Sveiki milie! Sodien beidzot esmu tikusi pie interneta! Pati rupigi parlasiju, ko pedeja telefonsaruna esmu sutijusi Elinai, jo pa so laiku tik daudz kas ir noticis :) Dievs ir piepildijis so pedejo nedelu tik loti intensivu, ka tikai tagad mazliet varu ievilkt elpu.
Jasak ar to, ka si bija pedeja diena, kad redzeju latviesus :( Artis, Ilze un Janis bija pedejie, no kuriem tikko atvadijos un kuri sonakt lido atpakal un majam. Par to, ka palieku seit ir pilnigs miers un prieks, jo zinu, ka sis tagad ir manas majas, tikai gruti bija skirties, jo pa so laiku esam loti satuvinajusies - ka brali un masas Kristu.
Bet par misiju Ugnadas austrumos: otrdien, tresdien un ceturtdien bijam Bugiri apgabala Ugandas austrumos, MUTUMBA. Ta ka Agris tik labi nejutas, atstajam vinu pie macitaja Maika Lutolo ciematina veseloties, bet es Ilze un Artis devamies uz Mutumbu. No si briza es vairak stastisu par mums trijiem, ceru, ka parejie misijas dalibnieki savus komentarus pievienos Arta Druviesa majaslapa, jo no si briza komanda sadalijas grupas un mes kalpo9jam katrs sava Ugandas dala. Mutumba gulejam macitaja Bwire dzimtajas majas: katram no mums pat tika pieskirta atseviska istabina (tiesa gan, bez durvim), bet majas ipasnieki pasi naksnoja viesistaba uz matracisiem. Si vieta mazliet atgadinaja latvijas lauku setu, jo seta bija noplauta zalite (zaliti plauj ar darbarikiem, kas atgadina ipasi izlocitu nazi), un pat bija iestadita abele! Abolisi gan vel nebija nogatavojusies. Saja ciematina sadalijamies pa pariem: otrdien Ilze ar Bwiri, bet es, Artis ar Dzosafatu. Devamies no majas uz maju un jautajam, vai cilveki zina, kas ar viniem notiks pec naves. Atbildes dazadas un tad nu attiecigi vai nu stiprinajam vietejos kristiesus vai ari pastastija par Jezu un piedavajam viniem klut par kristiesiem. Pie reizes ari saaicinajam, lai tresdienas vakara vinji atnak ciemos uz musu maju - lai varam pamacit, iedrosinat, palidzet atrast draudzi tiem, kas tadai vel nepieder. Sadi staigajot iemaldijamies ari vieteja kroga! :) Pec ilgakam diskusijam krietns barins viru tiesam saprata, ka viniem ir vajadzigs Jezus! :) pateiciba Dievam! Tresdien no rita jau dalijamies vel vairak: Artis ar Dzosafatu, es ar vietejo vasarassvetku macitaju un Ilze ar Bwiri. Dievs tiesam vadija mus katru. Es pabiju vieteja skola un kada sieviete pienema Jezu - pec tam vina mus uzaicinaja uz savu maju, izradas ka lielaka dala gimenes jau bija kristiesi, tikai vinai bija pietrucis pedejais pamudinajums! Tad kopa ar visu gimeni es stastiju, ka Jezus ir macijis mus lugt, aizludzam, vinji vel piebera man maisinu ar zemesriekstiem - gribeja mani iepriecinat :) No rita staigasana vairak ir nevis no majas uz maju, bet no lauka uz lauku, jo cilveki apstrada zemi - tuvojas lietus sezona. satiku ari kadus jaunus puisus, kurus protams ieintereseja jauna balta sieviete - uzaicinaju ari vinus uz tiksano pecpusdiena. Savukart Artis ar Dzosafatu atrada kopigu valodu par majas grupam un vini ne tikai pieversa vietejos cilvekus Kristum, bet gandriz jau izveidoja divas majas grupas! :) Pecpusdiena izvertas tiesam jauka. Ka parasti - aicinajam cilvekus ierasties 13:00 un plkst 17:00 vini beidzot ieradas :) Ilze devas kalpot no majas uz maju, bet mes ar Arti palikam atbildet uz jautajumiem. Diskusijas bija karstas: mums no visas varas cilveki gribeja izspiest, jka sakam kura ir pareiza banzica un kura nav! Tad vel izraisijas diskusijas, ko vini sagaida ieraugot baltos misionarus, kuras beidzas ar to, ka mes iedrosinajam vietejos pasus but par visionariem vieta, kur Dievs vinus ielicis - iet no majas uz maju un turpinat musu iesakto darbu. Saja ciemata ir ari kada sekta, kas it kas izliekas par kristiesiem, bet patiesiba nodarboijas ar dazadu garu izsauksanu. Bijam jau otrdien vienas majas, kur cilveki ludza aizlugt par berniem, kurus nakti nak un moka launie gari, tad tresdienas vakara vini ari bija atnakusi. Ka Artis atvera Bibeli, ta meiteniti parnema laus gars (ta tiesam nebija epilepsija, vai kada no psighiskam slimibam, to ka farmaceite varu teikt diezgan drosi), tad visi sanacam apkart, aizludzam un launais gars meiteniti atstaja. Vakara visa gimene velreiz tumsa pie mums atnaca un mes par viniem ludzam. Vel kadi gadijumi saja ciema ir ar garu apswstibu, milie, aizlugsim par so vietu un ipasi par so gimeni, lia Dievs dod pilnigu atbrivosanu!
Ceturtdien devamies jau uz citu ciematu - Busijas apgabala, pavisam netalu no Kenijas robezas - NAMAMERA. Seit palikam lidz sestdienas pecpusdienai.
Pa celam uz Namameru iegriezamies pie vienas no Dzosafata majas grupam - ka jau ista majas grupa mus uzaicinaja pasedet pie galda, parunaties :) Seit ari satikam loti jauku kungu - musulmanu viru (pec pakapes Islama atbilst musu biskapam) - vins loti izglitots, sava laika studejis Vacija, Vitenberga, un bija priecigs ar mums parmit kadus vardus vaciski. Interesanti, ka vins mus meginaja izglitot islama. Bet vina berni ir kristiesi! Un vins no sirds priecajas diena, kad vina berni pienema Jezu - nu tur ir loti gars stasts, ka tas ta bija sanacis, bet es domaju, ka vins nav zaudejis ceribu savus delus reiz atkal redzet atgriezamies islama. Sim viram divas sievas, kuras ari braucam apciemot, jo vinas vada vietejo slimnicu: loti jaukas, izglitotas sievietes, kad atgriezisos austrumos, noteikti veletot vinas apciemot: mes atrastu daudz kopigu valodu.
Bet par Namameru. So pedejo misijas dalu veicam ar Arti divata: Ilzei ar Agri bija jau piektdien jaatgriezas Kampala. Ieva, Janis un Laima jau bija Kampala. Aizbraucot uz Namameru secinajam, ka vietejie jau ir mus gaidijusi un saorganizejusi konferenci, uz kuru ieradusies pat macitaji no Kenijas. Par cik robeza nav talu, izradas, ka par ar siem macitajiem var sazinaties vieteja valoda - LUSAMJA- jo taja runa gan Kenijas, gan Ugandas puse. PAr so konferenci varu vienigi teikti, ka DIevs mus patiesam svetija: Ar Arti divata uz mainam runajam visiem, tad dalijamies atseviski ar sievam, ar viriem, ar berniem, ar macitajiem. Musu bralis Dzosafats ari dalijas ar vardu. Konference bija fantastiska! Vietejo attieksme loti pozitiva - seit kalpojosais macitajs saja vieta ir jau 12 gadus, ir uzsacis vietejo skolu un pirmo reizi pa visu so laiku Uganda es sastapu garigi izglitotus, ticigus bernus! KAd vini padalijas par savam lugsanam, ka Dievs atbildejis - fantastiski - dziedinasanas gan pasiem, gan vecakiem, vien bernins stastija, ka vina vieniga vista saslimusi un bija jau nodota nokausanai, kamer vins ludza un vista izveselojas! :) Vienigi, saja apgabala ir loti augsta saslimstiba ar AIDS: celonis netikliba. Ar sievietem runajot sapratu, cik loti aktuala tema seit ir piedosana, jo viri seit loti staiga rinki, daudziem ir divas sievas. Artis ari uz viriem runaja no Pavila 2. vestules Timotejam par to, ka viniem ir jaseko Pavila paraugam ticiba, taja ka Pavils ir nodevies, maciba, lugsanas un ari skistiba. Konference tiesam sajutam, ka tas ir, kad Dievs burtiski parada un atklaj kuras lietas ir jamaca un cik loti var ieraudzit klausitaju sejas, ka Dievs uzruna! Slava un pateiciba Dievam par to! Sestdien no rita vel tikamies ar macitajiem un tad jau atgriezamies Kampala. Par Kampala piedzivoto uzrakstisu velak, ari seit loti Dievs ir stradajis, bet sovakar man jasteidzas majas - jau ta esmu aizravusies un ir uznakusi tumsa un nav patikami saja Kampalas dala tumsa staigat. Bet pirms beidzu: ari Namamera ciema bija berni, kurus nakti nak un moka launie gari (cik es nojausu, ir kadas lietas so vecaku dzive, caur kuriem sie launie gari tiek berniem klat, iespejams, ari netikliba), es uzrakstisu dazu bernu vardus, kuru mammas naca un ludza, lai pierakstu un paturu lugsanas:
Morin (18 gadus veca meitenite), Faith (meitene, 17 gadi), Sail (2 gadi), Beatris (15 gadus veca meitenite).
Tad kada sieviete pie manis pienaca un paludza vinu paturet lugsanas: Samanya Get: vinasd virs, kurs dzivo ar divam sievam, ir atkritis no Kristus, majas berni daudz slimo un ari launie gari nak un moka gan vinu, gan bernus.
Ieliksim sos cilvekus lugsanas!
pirmdiena, 2009. gada 16. februāris
otrdiena, 2009. gada 10. februāris
«Misija vispār nozīmē nemitīgas grūtības»
Sveiki, mīļie! Te Elīna. Pārrakstīju vakardienas (09.02.) telefonsarunu ar Aiju.
«Visu par pagājušo nedēļu
varat izlasīt internetā un noklausīties Arta blogā. Katrā ziņā mēs tagad esam Ugandas austrumos. Sēžu lauka vidū, man apkārt ir visādas plantācijas, protams, telefons iet tikai uz saules baterijām. Mums šeit pagājušā nedēļā bija konference. Otrdien nokļuvām šeit, trešdien gājām apkārt pa mājām, vietējie mācītāji nāca līdzi, jautāja cilvēkiem, vai viņi ir kristieši. Ja nebija, tad stāstījām, kāpēc ir vajadzīgs Jēzus. Ja bija, tad iedrošinājām un aizlūdzām. Veselu dienu kalpojām, staigājot no mājas uz māju. Te ir ļoti skaista daba, esam netālu no Viktorijas ezera. Sadalījāmies pāros, es biju kopā ar Agri, mums palaimējās, jo mēs staigājām gar pašu ezeru. Redzējām, kā cilvēki ikdienā nodarbojas ar zivīm, cilvēki bija priecīgi. Vienudien trīs cilvēki atgriezās pie Jēzus!
Ceturtdien sākās konference. Bija kādi 30 vai 40 pieaugušie. Viņi bija sarunājuši ar vietējās skolas direktoru, ka mēs tur varam iet, tāpēc mums bija arī 100 bērnu! Es biju laimīga, jo 4dien, 5dien un sestdien varēju ar tiem bērniem darboties — spēlējām spēles, stāstīju viņiem Bībeles stāstus. Ļoti paveicās, ka bija skolas dienas un vietējiem skolotājiem bija jābūt klāt. Man bija foršs skolotājs, kristietis, kas mani tulkoja. Lai bērni mācītos Bībeles pantus no galvas, arī es tos mācījos vietējā valodā, kas viņiem sagādāja lielu prieku. Tādas spēles kā «Namiņš deg» vai «Strautiņš», vai «Pēdējais pāris šķiras» arī viņi nekad nebija spēlējuši, tāpēc ļoti priecājās. Bībeles stāsti viņiem bija vajadzīgi ar kustībām. Tā es trīs dienas noņēmos ar bērniem. Jā, tāda milzīga Svētdienas skola!
Bet pārējie darbojās ar pieaugušajiem. Galvenie runātāji bija Agris un Ilze, jo Artis bija ļoti nopietni slims – temperatūra ap 40 grādiem turējās vairākas dienas. Te ir šausmīgi caurvēji, jo mājām nav logu. Arī braukāšana ar močiem nav viegla. Misija ir pārbaudījums arī veselībai. Viendien vispār mēs ar Ilzi bijām divatā! Tas bija grūti… Bet nu Artis ir vesels. Konferencē turpinājām runāt par to, kā Baznīcai atdzimt, par Dieva Vārdu, ka tas ir dzīvē jāpielieto, jāizdzīvo dziļi. Sestdiena bija ļoti svētīga ar to, ka cilvēkus sadalījām grupās — jauniešus, atraitnes un mācītājus atsevišķi. Tie ir labi brīži, kad cilvēkiem tikt tuvu klāt. Jauniešiem tur ir tādas pašas problēmas kā Latvijā — mazajiem jauniešiem ir problēmas ar skolu, viņi nezina, vai nākošā semestrī varēs mācīties, jo nezina, vai vecākiem būs nauda, bet lielajiem jauniešiem (virs 20) — kā atrast īsto sievu, kā pastāvēt, kad apkārt cilvēki dzīvo lielā amorālībā un netiklībā, kā kristietim pārvarēt kārdinājumus. Vesels bars ar mazajiem puišeļiem, izrādās, nemaz negāja uz baznīcu, bet teica, ka Dievam ticot. Tos es sapurināju, norādot — ja viņi nemeklē Jēzu, kāpēc lai Dievs viņiem palīdzētu?
Svētdien katrs bijām pilnīgi savā baznīcā.
Mūs uzticēja svešiem mācītājiem no konferences, sekojām viņiem. Es biju mazā draudzītē ar 40 cilvēkiem, runāju dievkalpojumā un pēc tam vēl tikos ar cilvēkiem. Tad nu man uzdeva nopietnus jautājumus, piemēram, ko darīt, ja kristiete 20 gadus ir lūgusi par savu vīru, bet viņš nav atgriezies — kā pastāvēt? Kāds vīrs prasīja — viņš atgriezies, kad viņam jau bija divas sievas. Tagad viņš lasa Bībelē, ka netiklais neiemantos Dieva Valstību, ko tad viņam darīt? Dievs deva gudrību atbildēt. Pēc tam pārjautāju vietējiem mācītājiem, vai neatbildēju nepareizi, teica, ka nē. Tam vīram, piemēram, galvenais ir dzīties pēc Jēzus, kas ir Dzīvības Maize, un lūgt Viņam piedošanu par vecās dzīves grēkiem. Bet vienu sievu pamest un nerūpēties viņš nedrīkst, viņam jārūpējas par abām, kā par vienu. Kāda sieviete stāstīja, ka viņai ir nesaskaņas ģimenē, par kurām zina apkārtējie un draudze. Vai viņai vispār ir tiesības kaut ko draudzē mācīt? Cilvēki lietām pieiet ļoti praktiski, kā Bībelē rakstīts, tā ir jādzīvo!
Svētdienas vakarā bijām tik ļoti noguruši, ka teicām, ka mums vajag atpūsties. Viņi arī skatījās uz mums un piekrita tam. Noīrējām laivu un braucām pa Viktorijas ezeru uz salām, kur arī dzīvo cilvēku. Tas nu bija fantastiski. Sapratām, ka nākamgad noteikti kādai komandai jābrauc uz tām salām, jo tie cilvēki jau, ieraugot vietējos mācītājus, sagaidīja, ka mēs uz viņiem runāsim, bet mēs teicām — nē, mēs tikai paskatīsimies. Ja es te, austrumos, palikšu ilgāku laiku, es arī noteikti mēģināšu stiprināt cilvēkus salās. Izrādās, ka tur ir lielas problēmas ar alkoholu… Tur zeme ir lētāka, tāpēc tur pārcēlušies cilvēki, kas sauszemē nav varējuši iekārtot savas dzīves. Un, ja nav Dieva, tad ir alkohols… Tā kā tur ir daudz darba. Līdz ar tumsu atgriezāmies laivās, bija arī viena musulmaņu meitene, daudz ar viņu runājām. Viņa uzskata, ka viņai nav grēka. Beigās tikām līdz tam, ka miesā ir grēks, ka piedzimsti grēcīgs, tomēr viņa vēl nebija gatava kļūt par kristieti. Te uz katra soļa sastopamies ar interesi par mums baltās ādas krāsas dēļ, cilvēki grib runāties un saņemt kaut ko. Ir svarīgi, lai mums ir arī atpūtas dienas, kad varam lūgt un Dieva kaut ko saņemt. Citādāk — cik ilgi var dot, neko nesaņemot?
Man zem ādas aizvien atradās viena «džiga»
šausmīgi milzīga, kas jau sāka pūt un tikai tad sāka sāpēt, to izvilkām. Bet es ļoti smagi apdedzināju kāju pret izpūtēju. Kāpjot nost no motocikla, sapinos svārkos un ļoti apdedzinājos. Sākumā centos ārstēties pati, pēc tam zvanīju mammai, prasīju, kā ārstēties, tad lēnām sāka dzīt. Bet pirmās dienas vispār nezināju, ko darīt. Apdegums ir milzīgs, vismaz kā puse plaukstas. Citādāk ir labi. Misija vispār nozīmē nemitīgas grūtības. Vienu nakti pamodos un atklāju, ka moskītu tīklā ir nenormāli milzīga lapsene — kā mūsu irši. Izrādījās, ka tā lapsene tur visu nakti ir lidinājusies, bet nav mani sakodusi! Tad es kārtējoreiz priecājos par Dieva apsardzību — ka pat lauvām varētu gulēt blakus! Piedzīvoju lielu Dieva žēlastību.
Ir ļoti sakarīgi brāļi, ar kuriem kopā kalpojam. Atklājām, ka mūsu brālim Džeraldam ir kaut kādas bailes. Viņš mūsos redz lielu daļu naudas vairāk nekā cilvēkus, kas grib kalpot. Ar to mēs šobrīd cīnāmies, mēģinām viņam parādīt, ka mēs neesam viņa, bet Dieva īpašums, ka viņam nepieder mūsu nauda, bet ka arī tā pieder Dievam. Kaut kā grūti ir viņam to saprast. Tā vispār Āfrikas cilvēkiem ir problēma. Viņi ir pieraduši, ka baltie nāk ar naudu, principā sākumā neko citu nesagaida. Man bija svētdien saruna ar vienu mācītāju, vispirms viņš gribēja naudu. Kad saprata, ka man nav naudas, tad skaidri pateica, kāpēc viņam tas vajadzīgs. Viņš gribētu Latvijā atrast kādu cilvēku, kas būtu gatavs viņu personīgi pabalstīt. Viņš ir jauns, talantīgs mācītājs, kurš grib tālāk izglītoties, iegūt maģistra grādu teoloģijā un misioloģijā, viņš ir patiešām spēcīgs, gatavs kalpot arī Eiropā, bet viņam vajadzīgs finansiāls atbalsts. Teica, lai es ierakstu interneta mājas lapā, ka viņš tāds ir — ja kāds grib, tad var pieteikties viņu atbalstīt. Pēc tam viņš, izteicis savu sāpi, sāka interesēties, kāpēc es te esmu, ko es daru Latvijā. Pirmais, ko viņi uzreiz grib, ir jaunā vietā celt baznīcu. Bet priekš kam naudu ielikt mūros, nevis cilvēkos? Lēnām klausījās, pārdomāja visi, kam to teicu. Mēs jau paši tam esam daudzreiz gājuši cauri.
Vēl mūs reiz uzņēma divi forši brāļi — Maikls un Džošafats. Džošafatam ir arī skola, kur mācās bāreņi, bet nav pat tualešu, tāfeļu, reizēm nav ēdamā. Sarunāju, ka pēc atgriešanās Kampalā aizvedīšu viņam kādus līdzekļus. Viņi mācās zīmēt smiltīs, viņiem pat nav, kur pierakstīt…
Priecīga ziņa — viņiem valsts apmaksā sievietēm ģimenes plānošana, dod pa brīvu pretapaugļošanās līdzekļus — tabletes, plāksterus, kapsulas. Sievietes gan pārsvarā ir bez izglītības, tāpēc reti šīs iespējas izmanto. Šodien vēl te atpūtīsimies, otrdien, trešdien dosimies uz ciemu Mutumba, kur iesim no mājas uz māju, uzrunāsim vietējos cilvēkus, pēc tam dosimies uz ciemu Namamera, kur arī darīsim to pašu. Pēc tam visi atgriežamies Kampalā un nākošnedēļ jau mūsējie dodas mājās.
Kāda ir sajūta, zinot, ka palikšu viena?
Reizēm uznāk liela neziņa. Lūdzu, bet neesmu vēl saņēmusi ļoti skaidru atbildi, ko man vajadzētu te darīt. Bet manī joprojām ir miers par to, ka man te jābūt. Būs garlaicīgāk :) Mēs jau te tikai četri esam palikuši — Ģirts ar Jāni kopā ar bīskapu vēlreiz aizbrauca uz Kibale rajonu, Laima un Ilze bija Kampalā. Bet mums ir ļoti jautri — nav nevienas ēdienreizes, kad mēs kārtīgi neizsmietos. Tas pietrūks.
Galvenais — paši turaties.»
«Visu par pagājušo nedēļu
varat izlasīt internetā un noklausīties Arta blogā. Katrā ziņā mēs tagad esam Ugandas austrumos. Sēžu lauka vidū, man apkārt ir visādas plantācijas, protams, telefons iet tikai uz saules baterijām. Mums šeit pagājušā nedēļā bija konference. Otrdien nokļuvām šeit, trešdien gājām apkārt pa mājām, vietējie mācītāji nāca līdzi, jautāja cilvēkiem, vai viņi ir kristieši. Ja nebija, tad stāstījām, kāpēc ir vajadzīgs Jēzus. Ja bija, tad iedrošinājām un aizlūdzām. Veselu dienu kalpojām, staigājot no mājas uz māju. Te ir ļoti skaista daba, esam netālu no Viktorijas ezera. Sadalījāmies pāros, es biju kopā ar Agri, mums palaimējās, jo mēs staigājām gar pašu ezeru. Redzējām, kā cilvēki ikdienā nodarbojas ar zivīm, cilvēki bija priecīgi. Vienudien trīs cilvēki atgriezās pie Jēzus!
Ceturtdien sākās konference. Bija kādi 30 vai 40 pieaugušie. Viņi bija sarunājuši ar vietējās skolas direktoru, ka mēs tur varam iet, tāpēc mums bija arī 100 bērnu! Es biju laimīga, jo 4dien, 5dien un sestdien varēju ar tiem bērniem darboties — spēlējām spēles, stāstīju viņiem Bībeles stāstus. Ļoti paveicās, ka bija skolas dienas un vietējiem skolotājiem bija jābūt klāt. Man bija foršs skolotājs, kristietis, kas mani tulkoja. Lai bērni mācītos Bībeles pantus no galvas, arī es tos mācījos vietējā valodā, kas viņiem sagādāja lielu prieku. Tādas spēles kā «Namiņš deg» vai «Strautiņš», vai «Pēdējais pāris šķiras» arī viņi nekad nebija spēlējuši, tāpēc ļoti priecājās. Bībeles stāsti viņiem bija vajadzīgi ar kustībām. Tā es trīs dienas noņēmos ar bērniem. Jā, tāda milzīga Svētdienas skola!
Bet pārējie darbojās ar pieaugušajiem. Galvenie runātāji bija Agris un Ilze, jo Artis bija ļoti nopietni slims – temperatūra ap 40 grādiem turējās vairākas dienas. Te ir šausmīgi caurvēji, jo mājām nav logu. Arī braukāšana ar močiem nav viegla. Misija ir pārbaudījums arī veselībai. Viendien vispār mēs ar Ilzi bijām divatā! Tas bija grūti… Bet nu Artis ir vesels. Konferencē turpinājām runāt par to, kā Baznīcai atdzimt, par Dieva Vārdu, ka tas ir dzīvē jāpielieto, jāizdzīvo dziļi. Sestdiena bija ļoti svētīga ar to, ka cilvēkus sadalījām grupās — jauniešus, atraitnes un mācītājus atsevišķi. Tie ir labi brīži, kad cilvēkiem tikt tuvu klāt. Jauniešiem tur ir tādas pašas problēmas kā Latvijā — mazajiem jauniešiem ir problēmas ar skolu, viņi nezina, vai nākošā semestrī varēs mācīties, jo nezina, vai vecākiem būs nauda, bet lielajiem jauniešiem (virs 20) — kā atrast īsto sievu, kā pastāvēt, kad apkārt cilvēki dzīvo lielā amorālībā un netiklībā, kā kristietim pārvarēt kārdinājumus. Vesels bars ar mazajiem puišeļiem, izrādās, nemaz negāja uz baznīcu, bet teica, ka Dievam ticot. Tos es sapurināju, norādot — ja viņi nemeklē Jēzu, kāpēc lai Dievs viņiem palīdzētu?
Svētdien katrs bijām pilnīgi savā baznīcā.
Mūs uzticēja svešiem mācītājiem no konferences, sekojām viņiem. Es biju mazā draudzītē ar 40 cilvēkiem, runāju dievkalpojumā un pēc tam vēl tikos ar cilvēkiem. Tad nu man uzdeva nopietnus jautājumus, piemēram, ko darīt, ja kristiete 20 gadus ir lūgusi par savu vīru, bet viņš nav atgriezies — kā pastāvēt? Kāds vīrs prasīja — viņš atgriezies, kad viņam jau bija divas sievas. Tagad viņš lasa Bībelē, ka netiklais neiemantos Dieva Valstību, ko tad viņam darīt? Dievs deva gudrību atbildēt. Pēc tam pārjautāju vietējiem mācītājiem, vai neatbildēju nepareizi, teica, ka nē. Tam vīram, piemēram, galvenais ir dzīties pēc Jēzus, kas ir Dzīvības Maize, un lūgt Viņam piedošanu par vecās dzīves grēkiem. Bet vienu sievu pamest un nerūpēties viņš nedrīkst, viņam jārūpējas par abām, kā par vienu. Kāda sieviete stāstīja, ka viņai ir nesaskaņas ģimenē, par kurām zina apkārtējie un draudze. Vai viņai vispār ir tiesības kaut ko draudzē mācīt? Cilvēki lietām pieiet ļoti praktiski, kā Bībelē rakstīts, tā ir jādzīvo!
Svētdienas vakarā bijām tik ļoti noguruši, ka teicām, ka mums vajag atpūsties. Viņi arī skatījās uz mums un piekrita tam. Noīrējām laivu un braucām pa Viktorijas ezeru uz salām, kur arī dzīvo cilvēku. Tas nu bija fantastiski. Sapratām, ka nākamgad noteikti kādai komandai jābrauc uz tām salām, jo tie cilvēki jau, ieraugot vietējos mācītājus, sagaidīja, ka mēs uz viņiem runāsim, bet mēs teicām — nē, mēs tikai paskatīsimies. Ja es te, austrumos, palikšu ilgāku laiku, es arī noteikti mēģināšu stiprināt cilvēkus salās. Izrādās, ka tur ir lielas problēmas ar alkoholu… Tur zeme ir lētāka, tāpēc tur pārcēlušies cilvēki, kas sauszemē nav varējuši iekārtot savas dzīves. Un, ja nav Dieva, tad ir alkohols… Tā kā tur ir daudz darba. Līdz ar tumsu atgriezāmies laivās, bija arī viena musulmaņu meitene, daudz ar viņu runājām. Viņa uzskata, ka viņai nav grēka. Beigās tikām līdz tam, ka miesā ir grēks, ka piedzimsti grēcīgs, tomēr viņa vēl nebija gatava kļūt par kristieti. Te uz katra soļa sastopamies ar interesi par mums baltās ādas krāsas dēļ, cilvēki grib runāties un saņemt kaut ko. Ir svarīgi, lai mums ir arī atpūtas dienas, kad varam lūgt un Dieva kaut ko saņemt. Citādāk — cik ilgi var dot, neko nesaņemot?
Man zem ādas aizvien atradās viena «džiga»
šausmīgi milzīga, kas jau sāka pūt un tikai tad sāka sāpēt, to izvilkām. Bet es ļoti smagi apdedzināju kāju pret izpūtēju. Kāpjot nost no motocikla, sapinos svārkos un ļoti apdedzinājos. Sākumā centos ārstēties pati, pēc tam zvanīju mammai, prasīju, kā ārstēties, tad lēnām sāka dzīt. Bet pirmās dienas vispār nezināju, ko darīt. Apdegums ir milzīgs, vismaz kā puse plaukstas. Citādāk ir labi. Misija vispār nozīmē nemitīgas grūtības. Vienu nakti pamodos un atklāju, ka moskītu tīklā ir nenormāli milzīga lapsene — kā mūsu irši. Izrādījās, ka tā lapsene tur visu nakti ir lidinājusies, bet nav mani sakodusi! Tad es kārtējoreiz priecājos par Dieva apsardzību — ka pat lauvām varētu gulēt blakus! Piedzīvoju lielu Dieva žēlastību.
Ir ļoti sakarīgi brāļi, ar kuriem kopā kalpojam. Atklājām, ka mūsu brālim Džeraldam ir kaut kādas bailes. Viņš mūsos redz lielu daļu naudas vairāk nekā cilvēkus, kas grib kalpot. Ar to mēs šobrīd cīnāmies, mēģinām viņam parādīt, ka mēs neesam viņa, bet Dieva īpašums, ka viņam nepieder mūsu nauda, bet ka arī tā pieder Dievam. Kaut kā grūti ir viņam to saprast. Tā vispār Āfrikas cilvēkiem ir problēma. Viņi ir pieraduši, ka baltie nāk ar naudu, principā sākumā neko citu nesagaida. Man bija svētdien saruna ar vienu mācītāju, vispirms viņš gribēja naudu. Kad saprata, ka man nav naudas, tad skaidri pateica, kāpēc viņam tas vajadzīgs. Viņš gribētu Latvijā atrast kādu cilvēku, kas būtu gatavs viņu personīgi pabalstīt. Viņš ir jauns, talantīgs mācītājs, kurš grib tālāk izglītoties, iegūt maģistra grādu teoloģijā un misioloģijā, viņš ir patiešām spēcīgs, gatavs kalpot arī Eiropā, bet viņam vajadzīgs finansiāls atbalsts. Teica, lai es ierakstu interneta mājas lapā, ka viņš tāds ir — ja kāds grib, tad var pieteikties viņu atbalstīt. Pēc tam viņš, izteicis savu sāpi, sāka interesēties, kāpēc es te esmu, ko es daru Latvijā. Pirmais, ko viņi uzreiz grib, ir jaunā vietā celt baznīcu. Bet priekš kam naudu ielikt mūros, nevis cilvēkos? Lēnām klausījās, pārdomāja visi, kam to teicu. Mēs jau paši tam esam daudzreiz gājuši cauri.
Vēl mūs reiz uzņēma divi forši brāļi — Maikls un Džošafats. Džošafatam ir arī skola, kur mācās bāreņi, bet nav pat tualešu, tāfeļu, reizēm nav ēdamā. Sarunāju, ka pēc atgriešanās Kampalā aizvedīšu viņam kādus līdzekļus. Viņi mācās zīmēt smiltīs, viņiem pat nav, kur pierakstīt…
Priecīga ziņa — viņiem valsts apmaksā sievietēm ģimenes plānošana, dod pa brīvu pretapaugļošanās līdzekļus — tabletes, plāksterus, kapsulas. Sievietes gan pārsvarā ir bez izglītības, tāpēc reti šīs iespējas izmanto. Šodien vēl te atpūtīsimies, otrdien, trešdien dosimies uz ciemu Mutumba, kur iesim no mājas uz māju, uzrunāsim vietējos cilvēkus, pēc tam dosimies uz ciemu Namamera, kur arī darīsim to pašu. Pēc tam visi atgriežamies Kampalā un nākošnedēļ jau mūsējie dodas mājās.
Kāda ir sajūta, zinot, ka palikšu viena?
Reizēm uznāk liela neziņa. Lūdzu, bet neesmu vēl saņēmusi ļoti skaidru atbildi, ko man vajadzētu te darīt. Bet manī joprojām ir miers par to, ka man te jābūt. Būs garlaicīgāk :) Mēs jau te tikai četri esam palikuši — Ģirts ar Jāni kopā ar bīskapu vēlreiz aizbrauca uz Kibale rajonu, Laima un Ilze bija Kampalā. Bet mums ir ļoti jautri — nav nevienas ēdienreizes, kad mēs kārtīgi neizsmietos. Tas pietrūks.
Galvenais — paši turaties.»
pirmdiena, 2009. gada 2. februāris
Sakusies jauna nedela
Sveiki milie! :) Lai Dievs jus sveti saja nedela! Izturibu ari jums sai Latvijai visai grutaja laika!
Sodien pecpusdiena visi dodamies atkal talak uz Ugandas austrumiem, kur iespejams atkal nebus elektribas, tapec izmantojam iespeju nosutit jums vel kadas zinjas!
Svetdien divas reizes gajam uz banicu sludinat - gan no rita dievkalpojuma, gan vakara. Ari Laima stastija liecibu - vinja sestdien izmantoja iespeju ar kadu puisi no slimnicas, kura vina kalpoja, apskatit Entebes zoodarzu. Zoodarzs labs - dzivniecinji, daba, interesanti, lidz kamer Laima attapas, ka tulit iestasies tumsa, bet vinai janoklust majas. NoEntebes lidz Kampalas centram ir 42 km, un kamer Laima atbrauca lidz centram - jau pilniga tumsa. Ta ka Laima izmantoja sabiedrisko transportu (ja ta to drikst saukt), vinai janoklust vel otra taksobusu galapunkta, no kurienes talak nak busini uz musu graustu rajonu. Bet tumsa un orienteties nu neka. Pirms izkapt no busina, Laima parejiem pasazieriem vaicaja - kur vinai jakapj ara, lai noklutu otra taksobusu parka, bet visi tikai laipni pasmejas. LAima neko - vina vienkarsi ludza un uzticejas Dievam. Tad, kad visiem bija jakapj ara kada meitene Laimu vienkarsi panema aiz rokas un neko nesakot aizveda uz vajadzigo taksobusu parku! :) Velak to pardomajot Laima saprata, ka tas bija Dieva atsutits engelis saja svesaja zeme. Reize ta ir ari briniskiga lieciba, ka pat tad, ja mes izdaram kludas, Dievs mus neatstaj, bet suta savu zeligo un glabjoso roku paliga! :)
Sazvanijamies vakarvakara ari ar Ilzi, Girtu un Agri, kuri ir austrumos. Vini liecinaja, ka viniem iet fantastiski - tik daudzas vietas jau pabijusi kalposana, apciemojusi cilvekus majas, braukajusi ar mocisiem (jo lieli gabali, lai noklutu kalposanas vietas), daudz ko apskatijusi. Jutas loti labi un priecigi, ka Dievs vinus lieto. Svetdien sludinajusi katrs sava baznica! :) Sodien, kamer vel esam Kampala un cela uz austrumiem, vinjiem jau bus pilna darbadiena, vadis seminarus un gaidis mus ierodamies :)
Ir vienigi kada problema, ko esam atkaluji pie musu biskapa Dzeralda - vinjs loti velas mus kontrolet, paturet tikai sev un par nozelosanu jasaka, ka svetdienas vakara musm tapec nacas sludinat pustuksa baznica, jo vins vietejiem macitajiem no citam baznicam bija noradijis, ka tie nav velami. Zel. Ludziet, lai Dievs dziedina brali un lai tas netrauce musu kalposanai seit!
Velreiz: esiet svetiti un gaidiet zinas no austrumiem! :)
Sodien pecpusdiena visi dodamies atkal talak uz Ugandas austrumiem, kur iespejams atkal nebus elektribas, tapec izmantojam iespeju nosutit jums vel kadas zinjas!
Svetdien divas reizes gajam uz banicu sludinat - gan no rita dievkalpojuma, gan vakara. Ari Laima stastija liecibu - vinja sestdien izmantoja iespeju ar kadu puisi no slimnicas, kura vina kalpoja, apskatit Entebes zoodarzu. Zoodarzs labs - dzivniecinji, daba, interesanti, lidz kamer Laima attapas, ka tulit iestasies tumsa, bet vinai janoklust majas. NoEntebes lidz Kampalas centram ir 42 km, un kamer Laima atbrauca lidz centram - jau pilniga tumsa. Ta ka Laima izmantoja sabiedrisko transportu (ja ta to drikst saukt), vinai janoklust vel otra taksobusu galapunkta, no kurienes talak nak busini uz musu graustu rajonu. Bet tumsa un orienteties nu neka. Pirms izkapt no busina, Laima parejiem pasazieriem vaicaja - kur vinai jakapj ara, lai noklutu otra taksobusu parka, bet visi tikai laipni pasmejas. LAima neko - vina vienkarsi ludza un uzticejas Dievam. Tad, kad visiem bija jakapj ara kada meitene Laimu vienkarsi panema aiz rokas un neko nesakot aizveda uz vajadzigo taksobusu parku! :) Velak to pardomajot Laima saprata, ka tas bija Dieva atsutits engelis saja svesaja zeme. Reize ta ir ari briniskiga lieciba, ka pat tad, ja mes izdaram kludas, Dievs mus neatstaj, bet suta savu zeligo un glabjoso roku paliga! :)
Sazvanijamies vakarvakara ari ar Ilzi, Girtu un Agri, kuri ir austrumos. Vini liecinaja, ka viniem iet fantastiski - tik daudzas vietas jau pabijusi kalposana, apciemojusi cilvekus majas, braukajusi ar mocisiem (jo lieli gabali, lai noklutu kalposanas vietas), daudz ko apskatijusi. Jutas loti labi un priecigi, ka Dievs vinus lieto. Svetdien sludinajusi katrs sava baznica! :) Sodien, kamer vel esam Kampala un cela uz austrumiem, vinjiem jau bus pilna darbadiena, vadis seminarus un gaidis mus ierodamies :)
Ir vienigi kada problema, ko esam atkaluji pie musu biskapa Dzeralda - vinjs loti velas mus kontrolet, paturet tikai sev un par nozelosanu jasaka, ka svetdienas vakara musm tapec nacas sludinat pustuksa baznica, jo vins vietejiem macitajiem no citam baznicam bija noradijis, ka tie nav velami. Zel. Ludziet, lai Dievs dziedina brali un lai tas netrauce musu kalposanai seit!
Velreiz: esiet svetiti un gaidiet zinas no austrumiem! :)
Abonēt:
Ziņas (Atom)
