Aija vada sieviešu konferenci Namamerā

Aijas stāstītais telefonsarunā ar Andu Mežiņu 20.03.2009. ap plkst.14:00

„Esmu kaut kur netālu no Kenijas robežas, kur mums ir sieviešu konference. Par sievietēm, par ģimeni.” (Aijiņai fonā bļauj bērni, viņa saka, ka mēģinās izmukt. Pēc brītiņa viņa paiet tālāk klusākā vietā.)
„Kas noticis šajā nedēļā?
Pirmdien man gribējās tā aktīvi atpūsties un es izmēģināju visu, ko dara vietējās sievietes. Ieskaitot to, ka es mācījos, kā mājām likt salmu jumtus un kā no ezera ar riteni vest ūdeni ar smagajām kannām. Nu tādas lietas, ko dara visas vietējās sievietes. Atpūtos pie reizes arī ar mācītājiem, kur dalījos visādās idejās par Vakarēdienu, par kristībām, par visādām maldu mācībām. Vērām Bībeles vaļā visādos tulkojumos un mēģinājām saprast.
Otrdiena pagāja, staigājot un kalpojot no mājas uz māju un stāstījām cilvēkiem, kas notiks ar viņiem, ja viņi šodien nomirs. Vai būs debesīs, vai ellē? Un atkarībā no atbildes, mēs runājām tālāk. Vairāki cilvēki pieņēma Jēzu. Es biju kopā ar vietējo sievieti Jozefīnu un viņas vīru Ali, viņi nāk no tādas stingras musulmaņu ģimenes. Viņš ir dēls tajā ģimenē, bet viņš iepriekš šausmīgi dzēra un Jozefīna tai laikā bija jau atgriezusies. Dievs lika viņas sirdī - ja viņa apprecēs viņu (Ali), tas vīrietis mainīsies. Un tā notika. Viņš atgriezās pie Kristus. Viņiem ļoti interesanta tā liecība, kā sākumā vecāki viņus vajāja un negribēja viņus redzēt un neko dzirdēt par lūgšanām, ne par ko. Līdz tam, ka tagad šie vecāki ir priecīgi mani redzēt un uzņemt savā mājā. Viņi tagad man rādīja uz cilvēkiem, kuri dzer un kuriem būtu jāatgriežas. Tā ir interesanta liecība – būt ar viņiem kopā. Ali vecāki ir musulmaņi joprojām. Tēvs ir ļoti izglītots, viņš pat ir mācījies Vācijā, Vitenbergā, viņš ir bijis kristietis. Bet kad viņš ir atgriezies Ugandā, tad valdošais režīms bija islāms un ja tu gribēji būt kādos augstos amatos, tad tev bija jāpieņem tā reliģija. Viņš ir kaut kas līdzīgs mūsu bīskapam (musulmaņu ticībā) (Aijiņas iepriekšējās vēstulēs arī jau pieminēta šī ģimene). Viņam ir ļoti grūti atgriezties. Bet es domāju, ka viņš ir ceļā uz to.
Trešdienas vakarā mēs apmeklējām kādu vietējo draudzi. Viņi bija ļoti priecīgi, tur bija notikušas kādas šķelšanās, tenkas un aprunāšanas, kādi cilvēki bija aizgājuši prom. Tur mēs dalījāmies pieredzē un iedrošināju, ka tādas lietas arī notiek Dieva draudzēs.
Un ceturtdien ierados šajā vietā Namamerā, netālu no Kenijas robežas, apmēram kādi 3km no ezera, kur otrā krastā ir Kenija. Ar laivu var aizbraukt uz Keniju 20 minūtēs. Un te notiek sieviešu konference līdz sestdienai. Pirmajā dienā mēs runājām par to, ka mums ir jāstāv uz tā pamata, kas ir Kristus. Ko nozīmē vispār būt kristietim? Kas mūs pārveido Dieva līdzībā? Sievas dalās liecībās, kā Dievs ir pārmainījis viņu vīrus, kad viņas ir pārmainījušās.
Šodien (piektdien) mēs runāsim par ģimenes lietām, te ir vēl izplatīts tas, ka vīriešiem ir vairākas sievas. Tas ir vēl no musulmaņu pagātnes un kultūrai ir ļoti raksturīgs. Ir bijušas smagas sarunas par to, kā tad tām trīs sievām sadzīvot. Mēs runāsim par sievietes vietu Baznīcā un draudzē, kā Bībelē ir rakstīts. Konferenci vadam mēs ar amerikāņu misionāri Auroru. Viņa man palīdz vadīt, mēs divatā uz maiņām runājam, un vietējās sievietes liecina. Mums ir laba sadraudzība un ir ļoti daudz aizlūgšanas. Te ir ļoti daudz AIDS slimo. Un arī vakar nāca pie aizlūgšanām sievietes ar AIDS, jo ir daudz bērnu un kas notiks ar bērniem, kad viņas nebūs. Aizlūdzām par burvestībām, ko sievietes pielieto viena pret otru, kad ir šī daudzsievība. Viņām kaut kā ir jānotur tā vīra uzmanība un tad tiek lietotas burvestības.
Svētdien ir paredzēts, ka viesošos te vietējā baznīcā un runāšu draudzē un tikšos ar kristiešiem. Un tad došos mājās uz ciematiņu.

Viena lieta, ko mēs esam labi izdarījuši ar vietējo mācītāju ir, ka vakar parādījām filmu „Jēzus dzīve” svahili valodā, ko viņi saprot. Šovakar mēs rādīsim filmu „Ēģiptes princis” un kopīgiem spēkiem tas izdodas. Aurorai ir projektors, man ir tās filmas un uz ko rādīt, no Kenijas brāļi atveda ģeneratoru un skaņas sistēmu. Un visu kopā saliekot, mēs te vietējā ciemā varam taisīt izklaidesJ Tikai tas maksā. Lai tās filmas mēs parādītu, 60 000 vietējā naudā, kas ir apmēram Ls 20. Tikai, lai parādītu filmu.

Šodien no rīta es negāju no mājas uz māju pie cilvēkiem, bet apciemoju vietējos mācītājus – anglikāņu, vasarsvētku, jauno apustuļu draudzi. Izstāstīju mācītājiem, ka neesmu ieradusies celt savu baznīcu, bet gan otrādi – mudināt cilvēkus atgriezties tajās baznīcās, no kurām viņi nāk. Kāda būs rītdiena? Vēl nezinu, droši vien no rīta staigāšu atkal no mājas uz māju. Un vakarā būs konference.

Pārgurusi neesmu, es ļoti izjūtu, ka Dievs sūta kalpošanā, tad Viņš dod spēku. Šobrīd ir ļoti, ļoti karsts un tas ir visgrūtākais, kad pat naktī nav iespējams normāli gulēt. Man ir visu laiku miega bads. Bet Dievs dod spēku, kad ir jāiet un jārunā, Dievs dod, ko runāt pat brīžos, kad liekas pat pasmaidīt nevaru.

Vai cilvēkus interesē no kurienes tu esi?
„Jā, viņus ļoti interesē, bet viņi nevar saprast, kas tā Latvija tāda ir. Bet patiesībā mēs esam ļoti līdzīgi viņiem šeit. Viņiem visas tās lietas, ko viņi rāda mums kā baigo brīnumu – kā rok zemi, kā kaplē dārzu, kā būvē māju – es saku, ka mēs to arī mākam. Un viņiem tad ir liels prieks. Bērni vietējā skolā, kur tagad notiek konference ir iemācījušies pat pateikt latviešu valodā: „Labdien!” Pārsvarā viņi grib dzirdēt Dieva vārdu, lai es lasu un skaidroju.”
Fonā atkal sāk bļaut bērni. „Viņiem šobrīd ir pusdienas pārtraukums. Bet tagad viņi spēlē futbolu ar interesantu bumbu – satīts papīrs, kas aptīts ar gumiju. Vēl esmu apsolījusi vietējām draudzēm palīdzēt sagādāt Bībeles, bet es tās nedošu pa brīvu, bet lūgšu, lai kādu daļu draudzes pašas ziedo. Tā ir liela cīņa ar vietējiem iedzīvotājiem, ka viņi grib visu par brīvu. Bībeles, lai ir vismaz, ko viņi var lasīt un nesekot tām maldu mācībām, kas ir visapkārt.”
Vai sarunu biedru tev netrūkst?
„Es lēnām mācos vietējo valodu un vietējie mācītāji mani pazīst un atbrauc ciemos, un tad varam parunāties. Āfrikā nav iespējams justies vientuļi. Reizēm pietrūkst ar latvieti izrunāties. Bet man ir prieks, ka netālu no manis ir Aurora, un tad var kā „baltais” ar „balto” izrunāties un tad ir vieglāk. Viņa šeit dzīvo 8 gadus, no 2006.gada viņa ir šajā pašā apgabalā, kur esmu es.”
„Man ir problēmas ar karstumu, bet tad es lietoju zāles, ko nopirku Kampalā. Bet es visu laiku kaut kur apdauzu savas kājas. Es tiekos ar cilvēkiem, bet aizmirstu skatīties uz kājāmJ Tad es staigāju ar visādiem pušumiem kājās. Un tagad man arī ir balts plāksteris un katrs otrais cilvēks nāk un jautā, kas man kājai. Un tad es stāstu, ka nekas briesmīgs, vienkārši nedzīst pušums.
Par nākamo nedēļu vēl nezinu, bija jābūt konferencei, bet tas saistīts ar finansēm. Āfrikāņiem ir problēmas ar naudu, viņi nevar uzticēt lielu naudu. Viņi reizēm sasola tādus brīnumus, ko paši nevar pildīt. Tā kā man bija jābūt tai konferencē, bet redzēs, vai tā notiks. Iespējams, būs kalpošana no mājas uz māju. Mēs vēl runāsim ar vietējiem mācītājiem par plāniem.”

„Konferencē ir ļoti interesanti, kad sākas konference pa dienu ir kādas 30 sievietes, bet vakarā jau ir kādas 60. Baznīca ir pilna un lielākas baznīcas uzcelt nevar. Vakar filmu skatīties bija sanākuši ap 200 cilvēku. Es iešu nu atpakaļ uz konferenci, jo Aurora jau runā un man jāklausās, ko viņa saka, lai nesāku to pašu.
Līdz nākamai nedēļai!!!”

Aija braši turpina iesākto

Lūk, ko Aija pastāstīja šonedēļas telefonsarunā. Starp citu, viņa aprunājās arī ar Andīti, kurš nekavēja laiku veltīgi un jau sāka bīdīt sarunas par īpašo āfrikāņu bungu iegādi talsenieku vajadzībām :)

Bet nu šonedēļas telefonsarunā stāstītais:

«Visu pagājušo nedēļu esmu gājusi no mājas uz māju, vakar, šķiet, kādus 12 kilometrus nogāju ar kājām! Tad gan biju šausmīgi nogurusi :) Jautāju cilvēkiem — ja viņi šodien mirtu, kur viņi nonāktu — Debesīs vai ellē? Tad uzreiz raisās diskusijas. Šī pieredze ir ļoti interesanta. Katru dienu man uz papīra ir uzrakstīts kāda cita mācītāja vārds — laikam nav vērts viņus nosaukt, jo viņi jums neko neizteiks. Mācītāji arī daudz ko iegūst, ceru, ka paši apgūst šo manu metodi — iet no mājas uz māju. Saku cilvēkiem, ka negribu, lai viņi maina baznīcu, bet gan lai iegūst īstas un patiesas attiecības ar Jēzu. Esmu atklājusi, ka daudzi te nevar nopirkt sev Bībeli, jo dzer, nevar pat nopirkt sev ēdienu… Tāpēc iedevu naudu, lai mācītājs, kas brauks uz Kampalu, nopērk vismaz Jaunās Derības. Kādi bija gatavi ziedot Bībeles iegādei maziņu naudiņu, es pieliku klāt savu naudu, lai kopīgi nopirktu Bībeli. Ja paši ir pielikuši maziņu daļiņu, tad tas arī varētu būt svētīgi. Paldies visiem, kas ziedoja naudu — tāpēc varēju iedot, lai nopirku Bībeles. Vēl šajās dienās esmu aizvedusi bērnus uz skolu. Sarunājām ar vecākiem, ka es iemaksāšu pirmo iemaksu, bet tālāk viņi maksās paši. Ja redz, ka baltais cilvēks ir gatavs kaut ko darīt, tad varētu paši būt gatavāki darīt. Esmu atradusi arī atbildīgo — Maiku, pie kura dzīvoju — viņš pārbaudīs, vai bērni turpina mācīties, es viņam zvanīšu no Latvijas. Vecāki arī zina, ka Maikam ir jākontrolē.
Traki tik, ka man nav iespēju atpūsties. Pa dienu eju no mājas uz māju, kas ir liels nogurums, daudz kilometru. Vakarā cilvēki nāk pie manis runāties, tāpēc man ļoti jāsargā savs laiks, lai pašai paliek kaut kas lūgšanām un Bībelei.
Šobrīd esmu Namamerā, Busias apgabalā. Guļu ļoti labā mājā, bet mēģināšu sarunāt, lai ieliek mani parastā mājā ar zāles jumtu, jo mājās ar dzelzs jumtiem ir neizturami karsts, man ir problēmas ar sirdi — it kā kaut kas smags būtu uzlikts virsū. Sirds zāles te nevar nopirkt! Bet nezinu, vai atļaus baltajam cilvēkam gulēt tik vienkāršā mājā… Ja nē, lūgšu Dievam, lai palīdz izturēt, jo karstums ir šausmīgs. Domāju, kādi 40 gradi. Jābūt lietum, bet lietus nav, jo viņi ir izcirtuši visus kokus, mākoņi virs šejienes neaizķeras, citur apkārtnē līst. Tā kā izglītoju viņus visādās jomās — arī lauksaimniecībā. Stāstu, ka kokos dzīvo arī visādas vabolītes, kas būtu apēdušas kaitēkļus, kas tagad noēd kasavu un tāpēc nav ko ēst. Izglītoju arī medicīnā. Viņi mēdz māmiņas mācīt, ka vajag dzert alkoholu, lai notievētu! Nesaprot, ka cietīs bērniņi. Ir problēmas ar alkoholu. Īpaši vīriešiem, kas redz visu to postu, neredz cerību un nav draudzēs. Pēdējais garīgais izaicinājums man te ir tāds, ka te pirms kādiem gadiem kādi amerikāņi ir izlavierējuši pa Bībeles pantiem un kristījuši cilvēkus Jēzus, nevis Tēva, Dēla un Svētā Gara, Vārdā! Zvanīju pat Marekam, lai viņš paprasa Mārim, kas tā par lietu, kas tā par kustību.
Tagad saprotu, ka, misijā braucot, līdzi jāņem ļoti laba Bībele — esmu redzējusi tādu, kur paralēli ir grieķu un angļu valodā. Tad var līdzi ņemt vārdnīcas. It kā tās lietas ir sīkas un netraucē mācītājiem kopā vienotībā strādāt… Bet reizēm ir noderīgi, ja misionāri var palīdzēt mācītājiem, kuriem trūkst izglītības. Misionāriem jāņem līdzi vairāk grāmatu — būtu ņēmusi, ja būtu zinājusi, ka vajag.»

«Vecākiem jābūt atbildīgiem par saviem bērniem»

Pagājušās nedēļas telefonsarunā izstāstītais. Mana vaina, mana vaina, mana vislielākā vaina, ka tas blogā parādās tikai tagad :(

«Man iet ļoti labi. Esmu kļuvusi par mudugavu — melno. Cilvēki mani ir pilnībā pieņēmuši, ēdu to, ko viņi ēd. Man ļoti garšo kasava, tāda sakne, ko ēd ar kaut kādām mērcītēm. Arī garīgā ziņā ir diezgan labi. Katru dienu nāk vietējie mācītāji (mācītāji te ir jauni — 30 vai 40 gadi, nav nekādi vecīši), mēs runājamies par to, kāpēc es esmu šeit, kā varu palīdzēt. Stāstu, ka esmu te, lai sludinātu Evaņģēliju un aizsniegtu tos, kas ir ārpusē. Tad viņi skatās, vai ir ieinteresēti mani redzēt savā draudzē, vai nav. Ir daudz dažādas vajadzības, mēģināšu internetā tās sarakstīt. Nāk pie manis cilvēki ar finansiālām vajadzībām, stāsta — piemēram, bērns skolā jāsūta, vienu meitenīti aizvedu uz slimnīcu pārbaudīt asinis, vai viņa nav inficēta ar AIDS vai sifilisu. Ikdienišķas vajadzības. Riktīgi jālūdz par ģimenēm, kuras pat nedomā savus bērnus sūtīt skolā, ļauj viņiem augt savā vaļā.
Citādi es pārsvarā kalpoju, ejot no mājas uz māju. Satiku, piemēram, alkoholiķi, kurš 20 gadus meklējis aizbildinājumus, bet nu beidzot atgriezies pie Jēzus, satikās ar vietējiem mācītājiem. Pārsvarā runājos ar cilvēkiem.
Nākamnedēļ atkal būšu citā vietā un tāpat kalpošu.
Galvenais, ka runājos ar vietējiem, mācos viņu valodu un mēģinu saprast tās vajadzības. Piemēram, vecāki nerūpējas par bērniem, jo paši ir tādi garīgi sasaistīti, savainoti, ir vajadzīga iekšēja dziedināšana.
Nejūtos viena. Šajā vietā jau bija konference, cilvēki zina, kas ir latvieši. Brāļi visu laiku bija kopā ar mani, redz manu vīziju, tāpēc esmu kā ģimenē. 10 minūšu, nē, drīzāk pusstundas, gājiena attālumā ir arī viena amerikāniete! Tā kā ir pat baltais cilvēks. Viņa veido draudzes, viņai ir ļoti laba vietējā skola. Līdzīgi kā es, arī viņa nav nevienas konkrētas draudzes atbalstīta, arī iet pie cilvēkiem, stāsta vajadzības un tad cilvēki dod naudu. Viņa ir izveidojusi vietējo skolu — ļoti lētu, jāmaksā divi lati par trīs mēnešiem. Nevaru saprast, kāpēc visi vecāki nesūta savus bērnus uz viņas skolu, ja reiz tas ir tik ļoti lēti! Viņa visu laiku meklē sponsorus algām, tāfelēm, burtnīcām. Patiesībā viņa ir Amerikas spāniete, kuras senči ir no Gvatemalas, bijusi katoliete, alkoholiķe, kuru Dievs ir atgriezis, un nu viņa ir šeit jau trešo gadu. Tā kā es viena nemaz nejūtos. Cilvēku ļoti atbalstīta. Bet man visu laiku ir jārunā, tāpēc brīžiem šķiet — ko gan es varu pateikt tiem cilvēkiem, ejot no mājas uz māju? Šorīt jutos iztukšota, bet gāju un jutu, kā Dievs dod vārdus, ko teikt. Vienīgā lieta, kas šeit ir, kad uzrunāju draudzes — viņi ir pieraduši, ka runā 40 minūtes. Tas man sagādā lielas problēmas, jo Svētdienas skolā un jauniešos esmu pieradusi runāt īsi un koncentrēti. Pamazām sāku pierast ilgi runāt, ielikt iekšā ikdienas piemērus. Lēnām viss notiek.
Veselība? Ir ļoti labi, lai gan ir ļoti karsti un brīžiem šķiet, ka sirds izrāpsies pa muti ārā. Noteikti karstāks nekā Kampalā. Citādāk ir ļoti labi. Kampalā sev nopirku lakatu, ko nēsāt ap kaklu, braucot ar motocikliem, tāpēc man vairs nesāp kakls, esmu iegādājusies tādu audumu svārku vietā, varu mierīgi ņemties ar vietējiem bērniem, nenosmērējot drēbes. Man te blakus ir divas vietējās meitenītes, ļoti lielas draudzenes. Ar bērniem vispār ir viegli komunicēt — atliek tikai atkārtot pēdējo vārdu, ko viņi saka, kad viņi kļūst ļoti priecīgi un domā, ka es visu saprotu :) Bērni man ir visapkārt, un man tiek prasīts, lai atbalstu ar skolas naudām, bet man ir sajūta, ka man tas jādara mazāk, vairāk pašiem vecākiem ir jāierauga, ka viņi ir atbildīgi par saviem bērniem.»