Saruna ar Aiju 05.06.2009. ap plkst. 9:00.
«Man tagad Ugandā ir pašai sava mājiņa. Džošafats un viņa sieva Džozefīne uzcēla man mājiņu, blakus viņu mājai. Mājiņa ir no māla, ar salma jumtu, un tajā ir pat gulta, ko viņi kaut kur ir atraduši.
Savu dzimšanas dienu es sāku svinēt jau piektdienas (29.05.) vakarā, kad mēs ar Auroru aizbraucām uz tādu vietu, kas saucas Sangraulu Beach (tulkojumā - Laimes pludmale), kas ir vieta priekš baltajiem cilvēkiem. Tur mēs, baltie cilvēki, ēdām kopā pusdienas, viņi man uzdāvināja balonus, puķes un apsveikuma kartiņas. Ugandā vispār nekad nedāvina lauztus ziedus, jo viņi uzskata, ka tā ir izšķērdība. Bet viņi zināja, ka baltais cilvēks domā savādāk, tāpēc man arī dāvināja kaut kur saplūktas puķes. Bija ļoti labs vakars, un mēs ilgi kopā sēdējām un priecājāmies. Naktī ar Auroras džipu «Nissan Pajero» viņa un vēl divi Bībeles skolotāji brauca skatīties manu māju. Vietējie ceļi līdz manai mājai ir taciņas. Un bija interesanti, ka naktī caur kukurūzas lauku brauc cauri mašīna, lai apskatītu manu māju.
Šo laiku, kopš esmu Busumā
(kopš 25.05.), es esmu gājusi no mājas uz māju. Sastapu kādu mācītāju, kurš šajā apgabalā jau dzīvo ilgi, un viņš veda mani pie nekristiešu ģimenēm. Viņš arī aizveda mani pie kāda cita mācītāja, kurš vada draudzi, kas saucas «Marijas leģions», kaut kas līdzīgs harizmātiskiem katoļiem, bet tur ir daudz visādu garu un eņģeļu. Mums ar viņu bija lielas diskusijas, bet beidzās tās draudzīgi, un mēs gājām tālāk. Daudz cilvēku aicināja aizlūgt, kad viņi uzzināja, ka baltais cilvēks ir ciematā. Biju aizlūgt pie tikko jaundzimušiem bērniņiem, bija interesanti redzēt kādu vienu dienu vecu bērniņu, kura ādas krāsa bija ļoti gaiša, gandrīz kā mana. Savukārt kāds cits bērniņš, kurš jau bija nedēļu vecs, bija jau mazliet tumšāks. Pa to laiku kādi trīs cilvēki atgriezās pie Kristus, un varēja redzēt, ka Dievs vada pie tiem, kuriem tas ir vajadzīgs.
Svētdien (31.05.)
es vadīju Sv.Vakarēdiena dievkalpojumu draudzē, kura kopš tās draudzes dibināšanas (5 gadi) nebija To svinējusi. Jo viņi ļoti nopietni skatās uz to vārdu 1.Kor.11:27-30 «tad nu, kas necienīgi ēd šo maizi vai dzer Tā Kunga biķeri, tas būs noziedzies pret Tā Kunga miesu un asinīm. Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda, un tā lai viņš ēd no šīs maizes un dzer no šī biķera. Jo, kas ēd un dzer, tas ēd un dzer sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir Tā Kunga miesu. Tādēļ jūsu starpā ir daudz vāju un neveselu un diezgan daudz ir mirušu». Un viņi, bailēs no tās rakstu vietas un dzirdējuši visādus stāstus, to nedarīja.
Iepriekšējā vakarā (30.05.)
mēs ar Džošafatu ilgi sēdējām un domājām, un skatījāmies Rakstos, ko nozīmē Sv.Vakarēdiens. Un arī domājām par to, kā Āfrikā vadīt Sv.Vakarēdienu, jo viņi nav īsti luterāņu draudze, tā ir harizmātiska draudze. Un tad tajā svētdienā Džošafats joprojām vēl bija slims, un es pirmo reizi dzīvē vadīju Sv.Vakarēdiena dievkalpojumu, par ko biju Dievam ļoti pateicīga. Pirms dievkalpojuma es runāju uz draudzes cilvēkiem, mēs lasījām un mācījāmies par Sv.Vakarēdienu, tad vēl bija jautājumu un atbilžu laiks. Un pēc tam bija lūgšanas un tad mēs gājām svinēt Sv.Vakarēdienu. Mēs izmantojām vietējo maizi, ko cep kā pankūku, bet kas ir bez rauga. Par cik vīns vai vīnogu sula te nav tikpat kā dabūjams, tad mēs ņēmām vietējo dzērienu mirindu, kas ir tādā tumšā krāsā.
Pēc Sv.Vakarēdiena dievkalpojuma viņi bija gatavojušies manai dzimšanas dienai un tad bija vesela ceremonija, kā viņi mani apģērba vietējā nacionālajā sievietes tērpā GOBEĻ. Es tiku izsaukta ārā un aizvesta uz mazu mājiņu, kur tad mani vietējās sievietes apģērba. Viena atnesa kleitu, viena kurpes, viena auskariņus, viena kaklarotu. Un tad nu ietērpta starp ziediem un bērniem gājienā gājām uz baznīcu, kur pateicāmies Dievam dziedādami un slavēdami.
Vakarpusē mēs bijām kristīt kādu sievieti, kura bija pieņēmusi Jēzu par savu Glābēju. Tā svētdiena bija pilna ar visādām garīgām lietām.
Vakarpusē es devos atpakaļ uz Busumu.
Pirmdien (01.06.)
mums bija paredzēts doties no mājas uz māju, bet vietā, kur mēs gribējām doties, bija nomirusi mājas īpašniekam sieva. Tāpēc mēs tur negājām, jo viņi gatavojās bēru ceremonijai. Bet es pārvietojos pa vietējo ciematu, tur arī bija kāds jauns kristietis puisis draudzē, kurš ir ļoti dedzīgs kalpotājs, bet kuram ir problēmas ar dzeršanu. Un tad mēs pirmdienas vakaru, nakti un otrdienas rītu pavadījām kopā ar to puisi, lūdzot, esot padomdošanā un meklējot risinājumu, kā pārtraukt dzert.
Tad es arī mazliet nopirku audumu (kādus 2 metrus) un uzaicināju vietējos lielākos bērnus, jo gribēju pārbaudīt, cik viņi paši māk ko darīt. Viņi staigā ļoti bieži sacaurumotās drēbēs, un es gribēju saprast, vai tas ir slinkums, vai kas cits. Mēs kopā šuvām skolas plecu somas. Šūt viņi māk tīri labi, tā ir tāda vairāk attieksme — staigāt ar caurām un noplukušām drēbēm.
Un tad es saslimu, man bija kakla sāpes un, kā man ir kakla sāpes, tā man ir arī temperatūra…
Otrdien (02.06.) un trešdien (03.06.) es vairāk vai mazāk nogulēju pa māju, visu laiku es biju skrējusi un visu laiku es biju cilvēkos, bet slimība deva tādu svētīgu laiku, kad es varēju vienkārši pabūt, lasot un domājot.
Vakar (04.06.)
mēs atbraucām uz Kampalu un šodien sāksies Benija Hina konference. Es biju noraizējusies arī par savu uzturēšanās atļauju Ugandā, jo tā man beidzas un ir vajadzīga jauna. Par cik bīskaps Džeralds bija Latvijā, tad no viņa es nevarēju dabūt ieteikuma vēstuli. Un tad es lūdzu to uzrakstīt Aurorai. Bet viss, izrādās, būs kārtībā, un viņi man pagarinās uzturēšanās atļauju.
Džošafatam brūce ļoti ilgi nedzija, jo viņam to augoni sagrieza vairākās vietās un vēl iebāza iekšā šķēres. Rezultātā brūce ir kā milzīgs caurums un tas nespēj tik ātri dzīt. Bet tagad ir labāk. Viņš vismaz var pastaigāt. Tās dienas, kad es un arī Džošafats dzīvojām pa māju, es guļot savu slimību, un viņš dziedējot kāju, mūs apciemoja ļoti daudz cilvēku. Tas trakākais ir, kad atnāk ciemiņš, tev ir jāklāj galds… Un rezultātā, kamēr es biju slima, man izgāja vairāk naudas nekā, kamēr es staigāju apkārt. Visi nāk un visiem kaut kas ir jādod. Pa divām dienām man izgāja 30 Ls, un tas Āfrikā ir ļoti daudz. Apmēram 30 cilvēki mūs katru dienu apciemoja. Es domāju, ka tikai latvieši ir tādi ēdāju tauta, bet arī afrikāņi ir :) Tas nav tikai tāpēc, ka es esmu baltais cilvēks, arī citur, ja atnāk ciemiņš, viņi kaut vai skrien no kaimiņa aizņemties tēju un cukuru. Bet tas jaukākais ir, ka es varēju slimot savā mājā, kur es varēju paslēpties un tikai iziet ārā pieklājības pēc sasveicināties.»
— Ko tu gaidi no Benija Hina konferences?
— Es daudz šajās dienās lasīju par Svētā Gara dāvanām, par aizlūgšanu, par mēlēm un mēļu tulkošanu, un ticu, ka Dievs atklās man ko par šīm lietām.
Šīs dienas Kampalā mēs esam kopā arī ar Auroru un viņas pavadoni Ābrahamu, un tad nu mēs ar Džošafatu vakar taisījām visiem vakariņas – makaronus ar gaļu. Un Džošafats uztaisīja fantastiski garšīgu gaļu, es varu mācīties arī ko no kulinārijas.
Kas gaidāms nākamnedēļ... Man ir vēl kādas lietas jānokārto Kampalā, man ir jāatrod kaut kas, uz kā es varu uzsildīt ūdeni savā mājā, visu laiku nekurinot ugunskuru. Otrdien man vajadzētu būt vietējā ciemā un pēc tam mēs dodamies uz 4 dienām uz Keniju. Pēc Kenijas ir jāgatavojas Bībeles skolai mācītājiem.
Aizlūgšanu vajadzības – par Keniju, lai Dievs kārto laiku un cilvēkus, ka mēs varam sastapties staigājot no mājas uz māju. Un arī lai Dievs dod gudrību gatavoties Bībeles skolai, kā arī jāturpina lūgt par Džošafata veselību.
— Kam paliks māja pēc tavas aizbraukšanas?
— Viņa paliks man, viņa ir uzcelta man, Džošafats varbūt izmantos kā savu biroju, lai paslēptos no cilvēkiem. Bet viņa ir uzcelta ar domu, ka man ir jāatgriežas.
Tagad es stāvu pie vārtiem, kur notiks konference, un viņi te kārtīgi visu pārbauda, jo te brauks arī prezidenti no tuvākajām valstīm. Viņi grib man visu somu atņemt un pārbaudīt, vai neesmu spiegs :) Tad jau sazināsimies pēc konferences!!!!
pirmdiena, 2009. gada 8. jūnijs
trešdiena, 2009. gada 27. maijs
ILGAS PĒC KĀRTĪGĀM LATVIEŠU BROKASTĪM...
Saruna ar Aiju Dzeni 25.05.2009. ap plkst.10:30
«Mēs vakar atbraucām uz Busumā
(Ugandas Austrumos), kur ir Džošafata mājas. Jauniešu konference (14.-17.05.) bija laba, apmēram 70 jauniešu bija kopā 3 dienas. Es arī gatavojos konferencei fiziski, ne tikai garīgā ziņā. Piemēram, sagatavoju saldumus un balonus, jo jaunieši viņu izpratnē ir no 12 līdz 27 gadiem. Un tādā konferencē tik dažādiem vecumiem runāt nav viegli. Konferences kārtība bija — no rīta lūgšanas, dziedāšana un arī dejošana. Viņiem tas ļoti patīk un viņi sataisa tāāādu troksni, ka visa baznīca beigās pilna ar putekļiem! Tad bija lekcijas, pusdienas, vēlāk priekšnesumi un skeči, pēcpusdienā atkal 2 lekcijas. Vakarpusē gribējām rādīt filmas, bet pirmos divus vakarus nevarējām to izdarīt, jo bija pārdedzis kabelis. Bet tad trešajā skatījāmies visas filmas pēc kārtas. Visvairāk viņiem patika «Ledus laikmets», jo tur ir daudz humora un maz vārdu.
Lekcijās daudz runājām no Alfa kursa tēmām, kas ļoti labi strādāja uz jauniešiem. Piemēram, kā vislabāk izmantot atlikušo dzīvi, ka Dievs nav mūs aicinājis būt par hameleoniem. Ja viņi ir kristieši, tad viņiem ir jābūt par liecību pārējiem. Runājām par lūgšanu. Es runāju par dzīves mērķiem, runājām arī par seksuālām attiecībām, jo jau no 13 gadiem viņi tās uzsāk, un AIDS ir tik izplatīts, ka jau 18 gados daudzi mirst no AIDS. Runājām arī par praktiskām lietām šajā ziņā, piemēram, ja viņi grib precēties, tad ir jāpārbaudās slimnīcā, vai ir HIV pozitīvs vai negatīvs. Konference bija interesanta un piepildīta. Viņiem patika, ka tika uzdoti jautājumi par tēmu, un tad tika dotas konfektes par atbildētiem jautājumiem. Es nebiju iedomājusies, ka arī tik lieliem jauniešiem, tas varētu darboties. Mēs arī daudz spēlējām spēles, kas veicināja viņu sadraudzību.
Interesanti, ka jaunieši bija ieradušies kādu 20 kilometru rādiusā no visas apkārtnes. Jaunieši bija ļoti priecīgi par konferenci, un teica, ka grib nākamajā skolas brīvlaikā atkal. Bet mēs teicām, ka to viņi paši var noorganizēt.
Vienīgais pārdzīvojums konferences laikā bija vietējo attieksme. Mēs gribējām rādīt filmas, mums ir ģenerators un mums bija vajadzīgs kabelis; tas cilvēks, kas izīrēja ģeneratoru iedeva arī kabeli, bet iedeva saplīsušu. Rezultātā sāka silt kontakti un DVD pleijeris. Vietējie dod saplīsušas lietas, nedomādami tālāk, ka tas sabojās lietas. Brīnumu zīmes te Ugandā notiek, bet, kad reizēm jāpalīdz praktiski, ļoti daudzi nav uzticami. Trešajā dienā es jau biju tik gudra elektrības jautājumos, ka es pievienoju mašīnas akumulatoram DVD pleijeri, jo tas deva ārā tik lielu strāvu, kādu vajadzēja. Un es varēju rādīt filmas, jo bija saplīsis nevis DVD pleijeris, bet pats elektrības kabelis. Bet ejot misijā, esmu sapratusi, ka ir noderīgas visas zināšanas, tai skaitā fizika u.c.
Pēc jauniešu konferences
es biju jaunā draudzē, kur reiz biju bijusi, kad viņiem vēl bija tikai mājas grupa. Tagad viņi ir nodibinājuši draudzi. Bija sanākuši 99 cilvēki un runājām par draudzes pamatu un baznīcu. Viņi ir sākuši arī celt baznīcu, bet tādu maziņu, kurā nemaz visi nevarētu saiet. Un tad runājām ar vietējiem mācītājiem, ka, ja viņi ceļ baznīcu, tad jāceļ tāda, lai cilvēki var saiet. Jo Dieva plāns jau ir, ka to cilvēku ir vēl vairāk. Daudz mums bija arī teoloģiskas diskusijas ar mācītājiem, piemēram, viņi kā draudze nesvin Sv.Vakarēdienu, jo neviens viņiem nav apmācījis, kā to darīt. Un viņiem ir bailes, ja nu viņi izdara ko nepareizi. 31.maijā es būšu vēlreiz tajā vietā un tur būs tāda kā sadraudzība starp vairākām draudzēm un tad mēs svinēsim Sv.Vakarēdienu. Mēs ar mācītājiem diskutējām, ka ir daudz jauni kristieši, kuri nākuši pie Dieva, bet kuri nav kristīti. Un kā tas ir, vai nekristīts cilvēks var nākt pie Sv.Vakarēdiena. Un tā diskusija beidzās ar to, ka lielākoties cilvēki tic un pie viņiem notiek lielas zīmes un lietas, bet viņi nav kristīti tāpēc, ka mācītājs nav izdarījis savu darbu un nav nokristījis. Bet viņi to vēlās darīt. Ja Svētais Gars tos cilvēkus ir atzinis par cienīgiem, kā mēs cilvēki varam noniecināt? Reizēm nākas risināt tik dažādas lietas. Tas ir interesanti, nāk pieredze un reizēm ir bail, jo es saku lietas, un cilvēki klausās, un tas liek man domāt, cik svarīgi man ir būt tuvu Dievam un sadzirdēt pareizo risinājumu katrai situācijai. Lai netiek iedots nepareizs pamats visai baznīcai tālāk.
Pirmdien (18.05.)
mēs devāmies uz Kampalu, lai piedalītos konferencē, bet te bija viss ļoti salijis un ceļi bija neizbraucami. Mums iznāca braukt ar motocikliem apmēram 100 km līkumu, lai tiktu uz asfalta. Tā nokļūšana līdz Kampalai mums paņēma daudz laika. Bet konferences laikā mēs gulējām viesnīcā Kampalā. Salīdzinoši lētā - apmēram diennaktī 4Ls, tur bija gan gulta, gan vanna, gan televizors. Un tas bija jauki pēc tāda ilga laika izjust civilizētu vietu.
Konference (19.-21.05.) bija ļoti laba, pasniedzējs Berijs Gross (varētu nebūt precīzi sadzirdēts pasniedzēja vārds un uzvārds – A.M.) bija paņēmis līdzi vietējo mācītāju no Kenijas, ar kuru kopā lasīja lekcijas. Šis Kenijas mācītājs bija daudz lasījis grāmatas par vadību. Pagājušajā gadā, kad šis pasniedzējs bija Gregorskolā man atnāca vīzija, ka Dievs ir mani aicinājis uz ko vairāk. Un šogad klausoties tās lekcijas par to, ko nozīmē vadītājs, kā strādāt ar cilvēkiem, brīvprātīgajiem, tas viss likās daudz savādāk un es varēju izvērtēt, ko latviešiem darīt šeit Āfrikā. Konference bija apmeklēta, bija kādi 200 vietējie mācītāji, un viņi ir ļoti atšķirīgi Kampalā. Tur problēma, ko paši mācītāji sāk apzināties, ir, ka cilvēki no citām valstīm vairs īsti negrib sadarboties ar vietējām Kampalas baznīcām, jo viņi tiek apkrāpti naudas ziņā. Par kādām lietām tiek prasīti lielāki līdzekļi, nekā tas reāli maksā. Piemēram, par bērnu nodrošināšanu ar skolu apmeklēšanu. Paši Kampalas mācītāji sāka runāt par top, ka viņiem ir jāsāk kļūt uzticamiem naudas lietās. Man arī īpašs prieks, ka daudz varēju pavadīt laika sarunās ar pašu skolotāju. Runājām lielas nākotnes vīzijas, kur vēl nav skaidrs, kā to realizēt.
Bet laiks Kampalā bija arī smags,
jo Džošafatam saasinājās veselības problēmas. Viņš bija kādas dienas slimnīcā, bet tad teica, ka viss kārtībā un palaida mājās trešdien (20.05.) bet pēc tam atkal palika sliktāk. Sāpes bija ļoti lielas.
Kad beidzās konference, mums palīdzēja viens vietējais mācītājs nokļūt līdz Džindžai, kur mēs palikām pie viena Džošafata drauga. Bet sestdien (23.05.) devāmies uz slimnīcu, jo tās sāpes bija neizturamas un nevienas zāles nepalīdzēja tās mazināt. Mans piedzīvojums par Āfrikas slimnīcām ir briesmīgs. Tieši dakteru attieksmes dēļ. Piemēram, Džindžas slimnīcā dakteris gribēja griezt augoni pilnīgi bez anestēzijas, sakot, ka vienkārši pasāpēs pāris dienas. Es teicu - nē, ka mēs neatnācām uz slimnīcu, lai nomirtu no sāpēm. Pēc ilgas runāšanas viņš iespricēja anestēziju, bet viņš sāka griezt nesagaidot, kamēr tā pilnībā iedarbojas. Iznāca no augoņa strutas, viņi gribēja vēl ko darīt, bet es teicu, pietiek, jo sāpes viņam bija neciešamas. Un mēs gājām prom.
Svētdien (24.05.) mēs bijām vēl Džindžā, bet vakarā Aurora mums atbrauca pakaļ ar mašīnu. Un ceļā kāja tomēr tika sakratīta, tāpēc es neesmu gulējusi visu nakti, jo sāpes viņam ir lielas un mēs visu laiku lūdzam. It kā viss ir labi, augonis neaug, bet sāpes arī nemazinās. Tāda cīņa par Džošafata veselību. Sākumā viņi domāja, ka tas ir audzējs, bet tad es zvanīju uz Latviju, un daudz runāju, jo nevar tas būt audzējs, jo tas augonis visu laiku bija karsts un strauji auga. Tas bija kāds limfas iekaisums. Arī tad, kad Džindžā atgrieza, viņi redzēja, ka tas bija tāds kā limfas mezglu iekaisums, kas pārgājis uz muskuļu audiem, un kad sāp muskuļi, tad ir ļoti lielas sāpes.
Džošafata sieva tagad ir priecīga un laimīga, viņa pati slimnīcā ir apārstēta un jūtas labi. Un viņi man ir uzcēluši mājiņu blakus savai mājiņai. Tādu mazu no māla, ar salmu jumtu, tagad trūkst tikai logi un durvis un tad es varu iet pati savā mājiņā.
Tuvākajās dienās man ir plānota atpūta,
un tad es došos tālāk uz Busiju sludināt no mājas uz māju un apmeklēšu vairākas vietējās baznīcas. Man ir plānots svinēt svētdien (31.maijā) manu dzimšanas dienu un pēc tam arī doties no mājas uz māju. Jūnija vidū atkal būs mācītāju konference un tai ir jāsagatavojas. Ir jāatrod kaut kur tuvumā dators un ir jāsagatavo rakstiskas piezīmes mācītājiem. Jo viņi neraksta pierakstus, rakstīšana viņiem sagādā problēmas. Tāpēc ir svarīgi iedot viņiem materiālu jau uz rokas un runāt ar piemēriem, kurus var labi atcerēties. 5.-6. jūnijā mēs atkal būsim Kampalā uz Benija Hina konferenci, kas būs tāds labs laiks, jo mēs ar Džošafatu paliksim pie Auroras mājās Kampalā. Aurora tiešām man ir te kā mamma un viena otru varam atbalstīt.
Galvenā aizlūgšana ir šobrīd par Džošafatu, lai viņš tiek pilnībā dziedināts. Un arī lai Dievs dod man redzējumu, ko Viņš ir aicinājis te, Āfrikā, darīt latviešiem. Lai parāda skaidrāk nākamos soļus. Un, protams, milzīga pateicība visiem, kuri ziedo. Kad pazvanu māsiņai un viņa saka, ka ir nauda uz konta un cik man vajag pārskaitīt. Tas ir tāds prieks, ka varam te finansiāli palīdzēt.
Man bija arī visu laiku problēmas ar telefonu, es sabojāju ne tikai DVD lādētāju, bet arī sabojāju telefona lādētāju. Šodien izmantošu brīvo laiku, lai salaboti saules bateriju lādētāju un ceru, ka visu laiku arī būšu sazvanāma.»
Vai negatavojies mājām?
«Lēnām es sāku domāt. Es negaidu, bet es sāku domāt par to. Man reizēm uznāk tāda ilgošanās. Viņi te ēd ačgārni, brokastīs uzēd vienu mazu maizīti, tādu kā pusbulciņu; pusdienas ēd normāli, un vakariņas ap 23:00 pamatīgi. Man galvenā ēdienreize ir bijusi brokastis, kas dod enerģiju visai dienai. Tad man reizēm uznāk ilgošanās, ka varētu sapirkt visu vajadzīgo – olas, tomātus, sīpolus, kafiju, makaronus. Un uztaisīt pati sev kārtīgas brokastis, sacept olas ar tomātiem un sīpoliem un dzert kafiju. Tāda man ir uznākusi stadija. Tā laikam ir pirmā pazīme, ka ilgojos pēc mājām.»
«Mēs vakar atbraucām uz Busumā
(Ugandas Austrumos), kur ir Džošafata mājas. Jauniešu konference (14.-17.05.) bija laba, apmēram 70 jauniešu bija kopā 3 dienas. Es arī gatavojos konferencei fiziski, ne tikai garīgā ziņā. Piemēram, sagatavoju saldumus un balonus, jo jaunieši viņu izpratnē ir no 12 līdz 27 gadiem. Un tādā konferencē tik dažādiem vecumiem runāt nav viegli. Konferences kārtība bija — no rīta lūgšanas, dziedāšana un arī dejošana. Viņiem tas ļoti patīk un viņi sataisa tāāādu troksni, ka visa baznīca beigās pilna ar putekļiem! Tad bija lekcijas, pusdienas, vēlāk priekšnesumi un skeči, pēcpusdienā atkal 2 lekcijas. Vakarpusē gribējām rādīt filmas, bet pirmos divus vakarus nevarējām to izdarīt, jo bija pārdedzis kabelis. Bet tad trešajā skatījāmies visas filmas pēc kārtas. Visvairāk viņiem patika «Ledus laikmets», jo tur ir daudz humora un maz vārdu.
Lekcijās daudz runājām no Alfa kursa tēmām, kas ļoti labi strādāja uz jauniešiem. Piemēram, kā vislabāk izmantot atlikušo dzīvi, ka Dievs nav mūs aicinājis būt par hameleoniem. Ja viņi ir kristieši, tad viņiem ir jābūt par liecību pārējiem. Runājām par lūgšanu. Es runāju par dzīves mērķiem, runājām arī par seksuālām attiecībām, jo jau no 13 gadiem viņi tās uzsāk, un AIDS ir tik izplatīts, ka jau 18 gados daudzi mirst no AIDS. Runājām arī par praktiskām lietām šajā ziņā, piemēram, ja viņi grib precēties, tad ir jāpārbaudās slimnīcā, vai ir HIV pozitīvs vai negatīvs. Konference bija interesanta un piepildīta. Viņiem patika, ka tika uzdoti jautājumi par tēmu, un tad tika dotas konfektes par atbildētiem jautājumiem. Es nebiju iedomājusies, ka arī tik lieliem jauniešiem, tas varētu darboties. Mēs arī daudz spēlējām spēles, kas veicināja viņu sadraudzību.
Interesanti, ka jaunieši bija ieradušies kādu 20 kilometru rādiusā no visas apkārtnes. Jaunieši bija ļoti priecīgi par konferenci, un teica, ka grib nākamajā skolas brīvlaikā atkal. Bet mēs teicām, ka to viņi paši var noorganizēt.
Vienīgais pārdzīvojums konferences laikā bija vietējo attieksme. Mēs gribējām rādīt filmas, mums ir ģenerators un mums bija vajadzīgs kabelis; tas cilvēks, kas izīrēja ģeneratoru iedeva arī kabeli, bet iedeva saplīsušu. Rezultātā sāka silt kontakti un DVD pleijeris. Vietējie dod saplīsušas lietas, nedomādami tālāk, ka tas sabojās lietas. Brīnumu zīmes te Ugandā notiek, bet, kad reizēm jāpalīdz praktiski, ļoti daudzi nav uzticami. Trešajā dienā es jau biju tik gudra elektrības jautājumos, ka es pievienoju mašīnas akumulatoram DVD pleijeri, jo tas deva ārā tik lielu strāvu, kādu vajadzēja. Un es varēju rādīt filmas, jo bija saplīsis nevis DVD pleijeris, bet pats elektrības kabelis. Bet ejot misijā, esmu sapratusi, ka ir noderīgas visas zināšanas, tai skaitā fizika u.c.
Pēc jauniešu konferences
es biju jaunā draudzē, kur reiz biju bijusi, kad viņiem vēl bija tikai mājas grupa. Tagad viņi ir nodibinājuši draudzi. Bija sanākuši 99 cilvēki un runājām par draudzes pamatu un baznīcu. Viņi ir sākuši arī celt baznīcu, bet tādu maziņu, kurā nemaz visi nevarētu saiet. Un tad runājām ar vietējiem mācītājiem, ka, ja viņi ceļ baznīcu, tad jāceļ tāda, lai cilvēki var saiet. Jo Dieva plāns jau ir, ka to cilvēku ir vēl vairāk. Daudz mums bija arī teoloģiskas diskusijas ar mācītājiem, piemēram, viņi kā draudze nesvin Sv.Vakarēdienu, jo neviens viņiem nav apmācījis, kā to darīt. Un viņiem ir bailes, ja nu viņi izdara ko nepareizi. 31.maijā es būšu vēlreiz tajā vietā un tur būs tāda kā sadraudzība starp vairākām draudzēm un tad mēs svinēsim Sv.Vakarēdienu. Mēs ar mācītājiem diskutējām, ka ir daudz jauni kristieši, kuri nākuši pie Dieva, bet kuri nav kristīti. Un kā tas ir, vai nekristīts cilvēks var nākt pie Sv.Vakarēdiena. Un tā diskusija beidzās ar to, ka lielākoties cilvēki tic un pie viņiem notiek lielas zīmes un lietas, bet viņi nav kristīti tāpēc, ka mācītājs nav izdarījis savu darbu un nav nokristījis. Bet viņi to vēlās darīt. Ja Svētais Gars tos cilvēkus ir atzinis par cienīgiem, kā mēs cilvēki varam noniecināt? Reizēm nākas risināt tik dažādas lietas. Tas ir interesanti, nāk pieredze un reizēm ir bail, jo es saku lietas, un cilvēki klausās, un tas liek man domāt, cik svarīgi man ir būt tuvu Dievam un sadzirdēt pareizo risinājumu katrai situācijai. Lai netiek iedots nepareizs pamats visai baznīcai tālāk.
Pirmdien (18.05.)
mēs devāmies uz Kampalu, lai piedalītos konferencē, bet te bija viss ļoti salijis un ceļi bija neizbraucami. Mums iznāca braukt ar motocikliem apmēram 100 km līkumu, lai tiktu uz asfalta. Tā nokļūšana līdz Kampalai mums paņēma daudz laika. Bet konferences laikā mēs gulējām viesnīcā Kampalā. Salīdzinoši lētā - apmēram diennaktī 4Ls, tur bija gan gulta, gan vanna, gan televizors. Un tas bija jauki pēc tāda ilga laika izjust civilizētu vietu.
Konference (19.-21.05.) bija ļoti laba, pasniedzējs Berijs Gross (varētu nebūt precīzi sadzirdēts pasniedzēja vārds un uzvārds – A.M.) bija paņēmis līdzi vietējo mācītāju no Kenijas, ar kuru kopā lasīja lekcijas. Šis Kenijas mācītājs bija daudz lasījis grāmatas par vadību. Pagājušajā gadā, kad šis pasniedzējs bija Gregorskolā man atnāca vīzija, ka Dievs ir mani aicinājis uz ko vairāk. Un šogad klausoties tās lekcijas par to, ko nozīmē vadītājs, kā strādāt ar cilvēkiem, brīvprātīgajiem, tas viss likās daudz savādāk un es varēju izvērtēt, ko latviešiem darīt šeit Āfrikā. Konference bija apmeklēta, bija kādi 200 vietējie mācītāji, un viņi ir ļoti atšķirīgi Kampalā. Tur problēma, ko paši mācītāji sāk apzināties, ir, ka cilvēki no citām valstīm vairs īsti negrib sadarboties ar vietējām Kampalas baznīcām, jo viņi tiek apkrāpti naudas ziņā. Par kādām lietām tiek prasīti lielāki līdzekļi, nekā tas reāli maksā. Piemēram, par bērnu nodrošināšanu ar skolu apmeklēšanu. Paši Kampalas mācītāji sāka runāt par top, ka viņiem ir jāsāk kļūt uzticamiem naudas lietās. Man arī īpašs prieks, ka daudz varēju pavadīt laika sarunās ar pašu skolotāju. Runājām lielas nākotnes vīzijas, kur vēl nav skaidrs, kā to realizēt.
Bet laiks Kampalā bija arī smags,
jo Džošafatam saasinājās veselības problēmas. Viņš bija kādas dienas slimnīcā, bet tad teica, ka viss kārtībā un palaida mājās trešdien (20.05.) bet pēc tam atkal palika sliktāk. Sāpes bija ļoti lielas.
Kad beidzās konference, mums palīdzēja viens vietējais mācītājs nokļūt līdz Džindžai, kur mēs palikām pie viena Džošafata drauga. Bet sestdien (23.05.) devāmies uz slimnīcu, jo tās sāpes bija neizturamas un nevienas zāles nepalīdzēja tās mazināt. Mans piedzīvojums par Āfrikas slimnīcām ir briesmīgs. Tieši dakteru attieksmes dēļ. Piemēram, Džindžas slimnīcā dakteris gribēja griezt augoni pilnīgi bez anestēzijas, sakot, ka vienkārši pasāpēs pāris dienas. Es teicu - nē, ka mēs neatnācām uz slimnīcu, lai nomirtu no sāpēm. Pēc ilgas runāšanas viņš iespricēja anestēziju, bet viņš sāka griezt nesagaidot, kamēr tā pilnībā iedarbojas. Iznāca no augoņa strutas, viņi gribēja vēl ko darīt, bet es teicu, pietiek, jo sāpes viņam bija neciešamas. Un mēs gājām prom.
Svētdien (24.05.) mēs bijām vēl Džindžā, bet vakarā Aurora mums atbrauca pakaļ ar mašīnu. Un ceļā kāja tomēr tika sakratīta, tāpēc es neesmu gulējusi visu nakti, jo sāpes viņam ir lielas un mēs visu laiku lūdzam. It kā viss ir labi, augonis neaug, bet sāpes arī nemazinās. Tāda cīņa par Džošafata veselību. Sākumā viņi domāja, ka tas ir audzējs, bet tad es zvanīju uz Latviju, un daudz runāju, jo nevar tas būt audzējs, jo tas augonis visu laiku bija karsts un strauji auga. Tas bija kāds limfas iekaisums. Arī tad, kad Džindžā atgrieza, viņi redzēja, ka tas bija tāds kā limfas mezglu iekaisums, kas pārgājis uz muskuļu audiem, un kad sāp muskuļi, tad ir ļoti lielas sāpes.
Džošafata sieva tagad ir priecīga un laimīga, viņa pati slimnīcā ir apārstēta un jūtas labi. Un viņi man ir uzcēluši mājiņu blakus savai mājiņai. Tādu mazu no māla, ar salmu jumtu, tagad trūkst tikai logi un durvis un tad es varu iet pati savā mājiņā.
Tuvākajās dienās man ir plānota atpūta,
un tad es došos tālāk uz Busiju sludināt no mājas uz māju un apmeklēšu vairākas vietējās baznīcas. Man ir plānots svinēt svētdien (31.maijā) manu dzimšanas dienu un pēc tam arī doties no mājas uz māju. Jūnija vidū atkal būs mācītāju konference un tai ir jāsagatavojas. Ir jāatrod kaut kur tuvumā dators un ir jāsagatavo rakstiskas piezīmes mācītājiem. Jo viņi neraksta pierakstus, rakstīšana viņiem sagādā problēmas. Tāpēc ir svarīgi iedot viņiem materiālu jau uz rokas un runāt ar piemēriem, kurus var labi atcerēties. 5.-6. jūnijā mēs atkal būsim Kampalā uz Benija Hina konferenci, kas būs tāds labs laiks, jo mēs ar Džošafatu paliksim pie Auroras mājās Kampalā. Aurora tiešām man ir te kā mamma un viena otru varam atbalstīt.
Galvenā aizlūgšana ir šobrīd par Džošafatu, lai viņš tiek pilnībā dziedināts. Un arī lai Dievs dod man redzējumu, ko Viņš ir aicinājis te, Āfrikā, darīt latviešiem. Lai parāda skaidrāk nākamos soļus. Un, protams, milzīga pateicība visiem, kuri ziedo. Kad pazvanu māsiņai un viņa saka, ka ir nauda uz konta un cik man vajag pārskaitīt. Tas ir tāds prieks, ka varam te finansiāli palīdzēt.
Man bija arī visu laiku problēmas ar telefonu, es sabojāju ne tikai DVD lādētāju, bet arī sabojāju telefona lādētāju. Šodien izmantošu brīvo laiku, lai salaboti saules bateriju lādētāju un ceru, ka visu laiku arī būšu sazvanāma.»
Vai negatavojies mājām?
«Lēnām es sāku domāt. Es negaidu, bet es sāku domāt par to. Man reizēm uznāk tāda ilgošanās. Viņi te ēd ačgārni, brokastīs uzēd vienu mazu maizīti, tādu kā pusbulciņu; pusdienas ēd normāli, un vakariņas ap 23:00 pamatīgi. Man galvenā ēdienreize ir bijusi brokastis, kas dod enerģiju visai dienai. Tad man reizēm uznāk ilgošanās, ka varētu sapirkt visu vajadzīgo – olas, tomātus, sīpolus, kafiju, makaronus. Un uztaisīt pati sev kārtīgas brokastis, sacept olas ar tomātiem un sīpoliem un dzert kafiju. Tāda man ir uznākusi stadija. Tā laikam ir pirmā pazīme, ka ilgojos pēc mājām.»
piektdiena, 2009. gada 15. maijs
PĀRBAUDĪJUMOS...
Saruna ar Aiju Dzeni 12.05.2009. ap plkst.10:00.
Aija ilgu laiku nebija sazvanāma,
jo bija kādas tehniskas problēmas ar telefonu, kā rezultātā mēs divas nedēļas neko no viņas nedzirdējām. Nu atkal viss ir kārtībā, tikai šobrīd Aijai ir grūts laiks, jo vakar Džošafatam (mācītājam, kurš visu šo laiku ir kopā ar Aiju), ārsti pateica, ka viņam kājā ir audzējs. Viņam ir lielas sāpes un kāja pampst. Viņam gan vēl gaidāmas dažādas pārbaudes, jo arī Aija īsti netic tik vieglai diagnozes uzstādīšanai. Tāpēc Aija aicina mūs: «Lūdziet par mums un par Džošafata ģimeni, jo arī viņa sievai ir kādas veselības problēmas un viņa ir nokļuvusi slimnīcā! Mēs lūdzam un ticam, ka Dievs var dziedināt.»
«Šobrīd mēs ar Džošafatu braucam autobusā no Kampalas. Divas nedēļas esmu mācījusi Bībeles skolā Ugandas Rietumos 10 studentiem (9 mācītājiem un 1 mācītāja sievai). Tā man bija tāda pirmā pieredze, mācot mācītājus. Esmu atklājusi, ka man ir dāvana mācīt cilvēkus. Strādājot Svētdienas skolā, es to darīju, bet tas, ka es varu mācīt arī pieaugušus cilvēkus, bija man atklājums. Mēs viņiem devām pildīt visādus pārbaudes testus ar labām un vērtīgām lietām. Mēs bijām vietā Kakabadyma, kur mēs, latvieši, janvārī kā komanda ieradāmies runāt konferencē. Mēs tagad atgriezāmies bīskapa Džeralda dzimtajā vietā. Braukt uz turieni nebija viegli, jo bīskaps bija apsolījis viņiem naudu, bet tas nebija izdarīts. Un tāpēc bija psiholoģiski grūti. Viņiem bija pārsteigums redzēt mani atkal. Ugandas rietumu daļa ir ļoti skaista, ļoti kalnaina, bet bīstama – ceļi augšā un lejā. Kad mēs braucām mājās, no rīta bija kārtīgi nolijis un ceļš bija mālaini dubļi. Vairākās vietās mēs gandrīz cietām avārijās.
Bībeles skolā mēs mācījām par to, kas ir patiesa baznīca, kas ir baznīcas patiesais pamats. Daudz runājām par pirmo draudzi, kas ir aprakstīta Apustuļu darbos. Runājām par mājas grupām, par to, kā veidot sadraudzību. Runājām par plānošanu.
Problēma ir tā, ka lielākā daļa mācītāju
nekad nav bijuši nevienā Bībeles skolā. Veids, kā viņi ir kļuvuši par mācītājiem, ir — kāds atnācis pie viņiem, stāstījis par Jēzu, viņi ir atgriezušies, un 2 nedēļas pēc tam, kad viņi ir bijuši kristieši, bīskaps ir pateicis, ka tagad tu būsi mācītājs šajā vietā. Viņi ir cīnījušies, kā nu varējuši, un paši ieguvuši pieredzi kā draudzes vadītāji. Draudze atbalsta viņus apmēram ar 1 latu mēnesī, kamēr mācītājiem pašiem ir jāstrādā laukos, viņiem parasti ir arī daudz bērnu, viņi mēģina ko nopelnīt pārdodot no savas saimniecības. Viņi arī paši ieliek lielu daļu no saviem līdzekļiem draudzēs, kamēr paši dzīvo nabadzībā. Neviens viņiem nav izstāstījis, ka draudzei ir jāatbalsta mācītājs, nevis mācītājam visa sava nauda ir jāiztērē draudzei, bet ka draudzei pašai ir jārūpējas, lai Dieva Vārds var augt. Runājām par vīziju — ka draudzēm jābūt vīzijai.
Pirms kāda laika Džošafats bija viens pats Bībeles skolā tajā apgabalā, viņš daudz runāja par mājas grupām, par kristībām, par Svēto Vakarēdienu. Šoreiz, kad atbraucām, jau vairāki no mācītājiem savās draudzēs bija izveidojuši mājas grupas; kādi, kuri nekad nebija kristījuši, bija kristījuši. Kādi bija svinējuši Vakarēdienu. Jaukākais ir, ka pie mācītājiem var redzēt, ka viņi ir gatavi to, ko iemācījušies, pielietot tālāk savās draudzēs. Šoreiz mēs gribējām arī apmeklēt viņu draudzes, lai saprastu, kādi tad viņi ir. Tā mēs katru vakaru devāmies ar ļoti maziem mocīšiem pie kāda no mācītājiem. Tas veidoja ļoti dziļas attiecības, viņi bija pateicīgi, ka kāds izrāda interesi par viņu mājām un draudzi.
Viena lieta, ko es atklāju ir,
ka dažiem mācītājiem uz draudzi ir tikai viena Bībele. Un tad es jutu aicinājumu aizbraukt un nopirkt Bībeles vietējā valodā. Tā, lai viņi var lasīt un saprast. Arī pati mācīšana Bībeles skolā bija ļoti interesanta — es mācīju angļu valodā un kāds tulkoja uz vietējo valodu. Kad uzdevām pārbaudes darbus, tad viņi tos veica savā vietējā valodā. Tur es varēju redzēt četrus dialektus kopā. Redzot rakstītu vārdu, tas paliek atmiņā, un kaut ko arī varēju iemācīties. Viņi bija ļoti priecīgi par Bībelēm. Interesanti, ka mēs Bībeles nopirkām no musulmaņu sievietes. Es domāju par to, cik ļoti vietējām draudzēm apgabalā trūkst izglītības, kāpēc gan viņi paši nevarētu pārdot Bībeles. Bet musulmaņi tās pārdod, jo kristieši tās pērk. Mēs ļoti daudz mācījām par sadraudzību, par dalīšanos visā.
Tā draudze, kas mūs uzņēma, bija apsolījusi mācītājus atbalstīt un palīdzēt. Bet, kad mācītāji ieradās, nekā nebija, pat nebija krūzes un šķīvji, no kā ēst. Jocīgi, ka draudze mums izīrēja divus lielus katlus, izīrēja nevis iedeva. Tad mēs arī nopirkām divus lielus katlus. Mācītājs Leonards, kurš bija ļoti nabadzīgs, vienu dienu neapmeklēja Bībeles skolu, bet nākamā dienā uzaicināja visus pie sevis. Viņam māja ir ļoti maziņa, bet viņš bija uzcēlis ārpus mājas lielu nojumi ar banānu lapām, sieva bija saklājusi bagātīgas pusdienas. Bija kā īstas viesības. Un tas mani ļoti aizkustināja, jo visu nedēļu bijām runājuši par to, ka jādalās. Mēs ar mācītāju Džošafatu dzīvojām tādā visai bagātā mājā pie viena cita mācītāja, bet viņš nevienā brīdī neuzaicināja pārējos ciemos. Bet kad es redzēju, ka pats nabadzīgākais var uzaicināt visu baru, tas mani aizkustināja.
Interesanti, ka šis nabadzīgais mācītājs bija tas, kurš nodibināja kādas 6 draudzes, kuras mēs ar Arti pagājušajā gadā bijām apciemojuši. Vēlāk tās bija pārņēmis bīskaps Džeralds, bet dibinājis bija šis mācītājs Leonards.
Bija interesantas sajūtas, mācot mācitājus.
No vienas puses jutos kā tāda mamma, mācot vienkāršas lietas, bet tai pat laikā bija sajūta, ka tā ir liela privilēģija no Dieva. Pie mācītāja Leonarda mani pārsteidza tas, ka viņš ar kājām iet vairāk nekā 30 km, jo kalna galā viņš ir atvēris jaunu draudzi. Mani fascinēja tas, ka viņš ir gatavs 30 km iet kājām tikai tāpēc, lai aizsniegtu tos cilvēkus, kuri Dievu vēl nepazīst. Dažreiz pat viņa sieva iet. Neviens viņam nav nopircis ne motociklu, ne riteni. Es domāju, ja mēs, latvieši, kā varētu palīdzēt šim mācītājam, tas būtu svētīgi. Viņu ir vērts atbalstīt, un viņš man ne reizi nav prasījis naudu. Bet tad, kad mācītāji brauca prom no Bībeles skolas, es viņiem katram iedevu 10 000 vietējās naudiņas, jo viņi divas nedēļas bija ārpus ģimenes — lai, kad viņi atgriezīsies mājās, pirmās dienas ir, par ko nopirkt ēdienu.
Braucot pie šiem mācītājiem, kuri pārsvarā dzīvo kalnainās vietās, mani pārsteidza, ka viņi netaisa riņķu ceļus pa apli kalnam; bet gan taisa pa taisno kalnā augšā. Es esmu saplēsusi kādus trīs svārkus, jo, lecot nost no mocīša, tie saplīst.
Tagad mēs braucam atpakaļ uz austrumiem,
kur būs jauniešu konference no 14.-17. maijam. Būs apmēram 100 jaunieši, šobrīd skolēniem ir brīvlaiks līdz maija beigām. Jaunieši tur arī vietējā skolā nakšņos.
Pēc jauniešu konferences es braukšu atpakaļ uz Kampalu, jo viens no maniem Bībeles skolotājiem - amerikānis, kurš mūs mācīja arī Saldū, Gregorskolā — ir uz 3 dienām Ugandā. Viņš brauks mācīt vietējos mācītājus par vīziju, budžetu u.c. Man ir daudz jautājumu tagad viņam.
Mūs ātrāk braukt atpakaļ uz Kampalu no Rietumiem piespieda Džošafata slimība. Tas jaukākais šajā slimības laikā Kampalā ir, ka amerikāniete Aurora mums ļoti palīdzēja, jo viņai Kampalā ir dzīvoklis. Viņa mūs iedrošināja un palīdzēja. Es viņu saucu par savu Āfrikas mammu. Ģimenes dienā es viņai izmaksāju pusdienas un mēs kopā pasēdējām un paēdām. Man laikam mazliet bija pietrūkusi sava ģimene.
Esmu iztērējusi naudu, nopērkot aktīvās skaņu tumbas. Āfrikā baltajai sievietei visu laiku ir vajadzīgs kāds līdzās, kas tulko un palīdz ar vietējiem tikt galā. Man palīdz mācītājs Džošafats, bet Aurorai – vietējais puisis Ābrahams. Un vakar mēs ar Ābrahamu skraidījām un meklējām aktīvās tumbas. Aurora man atļāva lietot jauniešu konferencē savu projektoru, DVD un, lai varētu iespaidīgāk rādīt jauniešiem filmas, vēl vajadzēja tumbas. Es atklāju, ka aparatūra te maksā diezgan padārgi. Tumbas nopirku ar domu, ka arī mēs, latvieši, nākamgad varēsim tās izmantot, un arī lai Džošafata draudze var izmantot.
Arbūza projektam ir notīrīts lauks,
tagad tiek apstrādāta zeme, un maija beigās varēs sēt arbūzus. Es arī painteresējos par atraitnes māju, kurai mēs uzlikām jumtu un kur draudzei vajadzēja māju pabeigt. Prieks, ka draudzes cilvēki ir māju pabeiguši. Šonedēļ es došu naudiņu mācītājam Francim, kurš uzsāks tomātu projektu. Tas arī viņiem būs kā iesākums tālākai kalpošanai.
Saistībā ar Džošafata slimību ir tā, ka es biju pieradusi, ka varu būt vāja, bet kāds blakus vienmēr ir stiprs. Bet tagad ir mazliet otrādi. Esmu sapratusi, ka tas ir arī garīgs uzbrukums. Mēs svētdien bijām Kampalā ļoti lielā baznīcā «Miracle centre», ko dibinājis mācītājs Kajandža. Viņš ir uzcēlis milzīgu četrstūra formas celtni, kur ir ļoti spēcīga slavēšana. Kā Amerikā, ar lielu kori, labiem solistiem, dejotājiem un aparatūru. Bija ļoti uzrunājošs dievkalpojums. Mācītājs runāja par to, ka mēs esam iesaistīti garīgā cīņā, kur sātans nāk un uzbrūk, bet Dieva spēkā mēs varam pastāvēt. Tas ļoti iedvesmoja un sapurināja mani. Ka patiesībā man jau ir divas izvēles – vai raudāt un gausties, vai paļauties, ka Dievs ir nemainīgs un mūžīgs, ja Viņš ir dziedinājis agrāk, tad dziedinās arī turpmāk!
Aija ilgu laiku nebija sazvanāma,
jo bija kādas tehniskas problēmas ar telefonu, kā rezultātā mēs divas nedēļas neko no viņas nedzirdējām. Nu atkal viss ir kārtībā, tikai šobrīd Aijai ir grūts laiks, jo vakar Džošafatam (mācītājam, kurš visu šo laiku ir kopā ar Aiju), ārsti pateica, ka viņam kājā ir audzējs. Viņam ir lielas sāpes un kāja pampst. Viņam gan vēl gaidāmas dažādas pārbaudes, jo arī Aija īsti netic tik vieglai diagnozes uzstādīšanai. Tāpēc Aija aicina mūs: «Lūdziet par mums un par Džošafata ģimeni, jo arī viņa sievai ir kādas veselības problēmas un viņa ir nokļuvusi slimnīcā! Mēs lūdzam un ticam, ka Dievs var dziedināt.»
«Šobrīd mēs ar Džošafatu braucam autobusā no Kampalas. Divas nedēļas esmu mācījusi Bībeles skolā Ugandas Rietumos 10 studentiem (9 mācītājiem un 1 mācītāja sievai). Tā man bija tāda pirmā pieredze, mācot mācītājus. Esmu atklājusi, ka man ir dāvana mācīt cilvēkus. Strādājot Svētdienas skolā, es to darīju, bet tas, ka es varu mācīt arī pieaugušus cilvēkus, bija man atklājums. Mēs viņiem devām pildīt visādus pārbaudes testus ar labām un vērtīgām lietām. Mēs bijām vietā Kakabadyma, kur mēs, latvieši, janvārī kā komanda ieradāmies runāt konferencē. Mēs tagad atgriezāmies bīskapa Džeralda dzimtajā vietā. Braukt uz turieni nebija viegli, jo bīskaps bija apsolījis viņiem naudu, bet tas nebija izdarīts. Un tāpēc bija psiholoģiski grūti. Viņiem bija pārsteigums redzēt mani atkal. Ugandas rietumu daļa ir ļoti skaista, ļoti kalnaina, bet bīstama – ceļi augšā un lejā. Kad mēs braucām mājās, no rīta bija kārtīgi nolijis un ceļš bija mālaini dubļi. Vairākās vietās mēs gandrīz cietām avārijās.
Bībeles skolā mēs mācījām par to, kas ir patiesa baznīca, kas ir baznīcas patiesais pamats. Daudz runājām par pirmo draudzi, kas ir aprakstīta Apustuļu darbos. Runājām par mājas grupām, par to, kā veidot sadraudzību. Runājām par plānošanu.
Problēma ir tā, ka lielākā daļa mācītāju
nekad nav bijuši nevienā Bībeles skolā. Veids, kā viņi ir kļuvuši par mācītājiem, ir — kāds atnācis pie viņiem, stāstījis par Jēzu, viņi ir atgriezušies, un 2 nedēļas pēc tam, kad viņi ir bijuši kristieši, bīskaps ir pateicis, ka tagad tu būsi mācītājs šajā vietā. Viņi ir cīnījušies, kā nu varējuši, un paši ieguvuši pieredzi kā draudzes vadītāji. Draudze atbalsta viņus apmēram ar 1 latu mēnesī, kamēr mācītājiem pašiem ir jāstrādā laukos, viņiem parasti ir arī daudz bērnu, viņi mēģina ko nopelnīt pārdodot no savas saimniecības. Viņi arī paši ieliek lielu daļu no saviem līdzekļiem draudzēs, kamēr paši dzīvo nabadzībā. Neviens viņiem nav izstāstījis, ka draudzei ir jāatbalsta mācītājs, nevis mācītājam visa sava nauda ir jāiztērē draudzei, bet ka draudzei pašai ir jārūpējas, lai Dieva Vārds var augt. Runājām par vīziju — ka draudzēm jābūt vīzijai.
Pirms kāda laika Džošafats bija viens pats Bībeles skolā tajā apgabalā, viņš daudz runāja par mājas grupām, par kristībām, par Svēto Vakarēdienu. Šoreiz, kad atbraucām, jau vairāki no mācītājiem savās draudzēs bija izveidojuši mājas grupas; kādi, kuri nekad nebija kristījuši, bija kristījuši. Kādi bija svinējuši Vakarēdienu. Jaukākais ir, ka pie mācītājiem var redzēt, ka viņi ir gatavi to, ko iemācījušies, pielietot tālāk savās draudzēs. Šoreiz mēs gribējām arī apmeklēt viņu draudzes, lai saprastu, kādi tad viņi ir. Tā mēs katru vakaru devāmies ar ļoti maziem mocīšiem pie kāda no mācītājiem. Tas veidoja ļoti dziļas attiecības, viņi bija pateicīgi, ka kāds izrāda interesi par viņu mājām un draudzi.
Viena lieta, ko es atklāju ir,
ka dažiem mācītājiem uz draudzi ir tikai viena Bībele. Un tad es jutu aicinājumu aizbraukt un nopirkt Bībeles vietējā valodā. Tā, lai viņi var lasīt un saprast. Arī pati mācīšana Bībeles skolā bija ļoti interesanta — es mācīju angļu valodā un kāds tulkoja uz vietējo valodu. Kad uzdevām pārbaudes darbus, tad viņi tos veica savā vietējā valodā. Tur es varēju redzēt četrus dialektus kopā. Redzot rakstītu vārdu, tas paliek atmiņā, un kaut ko arī varēju iemācīties. Viņi bija ļoti priecīgi par Bībelēm. Interesanti, ka mēs Bībeles nopirkām no musulmaņu sievietes. Es domāju par to, cik ļoti vietējām draudzēm apgabalā trūkst izglītības, kāpēc gan viņi paši nevarētu pārdot Bībeles. Bet musulmaņi tās pārdod, jo kristieši tās pērk. Mēs ļoti daudz mācījām par sadraudzību, par dalīšanos visā.
Tā draudze, kas mūs uzņēma, bija apsolījusi mācītājus atbalstīt un palīdzēt. Bet, kad mācītāji ieradās, nekā nebija, pat nebija krūzes un šķīvji, no kā ēst. Jocīgi, ka draudze mums izīrēja divus lielus katlus, izīrēja nevis iedeva. Tad mēs arī nopirkām divus lielus katlus. Mācītājs Leonards, kurš bija ļoti nabadzīgs, vienu dienu neapmeklēja Bībeles skolu, bet nākamā dienā uzaicināja visus pie sevis. Viņam māja ir ļoti maziņa, bet viņš bija uzcēlis ārpus mājas lielu nojumi ar banānu lapām, sieva bija saklājusi bagātīgas pusdienas. Bija kā īstas viesības. Un tas mani ļoti aizkustināja, jo visu nedēļu bijām runājuši par to, ka jādalās. Mēs ar mācītāju Džošafatu dzīvojām tādā visai bagātā mājā pie viena cita mācītāja, bet viņš nevienā brīdī neuzaicināja pārējos ciemos. Bet kad es redzēju, ka pats nabadzīgākais var uzaicināt visu baru, tas mani aizkustināja.
Interesanti, ka šis nabadzīgais mācītājs bija tas, kurš nodibināja kādas 6 draudzes, kuras mēs ar Arti pagājušajā gadā bijām apciemojuši. Vēlāk tās bija pārņēmis bīskaps Džeralds, bet dibinājis bija šis mācītājs Leonards.
Bija interesantas sajūtas, mācot mācitājus.
No vienas puses jutos kā tāda mamma, mācot vienkāršas lietas, bet tai pat laikā bija sajūta, ka tā ir liela privilēģija no Dieva. Pie mācītāja Leonarda mani pārsteidza tas, ka viņš ar kājām iet vairāk nekā 30 km, jo kalna galā viņš ir atvēris jaunu draudzi. Mani fascinēja tas, ka viņš ir gatavs 30 km iet kājām tikai tāpēc, lai aizsniegtu tos cilvēkus, kuri Dievu vēl nepazīst. Dažreiz pat viņa sieva iet. Neviens viņam nav nopircis ne motociklu, ne riteni. Es domāju, ja mēs, latvieši, kā varētu palīdzēt šim mācītājam, tas būtu svētīgi. Viņu ir vērts atbalstīt, un viņš man ne reizi nav prasījis naudu. Bet tad, kad mācītāji brauca prom no Bībeles skolas, es viņiem katram iedevu 10 000 vietējās naudiņas, jo viņi divas nedēļas bija ārpus ģimenes — lai, kad viņi atgriezīsies mājās, pirmās dienas ir, par ko nopirkt ēdienu.
Braucot pie šiem mācītājiem, kuri pārsvarā dzīvo kalnainās vietās, mani pārsteidza, ka viņi netaisa riņķu ceļus pa apli kalnam; bet gan taisa pa taisno kalnā augšā. Es esmu saplēsusi kādus trīs svārkus, jo, lecot nost no mocīša, tie saplīst.
Tagad mēs braucam atpakaļ uz austrumiem,
kur būs jauniešu konference no 14.-17. maijam. Būs apmēram 100 jaunieši, šobrīd skolēniem ir brīvlaiks līdz maija beigām. Jaunieši tur arī vietējā skolā nakšņos.
Pēc jauniešu konferences es braukšu atpakaļ uz Kampalu, jo viens no maniem Bībeles skolotājiem - amerikānis, kurš mūs mācīja arī Saldū, Gregorskolā — ir uz 3 dienām Ugandā. Viņš brauks mācīt vietējos mācītājus par vīziju, budžetu u.c. Man ir daudz jautājumu tagad viņam.
Mūs ātrāk braukt atpakaļ uz Kampalu no Rietumiem piespieda Džošafata slimība. Tas jaukākais šajā slimības laikā Kampalā ir, ka amerikāniete Aurora mums ļoti palīdzēja, jo viņai Kampalā ir dzīvoklis. Viņa mūs iedrošināja un palīdzēja. Es viņu saucu par savu Āfrikas mammu. Ģimenes dienā es viņai izmaksāju pusdienas un mēs kopā pasēdējām un paēdām. Man laikam mazliet bija pietrūkusi sava ģimene.
Esmu iztērējusi naudu, nopērkot aktīvās skaņu tumbas. Āfrikā baltajai sievietei visu laiku ir vajadzīgs kāds līdzās, kas tulko un palīdz ar vietējiem tikt galā. Man palīdz mācītājs Džošafats, bet Aurorai – vietējais puisis Ābrahams. Un vakar mēs ar Ābrahamu skraidījām un meklējām aktīvās tumbas. Aurora man atļāva lietot jauniešu konferencē savu projektoru, DVD un, lai varētu iespaidīgāk rādīt jauniešiem filmas, vēl vajadzēja tumbas. Es atklāju, ka aparatūra te maksā diezgan padārgi. Tumbas nopirku ar domu, ka arī mēs, latvieši, nākamgad varēsim tās izmantot, un arī lai Džošafata draudze var izmantot.
Arbūza projektam ir notīrīts lauks,
tagad tiek apstrādāta zeme, un maija beigās varēs sēt arbūzus. Es arī painteresējos par atraitnes māju, kurai mēs uzlikām jumtu un kur draudzei vajadzēja māju pabeigt. Prieks, ka draudzes cilvēki ir māju pabeiguši. Šonedēļ es došu naudiņu mācītājam Francim, kurš uzsāks tomātu projektu. Tas arī viņiem būs kā iesākums tālākai kalpošanai.
Saistībā ar Džošafata slimību ir tā, ka es biju pieradusi, ka varu būt vāja, bet kāds blakus vienmēr ir stiprs. Bet tagad ir mazliet otrādi. Esmu sapratusi, ka tas ir arī garīgs uzbrukums. Mēs svētdien bijām Kampalā ļoti lielā baznīcā «Miracle centre», ko dibinājis mācītājs Kajandža. Viņš ir uzcēlis milzīgu četrstūra formas celtni, kur ir ļoti spēcīga slavēšana. Kā Amerikā, ar lielu kori, labiem solistiem, dejotājiem un aparatūru. Bija ļoti uzrunājošs dievkalpojums. Mācītājs runāja par to, ka mēs esam iesaistīti garīgā cīņā, kur sātans nāk un uzbrūk, bet Dieva spēkā mēs varam pastāvēt. Tas ļoti iedvesmoja un sapurināja mani. Ka patiesībā man jau ir divas izvēles – vai raudāt un gausties, vai paļauties, ka Dievs ir nemainīgs un mūžīgs, ja Viņš ir dziedinājis agrāk, tad dziedinās arī turpmāk!
Abonēt:
Ziņas (Atom)
