ceturtdiena, 2009. gada 12. marts

Aija braši turpina iesākto


Lūk, ko Aija pastāstīja šonedēļas telefonsarunā. Starp citu, viņa aprunājās arī ar Andīti, kurš nekavēja laiku veltīgi un jau sāka bīdīt sarunas par īpašo āfrikāņu bungu iegādi talsenieku vajadzībām :)
Bet nu šonedēļas telefonsarunā stāstītais:

«Visu pagājušo nedēļu esmu gājusi no mājas uz māju, vakar, šķiet, kādus 12 kilometrus nogāju ar kājām! Tad gan biju šausmīgi nogurusi :) Jautāju cilvēkiem — ja viņi šodien mirtu, kur viņi nonāktu — Debesīs vai ellē? Tad uzreiz raisās diskusijas. Šī pieredze ir ļoti interesanta. Katru dienu man uz papīra ir uzrakstīts kāda cita mācītāja vārds — laikam nav vērts viņus nosaukt, jo viņi jums neko neizteiks. Mācītāji arī daudz ko iegūst, ceru, ka paši apgūst šo manu metodi — iet no mājas uz māju. Saku cilvēkiem, ka negribu, lai viņi maina baznīcu, bet gan lai iegūst īstas un patiesas attiecības ar Jēzu. Esmu atklājusi, ka daudzi te nevar nopirkt sev Bībeli, jo dzer, nevar pat nopirkt sev ēdienu… Tāpēc iedevu naudu, lai mācītājs, kas brauks uz Kampalu, nopērk vismaz Jaunās Derības. Kādi bija gatavi ziedot Bībeles iegādei maziņu naudiņu, es pieliku klāt savu naudu, lai kopīgi nopirktu Bībeli. Ja paši ir pielikuši maziņu daļiņu, tad tas arī varētu būt svētīgi. Paldies visiem, kas ziedoja naudu — tāpēc varēju iedot, lai nopirku Bībeles. Vēl šajās dienās esmu aizvedusi bērnus uz skolu. Sarunājām ar vecākiem, ka es iemaksāšu pirmo iemaksu, bet tālāk viņi maksās paši. Ja redz, ka baltais cilvēks ir gatavs kaut ko darīt, tad varētu paši būt gatavāki darīt. Esmu atradusi arī atbildīgo — Maiku, pie kura dzīvoju — viņš pārbaudīs, vai bērni turpina mācīties, es viņam zvanīšu no Latvijas. Vecāki arī zina, ka Maikam ir jākontrolē.
Traki tik, ka man nav iespēju atpūsties. Pa dienu eju no mājas uz māju, kas ir liels nogurums, daudz kilometru. Vakarā cilvēki nāk pie manis runāties, tāpēc man ļoti jāsargā savs laiks, lai pašai paliek kaut kas lūgšanām un Bībelei.
Šobrīd esmu Namamerā, Busias apgabalā. Guļu ļoti labā mājā, bet mēģināšu sarunāt, lai ieliek mani parastā mājā ar zāles jumtu, jo mājās ar dzelzs jumtiem ir neizturami karsts, man ir problēmas ar sirdi — it kā kaut kas smags būtu uzlikts virsū. Sirds zāles te nevar nopirkt! Bet nezinu, vai atļaus baltajam cilvēkam gulēt tik vienkāršā mājā… Ja nē, lūgšu Dievam, lai palīdz izturēt, jo karstums ir šausmīgs. Domāju, kādi 40 gradi. Jābūt lietum, bet lietus nav, jo viņi ir izcirtuši visus kokus, mākoņi virs šejienes neaizķeras, citur apkārtnē līst. Tā kā izglītoju viņus visādās jomās — arī lauksaimniecībā. Stāstu, ka kokos dzīvo arī visādas vabolītes, kas būtu apēdušas kaitēkļus, kas tagad noēd kasavu un tāpēc nav ko ēst. Izglītoju arī medicīnā. Viņi mēdz māmiņas mācīt, ka vajag dzert alkoholu, lai notievētu! Nesaprot, ka cietīs bērniņi. Ir problēmas ar alkoholu. Īpaši vīriešiem, kas redz visu to postu, neredz cerību un nav draudzēs. Pēdējais garīgais izaicinājums man te ir tāds, ka te pirms kādiem gadiem kādi amerikāņi ir izlavierējuši pa Bībeles pantiem un kristījuši cilvēkus Jēzus, nevis Tēva, Dēla un Svētā Gara, Vārdā! Zvanīju pat Marekam, lai viņš paprasa Mārim, kas tā par lietu, kas tā par kustību.
Tagad saprotu, ka, misijā braucot, līdzi jāņem ļoti laba Bībele — esmu redzējusi tādu, kur paralēli ir grieķu un angļu valodā. Tad var līdzi ņemt vārdnīcas. It kā tās lietas ir sīkas un netraucē mācītājiem kopā vienotībā strādāt… Bet reizēm ir noderīgi, ja misionāri var palīdzēt mācītājiem, kuriem trūkst izglītības. Misionāriem jāņem līdzi vairāk grāmatu — būtu ņēmusi, ja būtu zinājusi, ka vajag.»

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru