AIJA SLUDINA VIKTORIJAS EZERA SALĀS

Andas Mežiņas saruna ar Aiju Dzeni 08.04.2009. ap plkst.11:00

(Šobrīd esmu uz salas
Viktorijas ezerā ar mācītāju Džošafu, kur man apkārt ir sanākuši mazie bērni un pieaugušie gaida, kad iešu runāties, jo baltie cilvēki te praktiski neparādās.)
Nedēļa (no 30.03. līdz 05.04.) pagāja, vairāk vai mazāk gatavojoties šim braucienam uz Viktorijas ezera salām. Mēs pagājušajā nedēļā apmeklējām slimnīcas. Vienkārši tāpat, lai aizbrauktu pie cilvēkiem, kuri ir slimnīcā un runātos, pasludinātu viņiem Dieva Vārdu un aizlūgtu. Vedām arī kādus bērnus uz slimnīcu. Bet pēc pēdējās reizes es sapratu, ka vairāk uz slimnīcu bērnus nevedīšu. Jo dakterim nav visa vajadzīgā aparatūra. Viens bērns bija slims ar malāriju un viņi noteica ļoti augstu malārijas līmeni asinīs un iespricēja bērnam hinīnu. Vakarā es redzēju, ko tas nozīmē - bērnam bija pārāk ātra sirdsdarbība. Un mēs visu nakti lūdzām, lai tas bērns izdzīvo. Kaut kā te ārsti neuzņemas atbildību par to, ko viņi ārstē. Tā ir liela atšķirība un es varu tikai pateikties Dievam par Latvijas ārstiem, kas daudz maz uzņemas atbildību. Un ja arī kāds nomirst, ārsts saprot, ka var būt arī viņš ir vainīgs. Slimnīcā mēs iepriekš bijām apciemojuši un aizlūguši par kādu musulmaņu sievieti, kura bija slima ar AIDS un atvesta uz slimnīcu nomirt. Tad kad mēs tagad viņu apciemojām, bijām priecīgi redzēt, ka viņa jau runāja ar mums un viņai ir palicis labāk. Viņa teica, ka ir gatava pieņemt Jēzu, un mēs aizlūdzām par viņu. Prieks redzēt, ka Dievs atbild uz lūgšanām.
Slimnīcā esmu iemācījusies vienkārši iet un stāstīt par Jēzu, jo cilvēkiem ir jāredz, ka Jēzum pieder vara dziedināt. Un kad šī sieviete redzēja, ka Jēzus viņu ir dziedinājis, viņa bija gatava pieņemt Jēzu par savu Glābēju.
Pagājušajā nedēļā
es arī daudz lasīju vietējās grāmatas un mācījos par lūgšanu. Kā tas ir, nešaubīties - ka Dievs dzird lūgšanas. Sieviete ar malārijas slimo bērniņu bija apliecinājums tam - naktī mēs lūdzām, bet nākamajā rītā meitenīte smaidīja un priecājās, spēlējās un ēda. Nedēļas laikā bija daudz pārdomu par lūgšanu un Svētā Gara spēku.
Iepriekšējā vēstulē (sarunā) pieminētais bērniņš, kam bija gan galvas ādas slimība, gan malārija, jūtas labāk. Kad mēs apciemojām kādā dienā bērniņu, viņam galviņa jau bija gandrīz sadzijusi. Mammai kārtīgu izstāstīju, kā bērniņš ir ārstējams un cerams, ka atbraucot no salām, viņš jau būs vesels.
Esmu piedzīvojusi arī garīgas cīņas, tajā naktī, kad atbraucām no slimnīcas ar bērnu, kuram slimnīcā tika iešpricēts hinīns. Pēkšņi arī citi bērni sāka ne no kā vemt. Sajutu, kā tas ir, kad ļaunie gari uzbrūk cilvēkiem; to var sajust fiziski, ka tas ir ļauns gars, kas nāk ārā no bērna.
Iepriekš, kad vēl bija pārējā komanda latviešu, mēs nopirkām un atstājām motociklu, bet pagājušajā nedēļā tas saplīsa. Un veselu dienu mēs to remontējām kādā citā pilsētā. Vēl mēs braukājām pa kādām vietējām draudzēm, kurās bija problēmas ar draudzes atšķelšanos no mācītāja. Mēģinājām runāt ar draudzes cilvēkiem, lai lasa, ko saka Dieva Vārds. Runājām un meklējām, kur ir tā problēma, kāpēc viņi viens pret otru tā rīkojas.
Piektdien un sestdien (03.04.-04.04.)
mēs gavējām un lūdzām pirms šī brauciena uz salām. Āfrikā viņi gavē, nedzerot pat ūdeni. Es tā domāju — labi, Dievs, ja Tu esi mani atvedis uz Āfriku, tad man ir jādara, kā viņi. Un tiešām to piektdienu es varēju mierīgi nedzert ūdeni līdz kādiem 18:00 vakarā. Mēs gavējām, lūdzām, lasījām Bībeli. Sākot no ceturtdienas vakara līdz sestdienas vēlam vakaram, tā bija iešana dziļumā. Es arī nezinu, kāpēc mēs latvieši, kad gavējam, dzeram ūdeni. Kaut kā šeit izrādās var iztikt bez tā. Ir garīgs spēks un Dievs to lieto.
Aizvadītajā nedēļā
mēs gājām arī no mājas uz māju, kur bija arī kāds dzērājs, kurš pieņēma Jēzu par savu glābēju. Viņš teica, ka atstās vecos draugus un ies uz Baznīcu. Svētdien (05.04.) es biju vienā draudzē, kur runāju dievkalpojumā, un vakarā bija sanākšana vietējām sievietēm. Runājām par ģimeni, attiecību veidošanu ar bērniem. Svētdienas vakarā pie manis atbrauca Aurora (amerikāņu misionāre) un tad pirmdien (06.04.) mēs devāmies uz šo pusi, uz salām. Visu šo nedēļu līdz pat nākamai piektdienai, es pavadīšu šeit. Es biju diezgan nobijusies, kā šeit būs. Iepriekšējā reizē, kad mēs vienkārši braucām aplūkot salas, es sajutu te spēcīgu kultu spēku. Salas ir interesantas ar to, ka tās pārsvarā nav tālu no krasta (kādus 3-4km no sauszemes). Salās dzīvo pārsvarā zvejnieki un viņiem ir tā, ka bieži kaut kur sauszemē dzīvo viena sieva, bet uz salām ir cita ģimene. Uz salām cilvēki pārsvarā atbrauc nabadzības dzīti vai arī viņi kaut ko ir izdarījuši sauszemē, kur viņiem draudēts nogalināt. Tad viņi pārceļas uz salām meklējot patvērumu. Un tāpēc te ir tāda garīgi smaga vide.
Tas ko mēs šeit darām ir, ka no rīta puses mēs ejam no mājas uz māju stāstīt cilvēkiem par Jēzu. Vakaros mēs sapulcējamies vietējās baznīcās un runājam uz vietējām draudzēm. No rīta staigājot no mājas uz māju, lielākā problēma, ar ko mēs sastopamies ir, ka pārsvarā vīrieši ir zvejnieki. Viņi ir atbraukuši šeit un it kā pelna naudu, bet viņi iztērē to kaut kur vieglprātīgi vai nodzer. Strādā un dzer, dzīvei nav nekādas jēgas un cerības. Daudz iznāk runāt uz tādiem vīriem, kuri jau dienas vidū ir apdzērušies. Vakarā savukārt, runājot ar vietējiem kristiešiem, ir daudzi, kuri nodarbojas ar burvestībām. Un vietējie kristieši redz visādas vīzijas, viens ir bijis debesīs u.c. Mēs tad mācām viņiem, ka viens ir vīzijas; otrs — ko saka Svētie Raksti. Ir jāskatās un jāsalīdzina, ko saka Bībele. Dīvainas tās tautas ir garīgā ziņā, atšķirīgas no tām, kas ir sauszemē.
Mēs šeit ieradāmies ar tādām lielām laivām, kas ved kādus 30 cilvēkus. Bet šodien no viena līcīša uz otru mēs izmantojam vienu mazu laiviņu pārbraucienam. Es visu ceļu ļoti cītīgi smēlu ūdeni ārā no laivas, jo tā bija uz grimšanas robežas. Bet viņi te tā dzīvo. Tas, ko esmu sapratusi šajās salās no zvejniekiem ir, kāpēc Jēzus par pirmajiem mācekļiem izvēlējās tieši zvejniekus. Viņi zvejo naktīs, gan ar tīkliem, gan ar āķiem. Zvejniekiem ir jābūt ļoti mērķtiecīgiem cilvēkiem un ļoti drosmīgiem. Viņi nedrīkst baidīties ne no lietus, ne krokodiliem, ne no nīlzirgiem, ne no čūskām, kas ir pa pilnam šajā ezerā. Viņiem ir jābūt ļoti bezbailīgiem. Tas ir kaut kas tāds, kas atver acis. Šeit realitātē viņi joprojām dzīvo, kā dzīvoja Jēzus laikā, ļoti primitīvi. Tad, kad runā uz zvejniekiem, tad to, kas ir Bībelē saistīts ar zveju, viņi uztver pavisam citādāk. Liela daļa no mācītājiem arī ir zvejnieki.
Bija ļoti labi, ka pirmdien un otrdien (06.04.-07.04.), mēs te bijām kopā ar Auroru un viņas vietējo puisi Abrahāmu. Mēs atbraucām kā komanda, nevis kā viens misionārs. Tagad viņi devās atpakaļ uz savām draudzēm, bet tas ļauj vieglāk iejusties salās.
Man joprojām ir daudz pārdomu par lūgšanu. Reizēm ir tā, ka tu lūdz, tu liecies tāds maziņš, un sātans pienes visādus nelabumus, ko esi darījis. Bet patiesībā jau Dievs dzird katru lūgšanu un Viņš ir gatavs atbildēt. Tikai jautājums, vai mēs tiešām ticībā no Viņa to sagaidām.
Uz salām dzīvošana ir daudz dārgāka, man māsa reizi mēnesī pārskaita naudu, un tad es visu mēnesi staigāju ar to lielo naudu, kamēr tā izbeidzas. Šonedēļ mācītājs Džošafa visu nedēļu ir kopā ar mani, viņam mājās ir 11 bērni, 4 viņa paši un 7 bāreņi, kas pie viņa dzīvo un kurus uztur. Tas nozīmē — kamēr mēs esam salās, mums ir jāmaksā pašiem par savu uzturu, un es arī atstāju kādu naudiņu viņa sievai, jo, ja viņš ir ar mani, viņš nevar strādāt mājās un nopelnīt.
Mācītāji ir spiesti ko darīt papildus, jo draudzēs ir problēmas ar desmito tiesu. Cilvēki to nedod. Viņiem ir liela skaudība, un patmīlība ir viņus sasaistījusi. Cilvēks tiek nogalināts vienkārši tāpēc, ka ir bagāts. Pārējie aiz skaudības to izdara. Bieži draudzes locekļi nāk pie mācītājiem un lūdz naudu, bet mācītājiem papildus tam, ko viņi dara draudzēs, ir jāstrādā. Lielākā daļa mācītāju ir zvejnieki vai lauksaimnieki. Bet domājot par Džošafu, es mēģināšu runāt ar Arti Druvieti, jo viņš ir patiess Dieva vīrs un viņam nav laika būt mājās un strādāt lauku darbus. Un es domāju, ka mēs, latvieši, varbūt varam viņu kā atbalstīt regulāri ar kādu naudu. Es biju arī Džošafa draudzē un mēs apspriedām kādus veidus, kā varētu draudzi attīstīt. Ja mēs varētu aizsūtīt viņiem kādu naudiņu iesākumā, lai viņi var iestādīt arbūzus… Jo viņiem neiznāk naudas pesticīdiem, te ir visādi kukaiņi un termīti, citādi ražas nebūs. Es rēķināju, ka ar nelielu naudas atbalstu, apmēram Ls 200, viņi varētu nopelnīt ap Ls 1000. Tādā veidā draudze varētu arī palīdzēt savam mācītājam. Tas būtu kā starta kapitāls. Un ja vienai draudzei tas izdosies, citas draudzes varēs tai sekot.
Ļoti interesanti, ka šeit salās viņiem nav tādas vietas, kur mazgāties. Viņi visi gaida tumsu un visi pa pliko tad iet mazgāties ezerā. Un brīnās, ka ir visādas laulības pārkāpšanas. Mēs paši sagaidījām kārtīgu tumsu un tad norobežojām vienu vietu, kur teicām — te neviens nedrīkst nākt. Un aiz krūmiņiem gājām mazgāties. Higiēna te ir ļoti atkarīga no izglītības līmeņa, ir kas par sevi rūpējas, bet ir arī visādi cilvēki. Tomēr viņi māk arī no vietējiem līdzekļiem izvārīt ko ziepēm līdzīgu.
Tuvojas Lieldienas, es pati tās gaidu, vietējie it kā paši zina, ka ir Lieldienas, bet nekāds savādāks ritms viņiem nav. Kad būšu svinējusi kopā Lieldienas, tad varēšu pastāstīt, kā viņi to piemin.

Aizlūgšanu vajadzības:
* Lai Dievs dod vārdus, ko teikt. Salās iznāk daudz runāt uz cilvēkiem un viņi ko gaida.
* Lai Dievs apsargā visus tos bērnus, kuri ir palikuši mājās sauszemē, lai ļaunie garie, neuzbrūk un ir Dieva apsardzība.
* Lai Dievs dod gudrību par Džošafu, kā mēs latvieši varam viņu atbalstīt tādā ļoti veselīgā veidā un palīdzēt atsperties draudzei.
* Lai pasargā mani no visādiem zagļiem un ļauniem cilvēkiem salās. Viņi gan rūpējas par mani, jo visu laiku man līdzi ir 2 vīrieši un arī naktīs neļauj nekur iet. Bet lūdzu arī pēc Dieva apsardzības.