanu vajadzības</strong> – aizlūgšana vajadzīga par Sāras bērniņu (pieminēto slimo 3 mēnešus veco bērniņu), lai Dievs dziedina no malārijas, sifilisa un ādas slimības. Un arī sievieti vārdā Sāra, ko sastapām slimnīcā un kurai ir AIDS, lai Dievs dod, ka viņa var pieņemt Kristu.”Aijahttp://www.blogger.com/profile/07990751743192282282noreply@blogger.com2tag:blogger.com,1999:blog-2148845690483692902.post-36284131406860925052009-03-23T20:00:00.002+02:002009-03-23T20:12:27.030+02:00Aija vada sieviešu konferenci Namamerā<strong>Aijas stāstītais telefonsarunā ar Andu Mežiņu 20.03.2009. ap plkst.14:00</strong><br /><br />„Esmu kaut kur netālu no Kenijas robežas, kur mums ir sieviešu konference. Par sievietēm, par ģimeni.” (Aijiņai fonā bļauj bērni, viņa saka, ka mēģinās izmukt. Pēc brītiņa viņa paiet tālāk klusākā vietā.)<br /><strong>„Kas noticis šajā nedēļā?</strong><br />Pirmdien man gribējās tā aktīvi atpūsties un es izmēģināju visu, ko dara vietējās sievietes. Ieskaitot to, ka es mācījos, kā mājām likt salmu jumtus un kā no ezera ar riteni vest ūdeni ar smagajām kannām. Nu tādas lietas, ko dara visas vietējās sievietes. Atpūtos pie reizes arī ar mācītājiem, kur dalījos visādās idejās par Vakarēdienu, par kristībām, par visādām maldu mācībām. Vērām Bībeles vaļā visādos tulkojumos un mēģinājām saprast.<br />Otrdiena pagāja, staigājot un kalpojot no mājas uz māju un stāstījām cilvēkiem, kas notiks ar viņiem, ja viņi šodien nomirs. Vai būs debesīs, vai ellē? Un atkarībā no atbildes, mēs runājām tālāk. Vairāki cilvēki pieņēma Jēzu. Es biju kopā ar vietējo sievieti Jozefīnu un viņas vīru Ali, viņi nāk no tādas stingras musulmaņu ģimenes. Viņš ir dēls tajā ģimenē, bet viņš iepriekš šausmīgi dzēra un Jozefīna tai laikā bija jau atgriezusies. Dievs lika viņas sirdī - ja viņa apprecēs viņu (Ali), tas vīrietis mainīsies. Un tā notika. Viņš atgriezās pie Kristus. Viņiem ļoti interesanta tā liecība, kā sākumā vecāki viņus vajāja un negribēja viņus redzēt un neko dzirdēt par lūgšanām, ne par ko. Līdz tam, ka tagad šie vecāki ir priecīgi mani redzēt un uzņemt savā mājā. Viņi tagad man rādīja uz cilvēkiem, kuri dzer un kuriem būtu jāatgriežas. Tā ir interesanta liecība – būt ar viņiem kopā. Ali vecāki ir musulmaņi joprojām. Tēvs ir ļoti izglītots, viņš pat ir mācījies Vācijā, Vitenbergā, viņš ir bijis kristietis. Bet kad viņš ir atgriezies Ugandā, tad valdošais režīms bija islāms un ja tu gribēji būt kādos augstos amatos, tad tev bija jāpieņem tā reliģija. Viņš ir kaut kas līdzīgs mūsu bīskapam (musulmaņu ticībā) (Aijiņas iepriekšējās vēstulēs arī jau pieminēta šī ģimene). Viņam ir ļoti grūti atgriezties. Bet es domāju, ka viņš ir ceļā uz to.<br />Trešdienas vakarā mēs apmeklējām kādu vietējo draudzi. Viņi bija ļoti priecīgi, tur bija notikušas kādas šķelšanās, tenkas un aprunāšanas, kādi cilvēki bija aizgājuši prom. Tur mēs dalījāmies pieredzē un iedrošināju, ka tādas lietas arī notiek Dieva draudzēs.<br />Un ceturtdien ierados šajā vietā Namamerā, netālu no Kenijas robežas, apmēram kādi 3km no ezera, kur otrā krastā ir Kenija. Ar laivu var aizbraukt uz Keniju 20 minūtēs. Un te notiek sieviešu konference līdz sestdienai. Pirmajā dienā mēs runājām par to, ka mums ir jāstāv uz tā pamata, kas ir Kristus. Ko nozīmē vispār būt kristietim? Kas mūs pārveido Dieva līdzībā? Sievas dalās liecībās, kā Dievs ir pārmainījis viņu vīrus, kad viņas ir pārmainījušās.<br />Šodien (piektdien) mēs runāsim par ģimenes lietām, te ir vēl izplatīts tas, ka vīriešiem ir vairākas sievas. Tas ir vēl no musulmaņu pagātnes un kultūrai ir ļoti raksturīgs. Ir bijušas smagas sarunas par to, kā tad tām trīs sievām sadzīvot. Mēs runāsim par sievietes vietu Baznīcā un draudzē, kā Bībelē ir rakstīts. Konferenci vadam mēs ar amerikāņu misionāri Auroru. Viņa man palīdz vadīt, mēs divatā uz maiņām runājam, un vietējās sievietes liecina. Mums ir laba sadraudzība un ir ļoti daudz aizlūgšanas. Te ir ļoti daudz AIDS slimo. Un arī vakar nāca pie aizlūgšanām sievietes ar AIDS, jo ir daudz bērnu un kas notiks ar bērniem, kad viņas nebūs. Aizlūdzām par burvestībām, ko sievietes pielieto viena pret otru, kad ir šī daudzsievība. Viņām kaut kā ir jānotur tā vīra uzmanība un tad tiek lietotas burvestības.<br />Svētdien ir paredzēts, ka viesošos te vietējā baznīcā un runāšu draudzē un tikšos ar kristiešiem. Un tad došos mājās uz ciematiņu.<br /><br />Viena lieta, ko mēs esam labi izdarījuši ar vietējo mācītāju ir, ka vakar parādījām filmu „Jēzus dzīve” svahili valodā, ko viņi saprot. Šovakar mēs rādīsim filmu „Ēģiptes princis” un kopīgiem spēkiem tas izdodas. Aurorai ir projektors, man ir tās filmas un uz ko rādīt, no Kenijas brāļi atveda ģeneratoru un skaņas sistēmu. Un visu kopā saliekot, mēs te vietējā ciemā varam taisīt izklaidesJ Tikai tas maksā. Lai tās filmas mēs parādītu, 60 000 vietējā naudā, kas ir apmēram Ls 20. Tikai, lai parādītu filmu.<br /><br />Šodien no rīta es negāju no mājas uz māju pie cilvēkiem, bet apciemoju vietējos mācītājus – anglikāņu, vasarsvētku, jauno apustuļu draudzi. Izstāstīju mācītājiem, ka neesmu ieradusies celt savu baznīcu, bet gan otrādi – mudināt cilvēkus atgriezties tajās baznīcās, no kurām viņi nāk. Kāda būs rītdiena? Vēl nezinu, droši vien no rīta staigāšu atkal no mājas uz māju. Un vakarā būs konference.<br /><br />Pārgurusi neesmu, es ļoti izjūtu, ka Dievs sūta kalpošanā, tad Viņš dod spēku. Šobrīd ir ļoti, ļoti karsts un tas ir visgrūtākais, kad pat naktī nav iespējams normāli gulēt. Man ir visu laiku miega bads. Bet Dievs dod spēku, kad ir jāiet un jārunā, Dievs dod, ko runāt pat brīžos, kad liekas pat pasmaidīt nevaru.<br /><br /><strong>Vai cilvēkus interesē no kurienes tu esi?</strong><br />„Jā, viņus ļoti interesē, bet viņi nevar saprast, kas tā Latvija tāda ir. Bet patiesībā mēs esam ļoti līdzīgi viņiem šeit. Viņiem visas tās lietas, ko viņi rāda mums kā baigo brīnumu – kā rok zemi, kā kaplē dārzu, kā būvē māju – es saku, ka mēs to arī mākam. Un viņiem tad ir liels prieks. Bērni vietējā skolā, kur tagad notiek konference ir iemācījušies pat pateikt latviešu valodā: „Labdien!” Pārsvarā viņi grib dzirdēt Dieva vārdu, lai es lasu un skaidroju.”<br />Fonā atkal sāk bļaut bērni. „Viņiem šobrīd ir pusdienas pārtraukums. Bet tagad viņi spēlē futbolu ar interesantu bumbu – satīts papīrs, kas aptīts ar gumiju. Vēl esmu apsolījusi vietējām draudzēm palīdzēt sagādāt Bībeles, bet es tās nedošu pa brīvu, bet lūgšu, lai kādu daļu draudzes pašas ziedo. Tā ir liela cīņa ar vietējiem iedzīvotājiem, ka viņi grib visu par brīvu. Bībeles, lai ir vismaz, ko viņi var lasīt un nesekot tām maldu mācībām, kas ir visapkārt.”<br /><strong>Vai sarunu biedru tev netrūkst?</strong><br />„Es lēnām mācos vietējo valodu un vietējie mācītāji mani pazīst un atbrauc ciemos, un tad varam parunāties. Āfrikā nav iespējams justies vientuļi. Reizēm pietrūkst ar latvieti izrunāties. Bet man ir prieks, ka netālu no manis ir Aurora, un tad var kā „baltais” ar „balto” izrunāties un tad ir vieglāk. Viņa šeit dzīvo 8 gadus, no 2006.gada viņa ir šajā pašā apgabalā, kur esmu es.”<br />„Man ir problēmas ar karstumu, bet tad es lietoju zāles, ko nopirku Kampalā. Bet es visu laiku kaut kur apdauzu savas kājas. Es tiekos ar cilvēkiem, bet aizmirstu skatīties uz kājāmJ Tad es staigāju ar visādiem pušumiem kājās. Un tagad man arī ir balts plāksteris un katrs otrais cilvēks nāk un jautā, kas man kājai. Un tad es stāstu, ka nekas briesmīgs, vienkārši nedzīst pušums.<br />Par nākamo nedēļu vēl nezinu, bija jābūt konferencei, bet tas saistīts ar finansēm. Āfrikāņiem ir problēmas ar naudu, viņi nevar uzticēt lielu naudu. Viņi reizēm sasola tādus brīnumus, ko paši nevar pildīt. Tā kā man bija jābūt tai konferencē, bet redzēs, vai tā notiks. Iespējams, būs kalpošana no mājas uz māju. Mēs vēl runāsim ar vietējiem mācītājiem par plāniem.”<br /><br />„Konferencē ir ļoti interesanti, kad sākas konference pa dienu ir kādas 30 sievietes, bet vakarā jau ir kādas 60. Baznīca ir pilna un lielākas baznīcas uzcelt nevar. Vakar filmu skatīties bija sanākuši ap 200 cilvēku. Es iešu nu atpakaļ uz konferenci, jo Aurora jau runā un man jāklausās, ko viņa saka, lai nesāku to pašu.<br />Līdz nākamai nedēļai!!!”Aijahttp://www.blogger.com/profile/07990751743192282282noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-2148845690483692902.post-51976309204691313832009-03-12T17:42:00.002+02:002009-03-12T17:49:19.547+02:00Aija braši turpina iesākto<a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjSPrf-F-ycgfuOeHFZTTVVRR7CqscdNDyG0rgDYVKhI_Rjh17gSdokRgqb93_sMYMZLnuPUT_G3sjBA80fXhzxTXVEMqayr_vYkNE9IZn3nJ0OC3F6W75f4XZhsnJ5-w_SV2blyLJcR1OO/s1600-h/DSCN3219.JPG"><img id="BLOGGER_PHOTO_ID_5312328401254945522" style="FLOAT: right; MARGIN: 0px 0px 10px 10px; WIDTH: 296px; CURSOR: hand; HEIGHT: 214px" alt="" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjSPrf-F-ycgfuOeHFZTTVVRR7CqscdNDyG0rgDYVKhI_Rjh17gSdokRgqb93_sMYMZLnuPUT_G3sjBA80fXhzxTXVEMqayr_vYkNE9IZn3nJ0OC3F6W75f4XZhsnJ5-w_SV2blyLJcR1OO/s320/DSCN3219.JPG" border="0" /></a><br /><div><strong>Lūk, ko Aija pastāstīja šonedēļas telefonsarunā. </strong><strong>Starp citu, viņa aprunājās arī ar Andīti, kurš nekavēja laiku veltīgi un jau sāka bīdīt sarunas par īpašo āfrikāņu bungu iegādi talsenieku vajadzībām :)<br /></strong></div><div><strong>Bet nu</strong> <strong>šonedēļas </strong><strong>telefonsarunā </strong><strong>stāstītais:</strong><br /><br /><strong>«</strong>Visu pagājušo nedēļu esmu gājusi no mājas uz māju, vakar, šķiet, kādus 12 kilometrus nogāju ar kājām! Tad gan biju šausmīgi nogurusi :) Jautāju cilvēkiem — ja viņi šodien mirtu, kur viņi nonāktu — Debesīs vai ellē? Tad uzreiz raisās diskusijas. Šī pieredze ir ļoti interesanta. Katru dienu man uz papīra ir uzrakstīts kāda cita mācītāja vārds — laikam nav vērts viņus nosaukt, jo viņi jums neko neizteiks. Mācītāji arī daudz ko iegūst, ceru, ka paši apgūst šo manu metodi — iet no mājas uz māju. Saku cilvēkiem, ka negribu, lai viņi maina baznīcu, bet gan lai iegūst īstas un patiesas attiecības ar Jēzu. Esmu atklājusi, ka daudzi te nevar nopirkt sev Bībeli, jo dzer, nevar pat nopirkt sev ēdienu… Tāpēc iedevu naudu, lai mācītājs, kas brauks uz Kampalu, nopērk vismaz Jaunās Derības. Kādi bija gatavi ziedot Bībeles iegādei maziņu naudiņu, es pieliku klāt savu naudu, lai kopīgi nopirktu Bībeli. Ja paši ir pielikuši maziņu daļiņu, tad tas arī varētu būt svētīgi. Paldies visiem, kas ziedoja naudu — tāpēc varēju iedot, lai nopirku Bībeles. Vēl šajās dienās esmu aizvedusi bērnus uz skolu. Sarunājām ar vecākiem, ka es iemaksāšu pirmo iemaksu, bet tālāk viņi maksās paši. Ja redz, ka baltais cilvēks ir gatavs kaut ko darīt, tad varētu paši būt gatavāki darīt. Esmu atradusi arī atbildīgo — Maiku, pie kura dzīvoju — viņš pārbaudīs, vai bērni turpina mācīties, es viņam zvanīšu no Latvijas. Vecāki arī zina, ka Maikam ir jākontrolē.<br />Traki tik, ka man nav iespēju atpūsties. Pa dienu eju no mājas uz māju, kas ir liels nogurums, daudz kilometru. Vakarā cilvēki nāk pie manis runāties, tāpēc man ļoti jāsargā savs laiks, lai pašai paliek kaut kas lūgšanām un Bībelei.<br />Šobrīd esmu Namamerā, Busias apgabalā. Guļu ļoti labā mājā, bet mēģināšu sarunāt, lai ieliek mani parastā mājā ar zāles jumtu, jo mājās ar dzelzs jumtiem ir neizturami karsts, man ir problēmas ar sirdi — it kā kaut kas smags būtu uzlikts virsū. Sirds zāles te nevar nopirkt! Bet nezinu, vai atļaus baltajam cilvēkam gulēt tik vienkāršā mājā… Ja nē, lūgšu Dievam, lai palīdz izturēt, jo karstums ir šausmīgs. Domāju, kādi 40 gradi. Jābūt lietum, bet lietus nav, jo viņi ir izcirtuši visus ko<a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEh50vAmX8SXCQxaxvGj_x_1o2g5-isa7L8mxUeHZ_BcesM1VIAh-Au1vkxWWRLfB-T_vBX3xgbtNHWj-CiTMWrOcHNe9-8p9aueHPSF5GM4KHIZ6bQQ-djTJpcS8yIbv9x-6GdR5hI97uZx/s1600-h/DSCN3432.JPG"><img id="BLOGGER_PHOTO_ID_5312328030587097906" style="FLOAT: left; MARGIN: 0px 10px 10px 0px; WIDTH: 240px; CURSOR: hand; HEIGHT: 320px" alt="" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEh50vAmX8SXCQxaxvGj_x_1o2g5-isa7L8mxUeHZ_BcesM1VIAh-Au1vkxWWRLfB-T_vBX3xgbtNHWj-CiTMWrOcHNe9-8p9aueHPSF5GM4KHIZ6bQQ-djTJpcS8yIbv9x-6GdR5hI97uZx/s320/DSCN3432.JPG" border="0" /></a>kus, mākoņi virs šejienes neaizķeras, citur apkārtnē līst. Tā kā izglītoju viņus visādās jomās — arī lauksaimniecībā. Stāstu, ka kokos dzīvo arī visādas vabolītes, kas būtu apēdušas kaitēkļus, kas tagad noēd kasavu un tāpēc nav ko ēst. Izglītoju arī medicīnā. Viņi mēdz māmiņas mācīt, ka vajag dzert alkoholu, lai notievētu! Nesaprot, ka cietīs bērniņi. Ir problēmas ar alkoholu. Īpaši vīriešiem, kas redz visu to postu, neredz cerību un nav draudzēs. Pēdējais garīgais izaicinājums man te ir tāds, ka te pirms kādiem gadiem kādi amerikāņi ir izlavierējuši pa Bībeles pantiem un kristījuši cilvēkus Jēzus, nevis Tēva, Dēla un Svētā Gara, Vārdā! Zvanīju pat Marekam, lai viņš paprasa Mārim, kas tā par lietu, kas tā par kustību.<br />Tagad saprotu, ka, misijā braucot, līdzi jāņem ļoti laba Bībele — esmu redzējusi tādu, kur paralēli ir grieķu un angļu valodā. Tad var līdzi ņemt vārdnīcas. It kā tās lietas ir sīkas un netraucē mācītājiem kopā vienotībā strādāt… Bet reizēm ir noderīgi, ja misionāri var palīdzēt mācītājiem, kuriem trūkst izglītības. Misionāriem jāņem līdzi vairāk grāmatu — būtu ņēmusi, ja būtu zinājusi, ka vajag.»</div>Aijahttp://www.blogger.com/profile/07990751743192282282noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-2148845690483692902.post-71857929381472354012009-03-12T17:40:00.003+02:002009-03-12T17:44:30.889+02:00«Vecākiem jābūt atbildīgiem par saviem bērniem»<p><strong>Pagājušās nedēļas telefonsarunā izstāstītais. Mana vaina, mana vaina, mana vislielākā vaina, ka tas blogā parādās tikai tagad :(</strong></p><br /><p>«Man iet ļoti labi. Esmu kļuvusi par mudugavu — melno. Cilvēki mani ir pilnībā pieņēmuši, ēdu to, ko viņi ēd. Man ļoti garšo kasava, tāda sakne, ko ēd ar kaut kādām mērcītēm. Arī garīgā ziņā ir diezgan labi. Katru dienu nāk vietējie mācītāji (mācītāji te ir jauni — 30 vai 40 gadi, nav nekādi vecīši), mēs runājamies par to, kāpēc es esmu šeit, kā varu palīdzēt. Stāstu, ka esmu te, lai sludinātu Evaņģēliju un aizsniegtu tos, kas ir ārpusē. Tad viņi skatās, vai ir ieinteresēti mani redzēt savā draudzē, vai nav. Ir daudz dažādas vajadzības, mēģināšu internetā tās sarakstīt. Nāk pie manis cilvēki ar finansiālām vajadzībām, stāsta — piemēram, bērns skolā jāsūta, vienu meitenīti aizvedu uz slimnīcu pārbaudīt asinis, vai viņa nav inficēta ar AIDS vai sifilisu. Ikdienišķas vajadzības. Riktīgi jālūdz par ģimenēm, kuras pat nedomā savus bērnus sūtīt skolā, ļauj viņiem augt savā vaļā.<br />Citādi es pārsvarā kalpoju, ejot no mājas uz māju. Satiku, piemēram, alkoholiķi, kurš 20 gadus meklējis aizbildinājumus, bet nu beidzot atgriezies pie Jēzus, satikās ar vietējiem mācītājiem. Pārsvarā runājos ar cilvēkiem.<br />Nākamnedēļ atkal būšu citā vietā un tāpat kalpošu.<br />Galvenais, ka runājos ar vietējiem, mācos viņu valodu un mēģinu saprast tās vajadzības. Piemēram, vecāki nerūpējas par bērniem, jo paši ir tādi garīgi sasaistīti, savainoti, ir vajadzīga iekšēja dziedināšana.<br />Nejūtos viena. Šajā vietā jau bija konference, cilvēki zina, kas ir latvieši. Brāļi visu laiku bija kopā ar mani, redz manu vīziju, tāpēc esmu kā ģimenē. 10 minūšu, nē, drīzāk pusstundas, gājiena attālumā ir arī viena amerikāniete! Tā kā ir pat baltais cilvēks. Viņa veido draudzes, viņai ir ļoti laba vietējā skola. Līdzīgi kā es, arī viņa nav nevienas konkrētas draudzes<a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjmAZ2QwHADtUCpgBF2nbTjIxNkxkmfMuRpf3hql5B0ywevaPZE74h9EkVPsCYgsegYrS482cv6PutNTEuGdu4ntFmhdfzcG7S1gwky4yk8-ayIYQRC-CavIab9k3BNnt0MpsxLIPkJJCvo/s1600-h/DSCN3148.JPG"><img id="BLOGGER_PHOTO_ID_5312327568892531298" style="FLOAT: right; MARGIN: 0px 0px 10px 10px; WIDTH: 320px; CURSOR: hand; HEIGHT: 240px" alt="" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjmAZ2QwHADtUCpgBF2nbTjIxNkxkmfMuRpf3hql5B0ywevaPZE74h9EkVPsCYgsegYrS482cv6PutNTEuGdu4ntFmhdfzcG7S1gwky4yk8-ayIYQRC-CavIab9k3BNnt0MpsxLIPkJJCvo/s320/DSCN3148.JPG" border="0" /></a> atbalstīta, arī iet pie cilvēkiem, stāsta vajadzības un tad cilvēki dod naudu. Viņa ir izveidojusi vietējo skolu — ļoti lētu, jāmaksā divi lati par trīs mēnešiem. Nevaru saprast, kāpēc visi vecāki nesūta savus bērnus uz viņas skolu, ja reiz tas ir tik ļoti lēti! Viņa visu laiku meklē sponsorus algām, tāfelēm, burtnīcām. Patiesībā viņa ir Amerikas spāniete, kuras senči ir no Gvatemalas, bijusi katoliete, alkoholiķe, kuru Dievs ir atgriezis, un nu viņa ir šeit jau trešo gadu. Tā kā es viena nemaz nejūtos. Cilvēku ļoti atbalstīta. Bet man visu laiku ir jārunā, tāpēc brīžiem šķiet — ko gan es varu pateikt tiem cilvēkiem, ejot no mājas uz māju? Šorīt jutos iztukšota, bet gāju un jutu, kā Dievs dod vārdus, ko teikt. Vienīgā lieta, kas šeit ir, kad uzrunāju draudzes — viņi ir pieraduši, ka runā 40 minūtes. Tas man sagādā lielas problēmas, jo Svētdienas skolā un jauniešos esmu pieradusi runāt īsi un koncentrēti. Pamazām sāku pierast ilgi runāt, ielikt iekšā ikdienas piemērus. Lēnām viss notiek.<br />Veselība? Ir ļoti labi, lai gan ir ļoti karsti un brīžiem šķiet, ka sirds izrāpsies pa muti ārā. Noteikti karstāks nekā Kampalā. Citādāk ir ļoti labi. Kampalā sev nopirku lakatu, ko nēsāt ap kaklu, braucot ar motocikliem, tāpēc man vairs nesāp kakls, esmu iegādājusies tādu audumu svārku vietā, varu mierīgi ņemties ar vietējiem bērniem, nenosmērējot drēbes. Man te blakus ir divas vietējās meitenītes, ļoti lielas draudzenes. Ar bērniem vispār ir viegli komunicēt — atliek tikai atkārtot pēdējo vārdu, ko viņi saka, kad viņi kļūst ļoti priecīgi un domā, ka es visu saprotu :) Bērni man ir visapkārt, un man tiek prasīts, lai atbalstu ar skolas naudām, bet man ir sajūta, ka man tas jādara mazāk, vairāk pašiem vecākiem ir jāierauga, ka viņi ir atbildīgi par saviem bērniem.»</p>Aijahttp://www.blogger.com/profile/07990751743192282282noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-2148845690483692902.post-54265517162686283062009-02-27T15:25:00.013+02:002009-03-04T16:04:17.574+02:00BEIDZOT VARU DOTIES UZ AUSTRUMIEM<a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEinzMqLIY1jhJfEGbTlBCj2BbWweQ2ao0Dxdy1ft33oQUNPxaeoL9ipNMYySL5TPQk3z_R5-tYm5whN2F3HG5Y4pmRozZcGjOAB069ipWLdNNlChc_47exB581lb-hXlZHMrCGJee9LvOOz/s1600-h/DSCN3974.JPG"><img id="BLOGGER_PHOTO_ID_5307534334558321250" style="FLOAT: left; MARGIN: 0px 10px 10px 0px; WIDTH: 240px; CURSOR: hand; HEIGHT: 320px" alt="" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEinzMqLIY1jhJfEGbTlBCj2BbWweQ2ao0Dxdy1ft33oQUNPxaeoL9ipNMYySL5TPQk3z_R5-tYm5whN2F3HG5Y4pmRozZcGjOAB069ipWLdNNlChc_47exB581lb-hXlZHMrCGJee9LvOOz/s320/DSCN3974.JPG" border="0" /></a><br /><br />Sveiki miljie!<br /><br /><br />Sintija atrakstija par situaciju Latvija - ka katru dienu gandriz 1000 cilveku zaude darbu. Man sirds luzt to dzirdot. Tai pat laika zinu, ka risinajums ir patiesam pazemoties Dieva prieksa, nakt kopa baznicas, majas un lugt! Dievs ir Dievs, kas atbild uz lugsanam! Tikai vai mes pazemojamies Vina prieksa, vai meklejam Vina gribu, vai dzenamies pec Vina valstibas? Smagi man, bet ari seit Uganda es ludzu par jums!<br /><br />Beidzot esmu gatava doties uz austrumiem! <strong>Sodien sanemu specialu atlauju</strong> (uz so atlauju gaidiju divas nedelas, varat redzet attelu no manas pases :) ), <strong>ka varu uztureties Uganda lidz 25. maijam</strong>, pec tam uzturesanas atlauja atkal japagarina. Tas man izmaksaja 90 000 UGX (30 LS) un vel apmeram 10 000 UGX (3.30Ls), ko iztereju transportam uz turieni braukajot neskaitamas reizes. Kad runajos ar citiem baltajiem cilvekiem, vini saka, ka Dievs ir darijis brinumu, jo cotiem tik atri sadas atlaujas dabut neizdodas. SLAVA DIEVAM!<br /><br /><br /><strong>Ritdien dodos jau uz Mayuge un tad uz Bugiri</strong>, kur kadu laiku ari dzivosu. Iedomajos, ka nebutu par sliktu jus informet, kur dzivosu:<br /><strong>Es dzivosu seit</strong>:Pastor Ojambo Micheal+256753151346Bugiri district, Buyinja country, Banda Sub-country, Buchumba Parish, Busuma Village<br /><strong>Bet sadarbosos ari ar so macitaju</strong>:Pastor Masiga Josephat+256753294186Bugiri District, Counrty- Buyinja,Sub-country Banda; Parish Bwoya, Village Bukeda, Church: Lutolo <a href="mailto:pastormasiga@yahoo.com">pastormasiga@yahoo.com</a><br /><strong>Amerikaniete, kura dzivo un kalpo netalu no musu brala Maika</strong>:ACM MinistriesHeeding the CryAurora CastilloPO. Box. 642018 Kenner, LA 70064PO Box. 4248 Kampala, <a href="mailto:+256782367028aurora@acmministries.netwww.acmministries.netunmeritedfavor32002@yahoo.com">+256782367028</a> a<a href="mailto:aurora@acmministries.net">mailto:aurora@acmministries.net</a> <a href="http://www.acmministries.net/">http://www.acmministries.net/</a><br /><br />Man izdevas atrast organizaciju: NEW LIFE MINISTRIES (Latvija pazistama ar nosaukumu Agape), kura ir iztulkojusi <strong>Jezus filmu pec Lukas evangelija</strong> Ugandas vietejas valodas. Iegadajos tris kasetes - <strong>vienu anglu valoda, otru luganda un treso svahili</strong>. Bugiri rajona vietejie cilveki runa galvenokart lusamja, bet saja valoda filma vel nav iztulkota un vini iedrosinaja, ka vietejie vares saprast ari luganda, jo valodas ir mazliet lidzigas. Turklat vel Dievs mani saveda kopa ar Amerikanu misionari Auroru, kura dzivo 10 minusu gajiena no vietas, kur ari es dzivoju, izradas - vinai ir projektors un generators un skanu sistema, ta ka mes sis filmas varesim vietejos ciemos paradit. Tagad tikai ludzam Dievam gudribu, lai pietiek gudribas ka visu noorganizet, ka sadarbioties ar vietejiem macitajiem, lai tie cilveki, kuri atgriezas pie Kristus, ari butu kads, kas vinu vada talak garigaja izaugsme. Vel si organizacija iedeva ari Jana evangeliju luganda valoda un es iegadajos bukletus, kuri stasta par cetriem garigajiem likumiem un Sv. Gara piepilditu dzivi - tie ir viegla valoda, ar zimejumiem :) Sie bukleti ir vieteja valoda lusamja, dazi ir ari luganda un anglu valoda.<br /><br />Tad vel macitajs Rinalds Grants man atsutija kontaktus no Alfas kursa nacionala koordinatora Uganda Maxwela : man izdevas ar vinu satikties - loti pazemigs, pretimnakoss jauns puisis, pieder anglikanu baznicai. PAstastiju, ka Latvija kalpoju ar <strong>Alfas kursu</strong> un labprat meginatu palidzet macitajiem to iedzivinat seit. Izradas, dazas vietas alfa notiek un pat cietumos un universtitates. Citur iet grutak. Ari musu biskaps Dzerals ir izgajis Alfas apmacibu, bet vina draudze Alfa kurs ir noticis tikai vienu reizi. Tad nu es iegadajos ar Alfas kursa rokasgramatas, ar domu - ja nu Ugandas austrumos musm izdodas kopa ar vietejiem macitajiem tadu noorganizet un apmacit, ka vini to varetu darit pasi - tas viss Dieva rokas!<br /><br />Artis Druvietis man atsutija dazadus <strong>materialus par majas grupam</strong>. Tad nu izprinteju (kaut printesana seit ir salidzinosi darga) un loti ceru, ka izdosies kadas no jau esosajam majas grupam stiprinat un ja Dievs svetis -izveidot jaunas.<br /><br />Satikos ari seit Kampala ar <strong>Maiku, kura gimene mani uznems Ugandas autrumos.</strong> Sobrid izskatas, ka es varetu tur pavadit visu martu un lielako dalu aprila - bet tas viss ir Dieva rokas! Izrunajam, ka es tiesam negribu nekadus ipasus apstaklus, bet es gribu but viena no viniem un pats galvenais - esmu noilgojusies kalpot cilvekiem: iet no majas uz maju un liecinat par Kristu. Maiks kluva loti priecigs to dzirdet. Vietejie macitaji no Bugiri un Busijas rajoniem zvana man laiku pa laikam un saka, ka loti ilgojas mani redzet atkal, vini grib rikot ari kadas konferences - gan sievietem, gan jauniesiem, bet tas viss sobrid Dieva rokas! Ar macitaju Dzosafatu gribejam ari apciemot salas un paradit tur Jezus filmu, jo salas cilveki ir loti nabadzigi un izplatits ir alkoholisms, vini ir daudzi bez ceribas, bet ari par to vel ir jaludz.<br /><br />Ta nu izskatas, kas dosos uz austrumiem ar trim somam :)<br /><br />Kapec rakstu visus sos planus - tapec ka man nav ne jausmas, vai pat 1% no si visa ir nepieciesams istenot, par to ir jaludz, lai Dievs atklaj SAVU PLANU kads VINAM IR PRIEKS SIS TAUTAS un lai mes varam saredzet, kapec mes latviesi, esam seit VINA AICINATI :)<br /><br />Nobeiguma tikai varu teikt, ka Dievs strada pie manas sirds, par ko esmu prieciga un pateiciga un katru Dienu arvien vairak priecajos un patiecos, ka varu but mazs ierocis Vina specigajas un varenajas rokas! :)<br /><br />Esiet ari jus svetiti !Aijahttp://www.blogger.com/profile/07990751743192282282noreply@blogger.com4tag:blogger.com,1999:blog-2148845690483692902.post-84219843460384742172009-02-23T12:04:00.003+02:002009-02-23T12:12:33.021+02:00<a onblur="try {parent.deselectBloggerImageGracefully();} catch(e) {}" href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiqLWEzDeBREEpuwCX1C725ZOrfvEGhEoA6xXIiGlnEKM5f96y6S_IZY2ErYEm_Kls7xKc_j-J758Z72ibmPJWUgdSfgWlg4vr2-Ra-KEM8fBJ6fnvz5l2LbxkxgfaZGN7P7wRmXKVFzT_4/s1600-h/DSCN3895.JPG"><img style="margin: 0pt 0pt 10px 10px; float: right; cursor: pointer; width: 320px; height: 240px;" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiqLWEzDeBREEpuwCX1C725ZOrfvEGhEoA6xXIiGlnEKM5f96y6S_IZY2ErYEm_Kls7xKc_j-J758Z72ibmPJWUgdSfgWlg4vr2-Ra-KEM8fBJ6fnvz5l2LbxkxgfaZGN7P7wRmXKVFzT_4/s320/DSCN3895.JPG" alt="" id="BLOGGER_PHOTO_ID_5305933346790736738" border="0" /></a><br />Attels, ko nepievienoju, kad aprakstiju savu ikdienu Kampala.<br />Zeni pusdieno.<br />KamperigisaAijahttp://www.blogger.com/profile/07990751743192282282noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-2148845690483692902.post-62373121236986298432009-02-21T15:04:00.003+02:002009-02-21T15:09:11.312+02:00GRIBAT KO VAIRAK UZZINAT PAR MUSU MISIJU?Milie, gribeju painformet, ka vairak par Uganda piedzivoto veresiet uzzinat:<br /><strong><span style="font-size:180%;">1.marta</span></strong> <strong><span style="font-size:130%;">Talsu ev. lut. draudzes pecpusdiena</span></strong> (pec svetdienas dievkalpojuma, tas varetu but ap 13:00) mac. Artis Druvietis dalisies par Ugand piedzivoto<br /><strong><span style="font-size:180%;">6. marta</span></strong> <span style="font-size:130%;">Saldu</span> rekolekcijas par misiju Uganda .Aijahttp://www.blogger.com/profile/07990751743192282282noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-2148845690483692902.post-89019263970089414932009-02-21T14:57:00.004+02:002009-02-23T12:04:14.493+02:00Kampalas ikdiena<div><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjTkt4HN8L9pvMCiOGJc_sXBGqrpl5ye-VZZ5VJLmsKlkYkQkfliO7DpfDmXsRxyGSTAg0Rd3edmUyvt991daCrbA3kYtepxoT3OZJGX2j_7D_Gp_Ucd2g8JqVS-NBqu6NF9lqeLktc-DIo/s1600-h/DSCN3926.JPG"><img id="BLOGGER_PHOTO_ID_5305927483705322674" style="margin: 0px 0px 10px 10px; float: right; width: 320px; height: 240px;" alt="" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjTkt4HN8L9pvMCiOGJc_sXBGqrpl5ye-VZZ5VJLmsKlkYkQkfliO7DpfDmXsRxyGSTAg0Rd3edmUyvt991daCrbA3kYtepxoT3OZJGX2j_7D_Gp_Ucd2g8JqVS-NBqu6NF9lqeLktc-DIo/s320/DSCN3926.JPG" border="0" /></a><br /><br /><div>Sveiki milie! Paldies par lugsanam! :) Izjutu aizlugsanu speku un reizem fisizki jutu ka dievs mani sarga un nes uz savam rokam un vada!<br /><span style="font-size:130%;">Mazliet vairak varu pastastit par savu ikdienu Kampala: mani notiek divas lietas:<br /></span></div><br /><br /><div><span style="font-size:130%;">1. Dievs strada piemanas sirds, mana prata, maina mani, maca klausities Vina balsi un maca uzticeties Vina vadibai<br />2. Pamazam klustu par "mudugavu" (cilveku ar melnu adas krasu, jeb - vietejo)<br /><br /><span style="font-size:130%;"></span></span><strong>Pastastisu mazliet sikak:<br /><span style="font-size:180%;">1.</span> Es macos uzticeties Dieva vadibai un sadzirdet Vina balsi</strong>, jo parsvara parvietojos pa Kampalu viena. Nav ta, ka kads noteiktu manu dienaskartibu - vairak visi gaida no manis, ka es teiksu, ko velos darit. Turklat si ir miljonu iedzivotaju pilseta un es dzivoju graustu rajona, kur katrs cinas par izdzivosanu, lidz ar to nav isti nevienam laika ar mani "aukleties". Bet Dievs ir zeligs! Katra diena lidz sim ir bijusi aizpildita. Tomer es ilgojos, kad varesu atgriezties Ugandas austrumos mazajos ciemos. Saja laika Dievs mani ir vedis ari pie dazadiem misionariem, kuri kalpo seit ilgaku laiku: varu no viniem macities un ari piesargaties no vinu kludam. Pats galvenais, no ka ir japiesargas: nepazaudet savu aicinajumu, kapec Dievs mani seit ir aicinajis - kalpot ar Vardu un vest cilvekus tuvak Jezum, meklet tos, kuri Jezu vel nepazist un pievest pie Vina. Jo saja nabadzibas situacija ieraugot balto cilveku visi galvenokart sagaida naudu un viniem gruti saprast, ka tu gribi iedot ko citu, labaku. Bet Dievs ir pret mani loti zeligs un Vins ir tas, kas atver durvis, ka varu runat ar cilvekiem un Vina vests var aizsniegt un nest atbrivosanu! Pagajusonedel iedraudzejos ar vacu misionari Reginu - abas sajutamies loti tuvas un ceru, ka musu draudziba turpinasies. Uzaicinaju, ja vien vinai ir kada iespeja, lai vina atbrauc uz Latviju! Vinai butu tik loti daudz ko mums dod, teikt un liecinat, turklat vina butu briniskigs paligs cilvekiem, kuriem ir misijas aicinajums, bet dazadas grutibas ir so aicinajumu nospiedusas :) Regina man ari iemacijas daudz lietu, no kuram seit japiesargas un vina ir ieintereseta mana drosiba un kaut ka mazliet ir panemusi sava aizgadiba:) </div><br /><br /><div><strong>Milie, aizlugism par Reginu! Vina pati sobrid ir gruta situacija - personigi iet cauri grutam laikam, visa ir palikusi viena, iazskirusies ar cilveku kuru mileja un ari vinas organizacijai, kuru sponspore Vaciesi, finannsejums samazinas - lai Dievs dod gudribu un sveti Reginu! Vinai ir vajadzigas musu aizlugsanas! </strong></div><br /><br /><div>Regina sadarbojas ar vairakiem misionariem. Kopa ar viniem piektdien apmekleju vietu KAMPIRIGISA - kadus 40 km arpus Kampalas. Saja vieta tiek savakti ielu berni no Kampalas, kuri klaino, kuriem nav majas ( vienkarsi lai iaztiritu ielas un Kampala neizskatitos tik briesmiga) un sos bernus un pusaudzus vienkarsi tur nomitina. Vairak valdiba neko nedara - tikai maksa daziem sargiem un dazam masam, kuram pat nav zales, iznemot paracetamolu. JA kads saslimst, visticamak, tupat ari nomirst un vinu apglaba. Ta ka valdiba nemaksa pietiekami sargiem un masam, tad musu apciemojuma laika tikai vienu sargu satikam - parejie bija aizgajusi citur pelna. Siem berniem un pusaudziem binav drebju, Regina un vinas draugi -citi misionari - reiz nedela brauc, atved kadas drebes, ziepes, ar ko nomazgaties, vada dievkalpojumu (seit vini tiesam no sirds ludz un slave un gaida uz to Kungu, jo nav citu ceribu), dazreiz uzriko kadas svinibas ar vairak ediena. MAliet ari uzrunaju vinus un iedrosinaju, ka Jezus vinus ljoti mil un vini nav piedzimusi negadijuma del. Misionari, kas brauc uz so vietu, mekle ari skolas naudas un suta uz tuvejo skolu, kas ir tikai 30 000 UGX par trim menesiem (10 LS). Lielie puisi censas apgut kadu profesiju - vien tikko bija iemacijiem brauk ar traktoru un cer atgriezties sava ciema, no kurienes vins atbega un Kampalu un tada veida pelnit sev iztiku. Citi megina apgut galdniecibu. Dazi berni par nemaceja vietejo valogu - vini ir begli no Ruandas DR Kongo un KEnijas, tad sie misiopnari kopa ar citam misijas organizacijas mekle veidus, ka aizgadat vinus atpakal majas. Ievietoju ari bildi, kura redzami sie puisi pusdienojot. Vini ir ap 300, bet skivji tikai 20., tad nu katrs gaida savu kartu, Protams, karotes nav. Daudzi ari te neiztur un beg no sejienes prom, atpakal uz ielas. Meitenes te ir maz, jo ir gruti vinas nosargat no izvarosanas, tikai pavisam mazinas, ko lielie puisi neaiztiek. Skumji bija redzet so vietu. Bet vel skumjak, ka vieteja valdiba pilnigi neko nedara, lai situaciju uzlabotu, tikai palaujas uz arvalstu misijas organizacijam, kuras paldies Dievam seit strada! Aizlugsim ari sonedel par so vietu! </div><br /><br /><div>Ta nu es macs uzticeties Dieva vadibai, katur dienu saku ar lugsanu, lai Dievs mani vada, kur Vins mani rez vajadzigu. Ari svetdien kalpoju biskapa Dzeralda banica un pec tam iznaca daudz lotui jauku sarunu ar vietejiem cilvekiem un macitajiem no dazadam draudzem.</div><br /><br /><div></div><br /><br /><div><strong><span style="font-size:180%;">2.</span></strong> <strong>Pamazam klustu "mudugavu".</strong> Esmu lidz sikumam izpetijusi so graustu rajonu (vismaz tas vietas, kur man biskaps atlava staigat vienai) - ir kadas vietas, kuram savas adas krasas del un tadel, kas esmu jauna balta sieviete viena neuzdrikstos iet. Zel, jo tiesi sajas vietas ir cilveki, kuriem Jezus ir visvairak vajadzigs. Gaidu, kadfu dienu Dievs varbut mani uzrunas un likts tur iet un sacis, ka vins mani sarga - tad varbut apmeklesu ari sis bistamas vietas.</div><br /><br /><div>Vietejie pie manis sak pierast. Censos dazus teikumus runat ari vieteja valoda. edu vietejo edienu - dazkart tas tiesam ir bezgarsigs, piemeram kukuruzas putra tiesam negarso pilnigi neka, bet ta ka visu dienu esmu prom, tad vakara izsalkums ir pietiekami liels, lai estu ari kukuras putru. No rita brokastis ir "capatu"- kaut kas lidzigs musu pankukam. Ar divam parasti pietiek. Dazreiz ir teja ar pienu, dareiz bez. Vakar biskapa sieva pagatavoja loti garsigu zivi ar saldajiem kartupeliem un matoke. Patiesiba matoke un kukuruzas putra ir galvenais ediens. Ir vienmer kada mercite klat - vai nu no zivs vai galas vai darzeniem. Biskapa sieva bija loti stipri apslimusi, tad nopirku vinai arbuzu, ta ka tas bija loti liels, edam visa gimene. Kamer vina slimoja, pirku dazadus auglisus. Esmu pienemta biskapa gimene ka meita: esam interesnta gimene: biskaps, sieva, es, vecaka meita Reicela, kurai ir liela gariga atpaliciba un biskapa bralis ko Kongo (vins uzturas seit ka beglis, jo vina zeme vinu jau vairakas reizes gandriz nogalinaja, bet vins ir kristietis!). Valodas ari lietojas loti dazadas. Ar sievu sarunajos dazus vardus luganda un dazus angliski. Ar reicelu es runaju latviski, vina klausas un atbild sava valoda, bet isti abas neko nesaprotam, tomer vina mani ir pienemusi un izturas mlabi pret mani. Ar biskapu lielakotie srunaju angliski. Ar biskapa brali - zinu dazus vadus svahili, kad gribas vairak sarunaties, biskaps ir musu tulks. Biskapa bralis ir loti mils pret mani un uzanigs. Gandriz ka velvien tetis. Pie galda beidzot edam visa gimene kopa, jo kamer bija parejie klatviesi sieva un berni un bralis kopa ar mums needa. Daudzvalodu gimene, kuri ir viens Tev debesis :) </div><br /><br /><div>Es censos palidzet ari siskapa sievai - mazgaju traukus, velu - ja jau esmu meite, tad daru to, ko parasti vinas meitas dara. Kopa gajam uz vietejo tirgu, kas atgadina latviesu humpalas un par mazam naudinam nopirkam par maza naudinam man vel kadus svarkus un bluzites, jo drebes te loti atri paliek netiras un mazgajot nodiltst. Turklat daudz ko nemaz nevar izmazgat. </div><br /><br /><div>Sestdienar biskapu apciemojam skola vinu bernue- ta bija pirma reizie ari biskapam apciemot vina bernu skolas. Bijas Anetes skola (Anete ir mana labaka draudzene seit, vina mani loti gaidija) un Jiles skola. Aneti varat redzet ari fotografija! :)</div><br /><br /><div>LAi ari cik loti vakara reizem jutos nogurusi - mazgajos "dusa" - piecos litros udens. Reiziem izmazgaju matus, kad jutu, ka nevaru izkemeet:) Esmu loti pieradusi pie apstakliem seit, pie visadm radibam, kukainiem. Tikai grutak ir saprast vietejos cilvekus.</div><br /><br /><div>Esmu apguvusi ari Kampalas centru, jo izmantoju vietejos taksisus un centra ir galapunkts, kur japarsezas no viena uz otru. reizem nav viegli saprast - uz kurieni vispar jaiet, bet vietejie ir izpalidzigi, panem pie rokas un aizved :) Ar pilseta, ja kas ir vajadzigs, nezinu ielu atrast, pajautaju boda-boda soferiem (vietejiem motocikli, kas ari strada par taksisiem), vini labi zina pilsetu un palidz man istaja vieta noklut. Ta ka pamazam klustu par "mudugavu" un Dievs mani sveti un sarga saja procesa. Tapec liels paldies par jusu lugsanam!!!!! :)</div><br /><br /><div></div><br /><br /><div>Svetigi ari jums tur latvija! </div><br /><br /><div>Turaties. Dievam ir risinajums VISAM KRIZEM. </div><br /><br /><div>Ipass sveciens gregoriesiem! Es ludzu un gaidu, iespejams, ka kads no jums sajutis aicinajumu but un kalpot seit, bet tas katram nojusm jasadzird no DIEVA! :)</div><br /><br /><div></div><br /><br /><div></div><br /><br /><div></div></div>Aijahttp://www.blogger.com/profile/07990751743192282282noreply@blogger.com1tag:blogger.com,1999:blog-2148845690483692902.post-51884927205439155742009-02-17T17:38:00.003+02:002009-02-17T18:09:19.386+02:00Parskats par naudas izlietojumuTa ka jau vesels menesis pagajis,<span style="font-weight: bold;"> centos sagrupet izdevumus un saskaitit, cik tad vienam komandas loceklim nauda ir izlietojusies.</span> Sis bus mans izlietojums, parejiem komandas locekliem sis summas ir atskirigas, jo to ietekme kalposanas vieta un daudz dazadu citu apstaklu!<br /><br /><span style="font-family: arial;"><span style="font-weight: bold;">50 USD ( 27.5 Ls)</span> Ugandas viza diviem menesiem<br /><span style="font-weight: bold;">100 USD (55Ls)</span> dalibas maksa Africamp konference<br /><span style="font-weight: bold;">162 000 UGX (54 Ls)</span> vieteja telefona sim karte un 5 nedelas iztereta naudas summa sarunam uz Latviju (viena sarunas minute uz Latviju ir 1000 UGX jeb 0.33 Ls)<br /><span style="font-weight: bold;">500 550 UGX (166.85 Ls)</span> izlietoti dzerama udens iegadei un edienam. Tikai janem vera, ka no musu maksatas naudinas vienmer eda kadi 5 - 6 vietejie cilveki (tuvakie cilveki, ar kuriem kopa kalpojam un kuri par mums rupejas.<br /><span style="font-weight: bold;">9400 UGX (3.13 Ls)</span> samaksajam kukuli celu policistam, kurs mus apstadinaja, lai izspiestu naudinu.<br /><span style="font-weight: bold;">55 000 UGX (18.33 Ls)</span> </span><span style="font-family: arial;">svetdienas </span><span style="font-family: arial;">ziedojumi dazadajas draudzes, kuras kalpojam<br /><span style="font-weight: bold;">184 900 UGX (61.64 Ls)</span> noziedoju vieteja macitaja Dzosafata barenu skolinai - iegadajos gramatas, noliku naudinu bernu pusdienam un iedevu vel papildus, lai berniem butu iespjams nopirk pildspalvas, burtnicas un mazajas klases nopirkt tafeli.<br /><span style="font-weight: bold;">35 000 UGX (11.67Ls)</span> iezlietoju disku iegadei Afrikamp konference. Diski sobrid celo uz Latviju, lai ari jus varetu paskatities un paklausities loti vertigas lekcijas<br /><span style="font-weight: bold;">5000 UGX (1.67 Ls)</span> iegadajos gramatu par atmodu<br /><span style="font-weight: bold;">19 000 UGX (6.33 Ls) </span>iegadajos cepuri un nopirku sev segu jo naktis bija auksti (no LAtvijas nebiju iedomajusieslidz panemt)<br /><span style="font-weight: bold;">4200 UGX (1.40 Ls)</span> izlietoti internetam<br /><span style="font-weight: bold;">289 300 UGX (96.43 Ls)</span> cela izdevumi. Mums loti daudz iznaca braukat no Kampalas uz Ugandas rietumiem, tad apakal uz Kampalu, tad uz austrumiem un atkal uz Kampalu.<br /><span style="font-weight: bold;">30 700 UGX (10.23 Ls)</span> iegadajos mitras salvetes, ziepes u.c. higienas lietas<br /><span style="font-weight: bold;">28 800 UGX (9.60)</span> izlietojam laivu braucienam - svetdienas vakara atpusoties no nemitigas kalposanas izirejam laivu un pabraukajam pa Viktorijas ezera salam. pie reizes ieraudzijam, cik loti verts butu nakamgad seit braukt un nest vesti par Kristu, jo vietejie izskatas nabadzibas un alkohola nomakti.<br /><span style="font-weight: bold;">20 000 UGX (6.67 Ls) </span> noziedoju jaunam puisim - motocikla vaditajam, kurs musm biezi vadaja austrumos, man ar vinu iznaca pastorala saruna, kuras rezultata iedevu vinam so naudinu ka stimulu, lai vins pats varetu piekrat klat un aiziet nokartot tiesibas (vins braukaja bez tam)<br /><span style="font-weight: bold;">5000 UGX (1.67Ls)</span> klepus mikstura Agrim<br /><span style="font-weight: bold;">27 600 UGX (9.20Ls) </span>iegadajos Kampalas un Ugandas kartes<br /><span style="font-weight: bold;">12 600 UGX (4.20Ls)</span> nopirku tejas un kafijas pacinas savai gimenei, kuras iedevu komandai, lai aizved uz Latviju<br /><span style="font-weight: bold;">65 750 UGX (21.92Ls)</span> - sai izteretai naudas summai neesmu izsekojusi lidz, visticamak ta ir izlietota lai samaksatu transporta izdevumus, tacu neesmo sos ciparus precizi pierakstijusi<br /><span style="font-weight: bold;">KOPA IZLIETOTI 1 454 800 UGX jeb 567.44 Ls (neskaitot lidmasinas bileti) </span><br /><br />Ta ka nebiju izmainijusi pietiekama daudzuma naudinas, tad 85 600 UGX aiznemos. Tos sodien atdosu, jo mana masina parskaitija caur Western Union naudas summu 858 000 UGX, tatad lidz <span style="font-weight: bold;">17. martam man dzivosanai un palidzesanai vietejiem cilvekiem ir 772 400 UGX jeb 257.47 Ls.</span><br /><br />Mils paldies par jusu lugsanam un par jusu atbalstu! Ludzu Dievu, lai Vins vada un dod gudribu, ka Vina merkiem paredzeto naudinu izlietot! :)<br /><br /><br /><br /></span>Aijahttp://www.blogger.com/profile/07990751743192282282noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-2148845690483692902.post-23656199086837258202009-02-17T17:20:00.003+02:002009-02-17T17:38:03.993+02:00Par pagajuso sestdienu un svetdienu..Vakar paliku pie ta, ka s<span style="font-weight: bold;">estdien atgriezamies Kampala</span>. Cels bija gars un nogurdinos - sakuma jabrauc ar mocisiem 50 minutes, tad ar businu 5 stundas, tad atkal ar mociti un tad atkal ar businu - vakara ap astoniem sasniedzam majas. Prieks bija satikties ar parejo komandu, lidz velai naktij runajam par nedela piedzivoto.<br /><span style="font-weight: bold;">Svetdien Artis kalpoja biskapa draudze, savukart es, Ilze un Janis - mes tikamies ar vacieti Reginu, kura seit jau kalpo astonus gadus.</span> Tiksanas bija jauka, bijam dievkalpojuma un es patiesi sajutu atvieglojumu, ka vienu svetdienu var nekalpot bet vienkari aiziet uz baznicu. Bijam John Mulindes draudze (macitajs, kurs mus iedvesmoja Africamp konference), bet pec tam paedam kopa pusdienas. Regina ir misionare, palidz puisiem no graustu rajoniem, sarunajam, ka so ceturtdien es aizbrauksu lidz vinas vietai un pamacisos vinas kalposanu. Svetdienas pecpusdiena mums ar Arti un ievu bija loti nopietna saruna ar biskapu, jo vins prasija naudu edienam, bet bija izlietojis aizmuguriski ari citiem merkiem: vienubridi jau likas, ka musu sadarbiba partruks, bet Dievs bija zeligs, ka tiesam biskaps nozeloja un izstastija kam nepareizi terejis naudu un par to tiesam prieks! Velak biskaps atsutis mums atskaiti par to, ka musu ziedota nauda tika izlietota.<br />Svetdienas vakara vel ilgi es un Artis runajamies par lietam, ko mes abi redzam ka svarigas kuru del Dievs mani seit ir aicinajis...bet par to vel daudz ir jaludz. Izmantoju ari izdevibu, kad abiem mums gadijas brivs bridis un aizgaju pie Arta uz greksudzi. Loti svetigi, sanemu atbrivosanu no kadam lietam, ko Svetais Gars man bija uzradijis. <br /><span style="font-weight: bold;">Mils paldies par jusu aizlugsanam!</span> Veljoprojam esmu parliecinata, ka caur so misiju Dievs vispirmamkartam grib mainit mani, lai varu patiesi kalpot citiem. Tapec briziem gadas gruti brizi. Ari sobrid - saasinajusies ir lidz galam neizarsteta slimiba - vegetativa distonija - lidz ar to ir nemiers, drebuli un sirsdarbibas traucejumi - tas nav viegli. Tapec, ludzu, ipasi sonedelj paturiet aizlugsanas manu veselibu. Ticu, ka ari si lieta ir sobrid saasinajusies, lai Dievs varetu no tas pilnigi dziedinat un es varetu mierigi kalpot.<br /><span style="font-weight: bold;">Svetigu jums so nedelu! Ludzu ari par jums un par Latviju. </span><br />AijaAijahttp://www.blogger.com/profile/07990751743192282282noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-2148845690483692902.post-55298865023961042292009-02-16T17:58:00.001+02:002009-02-16T18:50:53.459+02:00Atskats uz pagajusas nedelu Ugandas austrumosSveiki milie! Sodien beidzot esmu tikusi pie interneta! Pati rupigi parlasiju, ko pedeja telefonsaruna esmu sutijusi Elinai, jo pa so laiku tik daudz kas ir noticis :) Dievs ir piepildijis so pedejo nedelu tik loti intensivu, ka tikai tagad mazliet varu ievilkt elpu.<br />Jasak ar to, ka si bija <strong>pedeja diena, kad redzeju latviesus :(</strong> Artis, Ilze un Janis bija pedejie, no kuriem tikko atvadijos un kuri sonakt lido atpakal un majam. Par to, ka palieku seit ir pilnigs miers un prieks, jo zinu, ka sis tagad ir manas majas, tikai gruti bija skirties, jo pa so laiku esam loti satuvinajusies - ka brali un masas Kristu.<br /><strong>Bet par misiju Ugnadas austrumos: otrdien, tresdien un ceturtdien bijam Bugiri apgabala Ugandas austrumos, MUTUMBA.</strong> Ta ka Agris tik labi nejutas, atstajam vinu pie macitaja Maika Lutolo ciematina veseloties, bet es Ilze un Artis devamies uz Mutumbu. No si briza es vairak stastisu par mums trijiem, ceru, ka parejie misijas dalibnieki savus komentarus pievienos Arta Druviesa majaslapa, jo no si briza komanda sadalijas grupas un mes kalpo9jam katrs sava Ugandas dala. Mutumba gulejam macitaja Bwire dzimtajas majas: katram no mums pat tika pieskirta atseviska istabina (tiesa gan, bez durvim), bet majas ipasnieki pasi naksnoja viesistaba uz matracisiem. Si vieta mazliet atgadinaja latvijas lauku setu, jo seta bija noplauta zalite (zaliti plauj ar darbarikiem, kas atgadina ipasi izlocitu nazi), un pat bija iestadita abele! Abolisi gan vel nebija nogatavojusies. Saja ciematina sadalijamies pa pariem: otrdien Ilze ar Bwiri, bet es, Artis ar Dzosafatu. Devamies no majas uz maju un jautajam, vai cilveki zina, kas ar viniem notiks pec naves. Atbildes dazadas un tad nu attiecigi vai nu stiprinajam vietejos kristiesus vai ari pastastija par Jezu un piedavajam viniem klut par kristiesiem. Pie reizes ari saaicinajam, lai tresdienas vakara vinji atnak ciemos uz musu maju - lai varam pamacit, iedrosinat, palidzet atrast draudzi tiem, kas tadai vel nepieder. Sadi staigajot iemaldijamies ari vieteja kroga! :) Pec ilgakam diskusijam krietns barins viru tiesam saprata, ka viniem ir vajadzigs Jezus! :) pateiciba Dievam! Tresdien no rita jau dalijamies vel vairak: Artis ar Dzosafatu, es ar vietejo vasarassvetku macitaju un Ilze ar Bwiri. Dievs tiesam vadija mus katru. Es pabiju vieteja skola un kada sieviete pienema Jezu - pec tam vina mus uzaicinaja uz savu maju, izradas ka lielaka dala gimenes jau bija kristiesi, tikai vinai bija pietrucis pedejais pamudinajums! Tad kopa ar visu gimeni es stastiju, ka Jezus ir macijis mus lugt, aizludzam, vinji vel piebera man maisinu ar zemesriekstiem - gribeja mani iepriecinat :) No rita staigasana vairak ir nevis no majas uz maju, bet no lauka uz lauku, jo cilveki apstrada zemi - tuvojas lietus sezona. satiku ari kadus jaunus puisus, kurus protams ieintereseja jauna balta sieviete - uzaicinaju ari vinus uz tiksano pecpusdiena. Savukart Artis ar Dzosafatu atrada kopigu valodu par majas grupam un vini ne tikai pieversa vietejos cilvekus Kristum, bet gandriz jau izveidoja divas majas grupas! :) Pecpusdiena izvertas tiesam jauka. Ka parasti - aicinajam cilvekus ierasties 13:00 un plkst 17:00 vini beidzot ieradas :) Ilze devas kalpot no majas uz maju, bet mes ar Arti palikam atbildet uz jautajumiem. Diskusijas bija karstas: mums no visas varas cilveki gribeja izspiest, jka sakam kura ir pareiza banzica un kura nav! Tad vel izraisijas diskusijas, ko vini sagaida ieraugot baltos misionarus, kuras beidzas ar to, ka mes iedrosinajam vietejos pasus but par visionariem vieta, kur Dievs vinus ielicis - iet no majas uz maju un turpinat musu iesakto darbu. Saja ciemata ir ari kada sekta, kas it kas izliekas par kristiesiem, bet patiesiba nodarboijas ar dazadu garu izsauksanu. Bijam jau otrdien vienas majas, kur cilveki ludza aizlugt par berniem, kurus nakti nak un moka launie gari, tad tresdienas vakara vini ari bija atnakusi. Ka Artis atvera Bibeli, ta meiteniti parnema laus gars (ta tiesam nebija epilepsija, vai kada no psighiskam slimibam, to ka farmaceite varu teikt diezgan drosi), tad visi sanacam apkart, aizludzam un launais gars meiteniti atstaja. Vakara visa gimene velreiz tumsa pie mums atnaca un mes par viniem ludzam. Vel kadi gadijumi saja ciema ir ar garu apswstibu, milie, aizlugsim par so vietu un ipasi par so gimeni, lia Dievs dod pilnigu atbrivosanu!<br /><strong>Ceturtdien devamies jau uz citu ciematu - Busijas apgabala, pavisam netalu no Kenijas robezas - NAMAMERA. Seit palikam lidz sestdienas pecpusdienai.</strong><br />Pa celam uz Namameru iegriezamies pie vienas no Dzosafata majas grupam - ka jau ista majas grupa mus uzaicinaja pasedet pie galda, parunaties :) Seit ari satikam loti jauku kungu - musulmanu viru (pec pakapes Islama atbilst musu biskapam) - vins loti izglitots, sava laika studejis Vacija, Vitenberga, un bija priecigs ar mums parmit kadus vardus vaciski. Interesanti, ka vins mus meginaja izglitot islama. Bet vina berni ir kristiesi! Un vins no sirds priecajas diena, kad vina berni pienema Jezu - nu tur ir loti gars stasts, ka tas ta bija sanacis, bet es domaju, ka vins nav zaudejis ceribu savus delus reiz atkal redzet atgriezamies islama. Sim viram divas sievas, kuras ari braucam apciemot, jo vinas vada vietejo slimnicu: loti jaukas, izglitotas sievietes, kad atgriezisos austrumos, noteikti veletot vinas apciemot: mes atrastu daudz kopigu valodu.<br />Bet par Namameru. So pedejo misijas dalu veicam ar Arti divata: Ilzei ar Agri bija jau piektdien jaatgriezas Kampala. Ieva, Janis un Laima jau bija Kampala. Aizbraucot uz Namameru secinajam, ka vietejie jau ir mus gaidijusi un saorganizejusi konferenci, uz kuru ieradusies pat macitaji no Kenijas. Par cik robeza nav talu, izradas, ka par ar siem macitajiem var sazinaties vieteja valoda - LUSAMJA- jo taja runa gan Kenijas, gan Ugandas puse. PAr so konferenci varu vienigi teikti, ka DIevs mus patiesam svetija: Ar Arti divata uz mainam runajam visiem, tad dalijamies atseviski ar sievam, ar viriem, ar berniem, ar macitajiem. Musu bralis Dzosafats ari dalijas ar vardu. Konference bija fantastiska! Vietejo attieksme loti pozitiva - seit kalpojosais macitajs saja vieta ir jau 12 gadus, ir uzsacis vietejo skolu un pirmo reizi pa visu so laiku Uganda es sastapu garigi izglitotus, ticigus bernus! KAd vini padalijas par savam lugsanam, ka Dievs atbildejis - fantastiski - dziedinasanas gan pasiem, gan vecakiem, vien bernins stastija, ka vina vieniga vista saslimusi un bija jau nodota nokausanai, kamer vins ludza un vista izveselojas! :) Vienigi, saja apgabala ir loti augsta saslimstiba ar AIDS: celonis netikliba. Ar sievietem runajot sapratu, cik loti aktuala tema seit ir piedosana, jo viri seit loti staiga rinki, daudziem ir divas sievas. Artis ari uz viriem runaja no Pavila 2. vestules Timotejam par to, ka viniem ir jaseko Pavila paraugam ticiba, taja ka Pavils ir nodevies, maciba, lugsanas un ari skistiba. Konference tiesam sajutam, ka tas ir, kad Dievs burtiski parada un atklaj kuras lietas ir jamaca un cik loti var ieraudzit klausitaju sejas, ka Dievs uzruna! Slava un pateiciba Dievam par to! Sestdien no rita vel tikamies ar macitajiem un tad jau atgriezamies Kampala. Par Kampala piedzivoto uzrakstisu velak, ari seit loti Dievs ir stradajis, bet sovakar man jasteidzas majas - jau ta esmu aizravusies un ir uznakusi tumsa un nav patikami saja Kampalas dala tumsa staigat. Bet pirms beidzu: <strong>ari Namamera ciema bija berni, kurus nakti nak un moka launie gari </strong>(cik es nojausu, ir kadas lietas so vecaku dzive, caur kuriem sie launie gari tiek berniem klat, iespejams, ari netikliba)<strong>, es uzrakstisu dazu bernu vardus, kuru mammas naca un ludza, lai pierakstu un paturu lugsanas: </strong><br />Morin (18 gadus veca meitenite), Faith (meitene, 17 gadi), Sail (2 gadi), Beatris (15 gadus veca meitenite).<br />Tad kada sieviete pie manis pienaca un paludza vinu paturet lugsanas: Samanya Get: vinasd virs, kurs dzivo ar divam sievam, ir atkritis no Kristus, majas berni daudz slimo un ari launie gari nak un moka gan vinu, gan bernus.<br />Ieliksim sos cilvekus lugsanas!Aijahttp://www.blogger.com/profile/07990751743192282282noreply@blogger.com1tag:blogger.com,1999:blog-2148845690483692902.post-90349609627440746812009-02-10T17:36:00.003+02:002009-02-10T17:50:55.553+02:00«Misija vispār nozīmē nemitīgas grūtības»<a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjtQPb45kAa0fXCCZ32eO_JHUDFiWn7uWbMtV6oMrwuG1M-GxgbA9Yv3bxIv1UNDJ66ON0LD07Uflznz3Pjwr020AbHzSO53AZ-8FUZIpkZX0XbyydMHgVY1hp4QMrWPgubixgB-jWPQa0H/s1600-h/ml0029.jpg"><img id="BLOGGER_PHOTO_ID_5301196457753316978" style="FLOAT: right; MARGIN: 0px 0px 10px 10px; WIDTH: 278px; CURSOR: hand; HEIGHT: 190px" alt="" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjtQPb45kAa0fXCCZ32eO_JHUDFiWn7uWbMtV6oMrwuG1M-GxgbA9Yv3bxIv1UNDJ66ON0LD07Uflznz3Pjwr020AbHzSO53AZ-8FUZIpkZX0XbyydMHgVY1hp4QMrWPgubixgB-jWPQa0H/s320/ml0029.jpg" border="0" /></a><br /><div><strong>Sveiki, mīļie! Te Elīna. Pārrakstīju vakardienas (09.02.) telefonsarunu ar Aiju.<br /></strong><br /><strong>«Visu par pagājušo nedēļu</strong><br />varat izlasīt internetā un noklausīties Arta blogā. Katrā ziņā mēs tagad esam Ugandas austrumos. Sēžu lauka vidū, man apkārt ir visādas plantācijas, protams, telefons iet tikai uz saules baterijām. Mums šeit pagājušā nedēļā bija konference. Otrdien nokļuvām šeit, trešdien gājām apkārt pa mājām, vietējie mācītāji nāca līdzi, jautāja cilvēkiem, vai viņi ir kristieši. Ja nebija, tad stāstījām, kāpēc ir vajadzīgs Jēzus. Ja bija, tad iedrošinājām un aizlūdzām. Veselu dienu kalpojām, staigājot no mājas uz māju. Te ir ļoti skaista daba, esam netālu no Viktorijas ezera. Sadalījāmies pāros, es biju kopā ar Agri, mums palaimējās, jo mēs staigājām gar pašu ezeru. Redzējām, kā cilvēki ikdienā nodarbojas ar zivīm, cilvēki bija priecīgi. Vienudien trīs cilvēki atgriezās pie Jēzus!<br />Ceturtdien sākās konference. Bija kādi 30 vai 40 pieaugušie. Viņi bija sarunājuši ar vietējās skolas direktoru, ka mēs tur varam iet, tāpēc mums bija arī 100 bērnu! Es biju laimīga, jo 4dien, 5dien un sestdien varēju ar tiem bērniem darboties — spēlējām spēles, stāstīju viņiem Bībeles stāstus. Ļoti paveicās, ka bija skolas dienas un vietējiem skolotājiem bija jābūt klāt. Man bija foršs skolotājs, kristietis, kas mani tulkoja. Lai bērni mācītos Bībeles pantus no galvas, arī es tos mācījos vietējā valodā, kas viņiem sagādāja lielu prieku. Tādas spēles kā «Namiņš deg» vai «Strautiņš», vai «Pēdējais pāris šķiras» arī viņi nekad nebija spēlējuši, tāpēc ļoti priecājās. Bībeles stāsti viņiem bija vajadzīgi ar kustībām. Tā es trīs dienas noņēmos ar bērniem. Jā, tāda milzīga Svētdienas skola!<br />Bet pārējie darbojās ar pieaugušajiem. Galvenie runātāji bija Agris un Ilze, jo Artis bija ļoti nopietni slims – temperatūra ap 40 grādiem turējās vairākas dienas. Te ir šausmīgi caurvēji, jo mājām nav logu. Arī braukāšana ar močiem nav viegla. Misija ir pārbaudījums arī veselībai. Viendien vispār mēs ar Ilzi bijām divatā! Tas bija grūti… Bet nu Artis ir vesels. Konferencē turpinājām runāt par to, kā Baznīcai atdzimt, par Dieva Vārdu, ka tas ir dzīvē jāpielieto, jāizdzīvo dziļi. Sestdiena bija ļoti svētīga ar to, ka cilvēkus sadalījām grupās — jauniešus, atraitnes un mācītājus atsevišķi. Tie ir labi brīži, kad cilvēkiem tikt tuvu klāt. Jauniešiem tur ir tādas pašas problēmas kā Latvijā — mazajiem jauniešiem ir problēmas ar skolu, viņi nezina, vai nākošā semestrī varēs mācīties, jo nezina, vai vecākiem būs nauda, bet lielajiem jauniešiem (virs 20) — kā atrast īsto sievu, kā pastāvēt, kad apkārt cilvēki dzīvo lielā amorālībā un netiklībā, kā kristietim pārvarēt kārdinājumus. Vesels bars ar mazajiem puišeļiem, izrādās, nemaz negāja uz baznīcu, bet teica, ka Dievam ticot. Tos es sapurināju, norādot — ja viņi nemeklē Jēzu, kāpēc lai Dievs viņiem palīdzētu?<br /><strong>Svētdien katrs bijām pilnīgi savā baznīcā.</strong><br />Mūs uzticēja svešiem mācītājiem no konferences, sekojām viņiem. Es biju mazā draudzītē ar 40 cilvēkiem, runāju dievkalpojumā un pēc tam vēl tikos ar cilvēkiem. Tad nu man uzdeva nopietnus jautājumus, piemēram, ko darīt, ja kristiete 20 gadus ir lūgusi par savu vīru, bet viņš nav atgriezies — kā pastāvēt? Kāds vīrs prasīja — viņš atgriezies, kad viņam jau bija divas sievas. Tagad viņš lasa Bībelē, ka netiklais neiemantos Dieva Valstību, ko tad viņam darīt? Dievs deva gudrību atbildēt. Pēc tam pārjautāju vietējiem mācītājiem, vai neatbildēju nepareizi, teica, ka nē. Tam vīram, piemēram, galvenais ir dzīties pēc Jēzus, kas ir Dzīvības Maize, un lūgt Viņam piedošanu par vecās dzīves grēkiem. Bet vienu sievu pamest un nerūpēties viņš nedrīkst, viņam jārūpējas par abām, kā par vienu. Kāda sieviete stāstīja, ka viņai ir nesaskaņas ģimenē, par kurām zina apkārtējie un draudze. Vai viņai vispār ir tiesības kaut ko draudzē mācīt? Cilvēki lietām pieiet ļoti praktiski, kā Bībelē rakstīts, tā ir jādzīvo!<br />Svētdienas vakarā bijām tik ļoti noguruši, ka teicām, ka mums vajag atpūsties. Viņi arī skatījās uz mums un piekrita tam. Noīrējām laivu un braucām pa Viktorijas ezeru uz salām, kur arī dzīvo cilvēku. Tas nu bija fantastiski. Sapratām, ka nākamgad noteikti kādai komandai jābrauc uz tām salām, jo tie cilvēki jau, ieraugot vietējos mācītājus, sagaidīja, ka mēs uz viņiem runāsim, bet mēs teicām — nē, mēs tikai paskatīsimies. Ja es te, austrumos, palikšu ilgāku laiku, es arī noteikti mēģināšu stiprināt cilvēkus salās. Izrādās, ka tur ir lielas problēmas ar alkoholu… Tur zeme ir lētāka, tāpēc tur pārcēlušies cilvēki, kas sauszemē nav varējuši iekārtot savas dzīves. Un, ja nav Dieva, tad ir alkohols… Tā kā tur ir daudz darba. Līdz ar tumsu atgriezāmies laivās, bija arī viena musulmaņu meitene, daudz ar viņu runājām. Viņa uzskata, ka viņai nav grēka. Beigās tikām līdz tam, ka miesā ir grēks, ka piedzimsti grēcīgs, tomēr viņa vēl nebija gatava kļūt par kristieti. Te uz katra soļa sastopamies ar interesi par mums baltās ādas krāsas dēļ, cilvēki grib runāties un saņemt kaut ko. Ir svarīgi, lai mums ir arī atpūtas dienas, kad varam lūgt un Dieva kaut ko saņemt. Citādāk — cik ilgi var dot, neko nesaņemot?<br /><strong>Man zem ādas aizvien atradās viena «džiga»</strong><br />šausmīgi milzīga, kas jau sāka pūt un tikai tad sāka sāpēt, to izvilkām. Bet es ļoti smagi apdedzināju kāju pret izpūtēju. Kāpjot nost no motocikla, sapinos svārkos un ļoti apdedzinājos. Sākumā centos ārstēties pati, pēc tam zvanīju mammai, prasīju, kā ārstēties, tad lēnām sāka dzīt. Bet pirmās dienas vispār nezināju, ko darīt. Apdegums ir milzīgs, vismaz kā puse plaukstas. Citādāk ir labi. Misija vispār nozīmē nemitīgas grūtības. Vienu nakti pamodos un atklāju, ka moskītu tīklā ir nenormāli milzīga lapsene — kā mūsu irši. Izrādījās, ka tā lapsene tur visu nakti ir lidinājusies, bet nav mani sakodusi! Tad es kārtējoreiz priecājos par Dieva apsardzību — ka pat lauvām varētu gulēt blakus! Piedzīvoju lielu Dieva žēlastību.<br />Ir ļoti sakarīgi brāļi, ar kuriem kopā kalpojam. Atklājām, ka mūsu brālim Džeraldam ir kaut kādas bailes. Viņš mūsos redz lielu daļu naudas vairāk nekā cilvēkus, kas grib kalpot. Ar to mēs šobrīd cīnāmies, mēģinām viņam parādīt, ka mēs neesam viņa, bet Dieva īpašums, ka viņam nepieder mūsu nauda, bet ka arī tā pieder Dievam. Kaut kā grūti ir viņam to saprast. Tā vispār Āfrikas cilvēkiem ir problēma. Viņi ir pieraduši, ka baltie nāk ar naudu, principā sākumā neko citu nesagaida. Man bija svētdien saruna ar vienu mācītāju, vispirms viņš gribēja naudu. Kad saprata, ka man nav naudas, tad skaidri pateica, kāpēc viņam tas vajadzīgs. Viņš gribētu Latvijā atrast kādu cilvēku, kas būtu gatavs viņu personīgi pabalstīt. Viņš ir jauns, talantīgs mācītājs, kurš grib tālāk izglītoties, iegūt maģistra grādu teoloģijā un misioloģijā, viņš ir patiešām spēcīgs, gatavs kalpot arī Eiropā, bet viņam vajadzīgs finansiāls atbalsts. Teica, lai es ierakstu interneta mājas lapā, ka viņš tāds ir — ja kāds grib, tad var pieteikties viņu atbalstīt. Pēc tam viņš, izteicis savu sāpi, sāka interesēties, kāpēc es te esmu, ko es daru Latvijā. Pirmais, ko viņi uzreiz grib, ir jaunā vietā celt baznīcu. Bet priekš kam naudu ielikt mūros, nevis cilvēkos? Lēnām klausījās, pārdomāja visi, kam to teicu. Mēs jau paši tam esam daudzreiz gājuši cauri.<br />Vēl mūs reiz uzņēma divi forši brāļi — Maikls un Džošafats. Džošafatam ir arī skola, kur mācās bāreņi, bet nav pat tualešu, tāfeļu, reizēm nav ēdamā. Sarunāju, ka pēc atgriešanās Kampalā aizvedīšu viņam kādus līdzekļus. Viņi mācās zīmēt smiltīs, viņiem pat nav, kur pierakstīt…<br />Priecīga ziņa — viņiem valsts apmaksā sievietēm ģimenes plānošana, dod pa brīvu pretapaugļošanās līdzekļus — tabletes, plāksterus, kapsulas. Sievietes gan pārsvarā ir bez izglītības, tāpēc reti šīs iespējas izmanto. Šodien vēl te atpūtīsimies, otrdien, trešdien dosimies uz ciemu Mutumba, kur iesim no mājas uz māju, uzrunāsim vietējos cilvēkus, pēc tam dosimies uz ciemu Namamera, kur arī darīsim to pašu. Pēc tam visi atgriežamies Kampalā un nākošnedēļ jau mūsējie dodas mājās.<br /><strong>Kāda ir sajūta, zinot, ka palikšu viena?</strong><br />Reizēm uznāk liela neziņa. Lūdzu, bet neesmu vēl saņēmusi ļoti skaidru atbildi, ko man vajadzētu te darīt. Bet manī joprojām ir miers par to, ka man te jābūt. Būs garlaicīgāk :) Mēs jau te tikai četri esam palikuši — Ģirts ar Jāni kopā ar bīskapu vēlreiz aizbrauca uz Kibale rajonu, Laima un Ilze bija Kampalā. Bet mums ir ļoti jautri — nav nevienas ēdienreizes, kad mēs kārtīgi neizsmietos. Tas pietrūks.<br />Galvenais — paši turaties.»</div>Aijahttp://www.blogger.com/profile/07990751743192282282noreply@blogger.com2tag:blogger.com,1999:blog-2148845690483692902.post-62602213391782880202009-02-02T13:53:00.004+02:002009-02-02T14:10:03.997+02:00Sakusies jauna nedelaSveiki milie! :) Lai Dievs jus sveti saja nedela! Izturibu ari jums sai Latvijai visai grutaja laika!<br />Sodien pecpusdiena visi dodamies atkal talak uz Ugandas austrumiem, kur iespejams atkal nebus elektribas, tapec izmantojam iespeju nosutit jums vel kadas zinjas!<br />Svetdien divas reizes gajam uz banicu sludinat - gan no rita dievkalpojuma, gan vakara. Ari Laima stastija liecibu - vinja sestdien izmantoja iespeju ar kadu puisi no slimnicas, kura vina kalpoja, apskatit Entebes zoodarzu. Zoodarzs labs - dzivniecinji, daba, interesanti, lidz kamer Laima attapas, ka tulit iestasies tumsa, bet vinai janoklust majas. NoEntebes lidz Kampalas centram ir 42 km, un kamer Laima atbrauca lidz centram - jau pilniga tumsa. Ta ka Laima izmantoja sabiedrisko transportu (ja ta to drikst saukt), vinai janoklust vel otra taksobusu galapunkta, no kurienes talak nak busini uz musu graustu rajonu. Bet tumsa un orienteties nu neka. Pirms izkapt no busina, Laima parejiem pasazieriem vaicaja - kur vinai jakapj ara, lai noklutu otra taksobusu parka, bet visi tikai laipni pasmejas. LAima neko - vina vienkarsi ludza un uzticejas Dievam. Tad, kad visiem bija jakapj ara kada meitene Laimu vienkarsi panema aiz rokas un neko nesakot aizveda uz vajadzigo taksobusu parku! :) Velak to pardomajot Laima saprata, ka tas bija Dieva atsutits engelis saja svesaja zeme. Reize ta ir ari briniskiga lieciba, ka pat tad, ja mes izdaram kludas, Dievs mus neatstaj, bet suta savu zeligo un glabjoso roku paliga! :)<br />Sazvanijamies vakarvakara ari ar Ilzi, Girtu un Agri, kuri ir austrumos. Vini liecinaja, ka viniem iet fantastiski - tik daudzas vietas jau pabijusi kalposana, apciemojusi cilvekus majas, braukajusi ar mocisiem (jo lieli gabali, lai noklutu kalposanas vietas), daudz ko apskatijusi. Jutas loti labi un priecigi, ka Dievs vinus lieto. Svetdien sludinajusi katrs sava baznica! :) Sodien, kamer vel esam Kampala un cela uz austrumiem, vinjiem jau bus pilna darbadiena, vadis seminarus un gaidis mus ierodamies :)<br />Ir vienigi kada problema, ko esam atkaluji pie musu biskapa Dzeralda - vinjs loti velas mus kontrolet, paturet tikai sev un par nozelosanu jasaka, ka svetdienas vakara musm tapec nacas sludinat pustuksa baznica, jo vins vietejiem macitajiem no citam baznicam bija noradijis, ka tie nav velami. Zel. Ludziet, lai Dievs dziedina brali un lai tas netrauce musu kalposanai seit!<br />Velreiz: esiet svetiti un gaidiet zinas no austrumiem! :)Aijahttp://www.blogger.com/profile/07990751743192282282noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-2148845690483692902.post-47163922330828166472009-01-31T19:23:00.003+02:002009-01-31T19:51:44.030+02:00Peedejie notikumiSveiki milie! Paldies par aizlugsanam! :) Izjutam to speku un mieru, ta ka varam teikt, ka burtiski staigajam Dieva vadiba un zelastiba! :) Ar veselibu ari man paliek mazliet labak - vel tikai herpe deguna un iesnas un mazliet temperatura, bet nu jau ir daudz labak. Pirmdien atkal dosimies talak uz austrumiem, kur klimats bus mitraks, tapec uzticos Dieva zelastibai, ka lidz tam laikam tiksu dziedinata :) Milsh paldies ari maniem vecakiem, kas ar Jana Smilgaina gadibu atsutija man zalites - nebiju domajusi, ka Afrika ir tik viegli saslimt ar saauksteshanos.<br />Ceturtdien musu komandai pievienojas Janis Smilgainis un Ieva Zabaka, ta ka mums mazaja biskapaz majokli palika par sauru, tad jau piektdien komada sadalijas un dala (Ilze, Agris un Girts) devas uz austrumiem kalpot mazajos ciemos un norunajam, ka mes viniem pievienosimies pirmdien. Piektdienas vakara sazvanijamies - vinji ljoti laimigi nokluvusi gala, laipni sagaiditi, guljot lepnas gultas (soreiz bez blaktim), braukusi ar mocishiem - nu vispar ljoti labi jutoties.<br /> Savukart mes, Kampala paliceji, piektdien sagadajam prieku vietejiem, kad izradijas, ka musu pirkstu galos un pedas iemitinajusies insekti, mazas musinas - jigars - manas kajas 4, bet Artim veselas 22 :) Tad nu Arta sieva tas njema ara un vesels bars vietejo priecajas :) Es savejas veiksigi jau biju izbakstijusi - jasaka paldies Dievam par farmaceitiskajam iemanjam :) Ceturtdienas vakaraa sludinajam baznica -Artis teica uzrunu, Ieva liecibu :) iznaca vesela svetdienaskola, bernu bija vairak ka pieaugusho, toties vinji no sirds slaveja un naca uz aizlughanam.<br /> Sodien ari ljoti svetiga diena. Rita puse sapazinamies ar vietejo muziki - ljoti talantigu un pazemigu jauneki, profesionalu muziki, kas macas un tulit beigs studijas un tad turpinas augstskola stradat par pasniedzeju, jo izradas ir ari talantigs skolotajs. Vinjs ar saviem draugiem ir izveidojushi grupu, tadu ka kustibu - apguvushi dazadus vietejos muzikas intrumentus un dodas rinki pa valsti un maca vietejam draudzem slaveshanu: lai vietejie slavetaji ne tikai megina kopet rietumus, bet uzmanigi skatas savas tradicijas, izmanto bungas, deju, kustibas, kuras vinjos jau dabigi mit un ta dabigi slave un pagodina dievu. Ir pat petijusmi un liecibas apkopotas, ka sadfa dabiga slaveshana ir baznicas ievedusi ljoti daudz cilveku un vietejiem ir vieglak piedzivot Dieva tuvumu. Sogad vinji dosies turnejaa uz Dienvidkoreju (tur atrodas misijas centrs, kas vinju skolu ir dibinajis) un talak 2 menesu koncerture uz ASV, lai savaktu lidzeklus specialu skolu celshanai laukos, lai ari mazajos ciematos slavetajiem butu iespeja izglitoties un garigi pieaugt, lai isti izdzivotu un izprastu slavesanas butibu, studetu rakstus un uzlabotu savas speleshanas prasmes. Lai Dievs tiesham vinus Sveti! :) Sovakar biskapa baznica nopirka bungas (janis tas nems lidz uz Latviju) un mes, baltie, ari macijamies spelet, bet vietejie berni dejoja sava briniskigaja veida un no sirds priecajas un slaveja Dievu! :) Man ar noteikti jaiemacas kada no sim dejam :) Es ari saciju uzrunu baznivca un maliet izmantoju zimejumus un baltas lapas, lai berniem vieglak sekot lidzi :)<br />Sodien vel bijam ari uz vietejo luteranu baznicu, neliela, satikam tur luteranu stundas parstavjus (si organizacija darbojas visa pasaule, ari Latvija un versta uz misiju) , izradas vinji ir filmu par Jezus dzivi partulkojusi vietejas valodas, iespejams nakamgad varetu ar viniem sadarboties un doties pa ciematiem un vispirmamkartam paradit Jezus filmu un tad vel papildus kadas lekcijas, seminarus un aktivitates benrniem. Patiesiba tas bija brinums, ka vinjus atradam, jo mums bija zinami tikai vinju vardi un par tadu Jezus filmu bijam domajushi tikai savos sapnjos, bet Dievs ir bijis tik zeligs, ka Vinsh mus atveda iespejams uz vienigo vietu Uganda, kur ir sie tulkojumi un kur ir pat viss aprikojums, lai to varetu radit! :) Zeligs un briniskigs ir musu Dievs! :) Liels, liels paldies par aizlugsanam! :)<br /> Lai svetigs jums sis laiks Latvija! Mes ludzam ari par jums un par situaciju valsti un draudzes!<br />Sveicieni no Biskapa Dzeralda. Biskaps man saka, lai uzrakstu ka tiesam, mes esam par svetibu Ugandai:) Paldies, ka jus mus uz Ugandu atsutijat! :)Aijahttp://www.blogger.com/profile/07990751743192282282noreply@blogger.com4tag:blogger.com,1999:blog-2148845690483692902.post-56296309712562821942009-01-20T21:51:00.003+02:002009-01-20T21:55:07.435+02:00Mūsējiem vajadzīgas aizlūgšanas!<strong>Sveiki, te atkal Elīna. Pirmdien zvanīja Aija. Diemžēl tikai tagad radās iespēja pārrakstīt no telefonieraksta viņas stāstīto. Bet labāk vēlāk, nekā nekad, vai ne? :)</strong><br /><br />«Gribam zināt, kā jums Latvijā iet! (Es par to, kā mums iet, pateicu vienā vārdā: «Labi!» — E.)<br />Es blogā ieliku saiti uz Arta blogu, jo tur ir vairāk informācijas (<a href="http://www.druvietis.com/blog">www.druvietis.com/blog</a>).<br />Kā mums iet? Konference bija kaut kas vienkārši fantastisks. Vispirms bijām tajā lepnajā viesnīcā, bet pēc tam konference pārcēlās uz Lūgšanu kalnu. Atmosfēra — fantastiska. Visu nakti staigājām ārā, lejā dega pilsētas ugunis, varējām redzēt, kur cilvēki dzīvo, staigāt un lūgt. Vienā brīdī turpat kaut kur uz zemes atplīsu un izgulējos, jo zeme jau ir silta. Piecēlos, turpināju lūgt.<br />Konferencē sludinātājs spēcīgi runāja par to, kā tas ir — staigāt Garā. Ļoti bieži visa mūsu, kristiešu, būtība ilgojas staigāt Garā, bet mūsu darbi rāda, ka ļoti bieži tomēr staigājam miesā. Mums ļoti jāatpazīst savi miesas darbi. Miesa ir ļoti uz sevi centrēta, kamēr nonāc pie elkdievības, aprunāšanas… Jo vairāk atpazīstam miesas darbus un gribam tos kontrolēt, jo vairāk tuvojamies Kristum un varam staigāt Garā. Patiesa Dieva pielūgšana ir tāda, kurā ar darbiem pielūdzam!<br />Svētdien mums pirmoreiz Džeralda baznīcā bija dievkalpojums. Viņš taču savu baznīcu ir pārcēlis uz labāku vietu! Musulmaņu kvartālā! Dievkalpojums bija ļoti svētīgs. <strong>Tas ir kaut kas — dievkalpojums sākas, kad divi kristieši ir atnākuši uz baznīcu.</strong> Viņi sāk slavēt, dziedāt, kamēr atnāk citi, atnāk mācītājs ar baltajiem! Artis sludināja, kalpoja ar Vārdu par to, ka patiesībā katrs cilvēks var aiziet mājās labāks nekā mācītājs — līdzība par farizeju un muitnieku. Muitnieku labāku darīja patiesā grēkapziņa, nožēla un vēlēšanās mainīties Dieva spēkā. Mums bija arī Svētais Vakarēdiens! Visu laiku biju domājusi, kā tas būs. <strong>Āfrikas stila Vakarēdiens — oblātu vietā cepumu gabaliņi, vīna vietā — ļoti garšīga limonāde! :)</strong> Agris pirms tam bija aicināts runāt par Vakarēdienu, to, kāds tas ir spēks. Ka <strong>Dievs negrib redzēt slimu un mirstošu draudzi, bet gan dzīvu un spēcīgu. </strong>Lai draudze tāda būtu, ir jāizprot Vakarēdiena būtība. Tad nu, ēdot cepumu un dzerot limonādi, izjutu to, ka tā ir Kristus miesa un asinis.<br />Pēcpusdienā staigājām pa graustu kvartālu. <strong>Šogad tas kvartāls, kur dzīvo Džeralds, ir ļoti uzlabojies. Dažās mājās pat ir elektrība un televizors!</strong> Bet svētdien bijām īstā graustu rajonā. Tur iet sliedes, ir dzelzsceļš, tālāk ir kukurūzu lauki, kuri ik pa laikam applūst, tāpēc tur normāli nav iespējams mājas celt. Gājām kādās mājās, kurās cilvēki ieaicināja, tajās nekā nebija — četras sienas, kaut kāds matracītis, un tā viņi dzīvo. Lūdzām. Interesanti — redzējām vietu, kuru pagājušā gadā Džeralds rādīja, kur varētu stāvā kalnā uzcelt māju. Tur uzceltas trīs mājas — viltīgi salikti maisi ar smiltīm, tā, ka mājas stāvumā var stāvēt, tur jau dzīvo atraitnes. Vecajā graustu rajonā pozitīvas izmaiņas!<br />Bijām vietās, kur bez bīskapa staigāt nevaram — uzreiz cilvēku bari uzmācas… Bez Džeralda varbūt pat dzīvi neiznāktu no tā rajona, jo izmisums ir ļoti liels. <strong>Kristieši ļoti, ļoti atšķiras, viņu acīs redzama cerība. Tie, kuri nav kristieši, ir vienaldzīgi vai naidīgi.</strong> No Kenijas, Kongo, citām vietām…Bērniņi — fantastiski, skrēja klāt, taustīja, turējās mums pie rokām.<br />Bijām vienā būdā iekšā, kurā gulēja mirstošs AIDS slimnieks. Pirmoreiz redzēju AIDS slimnieku… Kauli un āda, nevarēja parunāt, degunā kaut kādas caurulītes, acīmredzot imitē kaut kādu sistēmu. Varēja redzēt, ka viņam iet pēdējās dienas… Aizlūdzām. <strong>Te nāve izskatās pavisam citādāk. </strong>Te nav sterilu slimnīcu. Karstums liels, apkārtējie vienkārši gaida, kad viņš nomirs, smaka ir neizturama… Ļoti briesmīgi. Te aizlūgt par mirstošajiem ir pilnīgi citādāk. Sapratu ko vairāk par māti Terēzi un viņas kalpošanu.<br />Šonedēļ notiek mūsu vadītā konference. <strong><span style="font-size:130%;"><span style="color:#660000;"><span style="font-size:100%;">Mums ļoti vajadzīgas jūsu aizlūgšanas! Lai mums ir ko teikt, lai notiek pēc Dieva prāta! Vēl man šorīt bija nenormāla caureja, visi par mani aizlūdza un nu man atkal ir labi. Esmu ļoti pateicīga par tik ātru dziedināšanu. Lūdziet par mūsu veselību! Agris naktī pamodās no tā, ka sapnī juta — kāds buras! Ļaunuma klātbūtne… Mums vajadzīgas aizlūgšanas par to, lai Dievs sargā no jebkāda ļaunuma.</span><br /></span></span></strong>Džeralds man iedeva to telefonu, kuru es viņam pagājušā gadā atdāvināju! Zvanīšu atkal nākošajā pirmdienā. Drīkstat mums arī rakstīt, mēģināsim kaut kad izlasīt!»Aijahttp://www.blogger.com/profile/07990751743192282282noreply@blogger.com3