trešdiena, 2009. gada 1. jūlijs

PATEICĪBAS PILNA SIRDS...

Saruna ar Aiju 16.06.2009. ap plkst. 15:30.

„Šobrīd esmu Bībeles skolā Nabaalē, kur būšu 2 nedēļas. Tā kā šeit vietējie mācītāji ir ar visai minimālu izglītību, tad ir jāpiestrādā pie visādām lietām. Piemēram, es tagad daru matemātisku darbu un velku līknes, lai noskaidrotu, kāda tipa līderi viņi ir.”

Kāda bija Benija Hina konference?(05.-06.06.)

Tas bija ļoti svētīgs laiks. Es piedzīvoju fantastisku slavēšanu. Āfrikā cilvēki ir ļoti brīvi un arī patiesi, tur bija, šķiet, sapulcējušies tādi visharizmātiskākie cilvēki, kas vien te ir. Var just, ka viņi to dara no sirds un ar lielu prieku. Benijs Hins runāja par Svēto Garu - ka nav tādu kristieši, kurus nevada Svētais Gars, ka nevar nākt pie Jēzus, ja tevi nevada Svētais Gars. Viņš runāja par Svētā Gara spēku, ka ir jānāk Svētā Gara spēkam pār tevi un tu sāc lietot dāvanas. Viņš arī aicināja cilvēkus liecināt. Nāca cilvēki un liecināja par dziedināšanām. Tas viss notika lielā pielūgsmes un mīlestības atmosfērā. Kad es esmu kādreiz bijusi Latvijā kādā dziedināšanas pasākumā, tad ir vairāk apkārtējie kristieši, kuri izmisumā bļauj pēc Svētā Gara dziedināšanas. Bet te cilvēki zālē bija pilni mīlestības un pielūgsmes, un cilvēki tika dziedināti. Bija arī kāda sieviete, kurai varēja redzēt, ka viņai kājā ir izņemts kauls un ir ielikts stienis. Un četrus gadus viņa ir dzīvojusi lielās sāpēs. Un tagad pirmo reizi dzīvē viņa nejūt sāpes. Viņa liecināja, ka Dievs ir viņu dziedinājis. Konference deva Svētā Gara piepildījumu un varēju ar prieku un spēku doties uz Keniju.
Svētdien (07.06.) biju bīskapa Džeralda baznīcā, kur parunājos ar viņu un viņa sievu.
Pirmdien (08.06.) braucām uz mājām.
Otrdien (09.06.) devāmies uz Keniju. Mēs nelegāli šķērsojām robežu. Tas notika tā, ka mēs braucām ar mocīšiem pa ceļu (taciņām), tad ceļš beidzās un sākās purvs. Mēs tālāk gājām ar kājām. Un tur tālāk viens vīrs ar laivu mūs pārcēla pāri uz Keniju. Gājām atkal ar kājām. Es neredzēju nekādu lielu atšķirību starp valstīm, ja nu vienīgi cilvēkos ir kāda atšķirība. Kenijā ir augstāks dzīves standarts un līmenis. Cilvēki ir asāki un vairāk uz āru vērsti, arī vardarbīgāki. Kenijā galvenokārt kalpoju baznīcās pie mācītājiem. Viņi bija dzirdējuši, ka mēs vadam Ugandā Bībeles skolas un vēlējās ko līdzīgu arī tur. Mēs staigājām arī no mājas uz māju. Bija kāda diena, kad es runāju ar cilvēkiem, kas ir nekristieši, un visi, ar kuriem runāju, teica „jā” Dievam un vēlējās Viņu iepazīt.
Piektdien (12.06.) atgriezāmies mājās no Kenijas.
Sestdien (13.06.) mēs atpūtāmies. Mēģinājām sataisīt motociklu, bet nesataisījām.
Svētdien (14.06.) bijām Džošafata baznīcā. Pārsvarā bija sapulcējušies mācītāji un garīgie vadītāji. Bija tāda svētīga saruna starp vadītājiem un savstarpējs iedrošinājums.
Vakar (pirmdien, 15.06.) mēs visu dienu braucām uz šo vietu, kopā nobraucām kādus 900 km ar dažādiem pārvietošanās līdzekļiem. Šodien ir nogurums un grūti sakoncentrēt domas.
Džošafatam lēnām paliek labāk, kāja dzīst; bet sadzīšana nav notikusi pilnībā, jo mēs visu laiku esam kustībā. Arī vakar pēc garā brauciena viņš teica, ka jūt sāpes.
Šobrīd ir lietus sezona beigusies, bet raža vēl nav ienākusies, un tāpēc cilvēki visās vietās lūdz pēc lietus. Ārā ir ļoti karsts. Vakar mēs ieradāmies ļoti vēlu, un vairs negāja neviens transports uz šo vietu. Mēs dabūjām noīrēt kādu privātu automašīnu. Un kad te ieradāmies, vietējie cilvēki teica, ka Dievs mūs ir ļoti sargājis, jo mēs braucām pa ceļu, kur jāšķērso pāri tiltam viena upe, uz kuras pēdējās divas nedēļas visu laiku ir naktīs stāvēts ar automātiem un aplaupīti cilvēki. Vakarnakt tur neviens nebija un mēs tādā pilnīgā drošībā pārbraucām pāri. Es arī sazvanījos ar Auroru, jo viņa mani sapazīstināja ar diviem cilvēkiem, kuri šeit vietējiem mācītājiem mācīs par Svētdienas skolas darbu. Viņi stāstīs, kā bērniem vadīt Bībeles stundas un kā ar bērniem darboties. Man tagad ir uzdevums viņus brīdināt, lai brauc uz šejieni pa citu ceļu."
Kā tev ar naudiņām?

"Man ir sataisīta atskaite par 3 mēnešiem, bet nav bijis laika to visu ielikt internetā māsai. Bet Dievs ir bijis žēlīgs. Esmu daudziem varējusi palīdzēt. Bet tagad es jūtu, ka šomēnes ir mazāk, arī Latvijā, saprotu, kļūst arvien grūtāk. Īstenībā priecājos, ka būšu Latvijā jūlijā, jo iedrošinājums un stiprinājums ir ļoti vajadzīgs draudzēs. Es nesūdzos, jo zinu, ka Dievs gādās. Kad tā naudiņa ir mazāk, var just, ka ir ļoti jāplāno, kur ko tērēt. Un tad tieši rodas kādas vajadzības, piemēram, jāīrē mašīna, jo nekā citādi nevar tikt. Bet es saprotu, ka Dievs gādā. Liels paldies visiem, kas ziedo. Vakar man zvanīja Mareks, un teica, ka mazā Valdemārpils draudze ir ko noziedojusi Āfrikas cilvēkiem, un tad sirds lēkāja aiz prieka.
Pagājušajā nedēļā atkal sākās bērniem skola un es 16 bērniem samaksāju skolas maksu trīs mēnešiem. Dažiem bērniem pat nopirku uniformu, ko vilkt skolās. Kopā iztērēju kādus 80 Ls. Es arī nopirku materiālus Bībeles skolai, kancelejas preces, balto tāfeli, uz kuras rakstīt. Jo mācītājiem ir problēmas pierakstīt un tad ļoti jādomā, ko stāstīt un vizualizēt, lai viņi to atceras un tas paliek viņos."
Kā ar ilgām pēc mājām?

"Visgrūtāk man bija sestdien, kad atpūtos pa māju. Raudiens uznāca pēc cilvēkiem Latvijā un civilizācijas. Bet tad mēs runājām ar Džošafatu un viņš teica, ka tāda raudāšana un ilgošanās jau var kaut kur atsviest atpakaļ garīgā ziņā. Ka Dievs mani ielicis šajā laikā un Viņš to kontrolē. Un ja es vēl neesmu mājās, tas nozīmē, ka Dievs vēl kaut ko grib caur mani un pie manis darīt šeit Āfrikā. Un tad man palika vieglāk. Bet pēdējais mēnesis ir tāds ar dalītām jūtām – ļoti gribas mājās, bet tai pašā laikā; zinu, kad atbraukšu mājās, gribēšu atpakaļ.
17.jūlijā es būtu atpakaļ Latvijā. Es esmu pieņēmusies svarā! Āfrikā kaut kas skaists ir, ja sieviete ir nevis tieva, bet gaiša un apaļīga. Tad nu tagad esmu nedaudz pieņēmusies svarā, bet nesaprotu – kā. Jo tas ēdiens jau ir ļoti minimāls!!
Šajā Bībeles skolā ieradušies 16 mācītāji, mēs šoreiz Bībeles skolu netaisījām par velti, jo cilvēki nenovērtē to, kas ir par velti. Viņiem ir mūs jābaro un jāizguldina, un jāsamaksā atpakaļceļš. Pagājušajā reizē, kad mēs bijām pie viņiem, es nopirku katram Bībeles vietējā valodā un arī iedevu kādu naudiņu (apm. Ls 3.30. katram), un tas viņiem likās ļoti daudz. Mēs pagājušajā reizē daudz runājām par 10. tiesu un viens no mācītājiem tagad teica, ka pēc mūsu sludināšanas draudze sasparojās un nopirka mācītājam riteni. Tas bija liels prieks, ka Dievs lieto mūs, lai uzlabotu apstākļus mācītājiem.
Mēs vakaros pēc lekcijām visi sanākam kopām – ēdam, smejamies, stāstām stāstus, viņi daudz jautā par Latviju, uzspēlējam arī kādas fiziskās spēles. Daudzi no viņiem ir jauni vīrieši un tāpēc mēs mēģinām viņus kā izkustināt."
Vai tev nav kāds ugandietis iepaticies?

"Aaaa, viņi ir skaisti, bet savādāki. Ir bijis laiks pie viņiem pierast, daži no viņiem ir ļoti labi draugi. Bet šeit netaisos precēties.
Es jau ilgu laiku cenšos atrast kādu draudzīti, kas nav tik harizmātiska, jo es pārsvarā esmu pie brīvdraudzēm. Bet arī viņi paši saka, ka tās tradicionālās baznīcas Ugandā ir mainījušās."
Vai Benija Hina konferencē nejuti kādu atšķirību cilvēku vidū?

"Interesanti, ka Benijam Hinam līdzi bija viens sludinātājs, kurš runāja par līdzību ar sēklu, kas krīt auglīgā zemē un nes augļus, un kas krīt neauglīgā. No tās viņš runāja par ziedošanu. Ja tu ziedo ļoti patiesi, tad tu arī vari kārtīgi (auglīgi) dabūt atpakaļ. Ko es tā īsti nespēju atbalstīt, bet es arī nenoliedzu. Un tad viņš aicināja ugandiešus ziedot 1000 $ katram, jo tad Dievs svētīs bagātīgi atpakaļ. 70 vietējie cilvēki noziedoja 1000 $ un vairāki mazākas summas utt. Tas man parādīja ļoti lielu kontrastu. Jo Ugandā ir arī ļoooti bagāti cilvēki, bet viņi ir Kampalā. Bet problēma ir, ka bagātie nepalīdz saviem cilvēkiem. Tas man bija pārsteigums, ka tur bija daudz cilvēku, kas ziedoja šādas summas. Arī tam pašam "Miracle Centre" mācītājam pieder lidmašīna. Bet viņa draudzes, kuras ir laukos, vēl ne reizi viņu pašu vai bīskapu nav redzējušas vai arī saņēmušas kādu finansiālu palīdzību. Ja ir kāda liela draudze, zem kuras vārda tiek atvērtas vēl kādas draudzes, tad tā draudze var negaidīt kādu finansiālu palīdzību no tās lielās. Tas man tā jocīgi liekas. Vēl arī tas, ka šajā konferencē cilvēki bija sabraukuši no visas Āfrikas. Tagad, kad esmu bijusi arī Kampalā, ir jau arī grūti tiem bagātajiem cilvēkiem nākt atpakaļ ciemos, jo tur ir tik daudz burvestības, ļaunprātības un aprunāšanas. Viņiem nepatīk, ka kāds no viņu vidus attīstās finansiāli.
Aizlūgšanu vajadzības – par Bībeles skolu, lai arī Dievs pasargā ceļā tos skolotājus, kuri brauc mācīt par Svētdienas skolas darbu. Visā Ugandā ir vajadzīgs lietus. Man ir liela pateicība par visu, ko Dievs ir darījis ar mani un caur mani Ugandā.

pirmdiena, 2009. gada 8. jūnijs

BENIJA HINA KONFERENCES GAIDĀS…

Saruna ar Aiju 05.06.2009. ap plkst. 9:00.

«Man tagad Ugandā ir pašai sava mājiņa. Džošafats un viņa sieva Džozefīne uzcēla man mājiņu, blakus viņu mājai. Mājiņa ir no māla, ar salma jumtu, un tajā ir pat gulta, ko viņi kaut kur ir atraduši.
Savu dzimšanas dienu es sāku svinēt jau piektdienas (29.05.) vakarā, kad mēs ar Auroru aizbraucām uz tādu vietu, kas saucas Sangraulu Beach (tulkojumā - Laimes pludmale), kas ir vieta priekš baltajiem cilvēkiem. Tur mēs, baltie cilvēki, ēdām kopā pusdienas, viņi man uzdāvināja balonus, puķes un apsveikuma kartiņas. Ugandā vispār nekad nedāvina lauztus ziedus, jo viņi uzskata, ka tā ir izšķērdība. Bet viņi zināja, ka baltais cilvēks domā savādāk, tāpēc man arī dāvināja kaut kur saplūktas puķes. Bija ļoti labs vakars, un mēs ilgi kopā sēdējām un priecājāmies. Naktī ar Auroras džipu «Nissan Pajero» viņa un vēl divi Bībeles skolotāji brauca skatīties manu māju. Vietējie ceļi līdz manai mājai ir taciņas. Un bija interesanti, ka naktī caur kukurūzas lauku brauc cauri mašīna, lai apskatītu manu māju.
Šo laiku, kopš esmu Busumā
(kopš 25.05.), es esmu gājusi no mājas uz māju. Sastapu kādu mācītāju, kurš šajā apgabalā jau dzīvo ilgi, un viņš veda mani pie nekristiešu ģimenēm. Viņš arī aizveda mani pie kāda cita mācītāja, kurš vada draudzi, kas saucas «Marijas leģions», kaut kas līdzīgs harizmātiskiem katoļiem, bet tur ir daudz visādu garu un eņģeļu. Mums ar viņu bija lielas diskusijas, bet beidzās tās draudzīgi, un mēs gājām tālāk. Daudz cilvēku aicināja aizlūgt, kad viņi uzzināja, ka baltais cilvēks ir ciematā. Biju aizlūgt pie tikko jaundzimušiem bērniņiem, bija interesanti redzēt kādu vienu dienu vecu bērniņu, kura ādas krāsa bija ļoti gaiša, gandrīz kā mana. Savukārt kāds cits bērniņš, kurš jau bija nedēļu vecs, bija jau mazliet tumšāks. Pa to laiku kādi trīs cilvēki atgriezās pie Kristus, un varēja redzēt, ka Dievs vada pie tiem, kuriem tas ir vajadzīgs.
Svētdien (31.05.)
es vadīju Sv.Vakarēdiena dievkalpojumu draudzē, kura kopš tās draudzes dibināšanas (5 gadi) nebija To svinējusi. Jo viņi ļoti nopietni skatās uz to vārdu 1.Kor.11:27-30 «tad nu, kas necienīgi ēd šo maizi vai dzer Tā Kunga biķeri, tas būs noziedzies pret Tā Kunga miesu un asinīm. Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda, un tā lai viņš ēd no šīs maizes un dzer no šī biķera. Jo, kas ēd un dzer, tas ēd un dzer sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir Tā Kunga miesu. Tādēļ jūsu starpā ir daudz vāju un neveselu un diezgan daudz ir mirušu». Un viņi, bailēs no tās rakstu vietas un dzirdējuši visādus stāstus, to nedarīja.
Iepriekšējā vakarā (30.05.)
mēs ar Džošafatu ilgi sēdējām un domājām, un skatījāmies Rakstos, ko nozīmē Sv.Vakarēdiens. Un arī domājām par to, kā Āfrikā vadīt Sv.Vakarēdienu, jo viņi nav īsti luterāņu draudze, tā ir harizmātiska draudze. Un tad tajā svētdienā Džošafats joprojām vēl bija slims, un es pirmo reizi dzīvē vadīju Sv.Vakarēdiena dievkalpojumu, par ko biju Dievam ļoti pateicīga. Pirms dievkalpojuma es runāju uz draudzes cilvēkiem, mēs lasījām un mācījāmies par Sv.Vakarēdienu, tad vēl bija jautājumu un atbilžu laiks. Un pēc tam bija lūgšanas un tad mēs gājām svinēt Sv.Vakarēdienu. Mēs izmantojām vietējo maizi, ko cep kā pankūku, bet kas ir bez rauga. Par cik vīns vai vīnogu sula te nav tikpat kā dabūjams, tad mēs ņēmām vietējo dzērienu mirindu, kas ir tādā tumšā krāsā.
Pēc Sv.Vakarēdiena dievkalpojuma viņi bija gatavojušies manai dzimšanas dienai un tad bija vesela ceremonija, kā viņi mani apģērba vietējā nacionālajā sievietes tērpā GOBEĻ. Es tiku izsaukta ārā un aizvesta uz mazu mājiņu, kur tad mani vietējās sievietes apģērba. Viena atnesa kleitu, viena kurpes, viena auskariņus, viena kaklarotu. Un tad nu ietērpta starp ziediem un bērniem gājienā gājām uz baznīcu, kur pateicāmies Dievam dziedādami un slavēdami.
Vakarpusē mēs bijām kristīt kādu sievieti, kura bija pieņēmusi Jēzu par savu Glābēju. Tā svētdiena bija pilna ar visādām garīgām lietām.
Vakarpusē es devos atpakaļ uz Busumu.
Pirmdien (01.06.)
mums bija paredzēts doties no mājas uz māju, bet vietā, kur mēs gribējām doties, bija nomirusi mājas īpašniekam sieva. Tāpēc mēs tur negājām, jo viņi gatavojās bēru ceremonijai. Bet es pārvietojos pa vietējo ciematu, tur arī bija kāds jauns kristietis puisis draudzē, kurš ir ļoti dedzīgs kalpotājs, bet kuram ir problēmas ar dzeršanu. Un tad mēs pirmdienas vakaru, nakti un otrdienas rītu pavadījām kopā ar to puisi, lūdzot, esot padomdošanā un meklējot risinājumu, kā pārtraukt dzert.
Tad es arī mazliet nopirku audumu (kādus 2 metrus) un uzaicināju vietējos lielākos bērnus, jo gribēju pārbaudīt, cik viņi paši māk ko darīt. Viņi staigā ļoti bieži sacaurumotās drēbēs, un es gribēju saprast, vai tas ir slinkums, vai kas cits. Mēs kopā šuvām skolas plecu somas. Šūt viņi māk tīri labi, tā ir tāda vairāk attieksme — staigāt ar caurām un noplukušām drēbēm.
Un tad es saslimu, man bija kakla sāpes un, kā man ir kakla sāpes, tā man ir arī temperatūra…
Otrdien (02.06.) un trešdien (03.06.) es vairāk vai mazāk nogulēju pa māju, visu laiku es biju skrējusi un visu laiku es biju cilvēkos, bet slimība deva tādu svētīgu laiku, kad es varēju vienkārši pabūt, lasot un domājot.
Vakar (04.06.)
mēs atbraucām uz Kampalu un šodien sāksies Benija Hina konference. Es biju noraizējusies arī par savu uzturēšanās atļauju Ugandā, jo tā man beidzas un ir vajadzīga jauna. Par cik bīskaps Džeralds bija Latvijā, tad no viņa es nevarēju dabūt ieteikuma vēstuli. Un tad es lūdzu to uzrakstīt Aurorai. Bet viss, izrādās, būs kārtībā, un viņi man pagarinās uzturēšanās atļauju.
Džošafatam brūce ļoti ilgi nedzija, jo viņam to augoni sagrieza vairākās vietās un vēl iebāza iekšā šķēres. Rezultātā brūce ir kā milzīgs caurums un tas nespēj tik ātri dzīt. Bet tagad ir labāk. Viņš vismaz var pastaigāt. Tās dienas, kad es un arī Džošafats dzīvojām pa māju, es guļot savu slimību, un viņš dziedējot kāju, mūs apciemoja ļoti daudz cilvēku. Tas trakākais ir, kad atnāk ciemiņš, tev ir jāklāj galds… Un rezultātā, kamēr es biju slima, man izgāja vairāk naudas nekā, kamēr es staigāju apkārt. Visi nāk un visiem kaut kas ir jādod. Pa divām dienām man izgāja 30 Ls, un tas Āfrikā ir ļoti daudz. Apmēram 30 cilvēki mūs katru dienu apciemoja. Es domāju, ka tikai latvieši ir tādi ēdāju tauta, bet arī afrikāņi ir :) Tas nav tikai tāpēc, ka es esmu baltais cilvēks, arī citur, ja atnāk ciemiņš, viņi kaut vai skrien no kaimiņa aizņemties tēju un cukuru. Bet tas jaukākais ir, ka es varēju slimot savā mājā, kur es varēju paslēpties un tikai iziet ārā pieklājības pēc sasveicināties.»
— Ko tu gaidi no Benija Hina konferences?
— Es daudz šajās dienās lasīju par Svētā Gara dāvanām, par aizlūgšanu, par mēlēm un mēļu tulkošanu, un ticu, ka Dievs atklās man ko par šīm lietām.
Šīs dienas Kampalā mēs esam kopā arī ar Auroru un viņas pavadoni Ābrahamu, un tad nu mēs ar Džošafatu vakar taisījām visiem vakariņas – makaronus ar gaļu. Un Džošafats uztaisīja fantastiski garšīgu gaļu, es varu mācīties arī ko no kulinārijas.
Kas gaidāms nākamnedēļ... Man ir vēl kādas lietas jānokārto Kampalā, man ir jāatrod kaut kas, uz kā es varu uzsildīt ūdeni savā mājā, visu laiku nekurinot ugunskuru. Otrdien man vajadzētu būt vietējā ciemā un pēc tam mēs dodamies uz 4 dienām uz Keniju. Pēc Kenijas ir jāgatavojas Bībeles skolai mācītājiem.

Aizlūgšanu vajadzības – par Keniju, lai Dievs kārto laiku un cilvēkus, ka mēs varam sastapties staigājot no mājas uz māju. Un arī lai Dievs dod gudrību gatavoties Bībeles skolai, kā arī jāturpina lūgt par Džošafata veselību.

— Kam paliks māja pēc tavas aizbraukšanas?
— Viņa paliks man, viņa ir uzcelta man, Džošafats varbūt izmantos kā savu biroju, lai paslēptos no cilvēkiem. Bet viņa ir uzcelta ar domu, ka man ir jāatgriežas.
Tagad es stāvu pie vārtiem, kur notiks konference, un viņi te kārtīgi visu pārbauda, jo te brauks arī prezidenti no tuvākajām valstīm. Viņi grib man visu somu atņemt un pārbaudīt, vai neesmu spiegs :) Tad jau sazināsimies pēc konferences!!!!

trešdiena, 2009. gada 27. maijs

ILGAS PĒC KĀRTĪGĀM LATVIEŠU BROKASTĪM...

Saruna ar Aiju Dzeni 25.05.2009. ap plkst.10:30

«Mēs vakar atbraucām uz Busumā
(Ugandas Austrumos), kur ir Džošafata mājas. Jauniešu konference (14.-17.05.) bija laba, apmēram 70 jauniešu bija kopā 3 dienas. Es arī gatavojos konferencei fiziski, ne tikai garīgā ziņā. Piemēram, sagatavoju saldumus un balonus, jo jaunieši viņu izpratnē ir no 12 līdz 27 gadiem. Un tādā konferencē tik dažādiem vecumiem runāt nav viegli. Konferences kārtība bija — no rīta lūgšanas, dziedāšana un arī dejošana. Viņiem tas ļoti patīk un viņi sataisa tāāādu troksni, ka visa baznīca beigās pilna ar putekļiem! Tad bija lekcijas, pusdienas, vēlāk priekšnesumi un skeči, pēcpusdienā atkal 2 lekcijas. Vakarpusē gribējām rādīt filmas, bet pirmos divus vakarus nevarējām to izdarīt, jo bija pārdedzis kabelis. Bet tad trešajā skatījāmies visas filmas pēc kārtas. Visvairāk viņiem patika «Ledus laikmets», jo tur ir daudz humora un maz vārdu.
Lekcijās daudz runājām no Alfa kursa tēmām, kas ļoti labi strādāja uz jauniešiem. Piemēram, kā vislabāk izmantot atlikušo dzīvi, ka Dievs nav mūs aicinājis būt par hameleoniem. Ja viņi ir kristieši, tad viņiem ir jābūt par liecību pārējiem. Runājām par lūgšanu. Es runāju par dzīves mērķiem, runājām arī par seksuālām attiecībām, jo jau no 13 gadiem viņi tās uzsāk, un AIDS ir tik izplatīts, ka jau 18 gados daudzi mirst no AIDS. Runājām arī par praktiskām lietām šajā ziņā, piemēram, ja viņi grib precēties, tad ir jāpārbaudās slimnīcā, vai ir HIV pozitīvs vai negatīvs. Konference bija interesanta un piepildīta. Viņiem patika, ka tika uzdoti jautājumi par tēmu, un tad tika dotas konfektes par atbildētiem jautājumiem. Es nebiju iedomājusies, ka arī tik lieliem jauniešiem, tas varētu darboties. Mēs arī daudz spēlējām spēles, kas veicināja viņu sadraudzību.
Interesanti, ka jaunieši bija ieradušies kādu 20 kilometru rādiusā no visas apkārtnes. Jaunieši bija ļoti priecīgi par konferenci, un teica, ka grib nākamajā skolas brīvlaikā atkal. Bet mēs teicām, ka to viņi paši var noorganizēt.
Vienīgais pārdzīvojums konferences laikā bija vietējo attieksme. Mēs gribējām rādīt filmas, mums ir ģenerators un mums bija vajadzīgs kabelis; tas cilvēks, kas izīrēja ģeneratoru iedeva arī kabeli, bet iedeva saplīsušu. Rezultātā sāka silt kontakti un DVD pleijeris. Vietējie dod saplīsušas lietas, nedomādami tālāk, ka tas sabojās lietas. Brīnumu zīmes te Ugandā notiek, bet, kad reizēm jāpalīdz praktiski, ļoti daudzi nav uzticami. Trešajā dienā es jau biju tik gudra elektrības jautājumos, ka es pievienoju mašīnas akumulatoram DVD pleijeri, jo tas deva ārā tik lielu strāvu, kādu vajadzēja. Un es varēju rādīt filmas, jo bija saplīsis nevis DVD pleijeris, bet pats elektrības kabelis. Bet ejot misijā, esmu sapratusi, ka ir noderīgas visas zināšanas, tai skaitā fizika u.c.
Pēc jauniešu konferences
es biju jaunā draudzē, kur reiz biju bijusi, kad viņiem vēl bija tikai mājas grupa. Tagad viņi ir nodibinājuši draudzi. Bija sanākuši 99 cilvēki un runājām par draudzes pamatu un baznīcu. Viņi ir sākuši arī celt baznīcu, bet tādu maziņu, kurā nemaz visi nevarētu saiet. Un tad runājām ar vietējiem mācītājiem, ka, ja viņi ceļ baznīcu, tad jāceļ tāda, lai cilvēki var saiet. Jo Dieva plāns jau ir, ka to cilvēku ir vēl vairāk. Daudz mums bija arī teoloģiskas diskusijas ar mācītājiem, piemēram, viņi kā draudze nesvin Sv.Vakarēdienu, jo neviens viņiem nav apmācījis, kā to darīt. Un viņiem ir bailes, ja nu viņi izdara ko nepareizi. 31.maijā es būšu vēlreiz tajā vietā un tur būs tāda kā sadraudzība starp vairākām draudzēm un tad mēs svinēsim Sv.Vakarēdienu. Mēs ar mācītājiem diskutējām, ka ir daudz jauni kristieši, kuri nākuši pie Dieva, bet kuri nav kristīti. Un kā tas ir, vai nekristīts cilvēks var nākt pie Sv.Vakarēdiena. Un tā diskusija beidzās ar to, ka lielākoties cilvēki tic un pie viņiem notiek lielas zīmes un lietas, bet viņi nav kristīti tāpēc, ka mācītājs nav izdarījis savu darbu un nav nokristījis. Bet viņi to vēlās darīt. Ja Svētais Gars tos cilvēkus ir atzinis par cienīgiem, kā mēs cilvēki varam noniecināt? Reizēm nākas risināt tik dažādas lietas. Tas ir interesanti, nāk pieredze un reizēm ir bail, jo es saku lietas, un cilvēki klausās, un tas liek man domāt, cik svarīgi man ir būt tuvu Dievam un sadzirdēt pareizo risinājumu katrai situācijai. Lai netiek iedots nepareizs pamats visai baznīcai tālāk.
Pirmdien (18.05.)
mēs devāmies uz Kampalu, lai piedalītos konferencē, bet te bija viss ļoti salijis un ceļi bija neizbraucami. Mums iznāca braukt ar motocikliem apmēram 100 km līkumu, lai tiktu uz asfalta. Tā nokļūšana līdz Kampalai mums paņēma daudz laika. Bet konferences laikā mēs gulējām viesnīcā Kampalā. Salīdzinoši lētā - apmēram diennaktī 4Ls, tur bija gan gulta, gan vanna, gan televizors. Un tas bija jauki pēc tāda ilga laika izjust civilizētu vietu.
Konference (19.-21.05.) bija ļoti laba, pasniedzējs Berijs Gross (varētu nebūt precīzi sadzirdēts pasniedzēja vārds un uzvārds – A.M.) bija paņēmis līdzi vietējo mācītāju no Kenijas, ar kuru kopā lasīja lekcijas. Šis Kenijas mācītājs bija daudz lasījis grāmatas par vadību. Pagājušajā gadā, kad šis pasniedzējs bija Gregorskolā man atnāca vīzija, ka Dievs ir mani aicinājis uz ko vairāk. Un šogad klausoties tās lekcijas par to, ko nozīmē vadītājs, kā strādāt ar cilvēkiem, brīvprātīgajiem, tas viss likās daudz savādāk un es varēju izvērtēt, ko latviešiem darīt šeit Āfrikā. Konference bija apmeklēta, bija kādi 200 vietējie mācītāji, un viņi ir ļoti atšķirīgi Kampalā. Tur problēma, ko paši mācītāji sāk apzināties, ir, ka cilvēki no citām valstīm vairs īsti negrib sadarboties ar vietējām Kampalas baznīcām, jo viņi tiek apkrāpti naudas ziņā. Par kādām lietām tiek prasīti lielāki līdzekļi, nekā tas reāli maksā. Piemēram, par bērnu nodrošināšanu ar skolu apmeklēšanu. Paši Kampalas mācītāji sāka runāt par top, ka viņiem ir jāsāk kļūt uzticamiem naudas lietās. Man arī īpašs prieks, ka daudz varēju pavadīt laika sarunās ar pašu skolotāju. Runājām lielas nākotnes vīzijas, kur vēl nav skaidrs, kā to realizēt.
Bet laiks Kampalā bija arī smags,
jo Džošafatam saasinājās veselības problēmas. Viņš bija kādas dienas slimnīcā, bet tad teica, ka viss kārtībā un palaida mājās trešdien (20.05.) bet pēc tam atkal palika sliktāk. Sāpes bija ļoti lielas.
Kad beidzās konference, mums palīdzēja viens vietējais mācītājs nokļūt līdz Džindžai, kur mēs palikām pie viena Džošafata drauga. Bet sestdien (23.05.) devāmies uz slimnīcu, jo tās sāpes bija neizturamas un nevienas zāles nepalīdzēja tās mazināt. Mans piedzīvojums par Āfrikas slimnīcām ir briesmīgs. Tieši dakteru attieksmes dēļ. Piemēram, Džindžas slimnīcā dakteris gribēja griezt augoni pilnīgi bez anestēzijas, sakot, ka vienkārši pasāpēs pāris dienas. Es teicu - nē, ka mēs neatnācām uz slimnīcu, lai nomirtu no sāpēm. Pēc ilgas runāšanas viņš iespricēja anestēziju, bet viņš sāka griezt nesagaidot, kamēr tā pilnībā iedarbojas. Iznāca no augoņa strutas, viņi gribēja vēl ko darīt, bet es teicu, pietiek, jo sāpes viņam bija neciešamas. Un mēs gājām prom.
Svētdien (24.05.) mēs bijām vēl Džindžā, bet vakarā Aurora mums atbrauca pakaļ ar mašīnu. Un ceļā kāja tomēr tika sakratīta, tāpēc es neesmu gulējusi visu nakti, jo sāpes viņam ir lielas un mēs visu laiku lūdzam. It kā viss ir labi, augonis neaug, bet sāpes arī nemazinās. Tāda cīņa par Džošafata veselību. Sākumā viņi domāja, ka tas ir audzējs, bet tad es zvanīju uz Latviju, un daudz runāju, jo nevar tas būt audzējs, jo tas augonis visu laiku bija karsts un strauji auga. Tas bija kāds limfas iekaisums. Arī tad, kad Džindžā atgrieza, viņi redzēja, ka tas bija tāds kā limfas mezglu iekaisums, kas pārgājis uz muskuļu audiem, un kad sāp muskuļi, tad ir ļoti lielas sāpes.
Džošafata sieva tagad ir priecīga un laimīga, viņa pati slimnīcā ir apārstēta un jūtas labi. Un viņi man ir uzcēluši mājiņu blakus savai mājiņai. Tādu mazu no māla, ar salmu jumtu, tagad trūkst tikai logi un durvis un tad es varu iet pati savā mājiņā.
Tuvākajās dienās man ir plānota atpūta,
un tad es došos tālāk uz Busiju sludināt no mājas uz māju un apmeklēšu vairākas vietējās baznīcas. Man ir plānots svinēt svētdien (31.maijā) manu dzimšanas dienu un pēc tam arī doties no mājas uz māju. Jūnija vidū atkal būs mācītāju konference un tai ir jāsagatavojas. Ir jāatrod kaut kur tuvumā dators un ir jāsagatavo rakstiskas piezīmes mācītājiem. Jo viņi neraksta pierakstus, rakstīšana viņiem sagādā problēmas. Tāpēc ir svarīgi iedot viņiem materiālu jau uz rokas un runāt ar piemēriem, kurus var labi atcerēties. 5.-6. jūnijā mēs atkal būsim Kampalā uz Benija Hina konferenci, kas būs tāds labs laiks, jo mēs ar Džošafatu paliksim pie Auroras mājās Kampalā. Aurora tiešām man ir te kā mamma un viena otru varam atbalstīt.
Galvenā aizlūgšana ir šobrīd par Džošafatu, lai viņš tiek pilnībā dziedināts. Un arī lai Dievs dod man redzējumu, ko Viņš ir aicinājis te, Āfrikā, darīt latviešiem. Lai parāda skaidrāk nākamos soļus. Un, protams, milzīga pateicība visiem, kuri ziedo. Kad pazvanu māsiņai un viņa saka, ka ir nauda uz konta un cik man vajag pārskaitīt. Tas ir tāds prieks, ka varam te finansiāli palīdzēt.
Man bija arī visu laiku problēmas ar telefonu, es sabojāju ne tikai DVD lādētāju, bet arī sabojāju telefona lādētāju. Šodien izmantošu brīvo laiku, lai salaboti saules bateriju lādētāju un ceru, ka visu laiku arī būšu sazvanāma.»
Vai negatavojies mājām?
«Lēnām es sāku domāt. Es negaidu, bet es sāku domāt par to. Man reizēm uznāk tāda ilgošanās. Viņi te ēd ačgārni, brokastīs uzēd vienu mazu maizīti, tādu kā pusbulciņu; pusdienas ēd normāli, un vakariņas ap 23:00 pamatīgi. Man galvenā ēdienreize ir bijusi brokastis, kas dod enerģiju visai dienai. Tad man reizēm uznāk ilgošanās, ka varētu sapirkt visu vajadzīgo – olas, tomātus, sīpolus, kafiju, makaronus. Un uztaisīt pati sev kārtīgas brokastis, sacept olas ar tomātiem un sīpoliem un dzert kafiju. Tāda man ir uznākusi stadija. Tā laikam ir pirmā pazīme, ka ilgojos pēc mājām.»