PLĀNI IR LIELI!

Saruna ar Aiju Dzeni 23.04.09. ap plkst.15:00

«Šajā nedēļā bija plānots
katru dienu iet no mājas uz māju. Bet Dievs mainīja plānus, jo pirmdienas naktī bija ļoti spēcīga vētra. Āfrikā viņi guļ mājās ar salmu jumtiem, un kad ir spēcīgas lietusgāzes, viss izlīst cauri. Es gulēju ļoti labā mājā ar kārtīgu jumtu, vienalga tā vētra bija tik spēcīga, ka pa vienu mazu logu, kuram nav stikla, mana istaba no tā ūdens daudzuma pludoja. Bet tagad es zinu, kā jūtas vietējie. Vētras dēļ mēs palīdzējām kādai sievietei no Džošafata draudzes uzbūvēt jaunu māju, jo vecā tikpat kā sabrukusi. Draudze nopirka kādus materiālus. Pirmdien, otrdien un trešdien mēs cēlām viņai māju. Tad nu tagad es zinu, kā Āfrikā var uzcelt māju. Darbarīks ir līdzīgs lielam nazim kā zāģim, un ar to visu dara. Nomēra, izrok caurumus zemē, saliek kokus karkasam. Un tad uzliek jumtu. Es pieliku apmēram kādas 105 000 naudiņas (Ls 30) no sevis jumta materiāliem, jo draudze bija nopirkusi par maz materiāla. Tagad viņai ir palicis taisīt no māliem sienas. Kad Jēzus man prasīs, ko esmu darījusi Āfrikā, varēšu teikt, esmu palīdzējusi vienai atraitnei uzbūvēt māju!
Šodien mēs ejam no mājas uz māju,
rīt būsim Bībeles skolā. Tajās mājās, kur es guļu, uzturas arī 5 mācītāji, un mums ir ļoti interesantas sarunas vakaros – par Latviju, par vietējām sievietēm un vīriešiem, par lauksaimniecību, par draudzēm. Mācītāji arī ir laimīgi, ka viņi var pavadīt laiku kopā ar balto sievieti. Viņi mani apkalpo, pienes ūdeni. Jo pārsvarā vietējās sievietes ir tās, kas apkalpo.
- Kā Bībeles skola?
- Skola ir ļoti laba, labas pamatlietas tiek dotas. Daudz esmu sapratusi personīgi, kaut vai par kristību. Par pagremdēšanas nozīmi, jo Rakstos ir skaidri par to rakstīts. Bet daudz mēs arī staigājam riņķī pa mājām, un visā Bībeles skolā nepiedalos. Bībeles skolā ir viens vietējais skolotājs no Kampalas, ļoti izglītots un inteliģents mācītājs. Viņš nemitīgi citē Rakstus. Es esmu iemācījusies, kā viņi māca. Ir lekcija par tēmu 40-45 minūtes. Tad apmēram 15 minūtes lektors uzdod jautājumus auditorijai, pārbaudot, cik ir labi klausījušies. Otra skolotāja ir 23 gadus veca amerikāniete, kura nāk no misionāru ģimenes un zina krievu valodu. Esot Āfrikā, es varu arī tagad sarunāties krieviski. Viņu sauc Rusela un viņa ir trešo reizi Ugandā. Dievs viņas sirdī ielicis divas valstis – Ugandu un Igauniju. Viņas kalpošana sākās ar bērniem, līdzīgi kā man. Un šobrīd viņa kalpo, vadot Bībeles skolu.
Diena man ir tāda, ka no rīta es palīdzu tai atraitnei, tad katru dienu cenšos apciemot Auroru un šo amerikānieti skolotāju un tad vakarā tiekos ar mācītājiem. Daudz sanāk sarunāties.
Šonedēļ es tiku pie ģitāras.
Aurorai kāds bija uzdāvinājis ģitāru, viņa bija atvedusi uz šo ciematu, bet neviens īsti nav mācējis spēlēt. Un tagad es vakaros un rītos mājās spēlēju un dziedu pilnā balsī mūsu slavēšanas dziesmas. Es arī atradu vienu jauku kungu ap 50 gadiem, kurš fantastiski spēlē ģitāru. Bet viņam nav naudas pašam nopirkt, un tad nu es domāju par kādu iespēju, kā viņam uzdāvināt. Jo viņš ļoti skaisti spēlē, un arī ļoti interesanti, ar kādiem afrikāņu akordiem, kādus mēs Eiropā nemaz nezinām. Šonedēļ skolā beidzās trimestris un tad es biju ar ģitāru un to amerikāņu jauno skolotāju ciemos pie Auroras skolas bērniem. Bērni bija ļoti laimīgi, ka varēja dzirdēt ģitāru. Šonedēļ esmu bijusi daudz kopā ar Auroru. Arī svētdien (19.04.) biju pie Auroras draudzē un runāju par 10.tiesu. Runāju par Barnabu un Pāvilu. Interesanti, ka Barnaba un Pāvils bija tie cilvēki, kuriem draudze uzticēja nest ziedojumus uz Jeruzalemi. Es sapratu kādu garīgu principu, ka draudzes kasieris vai kāds cits cilvēks, kas kalpo pie naudas, var būt tikai tāds, kurš pats ir uzticams un pats dod 10.tiesu. Tādas pārdomas man bija.
Staigājot no mājas uz māju ir kādreiz, kad runā ar cilvēkiem, bet viņi saka, ka nav gatavi pieņemt Jēzu. Bet šonedēļ bija tā, ka satikām kādu cilvēku ar ģimeni, kuri pārtiek no tā, ka gatavo vietējiem alkoholu. Mēs runājām ar viņu visai skarbi – vai viņš saprot, ka nogalina cilvēkus ar to, ko dara un tādā veidā ir sātana līdzgaitnieks? Tad viņš palika tāds domīgs. Un šonedēļ viņš zvanīja un meklēja rokā un teica, lai braucam pie viņa šovakar, ka viņš ir gatavs pieņemt Jēzu un ir gatavs atteikties no alkohola. Daudzi bija uz viņu runājuši, bet prieks, ka Dievs lieto arī mūs.
Par nākamajiem plāniem-
sestdien Auroras baznīcā būs kristības, kurās es arī piedalīšos, beidzot redzēšu, kā viņi to dara, kristot Viktorijas ezerā. Sestdien mēs dosimies atpakaļ uz Kampalu un divas nedēļas būsim Ugandas Rietumu daļā Kimbalā. Atpakaļ mēs būsim tikai 11.maijā. Tur Džošafatam ir jāmāca Bībeles skolā 7-8 vietējie mācītāji. Es arī palīdzēšu mācīt, viņš grib lai runāju par 10.tiesu, draudzes administrāciju u.c. Tā arī ir tā vieta, kur mēs visi latvieši aizbraucām un kur bija pirmā konference. Es gribu tur atgriezties un redzēt, kas ir izmainījies pēc mums un kas nē. Vietējie mācītāji arī vēlas redzēt mūs savās draudzēs, lai stiprinām draudzes cilvēkus. No 14.-16.maijam ir jauniešu nometne Namamerā apmēram 100 jauniešiem. Un tur ir daudz ko plānot un domāt. Tēmu viņi ir atstājuši manā ziņā. Bet saprotu, ka ir jārunā par attiecībām pirms laulībām un par to, kā veidot savu ģimeni.
Pēc tam 17. un 18.maijā es būšu netālu no Viktorijas ezera, kur ir nesen atvērta jauna draudze. 22.-23.maijā kalpojam no mājas uz māju Bukubalu, kas ir tālāks ciematiņš. 24.maijā es būšu kopā ar vienu mīļu brāli viņa baznīcā. 25.-31.maijam plānojam ar Džošafatu, ja mums iznāks nauda, apciemot vēl tālāku ciematu un stiprināt mājas grupas. Pirmajā jūnija nedēļā būšu Džošafata draudzē. Un otrajā jūnija nedēļā es gribētu aizbraukt uz Keniju, jo kādās konferencēs mums ir bijuši cilvēki no Kenijas, un viņi vēlas, lai arī tur ierodamies un stiprinām viņus.
- Vai neteici, ka tev nav vēlams būt Kenijā dēļ uzturēšanās atļaujas?
- Patiesībā Kenijā ir tā, ka viņi ir pieraduši pie baltajiem cilvēkiem, un ja mēs šķērsojam robežu nelegāli, kas ir caur ezeru, tad mazajos zvejnieku ciematiņos mani neviens īpaši var neievērot un pasi neprasīs. Tā vismaz viņi saka.
- Kā ar bērniem, kuri bija aizlūgšanās?
- Visi tie iepriekš minētie bērni, par kuriem ir lūgts un kuri vesti uz slimnīcu, ir veseli un priecīgi. Paldies par aizlūgšanām! Dievs uztur viņu dzīvību pat tad, kad liekas, vecāki par viņiem nerūpējas. Pirms mēs braucām uz salām, bija kāds puisis, kura vecākiem mēs stingri teicām, ka viņš ir jāved uz slimnīcu. Puisim bija spēcīga vemšana un man likās, ka viņam bija tārpi vēderā. Vecāki to neizdarīja. Viņš teica, ka vienkārši tajā naktī viņš bija atstāts viens pats (it kā nomiršanai), bet vemšana pārgāja. Paldies Dievam. Arī man pašai bija ļoti piepampusi kāja, no savām zālēm es vairs nezināju, ko darīt. Sāku dzert antibiotikas, bet pampums turpinājās. Tad sāku likt kaut kādu vietējās medicīnas ziedi un pārgāja. Man arī seja bija visa vienās pumpās, es nesapratu no kā. Izrādījās no ūdens, kādu nakti nebiju uzmanīgi mazgājusies un nomazgājusi seju neīstajā ūdenī. Seja ir jāmazgā tikai dzeramajā ūdenī.
- Vai šobrīd ir labāki dabas apstākļi?
- Jā, tagad ir lietus sezona un lēnām kaut kas aug. Bet visam vēl ir jāaug. Labākais ir, ka viņos pašos ir parādījusies cerība. Es izdevu lielu naudas summu 572 000 vietējās naudas (ap Ls 221.00) Džošafata draudzei arbūza projektam. Es apsolos drīzumā dot atskaiti par izlietoto naudu ar māsiņas starpniecību. Šomēnes bija saziedota ļoti liela naudas summa. Mēs bijām arī pirmdien apskatīt zemi. Interesanti, ka to zemi lietošanā iedevis Ali tēvs (jau pieminētais musulmanis, kurš vēl turas pie savas ticības). Viņš atvēlēja baznīcai lielu savas zemes gabalu. Jācer, ka pēc 3 mēnešiem draudze pārdos savus arbūzus, kas būs viņiem izauguši. Es esmu ļoti priecīga, ka ir tā naudiņa, ko iedot šai draudzei. Jo viņi tiešām ir sākuši no nulles un daudz palīdz citiem cilvēkiem. Draudze varēs būt par svētību, viņi varēs ziedot labdarībai un arī pašiem pietiks nākamai ražai.
Aizlūgšanu vajadzības –
par nākamās nedēļas Bībeles skolu, kad jārunā uz mācītājiem. Par jauniešu konferenci, jo te ir tā pati problēma, ka baznīcās nav daudz jauniešu. Ir daudz pateicību – par saziedoto naudu. Es saprotu, ka Latvijā ir krīze, bet Dievs un cilvēki ir bijuši žēlīgi. Par Dieva darbu, vedot cilvēkus pie Jēzus.
(Fonā parādās lieli bērnu bļāvieni. Aijiņa mierīgi saka: „Bērniņi raud.” „Viņi nerūpējas par raudošiem bērniņiem. Nav tā, kā mēs pieraduši, ja raud, tad jāmierina. Te viņiem ir astoņi deviņi, kas raud. Es eju kādreiz arī mierināt, bet svešiem bērniem mana baltā ādas krāsa ir biedējoša.)
Vēl mani te ļoti sargā, man, piemēram, neļauj iet krūmos, neļauj kaplēt, jo varu savainot sevi. Bet es arī saprotu, kāpēc viņi tā sargā. Jo ir kādas lietas, kas ir bīstamas manai veselībai. Piemēram, ja es sevi savainoju un brūcē iekļūst tā vietējā zeme, es jau piedzīvoju, kā tas ir, kad „aug” kāja.
Kā ar skumjām pēc Latvijas? Man pirmo reizi tādas bija. Es sailgojos pēc mājām. Bet tas ir pārejoši. Es ilgojos pēc cilvēkiem – ģimenes un draugiem. Bet tas ir ciešami. Un es jau katru dienu saprotu, ka esmu Āfrikā un tā ir Dieva žēlastība. Es arī ļoti jūtu aizlūgšanu spēku. Paldies!