piektdiena, 2009. gada 15. maijs

PĀRBAUDĪJUMOS...

Saruna ar Aiju Dzeni 12.05.2009. ap plkst.10:00.

Aija ilgu laiku nebija sazvanāma,
jo bija kādas tehniskas problēmas ar telefonu, kā rezultātā mēs divas nedēļas neko no viņas nedzirdējām. Nu atkal viss ir kārtībā, tikai šobrīd Aijai ir grūts laiks, jo vakar Džošafatam (mācītājam, kurš visu šo laiku ir kopā ar Aiju), ārsti pateica, ka viņam kājā ir audzējs. Viņam ir lielas sāpes un kāja pampst. Viņam gan vēl gaidāmas dažādas pārbaudes, jo arī Aija īsti netic tik vieglai diagnozes uzstādīšanai. Tāpēc Aija aicina mūs: «Lūdziet par mums un par Džošafata ģimeni, jo arī viņa sievai ir kādas veselības problēmas un viņa ir nokļuvusi slimnīcā! Mēs lūdzam un ticam, ka Dievs var dziedināt.»
«Šobrīd mēs ar Džošafatu braucam autobusā no Kampalas. Divas nedēļas esmu mācījusi Bībeles skolā Ugandas Rietumos 10 studentiem (9 mācītājiem un 1 mācītāja sievai). Tā man bija tāda pirmā pieredze, mācot mācītājus. Esmu atklājusi, ka man ir dāvana mācīt cilvēkus. Strādājot Svētdienas skolā, es to darīju, bet tas, ka es varu mācīt arī pieaugušus cilvēkus, bija man atklājums. Mēs viņiem devām pildīt visādus pārbaudes testus ar labām un vērtīgām lietām. Mēs bijām vietā Kakabadyma, kur mēs, latvieši, janvārī kā komanda ieradāmies runāt konferencē. Mēs tagad atgriezāmies bīskapa Džeralda dzimtajā vietā. Braukt uz turieni nebija viegli, jo bīskaps bija apsolījis viņiem naudu, bet tas nebija izdarīts. Un tāpēc bija psiholoģiski grūti. Viņiem bija pārsteigums redzēt mani atkal. Ugandas rietumu daļa ir ļoti skaista, ļoti kalnaina, bet bīstama – ceļi augšā un lejā. Kad mēs braucām mājās, no rīta bija kārtīgi nolijis un ceļš bija mālaini dubļi. Vairākās vietās mēs gandrīz cietām avārijās.
Bībeles skolā mēs mācījām par to, kas ir patiesa baznīca, kas ir baznīcas patiesais pamats. Daudz runājām par pirmo draudzi, kas ir aprakstīta Apustuļu darbos. Runājām par mājas grupām, par to, kā veidot sadraudzību. Runājām par plānošanu.
Problēma ir tā, ka lielākā daļa mācītāju
nekad nav bijuši nevienā Bībeles skolā. Veids, kā viņi ir kļuvuši par mācītājiem, ir — kāds atnācis pie viņiem, stāstījis par Jēzu, viņi ir atgriezušies, un 2 nedēļas pēc tam, kad viņi ir bijuši kristieši, bīskaps ir pateicis, ka tagad tu būsi mācītājs šajā vietā. Viņi ir cīnījušies, kā nu varējuši, un paši ieguvuši pieredzi kā draudzes vadītāji. Draudze atbalsta viņus apmēram ar 1 latu mēnesī, kamēr mācītājiem pašiem ir jāstrādā laukos, viņiem parasti ir arī daudz bērnu, viņi mēģina ko nopelnīt pārdodot no savas saimniecības. Viņi arī paši ieliek lielu daļu no saviem līdzekļiem draudzēs, kamēr paši dzīvo nabadzībā. Neviens viņiem nav izstāstījis, ka draudzei ir jāatbalsta mācītājs, nevis mācītājam visa sava nauda ir jāiztērē draudzei, bet ka draudzei pašai ir jārūpējas, lai Dieva Vārds var augt. Runājām par vīziju — ka draudzēm jābūt vīzijai.
Pirms kāda laika Džošafats bija viens pats Bībeles skolā tajā apgabalā, viņš daudz runāja par mājas grupām, par kristībām, par Svēto Vakarēdienu. Šoreiz, kad atbraucām, jau vairāki no mācītājiem savās draudzēs bija izveidojuši mājas grupas; kādi, kuri nekad nebija kristījuši, bija kristījuši. Kādi bija svinējuši Vakarēdienu. Jaukākais ir, ka pie mācītājiem var redzēt, ka viņi ir gatavi to, ko iemācījušies, pielietot tālāk savās draudzēs. Šoreiz mēs gribējām arī apmeklēt viņu draudzes, lai saprastu, kādi tad viņi ir. Tā mēs katru vakaru devāmies ar ļoti maziem mocīšiem pie kāda no mācītājiem. Tas veidoja ļoti dziļas attiecības, viņi bija pateicīgi, ka kāds izrāda interesi par viņu mājām un draudzi.
Viena lieta, ko es atklāju ir,
ka dažiem mācītājiem uz draudzi ir tikai viena Bībele. Un tad es jutu aicinājumu aizbraukt un nopirkt Bībeles vietējā valodā. Tā, lai viņi var lasīt un saprast. Arī pati mācīšana Bībeles skolā bija ļoti interesanta — es mācīju angļu valodā un kāds tulkoja uz vietējo valodu. Kad uzdevām pārbaudes darbus, tad viņi tos veica savā vietējā valodā. Tur es varēju redzēt četrus dialektus kopā. Redzot rakstītu vārdu, tas paliek atmiņā, un kaut ko arī varēju iemācīties. Viņi bija ļoti priecīgi par Bībelēm. Interesanti, ka mēs Bībeles nopirkām no musulmaņu sievietes. Es domāju par to, cik ļoti vietējām draudzēm apgabalā trūkst izglītības, kāpēc gan viņi paši nevarētu pārdot Bībeles. Bet musulmaņi tās pārdod, jo kristieši tās pērk. Mēs ļoti daudz mācījām par sadraudzību, par dalīšanos visā.
Tā draudze, kas mūs uzņēma, bija apsolījusi mācītājus atbalstīt un palīdzēt. Bet, kad mācītāji ieradās, nekā nebija, pat nebija krūzes un šķīvji, no kā ēst. Jocīgi, ka draudze mums izīrēja divus lielus katlus, izīrēja nevis iedeva. Tad mēs arī nopirkām divus lielus katlus. Mācītājs Leonards, kurš bija ļoti nabadzīgs, vienu dienu neapmeklēja Bībeles skolu, bet nākamā dienā uzaicināja visus pie sevis. Viņam māja ir ļoti maziņa, bet viņš bija uzcēlis ārpus mājas lielu nojumi ar banānu lapām, sieva bija saklājusi bagātīgas pusdienas. Bija kā īstas viesības. Un tas mani ļoti aizkustināja, jo visu nedēļu bijām runājuši par to, ka jādalās. Mēs ar mācītāju Džošafatu dzīvojām tādā visai bagātā mājā pie viena cita mācītāja, bet viņš nevienā brīdī neuzaicināja pārējos ciemos. Bet kad es redzēju, ka pats nabadzīgākais var uzaicināt visu baru, tas mani aizkustināja.
Interesanti, ka šis nabadzīgais mācītājs bija tas, kurš nodibināja kādas 6 draudzes, kuras mēs ar Arti pagājušajā gadā bijām apciemojuši. Vēlāk tās bija pārņēmis bīskaps Džeralds, bet dibinājis bija šis mācītājs Leonards.
Bija interesantas sajūtas, mācot mācitājus.
No vienas puses jutos kā tāda mamma, mācot vienkāršas lietas, bet tai pat laikā bija sajūta, ka tā ir liela privilēģija no Dieva. Pie mācītāja Leonarda mani pārsteidza tas, ka viņš ar kājām iet vairāk nekā 30 km, jo kalna galā viņš ir atvēris jaunu draudzi. Mani fascinēja tas, ka viņš ir gatavs 30 km iet kājām tikai tāpēc, lai aizsniegtu tos cilvēkus, kuri Dievu vēl nepazīst. Dažreiz pat viņa sieva iet. Neviens viņam nav nopircis ne motociklu, ne riteni. Es domāju, ja mēs, latvieši, kā varētu palīdzēt šim mācītājam, tas būtu svētīgi. Viņu ir vērts atbalstīt, un viņš man ne reizi nav prasījis naudu. Bet tad, kad mācītāji brauca prom no Bībeles skolas, es viņiem katram iedevu 10 000 vietējās naudiņas, jo viņi divas nedēļas bija ārpus ģimenes — lai, kad viņi atgriezīsies mājās, pirmās dienas ir, par ko nopirkt ēdienu.
Braucot pie šiem mācītājiem, kuri pārsvarā dzīvo kalnainās vietās, mani pārsteidza, ka viņi netaisa riņķu ceļus pa apli kalnam; bet gan taisa pa taisno kalnā augšā. Es esmu saplēsusi kādus trīs svārkus, jo, lecot nost no mocīša, tie saplīst.
Tagad mēs braucam atpakaļ uz austrumiem,
kur būs jauniešu konference no 14.-17. maijam. Būs apmēram 100 jaunieši, šobrīd skolēniem ir brīvlaiks līdz maija beigām. Jaunieši tur arī vietējā skolā nakšņos.
Pēc jauniešu konferences es braukšu atpakaļ uz Kampalu, jo viens no maniem Bībeles skolotājiem - amerikānis, kurš mūs mācīja arī Saldū, Gregorskolā — ir uz 3 dienām Ugandā. Viņš brauks mācīt vietējos mācītājus par vīziju, budžetu u.c. Man ir daudz jautājumu tagad viņam.
Mūs ātrāk braukt atpakaļ uz Kampalu no Rietumiem piespieda Džošafata slimība. Tas jaukākais šajā slimības laikā Kampalā ir, ka amerikāniete Aurora mums ļoti palīdzēja, jo viņai Kampalā ir dzīvoklis. Viņa mūs iedrošināja un palīdzēja. Es viņu saucu par savu Āfrikas mammu. Ģimenes dienā es viņai izmaksāju pusdienas un mēs kopā pasēdējām un paēdām. Man laikam mazliet bija pietrūkusi sava ģimene.
Esmu iztērējusi naudu, nopērkot aktīvās skaņu tumbas. Āfrikā baltajai sievietei visu laiku ir vajadzīgs kāds līdzās, kas tulko un palīdz ar vietējiem tikt galā. Man palīdz mācītājs Džošafats, bet Aurorai – vietējais puisis Ābrahams. Un vakar mēs ar Ābrahamu skraidījām un meklējām aktīvās tumbas. Aurora man atļāva lietot jauniešu konferencē savu projektoru, DVD un, lai varētu iespaidīgāk rādīt jauniešiem filmas, vēl vajadzēja tumbas. Es atklāju, ka aparatūra te maksā diezgan padārgi. Tumbas nopirku ar domu, ka arī mēs, latvieši, nākamgad varēsim tās izmantot, un arī lai Džošafata draudze var izmantot.
Arbūza projektam ir notīrīts lauks,
tagad tiek apstrādāta zeme, un maija beigās varēs sēt arbūzus. Es arī painteresējos par atraitnes māju, kurai mēs uzlikām jumtu un kur draudzei vajadzēja māju pabeigt. Prieks, ka draudzes cilvēki ir māju pabeiguši. Šonedēļ es došu naudiņu mācītājam Francim, kurš uzsāks tomātu projektu. Tas arī viņiem būs kā iesākums tālākai kalpošanai.
Saistībā ar Džošafata slimību ir tā, ka es biju pieradusi, ka varu būt vāja, bet kāds blakus vienmēr ir stiprs. Bet tagad ir mazliet otrādi. Esmu sapratusi, ka tas ir arī garīgs uzbrukums. Mēs svētdien bijām Kampalā ļoti lielā baznīcā «Miracle centre», ko dibinājis mācītājs Kajandža. Viņš ir uzcēlis milzīgu četrstūra formas celtni, kur ir ļoti spēcīga slavēšana. Kā Amerikā, ar lielu kori, labiem solistiem, dejotājiem un aparatūru. Bija ļoti uzrunājošs dievkalpojums. Mācītājs runāja par to, ka mēs esam iesaistīti garīgā cīņā, kur sātans nāk un uzbrūk, bet Dieva spēkā mēs varam pastāvēt. Tas ļoti iedvesmoja un sapurināja mani. Ka patiesībā man jau ir divas izvēles – vai raudāt un gausties, vai paļauties, ka Dievs ir nemainīgs un mūžīgs, ja Viņš ir dziedinājis agrāk, tad dziedinās arī turpmāk!

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru