Pagājušās nedēļas telefonsarunā izstāstītais. Mana vaina, mana vaina, mana vislielākā vaina, ka tas blogā parādās tikai tagad :(
«Man iet ļoti labi. Esmu kļuvusi par mudugavu — melno. Cilvēki mani ir pilnībā pieņēmuši, ēdu to, ko viņi ēd. Man ļoti garšo kasava, tāda sakne, ko ēd ar kaut kādām mērcītēm. Arī garīgā ziņā ir diezgan labi. Katru dienu nāk vietējie mācītāji (mācītāji te ir jauni — 30 vai 40 gadi, nav nekādi vecīši), mēs runājamies par to, kāpēc es esmu šeit, kā varu palīdzēt. Stāstu, ka esmu te, lai sludinātu Evaņģēliju un aizsniegtu tos, kas ir ārpusē. Tad viņi skatās, vai ir ieinteresēti mani redzēt savā draudzē, vai nav. Ir daudz dažādas vajadzības, mēģināšu internetā tās sarakstīt. Nāk pie manis cilvēki ar finansiālām vajadzībām, stāsta — piemēram, bērns skolā jāsūta, vienu meitenīti aizvedu uz slimnīcu pārbaudīt asinis, vai viņa nav inficēta ar AIDS vai sifilisu. Ikdienišķas vajadzības. Riktīgi jālūdz par ģimenēm, kuras pat nedomā savus bērnus sūtīt skolā, ļauj viņiem augt savā vaļā.
Citādi es pārsvarā kalpoju, ejot no mājas uz māju. Satiku, piemēram, alkoholiķi, kurš 20 gadus meklējis aizbildinājumus, bet nu beidzot atgriezies pie Jēzus, satikās ar vietējiem mācītājiem. Pārsvarā runājos ar cilvēkiem.
Nākamnedēļ atkal būšu citā vietā un tāpat kalpošu.
Galvenais, ka runājos ar vietējiem, mācos viņu valodu un mēģinu saprast tās vajadzības. Piemēram, vecāki nerūpējas par bērniem, jo paši ir tādi garīgi sasaistīti, savainoti, ir vajadzīga iekšēja dziedināšana.
Nejūtos viena. Šajā vietā jau bija konference, cilvēki zina, kas ir latvieši. Brāļi visu laiku bija kopā ar mani, redz manu vīziju, tāpēc esmu kā ģimenē. 10 minūšu, nē, drīzāk pusstundas, gājiena attālumā ir arī viena amerikāniete! Tā kā ir pat baltais cilvēks. Viņa veido draudzes, viņai ir ļoti laba vietējā skola. Līdzīgi kā es, arī viņa nav nevienas konkrētas draudzes
atbalstīta, arī iet pie cilvēkiem, stāsta vajadzības un tad cilvēki dod naudu. Viņa ir izveidojusi vietējo skolu — ļoti lētu, jāmaksā divi lati par trīs mēnešiem. Nevaru saprast, kāpēc visi vecāki nesūta savus bērnus uz viņas skolu, ja reiz tas ir tik ļoti lēti! Viņa visu laiku meklē sponsorus algām, tāfelēm, burtnīcām. Patiesībā viņa ir Amerikas spāniete, kuras senči ir no Gvatemalas, bijusi katoliete, alkoholiķe, kuru Dievs ir atgriezis, un nu viņa ir šeit jau trešo gadu. Tā kā es viena nemaz nejūtos. Cilvēku ļoti atbalstīta. Bet man visu laiku ir jārunā, tāpēc brīžiem šķiet — ko gan es varu pateikt tiem cilvēkiem, ejot no mājas uz māju? Šorīt jutos iztukšota, bet gāju un jutu, kā Dievs dod vārdus, ko teikt. Vienīgā lieta, kas šeit ir, kad uzrunāju draudzes — viņi ir pieraduši, ka runā 40 minūtes. Tas man sagādā lielas problēmas, jo Svētdienas skolā un jauniešos esmu pieradusi runāt īsi un koncentrēti. Pamazām sāku pierast ilgi runāt, ielikt iekšā ikdienas piemērus. Lēnām viss notiek.
Veselība? Ir ļoti labi, lai gan ir ļoti karsti un brīžiem šķiet, ka sirds izrāpsies pa muti ārā. Noteikti karstāks nekā Kampalā. Citādāk ir ļoti labi. Kampalā sev nopirku lakatu, ko nēsāt ap kaklu, braucot ar motocikliem, tāpēc man vairs nesāp kakls, esmu iegādājusies tādu audumu svārku vietā, varu mierīgi ņemties ar vietējiem bērniem, nenosmērējot drēbes. Man te blakus ir divas vietējās meitenītes, ļoti lielas draudzenes. Ar bērniem vispār ir viegli komunicēt — atliek tikai atkārtot pēdējo vārdu, ko viņi saka, kad viņi kļūst ļoti priecīgi un domā, ka es visu saprotu :) Bērni man ir visapkārt, un man tiek prasīts, lai atbalstu ar skolas naudām, bet man ir sajūta, ka man tas jādara mazāk, vairāk pašiem vecākiem ir jāierauga, ka viņi ir atbildīgi par saviem bērniem.»
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru