pirmdiena, 2009. gada 30. marts

DIEVS MANI MĀCA LŪGT...

No Andas Mežiņas sarunas ar Aiju 28.03.2009. ap plkst.13:00

„Šobrīd esmu pie vietējā mācītāja, kurš šajā apgabalā ir uzsācis tādas kā mājas draudzes. Mēs taisījāmies ēst pusdienas...
Sieviešu konference, par kuru stāstīju pagājušajā sarunā un kas notika 19.-21.03., bija ļoti laba, es tik daudz uzzināju par afrikāņu sievietēm, par viņu kultūru; par to, ko viņas dara. Izrunājām daudz lietas, kā tas ir, ka sieviete ir stāvoklī un viņai gribas kādus īpašus ēdienus, kāpēc viņai gribas gulēt ar vīrieti, kāpēc negribas u.c. praktiskus jautājumus viņu ikdienas dzīvē.
Svētdien (22.03.) es biju baznīcā Elimū, pēc tam mums bija diskusija ar vietējo mācītāju, sākām runāt par to, kāpēc mēs kristām mazus bērnus. Ar to misijā nākas saskarties, ka tu nāc no savas baznīcas ar savu pamatu un domāšanu, kas ir mācīta. Es neesmu nākusi mainīt viņu kultūru vai tradīcijas vai veidu, kā viņi saprot lietas no Bībeles. Vakarā man izdevās iedraudzēties ar vietējiem vīriešiem. Viņi taisa tādu kā putru no miltiem un ar alkoholu, visi sēž riņķī, un ar tādiem gariem salmiņiem viņi lēnām sūc to visu iekšā. Gāju ar viņiem runāt un stāstīju par Jēzu. Viņi bija tik laimīgi, nejutās tādi Dieva atstāti un aizmirsti, bet iedrošināju iet atpakaļ uz baznīcām un ka Jēzus ir nācis, lai viņi atgrieztos no dzeršanas. Daudz runāju ar viņiem par plānošanu, kā viņi saredz savu nākotni. Tas bija ļoti labs laiks, es gāju kopā ar vietējo mācītāju, kurš pats ar viņiem agrāk dzēra. Bet es ar šiem vīriešiem biju runājusi arī iepriekšējā reizē, kad biju Namamerā. Un tagad es jau biju viņiem draugs. Zinu, ka kaut ko Dievs dara pie viņiem, es pati nāku no ģimenes, kur tētis ir cietis no alkohola un es ar viņiem varu runāt un liecināt, kā Dievs var mainīt lietas.
Pirmdien un otrdien mēs daudz risinājām sadzīviskas problēmas vietējo mācītāju ģimenēs – par laulību, attiecībām ar sievietēm utt. Un šo sarunu rezultātā, mums vakar, piektdien, bija mācītāju sieviešu konference. Runājām par Ābrahamu un Sāru. Runājām par cīņu par kontroli ikdienā ģimenē, kur sieva kontrolē vīru u.c.. Pirmdien un otrdien mēs daudz runājām ar vīriem, un varēju sapratu, kas notiek viņu ģimenēs.
Vēl šajā dienā es apciemoju Auroru (misionāri no Amerikas), jo viņa ir ļoti slima, aizdevu viņai zāles. Un tad bija viena sieviete, kura nemāk nevienu vārdu angliski, viņa pasauca mani savās mājās. Tur bija bērniņš, kādus 3 mēnešus vecs, ar tādām lielām rētām (pušumiem) uz galvas. Kāda neārstēta slimība. Es sameklēju kādu kas var iztulkot, atnācu atpakaļ ar Maiku, kas bija mājās tai brīdī. Tas bērniņš vispār nav ārstēts, jo viņiem nav naudas. Bet viņi abi ir alkoholiķi un dzer, un viņi netiek pie naudas. Viņiem pat nebija ko ēst, atnesām pārtiku. Es viņiem neizstāstīju par Dievu, bet tad viņiem teicu, ka viņi nav to bērnu pat mazgājuši. Jo ūdens ir problēma, viņiem 2,5 km jāiet uz ezeru ar kājām, jo nav jau visiem riteņu. Vai arī tad jāmaksā kāda naudiņa tiem, kas viņiem atved to ūdeni. Viņiem mājās ir kāda ādas saslimšana, ko viņi paši ir mēģinājuši apārstēt ar vietējiem līdzekļiem. Un tā slimība ir arī no nemazgāšanās. Tad nu mēs viņus audzinām, pārbaudu katru dienu, vai viņiem ir ūdens. Vismaz tagad tos bērnus mazgā. Ar bērniņu ir tā, ka mēs sapratām, ka tur ir vajadzīga slimnīca. Atvedām uz slimnīcu un izrādās, ka bez tā, kas viņam ir, viņam ir arī malārija un galvas ādas slimība. Un noņēmām arī sievietei analīzes, un izrādās viņai ir arī sifiliss. Tā kā viņa zīda to bērniņu ar krūti, jo nekā cita nav ko iedot, tad mazajam tas arī ir. Bet par cik tie vecāki nemaz neprot rūpēties, tad tā ārstēšana ir interesanta. Mamma trīs reizes dienā nāk uz tām mājām, kur es dzīvoju un tad es esmu tā, kas dod mazajam malārijas tabletes kopā ar antibiotiku sīrupu. Apmazgāju arī viņam galvu. Un tas tā interesanti izskatās, ka mācu viņai rūpēties par bērnu.
Trešdien es pavadīju laiku pie mācītāja Džošafa, mēs ar latviešu komandu viņu iesaucām par „garo brāli”, es biju pie viņa ģimenes un mēs runājām par mazajām grupām, par manu vīziju un misiju, runājām, ka es varbūt varētu viņam braukt līdzi un mācīties apmācīt mācītājus, jo viņš ir pēc izglītības Bībeles skolotājs, kurš ir mācīts, lai apmācītu citus. Mums ir līdzīgs tas aicinājums un redzējums. Un viņš ir ļoti priecīgs. Es viņam prasīju, kāpēc viņš pavada ar mani tik daudz laika un viņš teica, ka redz manu vīziju un kā skolotājs grib mani atbalstīt un vest pareizajā virzienā. Ir daudzas lietas, ko es nemāku vēl darīt; bet kur Dievs vienkārši noliek kādā situācijā. Viesojoties pie viņa, bija arī kādi tuvējie kaimiņi uzzinājuši, ka viņa mājā ir baltais cilvēks. Un atnāca sveicināties un sāku stāstīt, kāpēc esmu šeit. Un divi cilvēki, kas bija atkrituši no Dieva, atgriezās pie Viņa. Man tagad ir arī viens arguments, kāpēc vietējie cilvēki iet uz vietējo katoļu baznīcu, jo tur viņiem saka, ka alkohols nav nekas slikts. Un tad tie cilvēki, kas ir pieņēmuši Kristu un tikuši brīvi no alkohola, ja viņi iekrīt atpakaļ tajā, tad viņi iet uz katoļu baznīcu.
Ceturtdien mēs vedām to bērniņu pie ārsta un tad bijām pie viena vietējā skolotāja, ļoti izglītota cilvēka. Varēju brīvi ar viņu runāt angliski. Bet viņš dēļ alkohola pazaudējis darbu un pats brūvē vietējo alkoholu. Un mēs viņam liecinājām par Jēzu, ka Viņš var dot mieru un visu izmainīt.
Piektdien bija tā mācītāju sieviešu konference pie manis mājās. Aizbraucu uz pilsētu un sapirku visu pārtiku. Atnāca kādas 10 mācītāju sievas un mums bija tādas diskusijas, daudz ko mācījos no viņām. Un sarunas bija ļoti auglīgas. Viņu problēmas ir līdzīgas arī latviešu sievu problēmām, varētu arī taisīt Latvijā sievietēm un runāt gandrīz to pašuJ
Šodien, sestdien, mēs arī bijām uz ciemu Maringo, kur ir slimnīca. Sapratām, ka jāārstē arī tā bērniņa vecāki no sifilisa. Pirmdien es vedīšu tos vecākus uz slimnīcu, lai viņi saņemtu zāles un konsultāciju, kā izsargāties. Tas ir interesanti, ka tie vietējie cilvēki redz, ka es tā rūpējos par tādiem it kā pamestiem cilvēkiem, kas pat nav kristieši. Tā ir tāda liecība tai apkārtnē un tad arī tie vietējie paši sabakstās un domā, ka viņiem vajag pašiem palīdzēt viens otram. Tad viņi sāk uzdot man jautājumus, vai es nāku no Indijas? Jo es esmu sākusi mainīt ādas krāsu, no baltas esmu palikusi par brūnu. Un viņi domā, ka esmu indieteJ
Slimnīcā mēs arī gājām pie kādiem cilvēkiem aizlūgt. Satiku kādas musulmaņu sievietes, viņām bija daudz jautājumu, kā Jēzus var būt Dieva Dēls, ja Viņš piedzima no Marijas? Un mēs staigājām pa palātām. Es biju kopā ar Džošafu un es sapratu, kā viņi šeit lūdz. Es sapratu, ka es neesmu Latvijā iemācījusies lūgt lielā ticībā. Tur bija kāda sieviete ar AIDS, kas bija tikko ievesta. Viņa neko negribēja, ne ēst, ne ko citu. Viņa atbrauca, lai nomirtu. Mēs prasījām tuviniekiem, ko viņi grib, lai mēs lūdzam par viņu. Viņi teica, lai mēs lūdzam, ka uzlabojas viņas stāvoklis, lai viņa var atgriezties pie Kristus. Un pēc kāda laika šī sieviete sāka prasīt pēc ēdiena un dzert. Un tā cilvēkiem bija liela liecība. Un man pašai tā bija liela liecība, es klausījos, kā Džošafa lūdz un jutu, ka Svētais Gars arī manī kādas lietas atbrīvo, ka es varu lūgt.
Es pārsvarā esmu kopā ar vietējiem mācītājiem un zinu, ka viņi paši ir tādi Dieva vīri un stipri lūgšanās. Un esmu pieradusi paļauties uz to, ka viņi lūgs. Un tajā vakarā, kad tā mamma man atnesa to slimo bērniņu ārstēt, viņi visi atstāja mani vienu ar to māti. Tajā naktī es iemācījos šķiet tā pa īstam lūgt ticībā. Es sapratu, kā tas ir, kad lūdz; ir jālūdz ticībā un Svētais Gars dod tādu ticību, ka tiešām var lūgt un zināt, ka tā lūgšana tiks uzklausīta un tas bērns dzīvos. Šajā nedēļā es mācījos daudz lūgt un redzu vairāk garīgas lietas, un esmu sapratusi, kas notiek te ar sievietēm.
Arī šodien, kad biju slimnīcā, sievietes man uzdeva jautājumus par ģimenes plānošanu, par kontracepciju. Viņas izmanto kaut kādus ļoti kaitīgus hormonus, kurus vienreiz iešpricē. Un tas sagrauj viņu hormonus un imūnsistēmu. Viņas jautā, vai ir kādas citas metodes; slimnīcā man apsolīja iedot sarakstu ar zālēm, kādas viņi šeit izmanto un tad es studēšu un iešu uz to vietējo slimnīcu, lai runātu, kā var palīdzēt tām vietējām sievietēm ar kontracepciju. Tās sievietes, kas te izmanto to kontracepciju, te ir bez spēka, viņām bieži ir asiņošana un visādas citas blakusparādības. Un tad mēs domājam, ka es stāstīšu, kā mēs Latvijā tās lietas darām.
Viņām tā ģimenes plānošana ir pa velti, bet problēma ir neizglītotībā. Ja tām sievietēm iedod tās tabletes, viņas kaut kad aizmirst iedzert, tad viņas slēpj no vīra un nevar tās iedzert, tad paliek stāvoklī utt. Tad kad baltais cilvēks viņām māca, viņas ieklausās vairāk. Tagad es sāku arī savas farmaceites zināšanas pielietot.
Un Džošafa ir arī ļoti izglītots medicīnas jautājumos, viņš var man iztulkot un viņš zina par ko es runāju. Es esmu priecīga, ka varu būt kopā ar viņu.
Rīt es būšu baznīcā mazā vietiņā un pēc dievkalpojumā mēs runāsim ar Džošafu par mazajām grupām. Pēc aicinājuma Džosafa ir ļoti līdzīgs Artim Druvietim. Rīt mēs runāsim, kā Āfrikā attīstīt mazās grupiņas. Jo te ir arī visādas dīvainības, kas rodas no neizglītotības un tāpēc ir jābūt kādam redzējumam. Piemēram, cilvēki neiet ārā pēc 20:00, kad ir tumšs; jo kaut kādiem cilvēkiem, kaut kādi gari ir nākuši un nocirtuši galvas. Neviens nekad nav redzējis tos garus un tās galvas, bet viņi dzīvo tam ticot. Un tad es eju un stāstu, ka Jēzus ir nācis darīt mūs brīvus no bailēm.
Vēl šajā nedēļā es aizvedu divus bērniņus uz skolu, viņi tiešām šeit dzīvo badā. Jo aprīlis ir tāds tukšais mēnesis, ilgstoši nav lietus un ir sauss. Aprīlī te notiks Bībeles skola un būs iespēja mācīties, jo brauks no Kampalas Bībeles skolotāji. Ļoti daudzi mācītāji apmeklētu to Bībeles skolu, bet nav līdzekļu dalības maksai (dalības maksa ir 20 000 – kas ir 6 lati). Un tad viņi visi nāk pie manis un saka, ka viņiem nav naudas. Ja cilvēki var saziedot šajā mēnesī, tad tas būtu ļoti svētīgi. Un ir kādi mācītāji, kas brauc no tālienes, un viņi arī nāk pie manis un saka, ka viņiem nav ko ēst. Tiešām šobrīd viņiem ļoti bieži ir, ka nav ko ēst. Tas ir lietus trūkuma dēļ un dēļ baktērijas, kas iznīcina ražu. Tas ko viņi ir iestādījuši, viss ir izkaltis, un viņiem nav naudas, lai atkal nopirktu sēklas. Tā nauda, ko jūs sūtāt un ziedojat, ir svētība. Cik es bērnus neesmu aizvedusi uz skolu un cik pabarojusi un aizvedusi uz slimnīcu?! Es nezinu, kā lai pasaku visiem, paldies, kas ziedo, jo viņi ir izglābuši un palīdzējuši. Es ļoti novērtēju to palīdzību, kas nāk no Latvijas. Jo šajā brīdī, kad kādiem trūkst ēdiena, tas viņiem ir kā Dieva brīnums.
Un atkal interesanti, ka slimnīcā kāds cilvēks mani ieraudzīja un jautāja man kādas lietas un viņš piedāvāja sēklas. Un tad mēs tiksimies un runāsim, kā tās nodot tālāk cilvēkiem. Es esmu ļoti pateicīga par aizlūgšanām un naudiņu. Es arī to izjūtu ikdienā, jo visu laiku uz galda ir kasala (ēdamā sakne) un zivs. Kādreiz viņi meklē kādus augļus, bet nekas nav, jo viss ir izkaltis. Bet problēmas man ar vēderu nav, es brīnos par to, kā es ēdu. Reizēm nav karotes un es ēdu ar rokām, bet Dievs ir sargājis no visādām vēdera slimībām. Es saprotu, ka tas ir pateicoties aizlūgšanām. Jo karstums ir nežēlīgs, nav diena, kad nebūtu mazāk par 30 grādiem. Bet es zinu, ka jūs lūdzat par mani.
Es esmu sapratusi, ka viņiem vajag vēl kādus cilvēkus kā es, kam ir aicinājums braukt, dzīvot un mācīt šeit. Viņi savādāk ieklausās, kad runā baltais cilvēks. Viņi saprot, ka mēs ziedojam savu laiku un naudu, lai šeit būtu un viņi klausās. Pašam Džošafam būtu ļoti svētīgi, ja varētu viņš atbraukt uz Latviju un apmācīt misionārus. Tikai atbraucot šeit, es varu saprast to, kas man ir pietrūcis un ko neviens man nav mācījis, kas jāzina misionāram.
Aizlūgšanu vajadzības – aizlūgšana vajadzīga par Sāras bērniņu (pieminēto slimo 3 mēnešus veco bērniņu), lai Dievs dziedina no malārijas, sifilisa un ādas slimības. Un arī sievieti vārdā Sāra, ko sastapām slimnīcā un kurai ir AIDS, lai Dievs dod, ka viņa var pieņemt Kristu.”

2 komentāri:

  1. šis tiešām ir varens stāsts par Dieva ceļiem, viņa spēku un mīlestību un kā Viņš lieto savu mīļo bērnu Aiju!

    AtbildētDzēst
  2. Super! Mums ir viss, lai darītu to, uz ko mūs Dievs aicina!

    AtbildētDzēst