VISS PADARĪTS!

Saruna ar Aiju 30.06. ap plkst.14:00.

„Esmu šobrīd savā ciemā, kur ir vesels bars cilvēku. Te ir atbraukusi viena amerikāņu organizācija (man liekas, ka no baptistu draudzes) un dala visādas zāles un medicīnas preces. Tad nu es taisījos arī iet un paskatīties un iepazīties ar viņiem, bet tu tikko uzzvanīji.

Bībeles skola ir beigusies. Mēs beidzām dažas dienas ātrāk, jo šoreiz bija nosacījums, ka viņi mūs baro un sedz ceļa izdevumus. Starpība starp iepriekšējo Bībeles skolas semestri bija tikai mēnesis, un viņi nevarēja sakrāt naudiņu. Tāpēc mēs sarunājām beigt dažas dienas ātrāk, bet tad vismaz ar priecīgu prātu; nevis, ka viņi iekļūst parādos mūsu dēļ.
Mums izdevās atvest uz Bībeles skolu skolotājus no Kampalas, kuri mācīja un jau iedeva gatavus materiālus par to, kā strādāt ar bērniem Svētdienas skolā. Vietējie mācītāji gaidīs mani atpakaļ nākamgad, un tad visiem tiem bērniem, kuri būs beiguši 10 mācību stundas, būs tāds liels kopējs izlaidums. Tā kā viņi gaida mani atpakaļ.
Atpakaļceļā uz mājām no Bībeles skolas, kad bijām pa ceļam Kampalā, mani aplaupīja. Tas man bija tā skumīgi, jo cilvēki ziedo un te... apmēram kādus Ls 17 vienkārši nozog. Bet tad es atcerējos, ka Jēzus teica — lūdziet par saviem ienaidniekiem. Un es to darīju.
Kā jūtas Džošafats?
Viņam izauga vēl viens augonis, mājupceļā no Bībeles skolas mēs piestājām Kinzā pārnakšņot, jo viņam atkal bija lielas sāpes. Tās sāpes bija tik lielas, ka viņš pats pārgrieza augoni. Bet nu jau dzīst un izskatās, ka būs labi.
Paldies par lūgšanām par lietu, te bija liels sausums, bet uznāca arī lietus. Un cilvēki atkal ir atguvuši cerību.
Kādas divas dienas ciemojos pie draudzenes Auroras, bijām kopā un viņa man ir ļoti liels iedrošinātājs un aizlūdzējs. No viņas es daudz mācos.
Šī (29.06.-05.07.) nedēļa

man paredzēta apciemojumiem pie tiem cilvēkiem, kuri ir nesen atgriezušies, kā arī pie tiem, kuri ir atkrituši no ticības. Ir man tāds mīļš brālis Ali, kurš atkal ir sācis dzert, un tad nu dosimies pie viņa un arī runāsim ar viņa ģimeni.
Šīs pēdējās divas nedēļas vairāk ir tam, lai atvadītos no draugiem un stiprinātu tos, kas ir atgriezušies pie Kristus. Došos vairāk no mājas uz māju, kā arī cilvēki apciemos mani.
Man ļoti gribas mājās. Ir tāda sajūta, ka viss ir padarīts. Ir pabeigts kāds posms, un Latvijā Dievs man ir ko sagatavojis. Šeit tas laiks ir bijis tāds, ka visu laiku gribas pieaugt, jo ir jūtams Dieva tuvums. Es arī sāku just, ka būs kādas lietas, kas man pietrūks, piemēram, karstais klimats, Latvijā, man šķiet, es salšu.

Kā tava Ugandas mājiņa kalpo?
Tā ir ļoti laba, dienā ir pietiekami vēsa. Man tagad ir arī vista, kas sākusi dēt olas. Kad nākamgad atgriezīšos man jau būs daudz jaunas vistas. Aurora arī ir sākusi celt māju netālu no manis, tā ka mums ciemā jau būs divas ārzemnieku mājas.
Bībeles skolā es arī veicu anketēšanu, ļoti daudziem no vietējiem mācītājiem ir tā, ka viņi nav beiguši pat pamatskolas 2.klasi. Viņiem ir kādas lietas, ko ir grūti saprast. Es arī prasīju, kas ir tas, ko Bībeles skolā būtu viņiem jāmāca. Viņi teica, ka viņi labprāt lasītu vēlreiz Bībeles stāstus – par Mozu, Āronu u.c. Viņi tās lietas ir dzirdējuši no citiem un tā kā paši lasa ļoti lēni, tad tos nav pārlasījuši. Viņi nav pārliecināti, ka sludina pareizi tās lietas. Cits ir kalpojis 7 gadus, cits jau 15 gadus kalpojis kā mācītājs. Draudzes arī ir dažādas, citas ir 100 cilvēki, citas mazākas. Bija arī viens jauns puisis mācītājs, kuram ir sapnis, ka vietējā apgabalā varētu būt kristīgā radio stacija. Viņi ir ļoti interesanti, un te jutos kā tāda mamma. Bet valodas barjera ir pamatīga, viņi kaut ko runā un es neko nesaprotu, bet kaut kā beigās nonākam pie viena viedokļa. Bībeles skolā bija liela mīlestība un sadraudzība, jo visi dzīvojām kopā.
Kā tev ar veselību?
Biju saslimusi un sāpēja kakls, bet jūtos stipra un spēcīga. Viņiem te ir savādāka pasaules uztvere, tas mazliet reizēm traucē. Tādā ziņā, ka viņiem visur ir jādod kukuļi. Arī baznīcā. Džošafats mēģina savu baznīcu oficiāli piereģistrēt un visur saskaras ar kukuļdošanu. Interesanti, ka viņi balto cilvēku klātbūtnē tomēr neprasa kukuļus, jo baidās, ka var nosūdzēt. Bet parastajiem cilvēkiem tikai par to vien runā. Viņi meklē visriebīgākos iemeslus, lai atteiktu. Tu vari vienu darbību veikt gadiem, vari reģistrēt savu baznīcu gadiem, un te nav nekādas steigas. Līdzīgi ar pastu un bankām. Viņi tev var kaut ko nedot, pirmkārt, tev ir jāgaida, kamēr kāds ierodas darbā, tad viņi tevi nosūtīs pie kāda cita utt. Ar dokumentiem te ir ļoti lēni.
Kāds man teica, ka man ir jānopērk Āfrikā zeme. Ja man būs vairāk naudas, to es varētu izdarīt. Es mēģinātu to apstrādāt, man ir parādījies zemnieka aicinājums. Varbūt tāpēc, ka visu laiku tie cilvēki ļoti cīnās ar nabadzību un es redzu, ka reizēm ir kāda neizdarība laikā, vai nav nopirkti pesticīdi, vai nav ideja, ka vajadzētu aplaistīt laukus, kad nelīst. Es ar kādiem esmu runājusi un iedevusi kādas jaunas idejas, ko darīt. Un tad man pašai arī ir ilgas, ka jānopērk zeme. Patiesībā, ja tu nopērc zemi, tad diezgan vienkārši vari kļūt arī par Ugandas pilsoni.
Te ir daudz bagātu cilvēku un ļoooti daudz nabadzīgo. Un tie bagātie pērk no tiem nabadzīgajiem kādas lietas par ļoti zemām cenām. Mēs runājām ar mācītājiem, kāpēc te ir tāda nabadzība. Viņi strādā ilgu laiku baznīcā un te nemaksā, un tad vēl kāds nāk un prasa palīdzību. Viņš, piemēram, ir iestādījis rīsus, bet saslimst bērns un ir vajadzīga steidzami nauda. Viņam ir jāiet pie kāda bagātā kaimiņa un jālūdz to aizdot. Bet tas bagātais kaimiņš ir gatavs aizdot tikai tad, ja viņš pēc tam, kad būs rīsu raža, pārdos to viņam par ļoti zemu cenu. Rezultātā, kad ienāk raža, tā vietā lai par labu cenu to pārdotu, viņš ir spiests par zemu cenu atdot tiem, no kuriem ir aizņēmies naudu. Un nabadzība turpinās!
Cik ilgi Aurora uzturēsies Ugandā?
Viņa būs līdz oktobrim un tad atkal brauks atpakaļ janvārī. Bet es ļoti gribētu viņu redzēt arī Latvijā. Viņa ir tāds liels aizlūdzējs, un es esmu redzējusi arī dziedināšanas, viņā ir liela mīlestība un iedrošinājums.
Es šodien maksāju kādiem bērniem skolas naudu, tā ir mana rūpe. Kad es redzu kādu bērnu, kurš neapmeklē skolu, es meklēju rokā vecākus un runāju. Brīdinu, kāda bērnam ir nākotne bez izglītības. Bieži tā ir arī vecāku nolaidība. Ir samaksāts par skolu, bet vecāki nekontrolē, vai bērni aiziet uz skolu. Kopā es esmu samaksājusi skolas naudu 19 bērniem.
Vakar man bija atpūtas diena un jūtos kā cilvēks. Ļoti nogurdina pārbraucieni. Es pirms tam biju Kenijā, tad braucām uz Bībeles skolu, kas ir pie Kongo robežas. Bija jāšķērso gandrīz visa Uganda.
Svētdien man ir jāiet uz tādu lielāku baznīcu sludināt, bet pie tā jau ir pierasts. Tagad es vairāk vēlos pavadīt laiku ar Auroru un Džošafatu un kā tāds sūklis uzņemt no viņiem visu. Lai varu braukt mājās!
Latvijā cilvēki jau gaida tevi, lai dzirdētu liecības par Ugandu!
Jā, es ar prieku liecinu par Ugandu, jo tas ir Dieva darbs.
(Ievēroju, ka Aijiņa šodien ir tāda nerunīga, jautāju, kāpēc tā?- A.M.)
Negribēšana runāt drīzāk ir no tā, ka ir bijis daudz sarūgtinājuma. Visas tās papīru kārtošanas lietas… Un kad es klausos, kā viņi viens otru izmanto un apceļ, tas arī mani dara bēdīgu. Tāpēc es tagad vairāk uzsūcu gan to labo, gan slikto. Jāuzmanās, kad nenāk ārā kas slikts par viņiem.
Ko tev šobrīd gribās no mājām?

Man ir sagribējies šašliku, kā arī kūku te nav, te arī saldējumu un jogurtu nevar dabūt. Arī zemenes te nevar dabūt. Gurķi arī neesmu redzējusi pa šo laiku.
Lūgšanu vajadzības – lai Dievs sargā un svētī laiku līdz mājupceļam, lai nav nekādas aplaupīšanas. Kā arī par Džošafata un viņa sievas veselību.
Aurora ir atļāvusi pēdējās dienas pirms mājupceļa dzīvot Kampalā savā dzīvoklī, un viņa ir ar mieru, lai tur padzīvo arī Džošafats ar sievu. Džošafata sieva bija ļoti priecīga par šādu iespēju; tā kā daudz priecīgu brīžu vēl priekšā.

PATEICĪBAS PILNA SIRDS...

Saruna ar Aiju 16.06.2009. ap plkst. 15:30.

„Šobrīd esmu Bībeles skolā Nabaalē, kur būšu 2 nedēļas. Tā kā šeit vietējie mācītāji ir ar visai minimālu izglītību, tad ir jāpiestrādā pie visādām lietām. Piemēram, es tagad daru matemātisku darbu un velku līknes, lai noskaidrotu, kāda tipa līderi viņi ir.”

Kāda bija Benija Hina konference?(05.-06.06.)

Tas bija ļoti svētīgs laiks. Es piedzīvoju fantastisku slavēšanu. Āfrikā cilvēki ir ļoti brīvi un arī patiesi, tur bija, šķiet, sapulcējušies tādi visharizmātiskākie cilvēki, kas vien te ir. Var just, ka viņi to dara no sirds un ar lielu prieku. Benijs Hins runāja par Svēto Garu - ka nav tādu kristieši, kurus nevada Svētais Gars, ka nevar nākt pie Jēzus, ja tevi nevada Svētais Gars. Viņš runāja par Svētā Gara spēku, ka ir jānāk Svētā Gara spēkam pār tevi un tu sāc lietot dāvanas. Viņš arī aicināja cilvēkus liecināt. Nāca cilvēki un liecināja par dziedināšanām. Tas viss notika lielā pielūgsmes un mīlestības atmosfērā. Kad es esmu kādreiz bijusi Latvijā kādā dziedināšanas pasākumā, tad ir vairāk apkārtējie kristieši, kuri izmisumā bļauj pēc Svētā Gara dziedināšanas. Bet te cilvēki zālē bija pilni mīlestības un pielūgsmes, un cilvēki tika dziedināti. Bija arī kāda sieviete, kurai varēja redzēt, ka viņai kājā ir izņemts kauls un ir ielikts stienis. Un četrus gadus viņa ir dzīvojusi lielās sāpēs. Un tagad pirmo reizi dzīvē viņa nejūt sāpes. Viņa liecināja, ka Dievs ir viņu dziedinājis. Konference deva Svētā Gara piepildījumu un varēju ar prieku un spēku doties uz Keniju.
Svētdien (07.06.) biju bīskapa Džeralda baznīcā, kur parunājos ar viņu un viņa sievu.
Pirmdien (08.06.) braucām uz mājām.
Otrdien (09.06.) devāmies uz Keniju. Mēs nelegāli šķērsojām robežu. Tas notika tā, ka mēs braucām ar mocīšiem pa ceļu (taciņām), tad ceļš beidzās un sākās purvs. Mēs tālāk gājām ar kājām. Un tur tālāk viens vīrs ar laivu mūs pārcēla pāri uz Keniju. Gājām atkal ar kājām. Es neredzēju nekādu lielu atšķirību starp valstīm, ja nu vienīgi cilvēkos ir kāda atšķirība. Kenijā ir augstāks dzīves standarts un līmenis. Cilvēki ir asāki un vairāk uz āru vērsti, arī vardarbīgāki. Kenijā galvenokārt kalpoju baznīcās pie mācītājiem. Viņi bija dzirdējuši, ka mēs vadam Ugandā Bībeles skolas un vēlējās ko līdzīgu arī tur. Mēs staigājām arī no mājas uz māju. Bija kāda diena, kad es runāju ar cilvēkiem, kas ir nekristieši, un visi, ar kuriem runāju, teica „jā” Dievam un vēlējās Viņu iepazīt.
Piektdien (12.06.) atgriezāmies mājās no Kenijas.
Sestdien (13.06.) mēs atpūtāmies. Mēģinājām sataisīt motociklu, bet nesataisījām.
Svētdien (14.06.) bijām Džošafata baznīcā. Pārsvarā bija sapulcējušies mācītāji un garīgie vadītāji. Bija tāda svētīga saruna starp vadītājiem un savstarpējs iedrošinājums.
Vakar (pirmdien, 15.06.) mēs visu dienu braucām uz šo vietu, kopā nobraucām kādus 900 km ar dažādiem pārvietošanās līdzekļiem. Šodien ir nogurums un grūti sakoncentrēt domas.
Džošafatam lēnām paliek labāk, kāja dzīst; bet sadzīšana nav notikusi pilnībā, jo mēs visu laiku esam kustībā. Arī vakar pēc garā brauciena viņš teica, ka jūt sāpes.
Šobrīd ir lietus sezona beigusies, bet raža vēl nav ienākusies, un tāpēc cilvēki visās vietās lūdz pēc lietus. Ārā ir ļoti karsts. Vakar mēs ieradāmies ļoti vēlu, un vairs negāja neviens transports uz šo vietu. Mēs dabūjām noīrēt kādu privātu automašīnu. Un kad te ieradāmies, vietējie cilvēki teica, ka Dievs mūs ir ļoti sargājis, jo mēs braucām pa ceļu, kur jāšķērso pāri tiltam viena upe, uz kuras pēdējās divas nedēļas visu laiku ir naktīs stāvēts ar automātiem un aplaupīti cilvēki. Vakarnakt tur neviens nebija un mēs tādā pilnīgā drošībā pārbraucām pāri. Es arī sazvanījos ar Auroru, jo viņa mani sapazīstināja ar diviem cilvēkiem, kuri šeit vietējiem mācītājiem mācīs par Svētdienas skolas darbu. Viņi stāstīs, kā bērniem vadīt Bībeles stundas un kā ar bērniem darboties. Man tagad ir uzdevums viņus brīdināt, lai brauc uz šejieni pa citu ceļu."
Kā tev ar naudiņām?

"Man ir sataisīta atskaite par 3 mēnešiem, bet nav bijis laika to visu ielikt internetā māsai. Bet Dievs ir bijis žēlīgs. Esmu daudziem varējusi palīdzēt. Bet tagad es jūtu, ka šomēnes ir mazāk, arī Latvijā, saprotu, kļūst arvien grūtāk. Īstenībā priecājos, ka būšu Latvijā jūlijā, jo iedrošinājums un stiprinājums ir ļoti vajadzīgs draudzēs. Es nesūdzos, jo zinu, ka Dievs gādās. Kad tā naudiņa ir mazāk, var just, ka ir ļoti jāplāno, kur ko tērēt. Un tad tieši rodas kādas vajadzības, piemēram, jāīrē mašīna, jo nekā citādi nevar tikt. Bet es saprotu, ka Dievs gādā. Liels paldies visiem, kas ziedo. Vakar man zvanīja Mareks, un teica, ka mazā Valdemārpils draudze ir ko noziedojusi Āfrikas cilvēkiem, un tad sirds lēkāja aiz prieka.
Pagājušajā nedēļā atkal sākās bērniem skola un es 16 bērniem samaksāju skolas maksu trīs mēnešiem. Dažiem bērniem pat nopirku uniformu, ko vilkt skolās. Kopā iztērēju kādus 80 Ls. Es arī nopirku materiālus Bībeles skolai, kancelejas preces, balto tāfeli, uz kuras rakstīt. Jo mācītājiem ir problēmas pierakstīt un tad ļoti jādomā, ko stāstīt un vizualizēt, lai viņi to atceras un tas paliek viņos."
Kā ar ilgām pēc mājām?

"Visgrūtāk man bija sestdien, kad atpūtos pa māju. Raudiens uznāca pēc cilvēkiem Latvijā un civilizācijas. Bet tad mēs runājām ar Džošafatu un viņš teica, ka tāda raudāšana un ilgošanās jau var kaut kur atsviest atpakaļ garīgā ziņā. Ka Dievs mani ielicis šajā laikā un Viņš to kontrolē. Un ja es vēl neesmu mājās, tas nozīmē, ka Dievs vēl kaut ko grib caur mani un pie manis darīt šeit Āfrikā. Un tad man palika vieglāk. Bet pēdējais mēnesis ir tāds ar dalītām jūtām – ļoti gribas mājās, bet tai pašā laikā; zinu, kad atbraukšu mājās, gribēšu atpakaļ.
17.jūlijā es būtu atpakaļ Latvijā. Es esmu pieņēmusies svarā! Āfrikā kaut kas skaists ir, ja sieviete ir nevis tieva, bet gaiša un apaļīga. Tad nu tagad esmu nedaudz pieņēmusies svarā, bet nesaprotu – kā. Jo tas ēdiens jau ir ļoti minimāls!!
Šajā Bībeles skolā ieradušies 16 mācītāji, mēs šoreiz Bībeles skolu netaisījām par velti, jo cilvēki nenovērtē to, kas ir par velti. Viņiem ir mūs jābaro un jāizguldina, un jāsamaksā atpakaļceļš. Pagājušajā reizē, kad mēs bijām pie viņiem, es nopirku katram Bībeles vietējā valodā un arī iedevu kādu naudiņu (apm. Ls 3.30. katram), un tas viņiem likās ļoti daudz. Mēs pagājušajā reizē daudz runājām par 10. tiesu un viens no mācītājiem tagad teica, ka pēc mūsu sludināšanas draudze sasparojās un nopirka mācītājam riteni. Tas bija liels prieks, ka Dievs lieto mūs, lai uzlabotu apstākļus mācītājiem.
Mēs vakaros pēc lekcijām visi sanākam kopām – ēdam, smejamies, stāstām stāstus, viņi daudz jautā par Latviju, uzspēlējam arī kādas fiziskās spēles. Daudzi no viņiem ir jauni vīrieši un tāpēc mēs mēģinām viņus kā izkustināt."
Vai tev nav kāds ugandietis iepaticies?

"Aaaa, viņi ir skaisti, bet savādāki. Ir bijis laiks pie viņiem pierast, daži no viņiem ir ļoti labi draugi. Bet šeit netaisos precēties.
Es jau ilgu laiku cenšos atrast kādu draudzīti, kas nav tik harizmātiska, jo es pārsvarā esmu pie brīvdraudzēm. Bet arī viņi paši saka, ka tās tradicionālās baznīcas Ugandā ir mainījušās."
Vai Benija Hina konferencē nejuti kādu atšķirību cilvēku vidū?

"Interesanti, ka Benijam Hinam līdzi bija viens sludinātājs, kurš runāja par līdzību ar sēklu, kas krīt auglīgā zemē un nes augļus, un kas krīt neauglīgā. No tās viņš runāja par ziedošanu. Ja tu ziedo ļoti patiesi, tad tu arī vari kārtīgi (auglīgi) dabūt atpakaļ. Ko es tā īsti nespēju atbalstīt, bet es arī nenoliedzu. Un tad viņš aicināja ugandiešus ziedot 1000 $ katram, jo tad Dievs svētīs bagātīgi atpakaļ. 70 vietējie cilvēki noziedoja 1000 $ un vairāki mazākas summas utt. Tas man parādīja ļoti lielu kontrastu. Jo Ugandā ir arī ļoooti bagāti cilvēki, bet viņi ir Kampalā. Bet problēma ir, ka bagātie nepalīdz saviem cilvēkiem. Tas man bija pārsteigums, ka tur bija daudz cilvēku, kas ziedoja šādas summas. Arī tam pašam "Miracle Centre" mācītājam pieder lidmašīna. Bet viņa draudzes, kuras ir laukos, vēl ne reizi viņu pašu vai bīskapu nav redzējušas vai arī saņēmušas kādu finansiālu palīdzību. Ja ir kāda liela draudze, zem kuras vārda tiek atvērtas vēl kādas draudzes, tad tā draudze var negaidīt kādu finansiālu palīdzību no tās lielās. Tas man tā jocīgi liekas. Vēl arī tas, ka šajā konferencē cilvēki bija sabraukuši no visas Āfrikas. Tagad, kad esmu bijusi arī Kampalā, ir jau arī grūti tiem bagātajiem cilvēkiem nākt atpakaļ ciemos, jo tur ir tik daudz burvestības, ļaunprātības un aprunāšanas. Viņiem nepatīk, ka kāds no viņu vidus attīstās finansiāli.
Aizlūgšanu vajadzības – par Bībeles skolu, lai arī Dievs pasargā ceļā tos skolotājus, kuri brauc mācīt par Svētdienas skolas darbu. Visā Ugandā ir vajadzīgs lietus. Man ir liela pateicība par visu, ko Dievs ir darījis ar mani un caur mani Ugandā.

BENIJA HINA KONFERENCES GAIDĀS…

Saruna ar Aiju 05.06.2009. ap plkst. 9:00.

«Man tagad Ugandā ir pašai sava mājiņa. Džošafats un viņa sieva Džozefīne uzcēla man mājiņu, blakus viņu mājai. Mājiņa ir no māla, ar salma jumtu, un tajā ir pat gulta, ko viņi kaut kur ir atraduši.
Savu dzimšanas dienu es sāku svinēt jau piektdienas (29.05.) vakarā, kad mēs ar Auroru aizbraucām uz tādu vietu, kas saucas Sangraulu Beach (tulkojumā - Laimes pludmale), kas ir vieta priekš baltajiem cilvēkiem. Tur mēs, baltie cilvēki, ēdām kopā pusdienas, viņi man uzdāvināja balonus, puķes un apsveikuma kartiņas. Ugandā vispār nekad nedāvina lauztus ziedus, jo viņi uzskata, ka tā ir izšķērdība. Bet viņi zināja, ka baltais cilvēks domā savādāk, tāpēc man arī dāvināja kaut kur saplūktas puķes. Bija ļoti labs vakars, un mēs ilgi kopā sēdējām un priecājāmies. Naktī ar Auroras džipu «Nissan Pajero» viņa un vēl divi Bībeles skolotāji brauca skatīties manu māju. Vietējie ceļi līdz manai mājai ir taciņas. Un bija interesanti, ka naktī caur kukurūzas lauku brauc cauri mašīna, lai apskatītu manu māju.
Šo laiku, kopš esmu Busumā
(kopš 25.05.), es esmu gājusi no mājas uz māju. Sastapu kādu mācītāju, kurš šajā apgabalā jau dzīvo ilgi, un viņš veda mani pie nekristiešu ģimenēm. Viņš arī aizveda mani pie kāda cita mācītāja, kurš vada draudzi, kas saucas «Marijas leģions», kaut kas līdzīgs harizmātiskiem katoļiem, bet tur ir daudz visādu garu un eņģeļu. Mums ar viņu bija lielas diskusijas, bet beidzās tās draudzīgi, un mēs gājām tālāk. Daudz cilvēku aicināja aizlūgt, kad viņi uzzināja, ka baltais cilvēks ir ciematā. Biju aizlūgt pie tikko jaundzimušiem bērniņiem, bija interesanti redzēt kādu vienu dienu vecu bērniņu, kura ādas krāsa bija ļoti gaiša, gandrīz kā mana. Savukārt kāds cits bērniņš, kurš jau bija nedēļu vecs, bija jau mazliet tumšāks. Pa to laiku kādi trīs cilvēki atgriezās pie Kristus, un varēja redzēt, ka Dievs vada pie tiem, kuriem tas ir vajadzīgs.
Svētdien (31.05.)
es vadīju Sv.Vakarēdiena dievkalpojumu draudzē, kura kopš tās draudzes dibināšanas (5 gadi) nebija To svinējusi. Jo viņi ļoti nopietni skatās uz to vārdu 1.Kor.11:27-30 «tad nu, kas necienīgi ēd šo maizi vai dzer Tā Kunga biķeri, tas būs noziedzies pret Tā Kunga miesu un asinīm. Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda, un tā lai viņš ēd no šīs maizes un dzer no šī biķera. Jo, kas ēd un dzer, tas ēd un dzer sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir Tā Kunga miesu. Tādēļ jūsu starpā ir daudz vāju un neveselu un diezgan daudz ir mirušu». Un viņi, bailēs no tās rakstu vietas un dzirdējuši visādus stāstus, to nedarīja.
Iepriekšējā vakarā (30.05.)
mēs ar Džošafatu ilgi sēdējām un domājām, un skatījāmies Rakstos, ko nozīmē Sv.Vakarēdiens. Un arī domājām par to, kā Āfrikā vadīt Sv.Vakarēdienu, jo viņi nav īsti luterāņu draudze, tā ir harizmātiska draudze. Un tad tajā svētdienā Džošafats joprojām vēl bija slims, un es pirmo reizi dzīvē vadīju Sv.Vakarēdiena dievkalpojumu, par ko biju Dievam ļoti pateicīga. Pirms dievkalpojuma es runāju uz draudzes cilvēkiem, mēs lasījām un mācījāmies par Sv.Vakarēdienu, tad vēl bija jautājumu un atbilžu laiks. Un pēc tam bija lūgšanas un tad mēs gājām svinēt Sv.Vakarēdienu. Mēs izmantojām vietējo maizi, ko cep kā pankūku, bet kas ir bez rauga. Par cik vīns vai vīnogu sula te nav tikpat kā dabūjams, tad mēs ņēmām vietējo dzērienu mirindu, kas ir tādā tumšā krāsā.
Pēc Sv.Vakarēdiena dievkalpojuma viņi bija gatavojušies manai dzimšanas dienai un tad bija vesela ceremonija, kā viņi mani apģērba vietējā nacionālajā sievietes tērpā GOBEĻ. Es tiku izsaukta ārā un aizvesta uz mazu mājiņu, kur tad mani vietējās sievietes apģērba. Viena atnesa kleitu, viena kurpes, viena auskariņus, viena kaklarotu. Un tad nu ietērpta starp ziediem un bērniem gājienā gājām uz baznīcu, kur pateicāmies Dievam dziedādami un slavēdami.
Vakarpusē mēs bijām kristīt kādu sievieti, kura bija pieņēmusi Jēzu par savu Glābēju. Tā svētdiena bija pilna ar visādām garīgām lietām.
Vakarpusē es devos atpakaļ uz Busumu.
Pirmdien (01.06.)
mums bija paredzēts doties no mājas uz māju, bet vietā, kur mēs gribējām doties, bija nomirusi mājas īpašniekam sieva. Tāpēc mēs tur negājām, jo viņi gatavojās bēru ceremonijai. Bet es pārvietojos pa vietējo ciematu, tur arī bija kāds jauns kristietis puisis draudzē, kurš ir ļoti dedzīgs kalpotājs, bet kuram ir problēmas ar dzeršanu. Un tad mēs pirmdienas vakaru, nakti un otrdienas rītu pavadījām kopā ar to puisi, lūdzot, esot padomdošanā un meklējot risinājumu, kā pārtraukt dzert.
Tad es arī mazliet nopirku audumu (kādus 2 metrus) un uzaicināju vietējos lielākos bērnus, jo gribēju pārbaudīt, cik viņi paši māk ko darīt. Viņi staigā ļoti bieži sacaurumotās drēbēs, un es gribēju saprast, vai tas ir slinkums, vai kas cits. Mēs kopā šuvām skolas plecu somas. Šūt viņi māk tīri labi, tā ir tāda vairāk attieksme — staigāt ar caurām un noplukušām drēbēm.
Un tad es saslimu, man bija kakla sāpes un, kā man ir kakla sāpes, tā man ir arī temperatūra…
Otrdien (02.06.) un trešdien (03.06.) es vairāk vai mazāk nogulēju pa māju, visu laiku es biju skrējusi un visu laiku es biju cilvēkos, bet slimība deva tādu svētīgu laiku, kad es varēju vienkārši pabūt, lasot un domājot.
Vakar (04.06.)
mēs atbraucām uz Kampalu un šodien sāksies Benija Hina konference. Es biju noraizējusies arī par savu uzturēšanās atļauju Ugandā, jo tā man beidzas un ir vajadzīga jauna. Par cik bīskaps Džeralds bija Latvijā, tad no viņa es nevarēju dabūt ieteikuma vēstuli. Un tad es lūdzu to uzrakstīt Aurorai. Bet viss, izrādās, būs kārtībā, un viņi man pagarinās uzturēšanās atļauju.
Džošafatam brūce ļoti ilgi nedzija, jo viņam to augoni sagrieza vairākās vietās un vēl iebāza iekšā šķēres. Rezultātā brūce ir kā milzīgs caurums un tas nespēj tik ātri dzīt. Bet tagad ir labāk. Viņš vismaz var pastaigāt. Tās dienas, kad es un arī Džošafats dzīvojām pa māju, es guļot savu slimību, un viņš dziedējot kāju, mūs apciemoja ļoti daudz cilvēku. Tas trakākais ir, kad atnāk ciemiņš, tev ir jāklāj galds… Un rezultātā, kamēr es biju slima, man izgāja vairāk naudas nekā, kamēr es staigāju apkārt. Visi nāk un visiem kaut kas ir jādod. Pa divām dienām man izgāja 30 Ls, un tas Āfrikā ir ļoti daudz. Apmēram 30 cilvēki mūs katru dienu apciemoja. Es domāju, ka tikai latvieši ir tādi ēdāju tauta, bet arī afrikāņi ir :) Tas nav tikai tāpēc, ka es esmu baltais cilvēks, arī citur, ja atnāk ciemiņš, viņi kaut vai skrien no kaimiņa aizņemties tēju un cukuru. Bet tas jaukākais ir, ka es varēju slimot savā mājā, kur es varēju paslēpties un tikai iziet ārā pieklājības pēc sasveicināties.»
— Ko tu gaidi no Benija Hina konferences?
— Es daudz šajās dienās lasīju par Svētā Gara dāvanām, par aizlūgšanu, par mēlēm un mēļu tulkošanu, un ticu, ka Dievs atklās man ko par šīm lietām.
Šīs dienas Kampalā mēs esam kopā arī ar Auroru un viņas pavadoni Ābrahamu, un tad nu mēs ar Džošafatu vakar taisījām visiem vakariņas – makaronus ar gaļu. Un Džošafats uztaisīja fantastiski garšīgu gaļu, es varu mācīties arī ko no kulinārijas.
Kas gaidāms nākamnedēļ... Man ir vēl kādas lietas jānokārto Kampalā, man ir jāatrod kaut kas, uz kā es varu uzsildīt ūdeni savā mājā, visu laiku nekurinot ugunskuru. Otrdien man vajadzētu būt vietējā ciemā un pēc tam mēs dodamies uz 4 dienām uz Keniju. Pēc Kenijas ir jāgatavojas Bībeles skolai mācītājiem.

Aizlūgšanu vajadzības – par Keniju, lai Dievs kārto laiku un cilvēkus, ka mēs varam sastapties staigājot no mājas uz māju. Un arī lai Dievs dod gudrību gatavoties Bībeles skolai, kā arī jāturpina lūgt par Džošafata veselību.

— Kam paliks māja pēc tavas aizbraukšanas?
— Viņa paliks man, viņa ir uzcelta man, Džošafats varbūt izmantos kā savu biroju, lai paslēptos no cilvēkiem. Bet viņa ir uzcelta ar domu, ka man ir jāatgriežas.
Tagad es stāvu pie vārtiem, kur notiks konference, un viņi te kārtīgi visu pārbauda, jo te brauks arī prezidenti no tuvākajām valstīm. Viņi grib man visu somu atņemt un pārbaudīt, vai neesmu spiegs :) Tad jau sazināsimies pēc konferences!!!!