pirmdiena, 2009. gada 23. marts

Aija vada sieviešu konferenci Namamerā

Aijas stāstītais telefonsarunā ar Andu Mežiņu 20.03.2009. ap plkst.14:00

„Esmu kaut kur netālu no Kenijas robežas, kur mums ir sieviešu konference. Par sievietēm, par ģimeni.” (Aijiņai fonā bļauj bērni, viņa saka, ka mēģinās izmukt. Pēc brītiņa viņa paiet tālāk klusākā vietā.)
„Kas noticis šajā nedēļā?
Pirmdien man gribējās tā aktīvi atpūsties un es izmēģināju visu, ko dara vietējās sievietes. Ieskaitot to, ka es mācījos, kā mājām likt salmu jumtus un kā no ezera ar riteni vest ūdeni ar smagajām kannām. Nu tādas lietas, ko dara visas vietējās sievietes. Atpūtos pie reizes arī ar mācītājiem, kur dalījos visādās idejās par Vakarēdienu, par kristībām, par visādām maldu mācībām. Vērām Bībeles vaļā visādos tulkojumos un mēģinājām saprast.
Otrdiena pagāja, staigājot un kalpojot no mājas uz māju un stāstījām cilvēkiem, kas notiks ar viņiem, ja viņi šodien nomirs. Vai būs debesīs, vai ellē? Un atkarībā no atbildes, mēs runājām tālāk. Vairāki cilvēki pieņēma Jēzu. Es biju kopā ar vietējo sievieti Jozefīnu un viņas vīru Ali, viņi nāk no tādas stingras musulmaņu ģimenes. Viņš ir dēls tajā ģimenē, bet viņš iepriekš šausmīgi dzēra un Jozefīna tai laikā bija jau atgriezusies. Dievs lika viņas sirdī - ja viņa apprecēs viņu (Ali), tas vīrietis mainīsies. Un tā notika. Viņš atgriezās pie Kristus. Viņiem ļoti interesanta tā liecība, kā sākumā vecāki viņus vajāja un negribēja viņus redzēt un neko dzirdēt par lūgšanām, ne par ko. Līdz tam, ka tagad šie vecāki ir priecīgi mani redzēt un uzņemt savā mājā. Viņi tagad man rādīja uz cilvēkiem, kuri dzer un kuriem būtu jāatgriežas. Tā ir interesanta liecība – būt ar viņiem kopā. Ali vecāki ir musulmaņi joprojām. Tēvs ir ļoti izglītots, viņš pat ir mācījies Vācijā, Vitenbergā, viņš ir bijis kristietis. Bet kad viņš ir atgriezies Ugandā, tad valdošais režīms bija islāms un ja tu gribēji būt kādos augstos amatos, tad tev bija jāpieņem tā reliģija. Viņš ir kaut kas līdzīgs mūsu bīskapam (musulmaņu ticībā) (Aijiņas iepriekšējās vēstulēs arī jau pieminēta šī ģimene). Viņam ir ļoti grūti atgriezties. Bet es domāju, ka viņš ir ceļā uz to.
Trešdienas vakarā mēs apmeklējām kādu vietējo draudzi. Viņi bija ļoti priecīgi, tur bija notikušas kādas šķelšanās, tenkas un aprunāšanas, kādi cilvēki bija aizgājuši prom. Tur mēs dalījāmies pieredzē un iedrošināju, ka tādas lietas arī notiek Dieva draudzēs.
Un ceturtdien ierados šajā vietā Namamerā, netālu no Kenijas robežas, apmēram kādi 3km no ezera, kur otrā krastā ir Kenija. Ar laivu var aizbraukt uz Keniju 20 minūtēs. Un te notiek sieviešu konference līdz sestdienai. Pirmajā dienā mēs runājām par to, ka mums ir jāstāv uz tā pamata, kas ir Kristus. Ko nozīmē vispār būt kristietim? Kas mūs pārveido Dieva līdzībā? Sievas dalās liecībās, kā Dievs ir pārmainījis viņu vīrus, kad viņas ir pārmainījušās.
Šodien (piektdien) mēs runāsim par ģimenes lietām, te ir vēl izplatīts tas, ka vīriešiem ir vairākas sievas. Tas ir vēl no musulmaņu pagātnes un kultūrai ir ļoti raksturīgs. Ir bijušas smagas sarunas par to, kā tad tām trīs sievām sadzīvot. Mēs runāsim par sievietes vietu Baznīcā un draudzē, kā Bībelē ir rakstīts. Konferenci vadam mēs ar amerikāņu misionāri Auroru. Viņa man palīdz vadīt, mēs divatā uz maiņām runājam, un vietējās sievietes liecina. Mums ir laba sadraudzība un ir ļoti daudz aizlūgšanas. Te ir ļoti daudz AIDS slimo. Un arī vakar nāca pie aizlūgšanām sievietes ar AIDS, jo ir daudz bērnu un kas notiks ar bērniem, kad viņas nebūs. Aizlūdzām par burvestībām, ko sievietes pielieto viena pret otru, kad ir šī daudzsievība. Viņām kaut kā ir jānotur tā vīra uzmanība un tad tiek lietotas burvestības.
Svētdien ir paredzēts, ka viesošos te vietējā baznīcā un runāšu draudzē un tikšos ar kristiešiem. Un tad došos mājās uz ciematiņu.

Viena lieta, ko mēs esam labi izdarījuši ar vietējo mācītāju ir, ka vakar parādījām filmu „Jēzus dzīve” svahili valodā, ko viņi saprot. Šovakar mēs rādīsim filmu „Ēģiptes princis” un kopīgiem spēkiem tas izdodas. Aurorai ir projektors, man ir tās filmas un uz ko rādīt, no Kenijas brāļi atveda ģeneratoru un skaņas sistēmu. Un visu kopā saliekot, mēs te vietējā ciemā varam taisīt izklaidesJ Tikai tas maksā. Lai tās filmas mēs parādītu, 60 000 vietējā naudā, kas ir apmēram Ls 20. Tikai, lai parādītu filmu.

Šodien no rīta es negāju no mājas uz māju pie cilvēkiem, bet apciemoju vietējos mācītājus – anglikāņu, vasarsvētku, jauno apustuļu draudzi. Izstāstīju mācītājiem, ka neesmu ieradusies celt savu baznīcu, bet gan otrādi – mudināt cilvēkus atgriezties tajās baznīcās, no kurām viņi nāk. Kāda būs rītdiena? Vēl nezinu, droši vien no rīta staigāšu atkal no mājas uz māju. Un vakarā būs konference.

Pārgurusi neesmu, es ļoti izjūtu, ka Dievs sūta kalpošanā, tad Viņš dod spēku. Šobrīd ir ļoti, ļoti karsts un tas ir visgrūtākais, kad pat naktī nav iespējams normāli gulēt. Man ir visu laiku miega bads. Bet Dievs dod spēku, kad ir jāiet un jārunā, Dievs dod, ko runāt pat brīžos, kad liekas pat pasmaidīt nevaru.

Vai cilvēkus interesē no kurienes tu esi?
„Jā, viņus ļoti interesē, bet viņi nevar saprast, kas tā Latvija tāda ir. Bet patiesībā mēs esam ļoti līdzīgi viņiem šeit. Viņiem visas tās lietas, ko viņi rāda mums kā baigo brīnumu – kā rok zemi, kā kaplē dārzu, kā būvē māju – es saku, ka mēs to arī mākam. Un viņiem tad ir liels prieks. Bērni vietējā skolā, kur tagad notiek konference ir iemācījušies pat pateikt latviešu valodā: „Labdien!” Pārsvarā viņi grib dzirdēt Dieva vārdu, lai es lasu un skaidroju.”
Fonā atkal sāk bļaut bērni. „Viņiem šobrīd ir pusdienas pārtraukums. Bet tagad viņi spēlē futbolu ar interesantu bumbu – satīts papīrs, kas aptīts ar gumiju. Vēl esmu apsolījusi vietējām draudzēm palīdzēt sagādāt Bībeles, bet es tās nedošu pa brīvu, bet lūgšu, lai kādu daļu draudzes pašas ziedo. Tā ir liela cīņa ar vietējiem iedzīvotājiem, ka viņi grib visu par brīvu. Bībeles, lai ir vismaz, ko viņi var lasīt un nesekot tām maldu mācībām, kas ir visapkārt.”
Vai sarunu biedru tev netrūkst?
„Es lēnām mācos vietējo valodu un vietējie mācītāji mani pazīst un atbrauc ciemos, un tad varam parunāties. Āfrikā nav iespējams justies vientuļi. Reizēm pietrūkst ar latvieti izrunāties. Bet man ir prieks, ka netālu no manis ir Aurora, un tad var kā „baltais” ar „balto” izrunāties un tad ir vieglāk. Viņa šeit dzīvo 8 gadus, no 2006.gada viņa ir šajā pašā apgabalā, kur esmu es.”
„Man ir problēmas ar karstumu, bet tad es lietoju zāles, ko nopirku Kampalā. Bet es visu laiku kaut kur apdauzu savas kājas. Es tiekos ar cilvēkiem, bet aizmirstu skatīties uz kājāmJ Tad es staigāju ar visādiem pušumiem kājās. Un tagad man arī ir balts plāksteris un katrs otrais cilvēks nāk un jautā, kas man kājai. Un tad es stāstu, ka nekas briesmīgs, vienkārši nedzīst pušums.
Par nākamo nedēļu vēl nezinu, bija jābūt konferencei, bet tas saistīts ar finansēm. Āfrikāņiem ir problēmas ar naudu, viņi nevar uzticēt lielu naudu. Viņi reizēm sasola tādus brīnumus, ko paši nevar pildīt. Tā kā man bija jābūt tai konferencē, bet redzēs, vai tā notiks. Iespējams, būs kalpošana no mājas uz māju. Mēs vēl runāsim ar vietējiem mācītājiem par plāniem.”

„Konferencē ir ļoti interesanti, kad sākas konference pa dienu ir kādas 30 sievietes, bet vakarā jau ir kādas 60. Baznīca ir pilna un lielākas baznīcas uzcelt nevar. Vakar filmu skatīties bija sanākuši ap 200 cilvēku. Es iešu nu atpakaļ uz konferenci, jo Aurora jau runā un man jāklausās, ko viņa saka, lai nesāku to pašu.
Līdz nākamai nedēļai!!!”

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru