Aijas Dzenes stāstītais sarunā ar Andu Mežiņu 16.04.2009. ap plkst.11:30
„Esmu kopš otrdienas
(14.04.) atpakaļ uz sauszemes un tūlīt kopā ar mācītājiem, kuri sabraukuši uz Bībeles skolu, pusdienosim.
Bet vēl par salās piedzīvoto - ceturtdien (09.04.) mēs ar Džošafu devāmies lielu gabalu ar kājām (ap 10km) uz citu zemnieku ciematiņu. Tur bija vērtīga saruna ar mācītāja Džošafas brāli, kurš bija kā „pazudušais dēls”. Viņš bija pieņēmis Kristu, bet tad atkritis atpakaļ. Viņš sastrīdējās ar citu savu brāli un aizbēga no mājām. Viņš tajā mazajā ciematiņā dzīvo un ir zvejnieks. Kad mēs runājām, prasīju viņam, kā viņš redz savu nākotni, viņš teica, ka zvejos. Tā mēs norunājām ilgi, bet beigās viņš atgriezās pie Kristus un teica, ka brauks mājās un izlīgs ar savu ģimeni.
Vēlāk vakarā mēs braucām uz nākamo salu, un es beidzot sapratu, ko nozīmē Viktorijas ezers, tas ir kā jūra ar pamatīgiem viļņiem. Mēs braucām kādas 4 stundas līdz to salu sasniedzām. Kad sasniedzām to salu, es nebiju gaidījusi, ka tur sastapšu izglītotu mācītāju ar grādu teoloģijā. Viņš uz salu ieradies pirms 7 gadiem Dieva aicināts no Bugiri pilsētas, kas ir Ugandas austrumos. Viņam bija bail no ūdens un viņš nemācēja zvejot, bet tagad ir to iemācījies. Viņš ir arī zemkopis. Viņš apstrādā zemi, bet kad sāk kas augt, tad vietējie zagļi nāk un visu nozog. Un tā viņš dzīvo, cīnoties ar izdzīvošanu.
Kad mēs, latvieši, kā komanda bijām šai pusē, mums tur bija konference. Un tur mēs iepazināmies ar vienu vietējo policistu, kurš ir arī kristietis. Viņš ir tajā salā kopā ar izglītoto mācītāju, policists ir tāds kārtīgs Dieva vīrs un liels aizlūdzējs. Viņš mūs izvadāja arī pa salu, un visās vietās, kur mēs piestājām, mēs arī lūdzām par ļaunajiem gariem, kas ir iemājojuši tajās vietās. Arī pašā ezera krastā ir kāda vieta, kur mēs lūdzām; kurā nezināmu iemeslu dēļ cilvēki iet un lec ūdenī, taisot pašnāvības, kad ļaunie gari uzbrūk. Es redzēju, kādas izskatās vietējo burvju mājiņas – tādas mazas mājiņas ar žogiem apkārt. Mēs arī pie tām aizlūdzām.
Piektdien (10.04.)
mēs visu dienu staigājām pa salu, apciemojām arī kādas mājas grupas. Bija interesanti, ka kādā mājā, kur stāstīju par Jēzu un diviem noziedzniekiem pie krusta; un to, ka mums ir jāizdara izvēle, vai noliegt Kristu vai pieņemt Jēzu. Un cilvēki man uzdeva jautājumus par to, no kurienes es nāku un tā. Un es sāku viņiem stāstīt par Desmito tiesu. Zvejnieki ir patiesībā bagāti, viņiem ir liels loms un daudz zivju, bet to naudu viņi nesaprātīgi izlieto un visu laiku dzīvo lielā nabadzībā. Runājām par to, ja viņi nedod to, kas Dievam pienākas; kā tad Dievs viņus var svētīt. Pēc tam mēs gājām no mājas uz māju un tie cilvēki, kas bija dzirdējuši par Desmito tiesu bija tik aizkustināti, ka viņi sāka to uzreiz dot. Rezultātā 15 minūtēs mums bija 6 tūkstoši vietējās naudiņas (Ls 2). Interesanti, ka Dievs uzreiz aizkustina cilvēkus.
Mēs gājām uz citu mazu ciematiņu, kur es 30 minūtes runāju, un pēc tam 10 cilvēki vēlējās pieņemt Jēzu. Cilvēki ir ļoti izsalkuši pēc Dieva Vārda. Viņi dzīvo tādā kā bezcerībā un paši to saprot, bet, ja kāds atnāk un pastāsta par Dievu un ir gatavs būt ar viņiem kopā, viņi ir ļoti atvērti Dieva Vārdam. Vietējā mācītāja māja bija ļoti maziņa un tur nebija vietas, tāpēc mēs gulējām baznicā. Kāds amerikāņu misionārs iepriekš vietējam mācītājam bija uzdāvinājis telti. Tā baznīca ir no māla un jumts no siena. Viens sāns baznīcai bija pabiris ar lieliem caurumiem, un grīda parasta zeme. Viņi man uzcēla šo telti baznīcā. Kādi, kas mani apsargāja, gulēja uz matračiem pašā baznīcā, bet es teltī :). Tā sala bija tāda, kur es kā sieviete baidījos viena iet, jo pirmais teikums, ko es dzirdēju no jebkura vīrieša puses bija: ”Give me love” (Dod man mīlestību!). Bija arī tā nepatīkami, ka tad kad piektdien mēs nācām uz to baznīcu ļoti vēlu, mēs apstājāmies un runājām, un tad ieraudzījām zem kājām noliktu izkaltētu suņa galvaskausu. Kādam nebija paticis, ka baltais cilvēks ir ieradies salā un vienkārši gribēja ar savām burvestībām nolādēt. Un tad es pirmo reizi izjutu, kā tas ir, kad ir kāds, kas tevi ienīst. Tā ir Dieva žēlastība, ka var redzēt, kā tu ej un sludini un cilvēki atgriežas un tajā pat laikā redzēt, kā ļaunie spēki uzdarbojas.
Klusajā sestdienā (11.04.)
vietējais izglītotais mācītājs mums sarunāja laivu ar motoru un mēs vakarā devāmies uz tālu salu Siro. Ezers bija ļoti nemierīgs, bija ļoti lieli viļņi un to mazo laiviņu mētāja pa ezeru. Par laimi, mūsu laivā bija divi zvejnieki – mācītājs Džošafa un viņa brālis. Un tad viņi divatā stūrēja to laiviņu. Tas bija brauciens ticībā, to divu stundu laikā es skaitīju visas iespējamās lūgšanas, dziedāju Dievam slavas dziesmas un tad beigās man bija lūgšana: „Dievs, ja Tu varēji pašķirt ceļu Izraēla tautai cauri Nāves jūrai, tad pašķir, lūdzu, arī tagad.” Kaut kā mēs to salu sasniedzām, un kad pēc tam iegāju vietējā baznīcā es divas stundas vienkārši dziedāju Dievam, jo biju tik izbrīnīta, ka esam dzīvi un neesam noslīkuši. Kādā ziņā es tagad daudz zinu par Viktorijas ezeru, esmu sapratusi, ar ko sastopas zvejnieki. Esmu iemācījusies, kā jāstūrē laiva. Viktorijas ezers ir tik viļņains, jo tas ir liels un ar daudz salām un klinšainiem pauguriem, kur ūdens skalojas un rada bīstamas vietas. Siro sala bija kaut kas fantastisks, jo visa sala ir vienās klintīs, tur nav zāle un zeme. Tur ir tikai klints un zvejnieku ciematiņš. Visu pārtiku viņi ved no citām salām. Mājas viņiem ir no tādiem koka stabiem, sienas ir nevis no māla, bet no papirusa paklājiem. Un jumts ir no zāles, kas pārvilkta ar zvejnieka tīkliem, lai vējš neaizpūš. Tur mēs ieradāmies vēlā naktī un palikām divas dienas, sestdien un līdz svētdienas vakaram.
Svētdien (12.04.)
noturējām tur Lieldienu dievkalpojumu. Un svētdienas vakarā diezgan sliktā laikā devāmies atpakaļ. Bet bija sajūta, ka Dievs mūs sargā un ezers ir mierīgāks. Man patika, ka Siro salā, bija ļoti stipri uzcelta vietējā baznīca, no ārpuses ar koka stabiem, papirusiem. Tā vietējā draudze un baznīca atrodas nedaudz nostāk no pārējiem iedzīvotājiem, bet viņi katru vakaru iet pie tiem cilvēkiem centrā un notur tādas kā publiskas aizlūgšanas un runā uz zvejniekiem. Viņi ir nopirkuši labus mikrofonus un aparatūru, bija prieks par vietējo draudzi.
Bija interesanta vieta uz salas - tāda liela akmeņaina telpa (ala) zem zemes, tas ir zem ūdens līmeņa, un ūdens skalojas tam apkārt. Tur mēs arī ielīdām. To alu aizņem vietējie kristieši, lai lūgtu. Pati sala ir maziņa un cilvēku daudz, un kristiešiem pietrūkst brīvas vietas, kur iet un lūgt, un tad viņi izmanto šādas alas.
Pirmdien (13.04.)
mēs bijām jau citā salā, kas bija liels kontrasts Siro salai, jo Sagiti ir ļoti līdzena un auglīga sala. Bija lijis daudz lietus, un kad pa turieni staigāju, man likās, esmu kādā apsolītajā zemē. Tur bija ļoti lieli banāni, kukurūza, kasala, ananāsi, viss pārspīlēti liels. Tomēr tajā pašā laikā arī tur cilvēki dzīvo lielā nabadzībā. Mēs tur braucām ar vietējo izglītoto mācītāju apciemot citas draudzes. Kamēr tā vietējā draudze gatavojās mūs uzņemt, mēs ar Džošafu nolēmām izstaigāt salu un apskatīt, lai redzētu to vidi un lai vieglāk būtu runāt uz cilvēkiem. Kamēr staigājām, tikmēr teicām, ka tam izglītotajam mācītājam, kuru paņēmām līdzi; ir jāsāk runāt. Bet 3 stundu laikā vietējie kristieši nebija pat sanākuši kopā un nebija ļāvuši mācītājam runāt. Un tad nu mēs teicām, ja nu viņi tā neciena vietējos mācītājus, tad kāpēc lai baltais cilvēks uz viņiem runātu. Tā bija vieta, kur mēs nesludinājuši aizbraucām prom. Kamēr mēs staigājām pa salu, tikmēr mēs satikām vietējos cilvēkus un parunājām. Bet uz vietējo draudzi nerunājām.
Otrdien (14.04.)
mēs braucām mājās uz sauszemi. Mājupceļs bija interesants, jo nebija tādas laivas, ar kuru varētu pa taisno aizbraukt uz mūsu mājām sauszemē. Tad mēs ar kādu laivu aizbraucām līdz Kenijai un no Kenijas ņēmām citu laivu, ar kuru braucām līdz mājvietas ostai, lai tālāk sasniegtu mājas. Kopumā tās bija kādas 10 stundas uz ūdens, bija karsts un es ļoti noguru. Un man bija arī bail, jo Kenijā kāds var nākt un man prasīt pasi. Bet man nav vajadzīgs, lai viņi iespiež zīmogu, ka esmu bijusi Kenijā, jo pēc tam man var būt problēmas ar uzturēšanās atļauju Ugandā. Tad nu mēs lavierējām, lai vietējie policisti man nenāktu klāt. Tā bija Dieva žēlastība, ka neviens nenāca un nejautāja. Džošafa satika sev pazīstamus cilvēkus un pie viņiem pavadījām kādu laiku.
Trešdien (15.04.)
visu dienu mēs atpūtāmies, jo nogurums bija ļoti liels. Bet garīgi salas ļoti daudz deva. Mēs pirms devāmies uz salām lūdzām un gavējām, lai ļaunie gari salās mūs neaiztiek. Tad tagad es saprotu, ka mēs arī lūdzām un gavējām par ticību, lai tajā mazajā laiviņā braucot par ezeru, mēs izdzīvotu. Bez ticības tur nevar. Es arī redzu, ka nākamgad, kad kādi latvieši brauks, ir jābrauc uz tām salām. Vietējās draudzes tur ir un ir aktīvas, bet viņām ir nepieciešams stiprinājums un iedrošinājums.
Šobrīd es esmu
iztērējusi pilnīgi visu izņemto naudu, jo uz salām dzīvošana bija dārga. Rītdien braukšu uz pilsētu izņemt naudiņu. Paldies tiem cilvēkiem, kuri ir ziedojuši. Un šonedēļ ir sākusies vietējā Bībeles skola, kas ir katru dienu no 13:00 līdz 18:00. Es baroju vietējos mācītājus un gādāju viņiem pārtiku, jo viņi nevar izbraukāt uz mājām. Un tad es dodu naudiņu un mēs kopā ēdam.
Paldies arī par aizlūgšanām, kamēr bijām salās, Džošafa ģimenei viss bija kārtībā.
Nākamā nedēļā turpināsies Bībeles skola un no rīta mēs iesim pa mājām. Šajā ciematā, kurā dzīvoju, cilvēki ir smagi. Piemēram, vakar mācītājs Džošafa gāja pirkt benzīnu mocim, te pārdod to vienkārši pudelēs. Bet cilvēki viņam pārdeva ūdeni, kam piejauktas tējas lapas krāsai. Un protams, mocis tagad ir jāremontē. Tie cilvēki sevi sauc par kristiešiem, bet ir gatavi benzīna vietā pārdot ūdeni. Tur ir vēl daudz darba pie viņiem un daudz uz viņiem jārunā. Jo cilvēki grib saukt sevi par kristiešiem, bet vēl mazās lietās nav uzticami un tas bojā viņiem pašiem dzīvi.
Šorīt mums bija plānošana un mēs izplānojām apmēram līdz jūnija pirmajai nedēļai, ko es darīšu. Tad nākamreiz es par to pastāstīšu.
Tagad man ir jāēd un jāiet atpakaļ uz Bībeles skolu, jo te ir kāds gabaliņš, ko iet. Bībeles skolu vada amerikāņi un viņi ļoti diktē un ievēro laiku :)
ceturtdiena, 2009. gada 16. aprīlis
ceturtdiena, 2009. gada 9. aprīlis
AIJA SLUDINA VIKTORIJAS EZERA SALĀS
Andas Mežiņas saruna ar Aiju Dzeni 08.04.2009. ap plkst.11:00
(Šobrīd esmu uz salas
Viktorijas ezerā ar mācītāju Džošafu, kur man apkārt ir sanākuši mazie bērni un pieaugušie gaida, kad iešu runāties, jo baltie cilvēki te praktiski neparādās.)
Nedēļa (no 30.03. līdz 05.04.) pagāja, vairāk vai mazāk gatavojoties šim braucienam uz Viktorijas ezera salām. Mēs pagājušajā nedēļā apmeklējām slimnīcas. Vienkārši tāpat, lai aizbrauktu pie cilvēkiem, kuri ir slimnīcā un runātos, pasludinātu viņiem Dieva Vārdu un aizlūgtu. Vedām arī kādus bērnus uz slimnīcu. Bet pēc pēdējās reizes es sapratu, ka vairāk uz slimnīcu bērnus nevedīšu. Jo dakterim nav visa vajadzīgā aparatūra. Viens bērns bija slims ar malāriju un viņi noteica ļoti augstu malārijas līmeni asinīs un iespricēja bērnam hinīnu. Vakarā es redzēju, ko tas nozīmē - bērnam bija pārāk ātra sirdsdarbība. Un mēs visu nakti lūdzām, lai tas bērns izdzīvo. Kaut kā te ārsti neuzņemas atbildību par to, ko viņi ārstē. Tā ir liela atšķirība un es varu tikai pateikties Dievam par Latvijas ārstiem, kas daudz maz uzņemas atbildību. Un ja arī kāds nomirst, ārsts saprot, ka var būt arī viņš ir vainīgs. Slimnīcā mēs iepriekš bijām apciemojuši un aizlūguši par kādu musulmaņu sievieti, kura bija slima ar AIDS un atvesta uz slimnīcu nomirt. Tad kad mēs tagad viņu apciemojām, bijām priecīgi redzēt, ka viņa jau runāja ar mums un viņai ir palicis labāk. Viņa teica, ka ir gatava pieņemt Jēzu, un mēs aizlūdzām par viņu. Prieks redzēt, ka Dievs atbild uz lūgšanām.
Slimnīcā esmu iemācījusies vienkārši iet un stāstīt par Jēzu, jo cilvēkiem ir jāredz, ka Jēzum pieder vara dziedināt. Un kad šī sieviete redzēja, ka Jēzus viņu ir dziedinājis, viņa bija gatava pieņemt Jēzu par savu Glābēju.
Pagājušajā nedēļā
es arī daudz lasīju vietējās grāmatas un mācījos par lūgšanu. Kā tas ir, nešaubīties - ka Dievs dzird lūgšanas. Sieviete ar malārijas slimo bērniņu bija apliecinājums tam - naktī mēs lūdzām, bet nākamajā rītā meitenīte smaidīja un priecājās, spēlējās un ēda. Nedēļas laikā bija daudz pārdomu par lūgšanu un Svētā Gara spēku.
Iepriekšējā vēstulē (sarunā) pieminētais bērniņš, kam bija gan galvas ādas slimība, gan malārija, jūtas labāk. Kad mēs apciemojām kādā dienā bērniņu, viņam galviņa jau bija gandrīz sadzijusi. Mammai kārtīgu izstāstīju, kā bērniņš ir ārstējams un cerams, ka atbraucot no salām, viņš jau būs vesels.
Esmu piedzīvojusi arī garīgas cīņas, tajā naktī, kad atbraucām no slimnīcas ar bērnu, kuram slimnīcā tika iešpricēts hinīns. Pēkšņi arī citi bērni sāka ne no kā vemt. Sajutu, kā tas ir, kad ļaunie gari uzbrūk cilvēkiem; to var sajust fiziski, ka tas ir ļauns gars, kas nāk ārā no bērna.
Iepriekš, kad vēl bija pārējā komanda latviešu, mēs nopirkām un atstājām motociklu, bet pagājušajā nedēļā tas saplīsa. Un veselu dienu mēs to remontējām kādā citā pilsētā. Vēl mēs braukājām pa kādām vietējām draudzēm, kurās bija problēmas ar draudzes atšķelšanos no mācītāja. Mēģinājām runāt ar draudzes cilvēkiem, lai lasa, ko saka Dieva Vārds. Runājām un meklējām, kur ir tā problēma, kāpēc viņi viens pret otru tā rīkojas.
Piektdien un sestdien (03.04.-04.04.)
mēs gavējām un lūdzām pirms šī brauciena uz salām. Āfrikā viņi gavē, nedzerot pat ūdeni. Es tā domāju — labi, Dievs, ja Tu esi mani atvedis uz Āfriku, tad man ir jādara, kā viņi. Un tiešām to piektdienu es varēju mierīgi nedzert ūdeni līdz kādiem 18:00 vakarā. Mēs gavējām, lūdzām, lasījām Bībeli. Sākot no ceturtdienas vakara līdz sestdienas vēlam vakaram, tā bija iešana dziļumā. Es arī nezinu, kāpēc mēs latvieši, kad gavējam, dzeram ūdeni. Kaut kā šeit izrādās var iztikt bez tā. Ir garīgs spēks un Dievs to lieto.
Aizvadītajā nedēļā
mēs gājām arī no mājas uz māju, kur bija arī kāds dzērājs, kurš pieņēma Jēzu par savu glābēju. Viņš teica, ka atstās vecos draugus un ies uz Baznīcu. Svētdien (05.04.) es biju vienā draudzē, kur runāju dievkalpojumā, un vakarā bija sanākšana vietējām sievietēm. Runājām par ģimeni, attiecību veidošanu ar bērniem. Svētdienas vakarā pie manis atbrauca Aurora (amerikāņu misionāre) un tad pirmdien (06.04.) mēs devāmies uz šo pusi, uz salām. Visu šo nedēļu līdz pat nākamai piektdienai, es pavadīšu šeit. Es biju diezgan nobijusies, kā šeit būs. Iepriekšējā reizē, kad mēs vienkārši braucām aplūkot salas, es sajutu te spēcīgu kultu spēku. Salas ir interesantas ar to, ka tās pārsvarā nav tālu no krasta (kādus 3-4km no sauszemes). Salās dzīvo pārsvarā zvejnieki un viņiem ir tā, ka bieži kaut kur sauszemē dzīvo viena sieva, bet uz salām ir cita ģimene. Uz salām cilvēki pārsvarā atbrauc nabadzības dzīti vai arī viņi kaut ko ir izdarījuši sauszemē, kur viņiem draudēts nogalināt. Tad viņi pārceļas uz salām meklējot patvērumu. Un tāpēc te ir tāda garīgi smaga vide.
Tas ko mēs šeit darām ir, ka no rīta puses mēs ejam no mājas uz māju stāstīt cilvēkiem par Jēzu. Vakaros mēs sapulcējamies vietējās baznīcās un runājam uz vietējām draudzēm. No rīta staigājot no mājas uz māju, lielākā problēma, ar ko mēs sastopamies ir, ka pārsvarā vīrieši ir zvejnieki. Viņi ir atbraukuši šeit un it kā pelna naudu, bet viņi iztērē to kaut kur vieglprātīgi vai nodzer. Strādā un dzer, dzīvei nav nekādas jēgas un cerības. Daudz iznāk runāt uz tādiem vīriem, kuri jau dienas vidū ir apdzērušies. Vakarā savukārt, runājot ar vietējiem kristiešiem, ir daudzi, kuri nodarbojas ar burvestībām. Un vietējie kristieši redz visādas vīzijas, viens ir bijis debesīs u.c. Mēs tad mācām viņiem, ka viens ir vīzijas; otrs — ko saka Svētie Raksti. Ir jāskatās un jāsalīdzina, ko saka Bībele. Dīvainas tās tautas ir garīgā ziņā, atšķirīgas no tām, kas ir sauszemē.
Mēs šeit ieradāmies ar tādām lielām laivām, kas ved kādus 30 cilvēkus. Bet šodien no viena līcīša uz otru mēs izmantojam vienu mazu laiviņu pārbraucienam. Es visu ceļu ļoti cītīgi smēlu ūdeni ārā no laivas, jo tā bija uz grimšanas robežas. Bet viņi te tā dzīvo. Tas, ko esmu sapratusi šajās salās no zvejniekiem ir, kāpēc Jēzus par pirmajiem mācekļiem izvēlējās tieši zvejniekus. Viņi zvejo naktīs, gan ar tīkliem, gan ar āķiem. Zvejniekiem ir jābūt ļoti mērķtiecīgiem cilvēkiem un ļoti drosmīgiem. Viņi nedrīkst baidīties ne no lietus, ne krokodiliem, ne no nīlzirgiem, ne no čūskām, kas ir pa pilnam šajā ezerā. Viņiem ir jābūt ļoti bezbailīgiem. Tas ir kaut kas tāds, kas atver acis. Šeit realitātē viņi joprojām dzīvo, kā dzīvoja Jēzus laikā, ļoti primitīvi. Tad, kad runā uz zvejniekiem, tad to, kas ir Bībelē saistīts ar zveju, viņi uztver pavisam citādāk. Liela daļa no mācītājiem arī ir zvejnieki.
Bija ļoti labi, ka pirmdien un otrdien (06.04.-07.04.), mēs te bijām kopā ar Auroru un viņas vietējo puisi Abrahāmu. Mēs atbraucām kā komanda, nevis kā viens misionārs. Tagad viņi devās atpakaļ uz savām draudzēm, bet tas ļauj vieglāk iejusties salās.
Man joprojām ir daudz pārdomu par lūgšanu. Reizēm ir tā, ka tu lūdz, tu liecies tāds maziņš, un sātans pienes visādus nelabumus, ko esi darījis. Bet patiesībā jau Dievs dzird katru lūgšanu un Viņš ir gatavs atbildēt. Tikai jautājums, vai mēs tiešām ticībā no Viņa to sagaidām.
Uz salām dzīvošana ir daudz dārgāka, man māsa reizi mēnesī pārskaita naudu, un tad es visu mēnesi staigāju ar to lielo naudu, kamēr tā izbeidzas. Šonedēļ mācītājs Džošafa visu nedēļu ir kopā ar mani, viņam mājās ir 11 bērni, 4 viņa paši un 7 bāreņi, kas pie viņa dzīvo un kurus uztur. Tas nozīmē — kamēr mēs esam salās, mums ir jāmaksā pašiem par savu uzturu, un es arī atstāju kādu naudiņu viņa sievai, jo, ja viņš ir ar mani, viņš nevar strādāt mājās un nopelnīt.
Mācītāji ir spiesti ko darīt papildus, jo draudzēs ir problēmas ar desmito tiesu. Cilvēki to nedod. Viņiem ir liela skaudība, un patmīlība ir viņus sasaistījusi. Cilvēks tiek nogalināts vienkārši tāpēc, ka ir bagāts. Pārējie aiz skaudības to izdara. Bieži draudzes locekļi nāk pie mācītājiem un lūdz naudu, bet mācītājiem papildus tam, ko viņi dara draudzēs, ir jāstrādā. Lielākā daļa mācītāju ir zvejnieki vai lauksaimnieki. Bet domājot par Džošafu, es mēģināšu runāt ar Arti Druvieti, jo viņš ir patiess Dieva vīrs un viņam nav laika būt mājās un strādāt lauku darbus. Un es domāju, ka mēs, latvieši, varbūt varam viņu kā atbalstīt regulāri ar kādu naudu. Es biju arī Džošafa draudzē un mēs apspriedām kādus veidus, kā varētu draudzi attīstīt. Ja mēs varētu aizsūtīt viņiem kādu naudiņu iesākumā, lai viņi var iestādīt arbūzus… Jo viņiem neiznāk naudas pesticīdiem, te ir visādi kukaiņi un termīti, citādi ražas nebūs. Es rēķināju, ka ar nelielu naudas atbalstu, apmēram Ls 200, viņi varētu nopelnīt ap Ls 1000. Tādā veidā draudze varētu arī palīdzēt savam mācītājam. Tas būtu kā starta kapitāls. Un ja vienai draudzei tas izdosies, citas draudzes varēs tai sekot.
Ļoti interesanti, ka šeit salās viņiem nav tādas vietas, kur mazgāties. Viņi visi gaida tumsu un visi pa pliko tad iet mazgāties ezerā. Un brīnās, ka ir visādas laulības pārkāpšanas. Mēs paši sagaidījām kārtīgu tumsu un tad norobežojām vienu vietu, kur teicām — te neviens nedrīkst nākt. Un aiz krūmiņiem gājām mazgāties. Higiēna te ir ļoti atkarīga no izglītības līmeņa, ir kas par sevi rūpējas, bet ir arī visādi cilvēki. Tomēr viņi māk arī no vietējiem līdzekļiem izvārīt ko ziepēm līdzīgu.
Tuvojas Lieldienas, es pati tās gaidu, vietējie it kā paši zina, ka ir Lieldienas, bet nekāds savādāks ritms viņiem nav. Kad būšu svinējusi kopā Lieldienas, tad varēšu pastāstīt, kā viņi to piemin.
Aizlūgšanu vajadzības:
* Lai Dievs dod vārdus, ko teikt. Salās iznāk daudz runāt uz cilvēkiem un viņi ko gaida.
* Lai Dievs apsargā visus tos bērnus, kuri ir palikuši mājās sauszemē, lai ļaunie garie, neuzbrūk un ir Dieva apsardzība.
* Lai Dievs dod gudrību par Džošafu, kā mēs latvieši varam viņu atbalstīt tādā ļoti veselīgā veidā un palīdzēt atsperties draudzei.
* Lai pasargā mani no visādiem zagļiem un ļauniem cilvēkiem salās. Viņi gan rūpējas par mani, jo visu laiku man līdzi ir 2 vīrieši un arī naktīs neļauj nekur iet. Bet lūdzu arī pēc Dieva apsardzības.
(Šobrīd esmu uz salas
Viktorijas ezerā ar mācītāju Džošafu, kur man apkārt ir sanākuši mazie bērni un pieaugušie gaida, kad iešu runāties, jo baltie cilvēki te praktiski neparādās.)
Nedēļa (no 30.03. līdz 05.04.) pagāja, vairāk vai mazāk gatavojoties šim braucienam uz Viktorijas ezera salām. Mēs pagājušajā nedēļā apmeklējām slimnīcas. Vienkārši tāpat, lai aizbrauktu pie cilvēkiem, kuri ir slimnīcā un runātos, pasludinātu viņiem Dieva Vārdu un aizlūgtu. Vedām arī kādus bērnus uz slimnīcu. Bet pēc pēdējās reizes es sapratu, ka vairāk uz slimnīcu bērnus nevedīšu. Jo dakterim nav visa vajadzīgā aparatūra. Viens bērns bija slims ar malāriju un viņi noteica ļoti augstu malārijas līmeni asinīs un iespricēja bērnam hinīnu. Vakarā es redzēju, ko tas nozīmē - bērnam bija pārāk ātra sirdsdarbība. Un mēs visu nakti lūdzām, lai tas bērns izdzīvo. Kaut kā te ārsti neuzņemas atbildību par to, ko viņi ārstē. Tā ir liela atšķirība un es varu tikai pateikties Dievam par Latvijas ārstiem, kas daudz maz uzņemas atbildību. Un ja arī kāds nomirst, ārsts saprot, ka var būt arī viņš ir vainīgs. Slimnīcā mēs iepriekš bijām apciemojuši un aizlūguši par kādu musulmaņu sievieti, kura bija slima ar AIDS un atvesta uz slimnīcu nomirt. Tad kad mēs tagad viņu apciemojām, bijām priecīgi redzēt, ka viņa jau runāja ar mums un viņai ir palicis labāk. Viņa teica, ka ir gatava pieņemt Jēzu, un mēs aizlūdzām par viņu. Prieks redzēt, ka Dievs atbild uz lūgšanām.
Slimnīcā esmu iemācījusies vienkārši iet un stāstīt par Jēzu, jo cilvēkiem ir jāredz, ka Jēzum pieder vara dziedināt. Un kad šī sieviete redzēja, ka Jēzus viņu ir dziedinājis, viņa bija gatava pieņemt Jēzu par savu Glābēju.
Pagājušajā nedēļā
es arī daudz lasīju vietējās grāmatas un mācījos par lūgšanu. Kā tas ir, nešaubīties - ka Dievs dzird lūgšanas. Sieviete ar malārijas slimo bērniņu bija apliecinājums tam - naktī mēs lūdzām, bet nākamajā rītā meitenīte smaidīja un priecājās, spēlējās un ēda. Nedēļas laikā bija daudz pārdomu par lūgšanu un Svētā Gara spēku.
Iepriekšējā vēstulē (sarunā) pieminētais bērniņš, kam bija gan galvas ādas slimība, gan malārija, jūtas labāk. Kad mēs apciemojām kādā dienā bērniņu, viņam galviņa jau bija gandrīz sadzijusi. Mammai kārtīgu izstāstīju, kā bērniņš ir ārstējams un cerams, ka atbraucot no salām, viņš jau būs vesels.
Esmu piedzīvojusi arī garīgas cīņas, tajā naktī, kad atbraucām no slimnīcas ar bērnu, kuram slimnīcā tika iešpricēts hinīns. Pēkšņi arī citi bērni sāka ne no kā vemt. Sajutu, kā tas ir, kad ļaunie gari uzbrūk cilvēkiem; to var sajust fiziski, ka tas ir ļauns gars, kas nāk ārā no bērna.
Iepriekš, kad vēl bija pārējā komanda latviešu, mēs nopirkām un atstājām motociklu, bet pagājušajā nedēļā tas saplīsa. Un veselu dienu mēs to remontējām kādā citā pilsētā. Vēl mēs braukājām pa kādām vietējām draudzēm, kurās bija problēmas ar draudzes atšķelšanos no mācītāja. Mēģinājām runāt ar draudzes cilvēkiem, lai lasa, ko saka Dieva Vārds. Runājām un meklējām, kur ir tā problēma, kāpēc viņi viens pret otru tā rīkojas.
Piektdien un sestdien (03.04.-04.04.)
mēs gavējām un lūdzām pirms šī brauciena uz salām. Āfrikā viņi gavē, nedzerot pat ūdeni. Es tā domāju — labi, Dievs, ja Tu esi mani atvedis uz Āfriku, tad man ir jādara, kā viņi. Un tiešām to piektdienu es varēju mierīgi nedzert ūdeni līdz kādiem 18:00 vakarā. Mēs gavējām, lūdzām, lasījām Bībeli. Sākot no ceturtdienas vakara līdz sestdienas vēlam vakaram, tā bija iešana dziļumā. Es arī nezinu, kāpēc mēs latvieši, kad gavējam, dzeram ūdeni. Kaut kā šeit izrādās var iztikt bez tā. Ir garīgs spēks un Dievs to lieto.
Aizvadītajā nedēļā
mēs gājām arī no mājas uz māju, kur bija arī kāds dzērājs, kurš pieņēma Jēzu par savu glābēju. Viņš teica, ka atstās vecos draugus un ies uz Baznīcu. Svētdien (05.04.) es biju vienā draudzē, kur runāju dievkalpojumā, un vakarā bija sanākšana vietējām sievietēm. Runājām par ģimeni, attiecību veidošanu ar bērniem. Svētdienas vakarā pie manis atbrauca Aurora (amerikāņu misionāre) un tad pirmdien (06.04.) mēs devāmies uz šo pusi, uz salām. Visu šo nedēļu līdz pat nākamai piektdienai, es pavadīšu šeit. Es biju diezgan nobijusies, kā šeit būs. Iepriekšējā reizē, kad mēs vienkārši braucām aplūkot salas, es sajutu te spēcīgu kultu spēku. Salas ir interesantas ar to, ka tās pārsvarā nav tālu no krasta (kādus 3-4km no sauszemes). Salās dzīvo pārsvarā zvejnieki un viņiem ir tā, ka bieži kaut kur sauszemē dzīvo viena sieva, bet uz salām ir cita ģimene. Uz salām cilvēki pārsvarā atbrauc nabadzības dzīti vai arī viņi kaut ko ir izdarījuši sauszemē, kur viņiem draudēts nogalināt. Tad viņi pārceļas uz salām meklējot patvērumu. Un tāpēc te ir tāda garīgi smaga vide.
Tas ko mēs šeit darām ir, ka no rīta puses mēs ejam no mājas uz māju stāstīt cilvēkiem par Jēzu. Vakaros mēs sapulcējamies vietējās baznīcās un runājam uz vietējām draudzēm. No rīta staigājot no mājas uz māju, lielākā problēma, ar ko mēs sastopamies ir, ka pārsvarā vīrieši ir zvejnieki. Viņi ir atbraukuši šeit un it kā pelna naudu, bet viņi iztērē to kaut kur vieglprātīgi vai nodzer. Strādā un dzer, dzīvei nav nekādas jēgas un cerības. Daudz iznāk runāt uz tādiem vīriem, kuri jau dienas vidū ir apdzērušies. Vakarā savukārt, runājot ar vietējiem kristiešiem, ir daudzi, kuri nodarbojas ar burvestībām. Un vietējie kristieši redz visādas vīzijas, viens ir bijis debesīs u.c. Mēs tad mācām viņiem, ka viens ir vīzijas; otrs — ko saka Svētie Raksti. Ir jāskatās un jāsalīdzina, ko saka Bībele. Dīvainas tās tautas ir garīgā ziņā, atšķirīgas no tām, kas ir sauszemē.
Mēs šeit ieradāmies ar tādām lielām laivām, kas ved kādus 30 cilvēkus. Bet šodien no viena līcīša uz otru mēs izmantojam vienu mazu laiviņu pārbraucienam. Es visu ceļu ļoti cītīgi smēlu ūdeni ārā no laivas, jo tā bija uz grimšanas robežas. Bet viņi te tā dzīvo. Tas, ko esmu sapratusi šajās salās no zvejniekiem ir, kāpēc Jēzus par pirmajiem mācekļiem izvēlējās tieši zvejniekus. Viņi zvejo naktīs, gan ar tīkliem, gan ar āķiem. Zvejniekiem ir jābūt ļoti mērķtiecīgiem cilvēkiem un ļoti drosmīgiem. Viņi nedrīkst baidīties ne no lietus, ne krokodiliem, ne no nīlzirgiem, ne no čūskām, kas ir pa pilnam šajā ezerā. Viņiem ir jābūt ļoti bezbailīgiem. Tas ir kaut kas tāds, kas atver acis. Šeit realitātē viņi joprojām dzīvo, kā dzīvoja Jēzus laikā, ļoti primitīvi. Tad, kad runā uz zvejniekiem, tad to, kas ir Bībelē saistīts ar zveju, viņi uztver pavisam citādāk. Liela daļa no mācītājiem arī ir zvejnieki.
Bija ļoti labi, ka pirmdien un otrdien (06.04.-07.04.), mēs te bijām kopā ar Auroru un viņas vietējo puisi Abrahāmu. Mēs atbraucām kā komanda, nevis kā viens misionārs. Tagad viņi devās atpakaļ uz savām draudzēm, bet tas ļauj vieglāk iejusties salās.
Man joprojām ir daudz pārdomu par lūgšanu. Reizēm ir tā, ka tu lūdz, tu liecies tāds maziņš, un sātans pienes visādus nelabumus, ko esi darījis. Bet patiesībā jau Dievs dzird katru lūgšanu un Viņš ir gatavs atbildēt. Tikai jautājums, vai mēs tiešām ticībā no Viņa to sagaidām.
Uz salām dzīvošana ir daudz dārgāka, man māsa reizi mēnesī pārskaita naudu, un tad es visu mēnesi staigāju ar to lielo naudu, kamēr tā izbeidzas. Šonedēļ mācītājs Džošafa visu nedēļu ir kopā ar mani, viņam mājās ir 11 bērni, 4 viņa paši un 7 bāreņi, kas pie viņa dzīvo un kurus uztur. Tas nozīmē — kamēr mēs esam salās, mums ir jāmaksā pašiem par savu uzturu, un es arī atstāju kādu naudiņu viņa sievai, jo, ja viņš ir ar mani, viņš nevar strādāt mājās un nopelnīt.
Mācītāji ir spiesti ko darīt papildus, jo draudzēs ir problēmas ar desmito tiesu. Cilvēki to nedod. Viņiem ir liela skaudība, un patmīlība ir viņus sasaistījusi. Cilvēks tiek nogalināts vienkārši tāpēc, ka ir bagāts. Pārējie aiz skaudības to izdara. Bieži draudzes locekļi nāk pie mācītājiem un lūdz naudu, bet mācītājiem papildus tam, ko viņi dara draudzēs, ir jāstrādā. Lielākā daļa mācītāju ir zvejnieki vai lauksaimnieki. Bet domājot par Džošafu, es mēģināšu runāt ar Arti Druvieti, jo viņš ir patiess Dieva vīrs un viņam nav laika būt mājās un strādāt lauku darbus. Un es domāju, ka mēs, latvieši, varbūt varam viņu kā atbalstīt regulāri ar kādu naudu. Es biju arī Džošafa draudzē un mēs apspriedām kādus veidus, kā varētu draudzi attīstīt. Ja mēs varētu aizsūtīt viņiem kādu naudiņu iesākumā, lai viņi var iestādīt arbūzus… Jo viņiem neiznāk naudas pesticīdiem, te ir visādi kukaiņi un termīti, citādi ražas nebūs. Es rēķināju, ka ar nelielu naudas atbalstu, apmēram Ls 200, viņi varētu nopelnīt ap Ls 1000. Tādā veidā draudze varētu arī palīdzēt savam mācītājam. Tas būtu kā starta kapitāls. Un ja vienai draudzei tas izdosies, citas draudzes varēs tai sekot.
Ļoti interesanti, ka šeit salās viņiem nav tādas vietas, kur mazgāties. Viņi visi gaida tumsu un visi pa pliko tad iet mazgāties ezerā. Un brīnās, ka ir visādas laulības pārkāpšanas. Mēs paši sagaidījām kārtīgu tumsu un tad norobežojām vienu vietu, kur teicām — te neviens nedrīkst nākt. Un aiz krūmiņiem gājām mazgāties. Higiēna te ir ļoti atkarīga no izglītības līmeņa, ir kas par sevi rūpējas, bet ir arī visādi cilvēki. Tomēr viņi māk arī no vietējiem līdzekļiem izvārīt ko ziepēm līdzīgu.
Tuvojas Lieldienas, es pati tās gaidu, vietējie it kā paši zina, ka ir Lieldienas, bet nekāds savādāks ritms viņiem nav. Kad būšu svinējusi kopā Lieldienas, tad varēšu pastāstīt, kā viņi to piemin.
Aizlūgšanu vajadzības:
* Lai Dievs dod vārdus, ko teikt. Salās iznāk daudz runāt uz cilvēkiem un viņi ko gaida.
* Lai Dievs apsargā visus tos bērnus, kuri ir palikuši mājās sauszemē, lai ļaunie garie, neuzbrūk un ir Dieva apsardzība.
* Lai Dievs dod gudrību par Džošafu, kā mēs latvieši varam viņu atbalstīt tādā ļoti veselīgā veidā un palīdzēt atsperties draudzei.
* Lai pasargā mani no visādiem zagļiem un ļauniem cilvēkiem salās. Viņi gan rūpējas par mani, jo visu laiku man līdzi ir 2 vīrieši un arī naktīs neļauj nekur iet. Bet lūdzu arī pēc Dieva apsardzības.
pirmdiena, 2009. gada 30. marts
DIEVS MANI MĀCA LŪGT...
No Andas Mežiņas sarunas ar Aiju 28.03.2009. ap plkst.13:00
„Šobrīd esmu pie vietējā mācītāja, kurš šajā apgabalā ir uzsācis tādas kā mājas draudzes. Mēs taisījāmies ēst pusdienas...
Sieviešu konference, par kuru stāstīju pagājušajā sarunā un kas notika 19.-21.03., bija ļoti laba, es tik daudz uzzināju par afrikāņu sievietēm, par viņu kultūru; par to, ko viņas dara. Izrunājām daudz lietas, kā tas ir, ka sieviete ir stāvoklī un viņai gribas kādus īpašus ēdienus, kāpēc viņai gribas gulēt ar vīrieti, kāpēc negribas u.c. praktiskus jautājumus viņu ikdienas dzīvē.
Svētdien (22.03.) es biju baznīcā Elimū, pēc tam mums bija diskusija ar vietējo mācītāju, sākām runāt par to, kāpēc mēs kristām mazus bērnus. Ar to misijā nākas saskarties, ka tu nāc no savas baznīcas ar savu pamatu un domāšanu, kas ir mācīta. Es neesmu nākusi mainīt viņu kultūru vai tradīcijas vai veidu, kā viņi saprot lietas no Bībeles. Vakarā man izdevās iedraudzēties ar vietējiem vīriešiem. Viņi taisa tādu kā putru no miltiem un ar alkoholu, visi sēž riņķī, un ar tādiem gariem salmiņiem viņi lēnām sūc to visu iekšā. Gāju ar viņiem runāt un stāstīju par Jēzu. Viņi bija tik laimīgi, nejutās tādi Dieva atstāti un aizmirsti, bet iedrošināju iet atpakaļ uz baznīcām un ka Jēzus ir nācis, lai viņi atgrieztos no dzeršanas. Daudz runāju ar viņiem par plānošanu, kā viņi saredz savu nākotni. Tas bija ļoti labs laiks, es gāju kopā ar vietējo mācītāju, kurš pats ar viņiem agrāk dzēra. Bet es ar šiem vīriešiem biju runājusi arī iepriekšējā reizē, kad biju Namamerā. Un tagad es jau biju viņiem draugs. Zinu, ka kaut ko Dievs dara pie viņiem, es pati nāku no ģimenes, kur tētis ir cietis no alkohola un es ar viņiem varu runāt un liecināt, kā Dievs var mainīt lietas.
Pirmdien un otrdien mēs daudz risinājām sadzīviskas problēmas vietējo mācītāju ģimenēs – par laulību, attiecībām ar sievietēm utt. Un šo sarunu rezultātā, mums vakar, piektdien, bija mācītāju sieviešu konference. Runājām par Ābrahamu un Sāru. Runājām par cīņu par kontroli ikdienā ģimenē, kur sieva kontrolē vīru u.c.. Pirmdien un otrdien mēs daudz runājām ar vīriem, un varēju sapratu, kas notiek viņu ģimenēs.
Vēl šajā dienā es apciemoju Auroru (misionāri no Amerikas), jo viņa ir ļoti slima, aizdevu viņai zāles. Un tad bija viena sieviete, kura nemāk nevienu vārdu angliski, viņa pasauca mani savās mājās. Tur bija bērniņš, kādus 3 mēnešus vecs, ar tādām lielām rētām (pušumiem) uz galvas. Kāda neārstēta slimība. Es sameklēju kādu kas var iztulkot, atnācu atpakaļ ar Maiku, kas bija mājās tai brīdī. Tas bērniņš vispār nav ārstēts, jo viņiem nav naudas. Bet viņi abi ir alkoholiķi un dzer, un viņi netiek pie naudas. Viņiem pat nebija ko ēst, atnesām pārtiku. Es viņiem neizstāstīju par Dievu, bet tad viņiem teicu, ka viņi nav to bērnu pat mazgājuši. Jo ūdens ir problēma, viņiem 2,5 km jāiet uz ezeru ar kājām, jo nav jau visiem riteņu. Vai arī tad jāmaksā kāda naudiņa tiem, kas viņiem atved to ūdeni. Viņiem mājās ir kāda ādas saslimšana, ko viņi paši ir mēģinājuši apārstēt ar vietējiem līdzekļiem. Un tā slimība ir arī no nemazgāšanās. Tad nu mēs viņus audzinām, pārbaudu katru dienu, vai viņiem ir ūdens. Vismaz tagad tos bērnus mazgā. Ar bērniņu ir tā, ka mēs sapratām, ka tur ir vajadzīga slimnīca. Atvedām uz slimnīcu un izrādās, ka bez tā, kas viņam ir, viņam ir arī malārija un galvas ādas slimība. Un noņēmām arī sievietei analīzes, un izrādās viņai ir arī sifiliss. Tā kā viņa zīda to bērniņu ar krūti, jo nekā cita nav ko iedot, tad mazajam tas arī ir. Bet par cik tie vecāki nemaz neprot rūpēties, tad tā ārstēšana ir interesanta. Mamma trīs reizes dienā nāk uz tām mājām, kur es dzīvoju un tad es esmu tā, kas dod mazajam malārijas tabletes kopā ar antibiotiku sīrupu. Apmazgāju arī viņam galvu. Un tas tā interesanti izskatās, ka mācu viņai rūpēties par bērnu.
Trešdien es pavadīju laiku pie mācītāja Džošafa, mēs ar latviešu komandu viņu iesaucām par „garo brāli”, es biju pie viņa ģimenes un mēs runājām par mazajām grupām, par manu vīziju un misiju, runājām, ka es varbūt varētu viņam braukt līdzi un mācīties apmācīt mācītājus, jo viņš ir pēc izglītības Bībeles skolotājs, kurš ir mācīts, lai apmācītu citus. Mums ir līdzīgs tas aicinājums un redzējums. Un viņš ir ļoti priecīgs. Es viņam prasīju, kāpēc viņš pavada ar mani tik daudz laika un viņš teica, ka redz manu vīziju un kā skolotājs grib mani atbalstīt un vest pareizajā virzienā. Ir daudzas lietas, ko es nemāku vēl darīt; bet kur Dievs vienkārši noliek kādā situācijā. Viesojoties pie viņa, bija arī kādi tuvējie kaimiņi uzzinājuši, ka viņa mājā ir baltais cilvēks. Un atnāca sveicināties un sāku stāstīt, kāpēc esmu šeit. Un divi cilvēki, kas bija atkrituši no Dieva, atgriezās pie Viņa. Man tagad ir arī viens arguments, kāpēc vietējie cilvēki iet uz vietējo katoļu baznīcu, jo tur viņiem saka, ka alkohols nav nekas slikts. Un tad tie cilvēki, kas ir pieņēmuši Kristu un tikuši brīvi no alkohola, ja viņi iekrīt atpakaļ tajā, tad viņi iet uz katoļu baznīcu.
Ceturtdien mēs vedām to bērniņu pie ārsta un tad bijām pie viena vietējā skolotāja, ļoti izglītota cilvēka. Varēju brīvi ar viņu runāt angliski. Bet viņš dēļ alkohola pazaudējis darbu un pats brūvē vietējo alkoholu. Un mēs viņam liecinājām par Jēzu, ka Viņš var dot mieru un visu izmainīt.
Piektdien bija tā mācītāju sieviešu konference pie manis mājās. Aizbraucu uz pilsētu un sapirku visu pārtiku. Atnāca kādas 10 mācītāju sievas un mums bija tādas diskusijas, daudz ko mācījos no viņām. Un sarunas bija ļoti auglīgas. Viņu problēmas ir līdzīgas arī latviešu sievu problēmām, varētu arī taisīt Latvijā sievietēm un runāt gandrīz to pašuJ
Šodien, sestdien, mēs arī bijām uz ciemu Maringo, kur ir slimnīca. Sapratām, ka jāārstē arī tā bērniņa vecāki no sifilisa. Pirmdien es vedīšu tos vecākus uz slimnīcu, lai viņi saņemtu zāles un konsultāciju, kā izsargāties. Tas ir interesanti, ka tie vietējie cilvēki redz, ka es tā rūpējos par tādiem it kā pamestiem cilvēkiem, kas pat nav kristieši. Tā ir tāda liecība tai apkārtnē un tad arī tie vietējie paši sabakstās un domā, ka viņiem vajag pašiem palīdzēt viens otram. Tad viņi sāk uzdot man jautājumus, vai es nāku no Indijas? Jo es esmu sākusi mainīt ādas krāsu, no baltas esmu palikusi par brūnu. Un viņi domā, ka esmu indieteJ
Slimnīcā mēs arī gājām pie kādiem cilvēkiem aizlūgt. Satiku kādas musulmaņu sievietes, viņām bija daudz jautājumu, kā Jēzus var būt Dieva Dēls, ja Viņš piedzima no Marijas? Un mēs staigājām pa palātām. Es biju kopā ar Džošafu un es sapratu, kā viņi šeit lūdz. Es sapratu, ka es neesmu Latvijā iemācījusies lūgt lielā ticībā. Tur bija kāda sieviete ar AIDS, kas bija tikko ievesta. Viņa neko negribēja, ne ēst, ne ko citu. Viņa atbrauca, lai nomirtu. Mēs prasījām tuviniekiem, ko viņi grib, lai mēs lūdzam par viņu. Viņi teica, lai mēs lūdzam, ka uzlabojas viņas stāvoklis, lai viņa var atgriezties pie Kristus. Un pēc kāda laika šī sieviete sāka prasīt pēc ēdiena un dzert. Un tā cilvēkiem bija liela liecība. Un man pašai tā bija liela liecība, es klausījos, kā Džošafa lūdz un jutu, ka Svētais Gars arī manī kādas lietas atbrīvo, ka es varu lūgt.
Es pārsvarā esmu kopā ar vietējiem mācītājiem un zinu, ka viņi paši ir tādi Dieva vīri un stipri lūgšanās. Un esmu pieradusi paļauties uz to, ka viņi lūgs. Un tajā vakarā, kad tā mamma man atnesa to slimo bērniņu ārstēt, viņi visi atstāja mani vienu ar to māti. Tajā naktī es iemācījos šķiet tā pa īstam lūgt ticībā. Es sapratu, kā tas ir, kad lūdz; ir jālūdz ticībā un Svētais Gars dod tādu ticību, ka tiešām var lūgt un zināt, ka tā lūgšana tiks uzklausīta un tas bērns dzīvos. Šajā nedēļā es mācījos daudz lūgt un redzu vairāk garīgas lietas, un esmu sapratusi, kas notiek te ar sievietēm.
Arī šodien, kad biju slimnīcā, sievietes man uzdeva jautājumus par ģimenes plānošanu, par kontracepciju. Viņas izmanto kaut kādus ļoti kaitīgus hormonus, kurus vienreiz iešpricē. Un tas sagrauj viņu hormonus un imūnsistēmu. Viņas jautā, vai ir kādas citas metodes; slimnīcā man apsolīja iedot sarakstu ar zālēm, kādas viņi šeit izmanto un tad es studēšu un iešu uz to vietējo slimnīcu, lai runātu, kā var palīdzēt tām vietējām sievietēm ar kontracepciju. Tās sievietes, kas te izmanto to kontracepciju, te ir bez spēka, viņām bieži ir asiņošana un visādas citas blakusparādības. Un tad mēs domājam, ka es stāstīšu, kā mēs Latvijā tās lietas darām.
Viņām tā ģimenes plānošana ir pa velti, bet problēma ir neizglītotībā. Ja tām sievietēm iedod tās tabletes, viņas kaut kad aizmirst iedzert, tad viņas slēpj no vīra un nevar tās iedzert, tad paliek stāvoklī utt. Tad kad baltais cilvēks viņām māca, viņas ieklausās vairāk. Tagad es sāku arī savas farmaceites zināšanas pielietot.
Un Džošafa ir arī ļoti izglītots medicīnas jautājumos, viņš var man iztulkot un viņš zina par ko es runāju. Es esmu priecīga, ka varu būt kopā ar viņu.
Rīt es būšu baznīcā mazā vietiņā un pēc dievkalpojumā mēs runāsim ar Džošafu par mazajām grupām. Pēc aicinājuma Džosafa ir ļoti līdzīgs Artim Druvietim. Rīt mēs runāsim, kā Āfrikā attīstīt mazās grupiņas. Jo te ir arī visādas dīvainības, kas rodas no neizglītotības un tāpēc ir jābūt kādam redzējumam. Piemēram, cilvēki neiet ārā pēc 20:00, kad ir tumšs; jo kaut kādiem cilvēkiem, kaut kādi gari ir nākuši un nocirtuši galvas. Neviens nekad nav redzējis tos garus un tās galvas, bet viņi dzīvo tam ticot. Un tad es eju un stāstu, ka Jēzus ir nācis darīt mūs brīvus no bailēm.
Vēl šajā nedēļā es aizvedu divus bērniņus uz skolu, viņi tiešām šeit dzīvo badā. Jo aprīlis ir tāds tukšais mēnesis, ilgstoši nav lietus un ir sauss. Aprīlī te notiks Bībeles skola un būs iespēja mācīties, jo brauks no Kampalas Bībeles skolotāji. Ļoti daudzi mācītāji apmeklētu to Bībeles skolu, bet nav līdzekļu dalības maksai (dalības maksa ir 20 000 – kas ir 6 lati). Un tad viņi visi nāk pie manis un saka, ka viņiem nav naudas. Ja cilvēki var saziedot šajā mēnesī, tad tas būtu ļoti svētīgi. Un ir kādi mācītāji, kas brauc no tālienes, un viņi arī nāk pie manis un saka, ka viņiem nav ko ēst. Tiešām šobrīd viņiem ļoti bieži ir, ka nav ko ēst. Tas ir lietus trūkuma dēļ un dēļ baktērijas, kas iznīcina ražu. Tas ko viņi ir iestādījuši, viss ir izkaltis, un viņiem nav naudas, lai atkal nopirktu sēklas. Tā nauda, ko jūs sūtāt un ziedojat, ir svētība. Cik es bērnus neesmu aizvedusi uz skolu un cik pabarojusi un aizvedusi uz slimnīcu?! Es nezinu, kā lai pasaku visiem, paldies, kas ziedo, jo viņi ir izglābuši un palīdzējuši. Es ļoti novērtēju to palīdzību, kas nāk no Latvijas. Jo šajā brīdī, kad kādiem trūkst ēdiena, tas viņiem ir kā Dieva brīnums.
Un atkal interesanti, ka slimnīcā kāds cilvēks mani ieraudzīja un jautāja man kādas lietas un viņš piedāvāja sēklas. Un tad mēs tiksimies un runāsim, kā tās nodot tālāk cilvēkiem. Es esmu ļoti pateicīga par aizlūgšanām un naudiņu. Es arī to izjūtu ikdienā, jo visu laiku uz galda ir kasala (ēdamā sakne) un zivs. Kādreiz viņi meklē kādus augļus, bet nekas nav, jo viss ir izkaltis. Bet problēmas man ar vēderu nav, es brīnos par to, kā es ēdu. Reizēm nav karotes un es ēdu ar rokām, bet Dievs ir sargājis no visādām vēdera slimībām. Es saprotu, ka tas ir pateicoties aizlūgšanām. Jo karstums ir nežēlīgs, nav diena, kad nebūtu mazāk par 30 grādiem. Bet es zinu, ka jūs lūdzat par mani.
Es esmu sapratusi, ka viņiem vajag vēl kādus cilvēkus kā es, kam ir aicinājums braukt, dzīvot un mācīt šeit. Viņi savādāk ieklausās, kad runā baltais cilvēks. Viņi saprot, ka mēs ziedojam savu laiku un naudu, lai šeit būtu un viņi klausās. Pašam Džošafam būtu ļoti svētīgi, ja varētu viņš atbraukt uz Latviju un apmācīt misionārus. Tikai atbraucot šeit, es varu saprast to, kas man ir pietrūcis un ko neviens man nav mācījis, kas jāzina misionāram.
Aizlūgšanu vajadzības – aizlūgšana vajadzīga par Sāras bērniņu (pieminēto slimo 3 mēnešus veco bērniņu), lai Dievs dziedina no malārijas, sifilisa un ādas slimības. Un arī sievieti vārdā Sāra, ko sastapām slimnīcā un kurai ir AIDS, lai Dievs dod, ka viņa var pieņemt Kristu.”
„Šobrīd esmu pie vietējā mācītāja, kurš šajā apgabalā ir uzsācis tādas kā mājas draudzes. Mēs taisījāmies ēst pusdienas...
Sieviešu konference, par kuru stāstīju pagājušajā sarunā un kas notika 19.-21.03., bija ļoti laba, es tik daudz uzzināju par afrikāņu sievietēm, par viņu kultūru; par to, ko viņas dara. Izrunājām daudz lietas, kā tas ir, ka sieviete ir stāvoklī un viņai gribas kādus īpašus ēdienus, kāpēc viņai gribas gulēt ar vīrieti, kāpēc negribas u.c. praktiskus jautājumus viņu ikdienas dzīvē.
Svētdien (22.03.) es biju baznīcā Elimū, pēc tam mums bija diskusija ar vietējo mācītāju, sākām runāt par to, kāpēc mēs kristām mazus bērnus. Ar to misijā nākas saskarties, ka tu nāc no savas baznīcas ar savu pamatu un domāšanu, kas ir mācīta. Es neesmu nākusi mainīt viņu kultūru vai tradīcijas vai veidu, kā viņi saprot lietas no Bībeles. Vakarā man izdevās iedraudzēties ar vietējiem vīriešiem. Viņi taisa tādu kā putru no miltiem un ar alkoholu, visi sēž riņķī, un ar tādiem gariem salmiņiem viņi lēnām sūc to visu iekšā. Gāju ar viņiem runāt un stāstīju par Jēzu. Viņi bija tik laimīgi, nejutās tādi Dieva atstāti un aizmirsti, bet iedrošināju iet atpakaļ uz baznīcām un ka Jēzus ir nācis, lai viņi atgrieztos no dzeršanas. Daudz runāju ar viņiem par plānošanu, kā viņi saredz savu nākotni. Tas bija ļoti labs laiks, es gāju kopā ar vietējo mācītāju, kurš pats ar viņiem agrāk dzēra. Bet es ar šiem vīriešiem biju runājusi arī iepriekšējā reizē, kad biju Namamerā. Un tagad es jau biju viņiem draugs. Zinu, ka kaut ko Dievs dara pie viņiem, es pati nāku no ģimenes, kur tētis ir cietis no alkohola un es ar viņiem varu runāt un liecināt, kā Dievs var mainīt lietas.
Pirmdien un otrdien mēs daudz risinājām sadzīviskas problēmas vietējo mācītāju ģimenēs – par laulību, attiecībām ar sievietēm utt. Un šo sarunu rezultātā, mums vakar, piektdien, bija mācītāju sieviešu konference. Runājām par Ābrahamu un Sāru. Runājām par cīņu par kontroli ikdienā ģimenē, kur sieva kontrolē vīru u.c.. Pirmdien un otrdien mēs daudz runājām ar vīriem, un varēju sapratu, kas notiek viņu ģimenēs.
Vēl šajā dienā es apciemoju Auroru (misionāri no Amerikas), jo viņa ir ļoti slima, aizdevu viņai zāles. Un tad bija viena sieviete, kura nemāk nevienu vārdu angliski, viņa pasauca mani savās mājās. Tur bija bērniņš, kādus 3 mēnešus vecs, ar tādām lielām rētām (pušumiem) uz galvas. Kāda neārstēta slimība. Es sameklēju kādu kas var iztulkot, atnācu atpakaļ ar Maiku, kas bija mājās tai brīdī. Tas bērniņš vispār nav ārstēts, jo viņiem nav naudas. Bet viņi abi ir alkoholiķi un dzer, un viņi netiek pie naudas. Viņiem pat nebija ko ēst, atnesām pārtiku. Es viņiem neizstāstīju par Dievu, bet tad viņiem teicu, ka viņi nav to bērnu pat mazgājuši. Jo ūdens ir problēma, viņiem 2,5 km jāiet uz ezeru ar kājām, jo nav jau visiem riteņu. Vai arī tad jāmaksā kāda naudiņa tiem, kas viņiem atved to ūdeni. Viņiem mājās ir kāda ādas saslimšana, ko viņi paši ir mēģinājuši apārstēt ar vietējiem līdzekļiem. Un tā slimība ir arī no nemazgāšanās. Tad nu mēs viņus audzinām, pārbaudu katru dienu, vai viņiem ir ūdens. Vismaz tagad tos bērnus mazgā. Ar bērniņu ir tā, ka mēs sapratām, ka tur ir vajadzīga slimnīca. Atvedām uz slimnīcu un izrādās, ka bez tā, kas viņam ir, viņam ir arī malārija un galvas ādas slimība. Un noņēmām arī sievietei analīzes, un izrādās viņai ir arī sifiliss. Tā kā viņa zīda to bērniņu ar krūti, jo nekā cita nav ko iedot, tad mazajam tas arī ir. Bet par cik tie vecāki nemaz neprot rūpēties, tad tā ārstēšana ir interesanta. Mamma trīs reizes dienā nāk uz tām mājām, kur es dzīvoju un tad es esmu tā, kas dod mazajam malārijas tabletes kopā ar antibiotiku sīrupu. Apmazgāju arī viņam galvu. Un tas tā interesanti izskatās, ka mācu viņai rūpēties par bērnu.
Trešdien es pavadīju laiku pie mācītāja Džošafa, mēs ar latviešu komandu viņu iesaucām par „garo brāli”, es biju pie viņa ģimenes un mēs runājām par mazajām grupām, par manu vīziju un misiju, runājām, ka es varbūt varētu viņam braukt līdzi un mācīties apmācīt mācītājus, jo viņš ir pēc izglītības Bībeles skolotājs, kurš ir mācīts, lai apmācītu citus. Mums ir līdzīgs tas aicinājums un redzējums. Un viņš ir ļoti priecīgs. Es viņam prasīju, kāpēc viņš pavada ar mani tik daudz laika un viņš teica, ka redz manu vīziju un kā skolotājs grib mani atbalstīt un vest pareizajā virzienā. Ir daudzas lietas, ko es nemāku vēl darīt; bet kur Dievs vienkārši noliek kādā situācijā. Viesojoties pie viņa, bija arī kādi tuvējie kaimiņi uzzinājuši, ka viņa mājā ir baltais cilvēks. Un atnāca sveicināties un sāku stāstīt, kāpēc esmu šeit. Un divi cilvēki, kas bija atkrituši no Dieva, atgriezās pie Viņa. Man tagad ir arī viens arguments, kāpēc vietējie cilvēki iet uz vietējo katoļu baznīcu, jo tur viņiem saka, ka alkohols nav nekas slikts. Un tad tie cilvēki, kas ir pieņēmuši Kristu un tikuši brīvi no alkohola, ja viņi iekrīt atpakaļ tajā, tad viņi iet uz katoļu baznīcu.
Ceturtdien mēs vedām to bērniņu pie ārsta un tad bijām pie viena vietējā skolotāja, ļoti izglītota cilvēka. Varēju brīvi ar viņu runāt angliski. Bet viņš dēļ alkohola pazaudējis darbu un pats brūvē vietējo alkoholu. Un mēs viņam liecinājām par Jēzu, ka Viņš var dot mieru un visu izmainīt.
Piektdien bija tā mācītāju sieviešu konference pie manis mājās. Aizbraucu uz pilsētu un sapirku visu pārtiku. Atnāca kādas 10 mācītāju sievas un mums bija tādas diskusijas, daudz ko mācījos no viņām. Un sarunas bija ļoti auglīgas. Viņu problēmas ir līdzīgas arī latviešu sievu problēmām, varētu arī taisīt Latvijā sievietēm un runāt gandrīz to pašuJ
Šodien, sestdien, mēs arī bijām uz ciemu Maringo, kur ir slimnīca. Sapratām, ka jāārstē arī tā bērniņa vecāki no sifilisa. Pirmdien es vedīšu tos vecākus uz slimnīcu, lai viņi saņemtu zāles un konsultāciju, kā izsargāties. Tas ir interesanti, ka tie vietējie cilvēki redz, ka es tā rūpējos par tādiem it kā pamestiem cilvēkiem, kas pat nav kristieši. Tā ir tāda liecība tai apkārtnē un tad arī tie vietējie paši sabakstās un domā, ka viņiem vajag pašiem palīdzēt viens otram. Tad viņi sāk uzdot man jautājumus, vai es nāku no Indijas? Jo es esmu sākusi mainīt ādas krāsu, no baltas esmu palikusi par brūnu. Un viņi domā, ka esmu indieteJ
Slimnīcā mēs arī gājām pie kādiem cilvēkiem aizlūgt. Satiku kādas musulmaņu sievietes, viņām bija daudz jautājumu, kā Jēzus var būt Dieva Dēls, ja Viņš piedzima no Marijas? Un mēs staigājām pa palātām. Es biju kopā ar Džošafu un es sapratu, kā viņi šeit lūdz. Es sapratu, ka es neesmu Latvijā iemācījusies lūgt lielā ticībā. Tur bija kāda sieviete ar AIDS, kas bija tikko ievesta. Viņa neko negribēja, ne ēst, ne ko citu. Viņa atbrauca, lai nomirtu. Mēs prasījām tuviniekiem, ko viņi grib, lai mēs lūdzam par viņu. Viņi teica, lai mēs lūdzam, ka uzlabojas viņas stāvoklis, lai viņa var atgriezties pie Kristus. Un pēc kāda laika šī sieviete sāka prasīt pēc ēdiena un dzert. Un tā cilvēkiem bija liela liecība. Un man pašai tā bija liela liecība, es klausījos, kā Džošafa lūdz un jutu, ka Svētais Gars arī manī kādas lietas atbrīvo, ka es varu lūgt.
Es pārsvarā esmu kopā ar vietējiem mācītājiem un zinu, ka viņi paši ir tādi Dieva vīri un stipri lūgšanās. Un esmu pieradusi paļauties uz to, ka viņi lūgs. Un tajā vakarā, kad tā mamma man atnesa to slimo bērniņu ārstēt, viņi visi atstāja mani vienu ar to māti. Tajā naktī es iemācījos šķiet tā pa īstam lūgt ticībā. Es sapratu, kā tas ir, kad lūdz; ir jālūdz ticībā un Svētais Gars dod tādu ticību, ka tiešām var lūgt un zināt, ka tā lūgšana tiks uzklausīta un tas bērns dzīvos. Šajā nedēļā es mācījos daudz lūgt un redzu vairāk garīgas lietas, un esmu sapratusi, kas notiek te ar sievietēm.
Arī šodien, kad biju slimnīcā, sievietes man uzdeva jautājumus par ģimenes plānošanu, par kontracepciju. Viņas izmanto kaut kādus ļoti kaitīgus hormonus, kurus vienreiz iešpricē. Un tas sagrauj viņu hormonus un imūnsistēmu. Viņas jautā, vai ir kādas citas metodes; slimnīcā man apsolīja iedot sarakstu ar zālēm, kādas viņi šeit izmanto un tad es studēšu un iešu uz to vietējo slimnīcu, lai runātu, kā var palīdzēt tām vietējām sievietēm ar kontracepciju. Tās sievietes, kas te izmanto to kontracepciju, te ir bez spēka, viņām bieži ir asiņošana un visādas citas blakusparādības. Un tad mēs domājam, ka es stāstīšu, kā mēs Latvijā tās lietas darām.
Viņām tā ģimenes plānošana ir pa velti, bet problēma ir neizglītotībā. Ja tām sievietēm iedod tās tabletes, viņas kaut kad aizmirst iedzert, tad viņas slēpj no vīra un nevar tās iedzert, tad paliek stāvoklī utt. Tad kad baltais cilvēks viņām māca, viņas ieklausās vairāk. Tagad es sāku arī savas farmaceites zināšanas pielietot.
Un Džošafa ir arī ļoti izglītots medicīnas jautājumos, viņš var man iztulkot un viņš zina par ko es runāju. Es esmu priecīga, ka varu būt kopā ar viņu.
Rīt es būšu baznīcā mazā vietiņā un pēc dievkalpojumā mēs runāsim ar Džošafu par mazajām grupām. Pēc aicinājuma Džosafa ir ļoti līdzīgs Artim Druvietim. Rīt mēs runāsim, kā Āfrikā attīstīt mazās grupiņas. Jo te ir arī visādas dīvainības, kas rodas no neizglītotības un tāpēc ir jābūt kādam redzējumam. Piemēram, cilvēki neiet ārā pēc 20:00, kad ir tumšs; jo kaut kādiem cilvēkiem, kaut kādi gari ir nākuši un nocirtuši galvas. Neviens nekad nav redzējis tos garus un tās galvas, bet viņi dzīvo tam ticot. Un tad es eju un stāstu, ka Jēzus ir nācis darīt mūs brīvus no bailēm.
Vēl šajā nedēļā es aizvedu divus bērniņus uz skolu, viņi tiešām šeit dzīvo badā. Jo aprīlis ir tāds tukšais mēnesis, ilgstoši nav lietus un ir sauss. Aprīlī te notiks Bībeles skola un būs iespēja mācīties, jo brauks no Kampalas Bībeles skolotāji. Ļoti daudzi mācītāji apmeklētu to Bībeles skolu, bet nav līdzekļu dalības maksai (dalības maksa ir 20 000 – kas ir 6 lati). Un tad viņi visi nāk pie manis un saka, ka viņiem nav naudas. Ja cilvēki var saziedot šajā mēnesī, tad tas būtu ļoti svētīgi. Un ir kādi mācītāji, kas brauc no tālienes, un viņi arī nāk pie manis un saka, ka viņiem nav ko ēst. Tiešām šobrīd viņiem ļoti bieži ir, ka nav ko ēst. Tas ir lietus trūkuma dēļ un dēļ baktērijas, kas iznīcina ražu. Tas ko viņi ir iestādījuši, viss ir izkaltis, un viņiem nav naudas, lai atkal nopirktu sēklas. Tā nauda, ko jūs sūtāt un ziedojat, ir svētība. Cik es bērnus neesmu aizvedusi uz skolu un cik pabarojusi un aizvedusi uz slimnīcu?! Es nezinu, kā lai pasaku visiem, paldies, kas ziedo, jo viņi ir izglābuši un palīdzējuši. Es ļoti novērtēju to palīdzību, kas nāk no Latvijas. Jo šajā brīdī, kad kādiem trūkst ēdiena, tas viņiem ir kā Dieva brīnums.
Un atkal interesanti, ka slimnīcā kāds cilvēks mani ieraudzīja un jautāja man kādas lietas un viņš piedāvāja sēklas. Un tad mēs tiksimies un runāsim, kā tās nodot tālāk cilvēkiem. Es esmu ļoti pateicīga par aizlūgšanām un naudiņu. Es arī to izjūtu ikdienā, jo visu laiku uz galda ir kasala (ēdamā sakne) un zivs. Kādreiz viņi meklē kādus augļus, bet nekas nav, jo viss ir izkaltis. Bet problēmas man ar vēderu nav, es brīnos par to, kā es ēdu. Reizēm nav karotes un es ēdu ar rokām, bet Dievs ir sargājis no visādām vēdera slimībām. Es saprotu, ka tas ir pateicoties aizlūgšanām. Jo karstums ir nežēlīgs, nav diena, kad nebūtu mazāk par 30 grādiem. Bet es zinu, ka jūs lūdzat par mani.
Es esmu sapratusi, ka viņiem vajag vēl kādus cilvēkus kā es, kam ir aicinājums braukt, dzīvot un mācīt šeit. Viņi savādāk ieklausās, kad runā baltais cilvēks. Viņi saprot, ka mēs ziedojam savu laiku un naudu, lai šeit būtu un viņi klausās. Pašam Džošafam būtu ļoti svētīgi, ja varētu viņš atbraukt uz Latviju un apmācīt misionārus. Tikai atbraucot šeit, es varu saprast to, kas man ir pietrūcis un ko neviens man nav mācījis, kas jāzina misionāram.
Aizlūgšanu vajadzības – aizlūgšana vajadzīga par Sāras bērniņu (pieminēto slimo 3 mēnešus veco bērniņu), lai Dievs dziedina no malārijas, sifilisa un ādas slimības. Un arī sievieti vārdā Sāra, ko sastapām slimnīcā un kurai ir AIDS, lai Dievs dod, ka viņa var pieņemt Kristu.”
Abonēt:
Ziņas (Atom)
