BENIJA HINA KONFERENCES GAIDĀS…

Saruna ar Aiju 05.06.2009. ap plkst. 9:00.

«Man tagad Ugandā ir pašai sava mājiņa. Džošafats un viņa sieva Džozefīne uzcēla man mājiņu, blakus viņu mājai. Mājiņa ir no māla, ar salma jumtu, un tajā ir pat gulta, ko viņi kaut kur ir atraduši.
Savu dzimšanas dienu es sāku svinēt jau piektdienas (29.05.) vakarā, kad mēs ar Auroru aizbraucām uz tādu vietu, kas saucas Sangraulu Beach (tulkojumā - Laimes pludmale), kas ir vieta priekš baltajiem cilvēkiem. Tur mēs, baltie cilvēki, ēdām kopā pusdienas, viņi man uzdāvināja balonus, puķes un apsveikuma kartiņas. Ugandā vispār nekad nedāvina lauztus ziedus, jo viņi uzskata, ka tā ir izšķērdība. Bet viņi zināja, ka baltais cilvēks domā savādāk, tāpēc man arī dāvināja kaut kur saplūktas puķes. Bija ļoti labs vakars, un mēs ilgi kopā sēdējām un priecājāmies. Naktī ar Auroras džipu «Nissan Pajero» viņa un vēl divi Bībeles skolotāji brauca skatīties manu māju. Vietējie ceļi līdz manai mājai ir taciņas. Un bija interesanti, ka naktī caur kukurūzas lauku brauc cauri mašīna, lai apskatītu manu māju.
Šo laiku, kopš esmu Busumā
(kopš 25.05.), es esmu gājusi no mājas uz māju. Sastapu kādu mācītāju, kurš šajā apgabalā jau dzīvo ilgi, un viņš veda mani pie nekristiešu ģimenēm. Viņš arī aizveda mani pie kāda cita mācītāja, kurš vada draudzi, kas saucas «Marijas leģions», kaut kas līdzīgs harizmātiskiem katoļiem, bet tur ir daudz visādu garu un eņģeļu. Mums ar viņu bija lielas diskusijas, bet beidzās tās draudzīgi, un mēs gājām tālāk. Daudz cilvēku aicināja aizlūgt, kad viņi uzzināja, ka baltais cilvēks ir ciematā. Biju aizlūgt pie tikko jaundzimušiem bērniņiem, bija interesanti redzēt kādu vienu dienu vecu bērniņu, kura ādas krāsa bija ļoti gaiša, gandrīz kā mana. Savukārt kāds cits bērniņš, kurš jau bija nedēļu vecs, bija jau mazliet tumšāks. Pa to laiku kādi trīs cilvēki atgriezās pie Kristus, un varēja redzēt, ka Dievs vada pie tiem, kuriem tas ir vajadzīgs.
Svētdien (31.05.)
es vadīju Sv.Vakarēdiena dievkalpojumu draudzē, kura kopš tās draudzes dibināšanas (5 gadi) nebija To svinējusi. Jo viņi ļoti nopietni skatās uz to vārdu 1.Kor.11:27-30 «tad nu, kas necienīgi ēd šo maizi vai dzer Tā Kunga biķeri, tas būs noziedzies pret Tā Kunga miesu un asinīm. Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda, un tā lai viņš ēd no šīs maizes un dzer no šī biķera. Jo, kas ēd un dzer, tas ēd un dzer sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir Tā Kunga miesu. Tādēļ jūsu starpā ir daudz vāju un neveselu un diezgan daudz ir mirušu». Un viņi, bailēs no tās rakstu vietas un dzirdējuši visādus stāstus, to nedarīja.
Iepriekšējā vakarā (30.05.)
mēs ar Džošafatu ilgi sēdējām un domājām, un skatījāmies Rakstos, ko nozīmē Sv.Vakarēdiens. Un arī domājām par to, kā Āfrikā vadīt Sv.Vakarēdienu, jo viņi nav īsti luterāņu draudze, tā ir harizmātiska draudze. Un tad tajā svētdienā Džošafats joprojām vēl bija slims, un es pirmo reizi dzīvē vadīju Sv.Vakarēdiena dievkalpojumu, par ko biju Dievam ļoti pateicīga. Pirms dievkalpojuma es runāju uz draudzes cilvēkiem, mēs lasījām un mācījāmies par Sv.Vakarēdienu, tad vēl bija jautājumu un atbilžu laiks. Un pēc tam bija lūgšanas un tad mēs gājām svinēt Sv.Vakarēdienu. Mēs izmantojām vietējo maizi, ko cep kā pankūku, bet kas ir bez rauga. Par cik vīns vai vīnogu sula te nav tikpat kā dabūjams, tad mēs ņēmām vietējo dzērienu mirindu, kas ir tādā tumšā krāsā.
Pēc Sv.Vakarēdiena dievkalpojuma viņi bija gatavojušies manai dzimšanas dienai un tad bija vesela ceremonija, kā viņi mani apģērba vietējā nacionālajā sievietes tērpā GOBEĻ. Es tiku izsaukta ārā un aizvesta uz mazu mājiņu, kur tad mani vietējās sievietes apģērba. Viena atnesa kleitu, viena kurpes, viena auskariņus, viena kaklarotu. Un tad nu ietērpta starp ziediem un bērniem gājienā gājām uz baznīcu, kur pateicāmies Dievam dziedādami un slavēdami.
Vakarpusē mēs bijām kristīt kādu sievieti, kura bija pieņēmusi Jēzu par savu Glābēju. Tā svētdiena bija pilna ar visādām garīgām lietām.
Vakarpusē es devos atpakaļ uz Busumu.
Pirmdien (01.06.)
mums bija paredzēts doties no mājas uz māju, bet vietā, kur mēs gribējām doties, bija nomirusi mājas īpašniekam sieva. Tāpēc mēs tur negājām, jo viņi gatavojās bēru ceremonijai. Bet es pārvietojos pa vietējo ciematu, tur arī bija kāds jauns kristietis puisis draudzē, kurš ir ļoti dedzīgs kalpotājs, bet kuram ir problēmas ar dzeršanu. Un tad mēs pirmdienas vakaru, nakti un otrdienas rītu pavadījām kopā ar to puisi, lūdzot, esot padomdošanā un meklējot risinājumu, kā pārtraukt dzert.
Tad es arī mazliet nopirku audumu (kādus 2 metrus) un uzaicināju vietējos lielākos bērnus, jo gribēju pārbaudīt, cik viņi paši māk ko darīt. Viņi staigā ļoti bieži sacaurumotās drēbēs, un es gribēju saprast, vai tas ir slinkums, vai kas cits. Mēs kopā šuvām skolas plecu somas. Šūt viņi māk tīri labi, tā ir tāda vairāk attieksme — staigāt ar caurām un noplukušām drēbēm.
Un tad es saslimu, man bija kakla sāpes un, kā man ir kakla sāpes, tā man ir arī temperatūra…
Otrdien (02.06.) un trešdien (03.06.) es vairāk vai mazāk nogulēju pa māju, visu laiku es biju skrējusi un visu laiku es biju cilvēkos, bet slimība deva tādu svētīgu laiku, kad es varēju vienkārši pabūt, lasot un domājot.
Vakar (04.06.)
mēs atbraucām uz Kampalu un šodien sāksies Benija Hina konference. Es biju noraizējusies arī par savu uzturēšanās atļauju Ugandā, jo tā man beidzas un ir vajadzīga jauna. Par cik bīskaps Džeralds bija Latvijā, tad no viņa es nevarēju dabūt ieteikuma vēstuli. Un tad es lūdzu to uzrakstīt Aurorai. Bet viss, izrādās, būs kārtībā, un viņi man pagarinās uzturēšanās atļauju.
Džošafatam brūce ļoti ilgi nedzija, jo viņam to augoni sagrieza vairākās vietās un vēl iebāza iekšā šķēres. Rezultātā brūce ir kā milzīgs caurums un tas nespēj tik ātri dzīt. Bet tagad ir labāk. Viņš vismaz var pastaigāt. Tās dienas, kad es un arī Džošafats dzīvojām pa māju, es guļot savu slimību, un viņš dziedējot kāju, mūs apciemoja ļoti daudz cilvēku. Tas trakākais ir, kad atnāk ciemiņš, tev ir jāklāj galds… Un rezultātā, kamēr es biju slima, man izgāja vairāk naudas nekā, kamēr es staigāju apkārt. Visi nāk un visiem kaut kas ir jādod. Pa divām dienām man izgāja 30 Ls, un tas Āfrikā ir ļoti daudz. Apmēram 30 cilvēki mūs katru dienu apciemoja. Es domāju, ka tikai latvieši ir tādi ēdāju tauta, bet arī afrikāņi ir :) Tas nav tikai tāpēc, ka es esmu baltais cilvēks, arī citur, ja atnāk ciemiņš, viņi kaut vai skrien no kaimiņa aizņemties tēju un cukuru. Bet tas jaukākais ir, ka es varēju slimot savā mājā, kur es varēju paslēpties un tikai iziet ārā pieklājības pēc sasveicināties.»
— Ko tu gaidi no Benija Hina konferences?
— Es daudz šajās dienās lasīju par Svētā Gara dāvanām, par aizlūgšanu, par mēlēm un mēļu tulkošanu, un ticu, ka Dievs atklās man ko par šīm lietām.
Šīs dienas Kampalā mēs esam kopā arī ar Auroru un viņas pavadoni Ābrahamu, un tad nu mēs ar Džošafatu vakar taisījām visiem vakariņas – makaronus ar gaļu. Un Džošafats uztaisīja fantastiski garšīgu gaļu, es varu mācīties arī ko no kulinārijas.
Kas gaidāms nākamnedēļ... Man ir vēl kādas lietas jānokārto Kampalā, man ir jāatrod kaut kas, uz kā es varu uzsildīt ūdeni savā mājā, visu laiku nekurinot ugunskuru. Otrdien man vajadzētu būt vietējā ciemā un pēc tam mēs dodamies uz 4 dienām uz Keniju. Pēc Kenijas ir jāgatavojas Bībeles skolai mācītājiem.

Aizlūgšanu vajadzības – par Keniju, lai Dievs kārto laiku un cilvēkus, ka mēs varam sastapties staigājot no mājas uz māju. Un arī lai Dievs dod gudrību gatavoties Bībeles skolai, kā arī jāturpina lūgt par Džošafata veselību.

— Kam paliks māja pēc tavas aizbraukšanas?
— Viņa paliks man, viņa ir uzcelta man, Džošafats varbūt izmantos kā savu biroju, lai paslēptos no cilvēkiem. Bet viņa ir uzcelta ar domu, ka man ir jāatgriežas.
Tagad es stāvu pie vārtiem, kur notiks konference, un viņi te kārtīgi visu pārbauda, jo te brauks arī prezidenti no tuvākajām valstīm. Viņi grib man visu somu atņemt un pārbaudīt, vai neesmu spiegs :) Tad jau sazināsimies pēc konferences!!!!