Labdien mīļie!

Vēlreiz sirsnīgs paldies par interesi, atbalstu un lūgšanām misijai Ugandā! Ticu, ka ar šo latviešu misija Āfrikā nav beigusies. Tagad Latvijā satiekot savus komandas biedrus, ar kuriem kopā Janvāra sākumā bijām Āfrikā, ir sajūta, ka jābrauc atkal – mazliet vairāk nobriedušiem un gataviem Dieva darbam.

Šobrīd vēl joprojām cenšos pierast pie Latvijas. Visgrūtāk pierast, ka veikalos ir tik liela pārtikas dažādība, pat nevaru izvēlēties, ko nu katru reizi gatavot, un grūti pierast, ka atkal visi runā vienā valodā (tad nu man vismaz prieks ar vecmāmiņu parunāt krieviski vai palūgt Marekam, lai pamāca man čigānu valodu). Latvijā iejusties palīdzējā arī 2 nedēļu misijas brauciens uz Slovākiju pie čigānu tautības cilvēkiem (attēlā redzamā bildīte ir no šī misijas brauciena). Čigānu kopienai ir daudz līdzību ar Āfrikā redzēto, līdz ar to bija vieglāk iejusties Eiropas domāšanā un reizē tās arī bija vērtīga pieredze – parunāt ar misionāriem, kuri kalpo jau vairāk kā 15 gadus. Ieraudzīju arī kļūdas, ko mēs ka komanda pieļāvām Āfrikā.

Gatavojos misijai Latvijā – tiekos ar Gregorskolas absolventiem un saviem draugiem no Talsiem un kopīgi lūdzam un skatāmies, kura tad ir mums katram tā vieta, kuru Dievs ir sagatavojis mums kalpot šeit. Man vēl esot Āfrikā, Artis, mana māsa, Mareks, Asnāte, Ineta un citi sāka domāt par misijas aģentūras izveidi, kas veidotu tādu kā misionāru tīklu un pie šīs organizācijas draudzes un mācītāji varētu griezties ar lūgumiem pēc palīdzības. Misijas aģentūra tad izsūtītu misionārus, kuri palīdz vietējām draudzēm un, ja tādas nav – uzsāktu jaunas draudzes. Šobrīd jāturpina darbs pie organizācijas statūtu izstrādes un reģistrācijas. Tajā pat laikā ir jau sākušies daži no projektiem.

Braukāju arī uz dažādām pilsētām un stāstu par savu pieredzi Āfrikā. Esmu bijusi Alsungā un Valdemārpilī. 6. septembrī plkst 13:00 Talsu draudzes namā stāstīšu un rādīšu video. 12. septembrī ir paredzēts braukt uz Kalniem. Es priecātos, ja arī jūs mani aicinātu savās draudzēs, mazajās grupiņās vai kādos citos pasākumos, kur varētu līdzdalīt savu pieredzi un būt sadraudzībā ar jums, kas ar atbalstu un lūgšanām esat daļa no šīs misijas!

Mans mobilā telefona numurs: 26237946

Epasta adrese: aijadzene@inbox.lv.

Lai Dievs jūs svētī!

Aija

ILGAS PĒC DIEVA KLĀTBŪTNES VĒL UN VĒL...

Saruna ar Aiju 13.07. ap plkst.12:00.

Otrdien (30.06.) iepazinos ar amerikāņu misionāriem, kuri bija atbraukuši uz Busumā ciemu. Pēc mūsu sarunas gāju pie viņiem runāties. Es stāstu, ka esmu no Latvijas, te pēkšņi viens no vīriešiem saka, ka zina, kur ir Latvija, jo ir tur bijis un kalpojis, organizējot nometni. Tas bija jauki piedzīvot, ka kāds zina kur ir Latvija! Šī vīrieša sieva Tīna Worth, ieraugot mani kopā ar Džošafatu, jautāja viņam, vai nezina kādu vietējo mācītāju. Izrādījās, ka Džošafats zina, un viņš devās meklēt mācītāja telefona numuru, jo tā sieva ļoti vēlējās ar viņu tikties. Viņa sāka stāstīt to stāstu. Viņa un viņas draugi bija piedalījušies akcijā „Samarieša soma”, arī Latvijā ir saņemtas kastes ar rakstāmpiederumiem, papīru un citām lietām, kuras tiek sūtītas uz visu pasauli labdarībā. Parasti iesaka nelikt savu vārdu kastēs, bet Tīna bija ielikusi lapiņu ar uzrakstītu vārdu Tīna Worth no Amerikas. Nākamajā gadā viņa brauca uz Āfriku, vienā konferencē viņai pienāca klāt vīrietis un teica: „Es šogad saņēmu paku savam bērnam no jums”. Tas bija liels Dieva pieskāriens, jo no 2 miljoniem paku tieši viņas paka bija aizgājusi pie šī mācītāja meitas. Un šis stāsts bija ļoti populārs, tas palīdzēja viņas draudzei sagatavot vairākus miljonus samariešu somas. Pēdējos divus gadus viņa atkal ir braukusi uz Āfriku, bet viņai nav šī mācītāja kontaktu un viņa nav varējusi viņu sameklēt. Šogad braucot, viņa nojauta, ka šis vīrietis dzīvo kaut kur te netālu un divas dienas bija jautājusi, bet neviens par viņu nezināja. Te pienācām mēs ar Džošafatu un viņai radās iespēja jau nākamajā dienā viņu satikt.
Amerikāņu komanda bija ļoti interesanta, man tā bija laba pieredze redzēt, kā viņi darbojas. Viņi bija kopā ar ārstu komandu. Viņi palīdzēja vietējiem cilvēkiem, sastādot cilvēkus rindā, kur pa pieciem cilvēkiem viņi devās iekšā teltī. Viņi uzklausa vajadzības, dala zāles. Sākumā cilvēki iet ar savām medicīniskajām vajadzībām, tad ir iespēja saņemt arī apģērbu un pēc tam viņus sagaida „Pestīšanas komanda” – cilvēki, kuri runā ar viņiem par Jēzu un liecina, aizlūdz. Paralēli šai kalpošanai, mācītājiem bija noorganizēta konference. Amerikāņi tā kalpo jau gadiem ilgi un tā bija laba pieredze man. Viņi dalīja arī zobu pastas, zobu birstes un pretsāpju līdzekļus.
No trešdienas (01.07.) līdz piektdienai (03.07.)
bija tāda liela skriešana, jo palīdzēju Džošafatam sakārtot papīrus un iegūt parakstus. Es tikos ar visām iespējamām vietējām autoritātēm. Interesanti, ka šīs autoritātes lielākoties ir kristieši. Jo vietējie cilvēki, kad ievēl savu vadību, skatās, vai viņi ir kristieši. Jo, ja cilvēks nav kristietis, tad viņš biežāk šmaucas un ņem kukuļus. Protams, ka tas nav garants, ka nenotiek kukuļņemšana.
Svētdien (05.07.) es biju viena vietējā mācītāja, kurš ir tā kā tāds atbildīgais par vietējo rajonu baznīcā. Šajā baznīcā bija ļoti spēcīga sieviešu kalpošana. Varēja redzēt, ka draudze ir dzīva. Āfrikā bieži sievietes tiek noniecinātas.
Pirmdien (06.07.) un otrdien (07.07.)
sākās mana atvadīšanās no cilvēkiem. Bija jauki un arī skumji. Tā labā doma un atvieglojums bija tas, ka ir pārliecība par atgriešanos Āfrikā. Namamerā baznīcā man bija sarīkojuši tādu kā pieņemšanu, izgreznojuši ar skaistām krāsām, saklājuši galdus. Es smējos — kā īsti latvieši. Džošafata māsa man uzdāvināja mazu kaķīti, ko es atstāju auklēt Džošafata bērniem. Es arī pavadīju laiku ar Džošafata bērniem un jautāju viņiem, ko lai saka Latvijas bērniem. Viņi man teica, ka tas, ko viņi grib ir, lai nākamgad es braucu atpakaļ ar kādu latviešu (balto) bērnu, jo viņi grib kopā draudzēties un spēlēties, vest viņu līdzi uz skolu.
Trešdien (08.07.)
mēs braucām uz Džindžu un bijām tur līdz piektdienai (10.07.). Džindža ir tāda kā Āfrikas sirds pie Viktorijas ezera. Bijām apskatīt ūdenskritumu, tas bija neizsakāmi skaists, liels un spēcīgs. Tas lika man saprast, ka Dievs var darīt lielas zīmes. Mēs redzējām, ka arī tūristi maksā lielu naudu, lai pa šīm ūdenskrituma krācēm varētu braukt ar laivām. Džindžā daudz runājām par nākotnes plāniem, un vietējais mācītājs ir gatavs arī uzņemt nākamgad tos, kuri brauktu misijā no Latvijas. Viņa sieva pēc dzemdībām bija zaudējusi daudz asiņu, un mēs arī palīdzējām viņai nopirkt zāles, lai viņa var atgūt spēkus.
Tad devāmies uz Kampalu, kur Džošafats piereģistrēja savu baznīcu. Atvadījāmies no Auroras, kas bija man tāds sāpīgs brīdis, jo viņa bija kā Āfrikas mamma. Pie viņas bija atbraukuši 4 amerikāņu jaunieši, vienai meitenei no viņiem bija sapnis braukt uz Āfriku un palīdzēt bērniem, tad viņi uzzināja par Auroru un devās ceļā. Viņi savāca līdzekļus braucienam un arī palīdzībai, nopirka Auroras baznīcai riteņus, bērniem skolas somas un kurpes. Viņi bija ļoti entuziastiski palīdzēt. Tajā pašā laikā viņiem tas bija liels kultūras šoks, saprast ko tas nozīmē – dzīvot Āfrikas ciemos. Jo viņi arī veselu mēnesi būs lauku ciemos, kur nav ne elektrības, ne tualetes (ir tikai caurums grīdā). Viņi nāk no turīgām ģimenēm un viņiem ir daudz grūtāk to pieņemt. Mēs Latvijā vēl mazliet saprotam ko tādu. Tādēļ viņiem pašiem šī sadzīve lauku ciemos ir visai stresaina. Viens no jauniešiem, kurš mācās par advokātu, paņēmis līdzi visādas savas ierīces mūzikas atskaņošanai utt. un viņam ir grūti saprast, ka ciemos reti kur ir elektrība. Mums no Latvijas ir daudz vieglāk braukt misijā, kā amerikāņiem no turīgām ģimenēm. Vienai meitenei tēvs ir ārsts un viņš ir gatavs braukt un ārstēt te cilvēkus, kamēr latvieši varētu būt tie, kuri uzceļ te slimnīcu. Mēs nolēmām sarakstīties, lai redzētu kā Dievs šo domu vada tālāk.
Kampalā mēs atpūtāmies kādas dienas. Svētdien (12.07.) bijām pie mācītāja Kajandžas Brīnumu centra Katedrālē. Mēs esam kopā ar Džošafata sievu Džozefīni, jo vēlējāmies, lai arī viņa redz, kā notiek slavēšana un visas lietas Ugandas lielākajā baznīcā. Tā vēsts, ko viņš šajā dievkalpojumā teica, bija, ka Dievs ir tāds Dievs, kurš vēlas cilvēkus apgādāt. Un viņš teica, lai pieceļas tie, kuriem vēl nav zeme. Un es piecēlos un šis mācītājs pravietoja, sakot, ka līdz gada beigām jums, kas esat piecēlušie, šī zeme būs. Tas bija liels iedrošinājums, jo tas bija kā tāds apstiprinājums plāniem Ugandā. Dievs ir uzsācis šo misiju Ugandā un Dievs arī turpinās.
Šonedēļ vēl ir jāatvadās no Kampalas cilvēkiem. Mēs esam Auroras dzīvoklī, pati Aurora ir devusies uz lauku ciemiem. Tā nu mēs trijatā te dzīvojam un baudām Kampalas ērtības – varam ieslēgt televizoru, varam uz gāzes plīts gatavot ēdienu un nav jākurina ugunskurs. Ar Džošafata bērniem palika Maikls, kurš ir kā tāds Džošafata pieņemtais bērns, jo viņa vecāki ir miruši. Palīdz arī Džošafata vecāki.
Šīs dienas ir brīvākas, bet atrodoties Kampalā viss prasa daudz vairāk laika. Auroras dzīvoklis neatrodas centrā, kad beigšu runāt, došos uz centru tikties ar Kristoferu, kuru Jānis Smilgainis ir uzaicinājis uz Latviju.
Es zinu, ka Dievs mani aicinās atpakaļ uz Ugandu, un šobrīd es jūtu, ka man ir jābūt Latvijā. Garīgi jūtos ļoti piepildīta. Es lasīju grāmatu „Simeona brīdis”, kur teikts, ka Dievs dod mums iespējas kalpot, ka tas, kam esam radīti ir piedzīvot Dieva klātbūtni. Un kad to piedzīvojam, tad atkrīt daudz jautājumu. Un es domāju, ka esmu daudz redzējusi, ko Dievs pie manis dara šeit Ugandā. Es ilgojos pēc Viņa klātbūtnes vēl un vēl. Esmu arī sailgojusies pēc cilvēkiem, jo esot ilgi prom, jūtu to raksturu un domāšanas atšķirību un man gribas, lai es saku vārdus un mani saprot.
Aizlūgšanu vajadzības – Džozefīnei ir izrauts zobs, bet viņai jau sāp vairāk kā divas nedēļas, jo ir skarts nervs. Lai Dievs viņu dziedina! Tāpat lūdzu par mājupceļu! Kā arī lai Dievs šīs pēdējās dienas Ugandā izdara visu, ko ir vēlējies pie manis izdarīt Āfrikā. Lai ved mani kalpošanā Latvijā. Kā arī ciemos ir ļoti vajadzīgs lietus, lai būtu raža.

VISS PADARĪTS!

Saruna ar Aiju 30.06. ap plkst.14:00.

„Esmu šobrīd savā ciemā, kur ir vesels bars cilvēku. Te ir atbraukusi viena amerikāņu organizācija (man liekas, ka no baptistu draudzes) un dala visādas zāles un medicīnas preces. Tad nu es taisījos arī iet un paskatīties un iepazīties ar viņiem, bet tu tikko uzzvanīji.

Bībeles skola ir beigusies. Mēs beidzām dažas dienas ātrāk, jo šoreiz bija nosacījums, ka viņi mūs baro un sedz ceļa izdevumus. Starpība starp iepriekšējo Bībeles skolas semestri bija tikai mēnesis, un viņi nevarēja sakrāt naudiņu. Tāpēc mēs sarunājām beigt dažas dienas ātrāk, bet tad vismaz ar priecīgu prātu; nevis, ka viņi iekļūst parādos mūsu dēļ.
Mums izdevās atvest uz Bībeles skolu skolotājus no Kampalas, kuri mācīja un jau iedeva gatavus materiālus par to, kā strādāt ar bērniem Svētdienas skolā. Vietējie mācītāji gaidīs mani atpakaļ nākamgad, un tad visiem tiem bērniem, kuri būs beiguši 10 mācību stundas, būs tāds liels kopējs izlaidums. Tā kā viņi gaida mani atpakaļ.
Atpakaļceļā uz mājām no Bībeles skolas, kad bijām pa ceļam Kampalā, mani aplaupīja. Tas man bija tā skumīgi, jo cilvēki ziedo un te... apmēram kādus Ls 17 vienkārši nozog. Bet tad es atcerējos, ka Jēzus teica — lūdziet par saviem ienaidniekiem. Un es to darīju.
Kā jūtas Džošafats?
Viņam izauga vēl viens augonis, mājupceļā no Bībeles skolas mēs piestājām Kinzā pārnakšņot, jo viņam atkal bija lielas sāpes. Tās sāpes bija tik lielas, ka viņš pats pārgrieza augoni. Bet nu jau dzīst un izskatās, ka būs labi.
Paldies par lūgšanām par lietu, te bija liels sausums, bet uznāca arī lietus. Un cilvēki atkal ir atguvuši cerību.
Kādas divas dienas ciemojos pie draudzenes Auroras, bijām kopā un viņa man ir ļoti liels iedrošinātājs un aizlūdzējs. No viņas es daudz mācos.
Šī (29.06.-05.07.) nedēļa

man paredzēta apciemojumiem pie tiem cilvēkiem, kuri ir nesen atgriezušies, kā arī pie tiem, kuri ir atkrituši no ticības. Ir man tāds mīļš brālis Ali, kurš atkal ir sācis dzert, un tad nu dosimies pie viņa un arī runāsim ar viņa ģimeni.
Šīs pēdējās divas nedēļas vairāk ir tam, lai atvadītos no draugiem un stiprinātu tos, kas ir atgriezušies pie Kristus. Došos vairāk no mājas uz māju, kā arī cilvēki apciemos mani.
Man ļoti gribas mājās. Ir tāda sajūta, ka viss ir padarīts. Ir pabeigts kāds posms, un Latvijā Dievs man ir ko sagatavojis. Šeit tas laiks ir bijis tāds, ka visu laiku gribas pieaugt, jo ir jūtams Dieva tuvums. Es arī sāku just, ka būs kādas lietas, kas man pietrūks, piemēram, karstais klimats, Latvijā, man šķiet, es salšu.

Kā tava Ugandas mājiņa kalpo?
Tā ir ļoti laba, dienā ir pietiekami vēsa. Man tagad ir arī vista, kas sākusi dēt olas. Kad nākamgad atgriezīšos man jau būs daudz jaunas vistas. Aurora arī ir sākusi celt māju netālu no manis, tā ka mums ciemā jau būs divas ārzemnieku mājas.
Bībeles skolā es arī veicu anketēšanu, ļoti daudziem no vietējiem mācītājiem ir tā, ka viņi nav beiguši pat pamatskolas 2.klasi. Viņiem ir kādas lietas, ko ir grūti saprast. Es arī prasīju, kas ir tas, ko Bībeles skolā būtu viņiem jāmāca. Viņi teica, ka viņi labprāt lasītu vēlreiz Bībeles stāstus – par Mozu, Āronu u.c. Viņi tās lietas ir dzirdējuši no citiem un tā kā paši lasa ļoti lēni, tad tos nav pārlasījuši. Viņi nav pārliecināti, ka sludina pareizi tās lietas. Cits ir kalpojis 7 gadus, cits jau 15 gadus kalpojis kā mācītājs. Draudzes arī ir dažādas, citas ir 100 cilvēki, citas mazākas. Bija arī viens jauns puisis mācītājs, kuram ir sapnis, ka vietējā apgabalā varētu būt kristīgā radio stacija. Viņi ir ļoti interesanti, un te jutos kā tāda mamma. Bet valodas barjera ir pamatīga, viņi kaut ko runā un es neko nesaprotu, bet kaut kā beigās nonākam pie viena viedokļa. Bībeles skolā bija liela mīlestība un sadraudzība, jo visi dzīvojām kopā.
Kā tev ar veselību?
Biju saslimusi un sāpēja kakls, bet jūtos stipra un spēcīga. Viņiem te ir savādāka pasaules uztvere, tas mazliet reizēm traucē. Tādā ziņā, ka viņiem visur ir jādod kukuļi. Arī baznīcā. Džošafats mēģina savu baznīcu oficiāli piereģistrēt un visur saskaras ar kukuļdošanu. Interesanti, ka viņi balto cilvēku klātbūtnē tomēr neprasa kukuļus, jo baidās, ka var nosūdzēt. Bet parastajiem cilvēkiem tikai par to vien runā. Viņi meklē visriebīgākos iemeslus, lai atteiktu. Tu vari vienu darbību veikt gadiem, vari reģistrēt savu baznīcu gadiem, un te nav nekādas steigas. Līdzīgi ar pastu un bankām. Viņi tev var kaut ko nedot, pirmkārt, tev ir jāgaida, kamēr kāds ierodas darbā, tad viņi tevi nosūtīs pie kāda cita utt. Ar dokumentiem te ir ļoti lēni.
Kāds man teica, ka man ir jānopērk Āfrikā zeme. Ja man būs vairāk naudas, to es varētu izdarīt. Es mēģinātu to apstrādāt, man ir parādījies zemnieka aicinājums. Varbūt tāpēc, ka visu laiku tie cilvēki ļoti cīnās ar nabadzību un es redzu, ka reizēm ir kāda neizdarība laikā, vai nav nopirkti pesticīdi, vai nav ideja, ka vajadzētu aplaistīt laukus, kad nelīst. Es ar kādiem esmu runājusi un iedevusi kādas jaunas idejas, ko darīt. Un tad man pašai arī ir ilgas, ka jānopērk zeme. Patiesībā, ja tu nopērc zemi, tad diezgan vienkārši vari kļūt arī par Ugandas pilsoni.
Te ir daudz bagātu cilvēku un ļoooti daudz nabadzīgo. Un tie bagātie pērk no tiem nabadzīgajiem kādas lietas par ļoti zemām cenām. Mēs runājām ar mācītājiem, kāpēc te ir tāda nabadzība. Viņi strādā ilgu laiku baznīcā un te nemaksā, un tad vēl kāds nāk un prasa palīdzību. Viņš, piemēram, ir iestādījis rīsus, bet saslimst bērns un ir vajadzīga steidzami nauda. Viņam ir jāiet pie kāda bagātā kaimiņa un jālūdz to aizdot. Bet tas bagātais kaimiņš ir gatavs aizdot tikai tad, ja viņš pēc tam, kad būs rīsu raža, pārdos to viņam par ļoti zemu cenu. Rezultātā, kad ienāk raža, tā vietā lai par labu cenu to pārdotu, viņš ir spiests par zemu cenu atdot tiem, no kuriem ir aizņēmies naudu. Un nabadzība turpinās!
Cik ilgi Aurora uzturēsies Ugandā?
Viņa būs līdz oktobrim un tad atkal brauks atpakaļ janvārī. Bet es ļoti gribētu viņu redzēt arī Latvijā. Viņa ir tāds liels aizlūdzējs, un es esmu redzējusi arī dziedināšanas, viņā ir liela mīlestība un iedrošinājums.
Es šodien maksāju kādiem bērniem skolas naudu, tā ir mana rūpe. Kad es redzu kādu bērnu, kurš neapmeklē skolu, es meklēju rokā vecākus un runāju. Brīdinu, kāda bērnam ir nākotne bez izglītības. Bieži tā ir arī vecāku nolaidība. Ir samaksāts par skolu, bet vecāki nekontrolē, vai bērni aiziet uz skolu. Kopā es esmu samaksājusi skolas naudu 19 bērniem.
Vakar man bija atpūtas diena un jūtos kā cilvēks. Ļoti nogurdina pārbraucieni. Es pirms tam biju Kenijā, tad braucām uz Bībeles skolu, kas ir pie Kongo robežas. Bija jāšķērso gandrīz visa Uganda.
Svētdien man ir jāiet uz tādu lielāku baznīcu sludināt, bet pie tā jau ir pierasts. Tagad es vairāk vēlos pavadīt laiku ar Auroru un Džošafatu un kā tāds sūklis uzņemt no viņiem visu. Lai varu braukt mājās!
Latvijā cilvēki jau gaida tevi, lai dzirdētu liecības par Ugandu!
Jā, es ar prieku liecinu par Ugandu, jo tas ir Dieva darbs.
(Ievēroju, ka Aijiņa šodien ir tāda nerunīga, jautāju, kāpēc tā?- A.M.)
Negribēšana runāt drīzāk ir no tā, ka ir bijis daudz sarūgtinājuma. Visas tās papīru kārtošanas lietas… Un kad es klausos, kā viņi viens otru izmanto un apceļ, tas arī mani dara bēdīgu. Tāpēc es tagad vairāk uzsūcu gan to labo, gan slikto. Jāuzmanās, kad nenāk ārā kas slikts par viņiem.
Ko tev šobrīd gribās no mājām?

Man ir sagribējies šašliku, kā arī kūku te nav, te arī saldējumu un jogurtu nevar dabūt. Arī zemenes te nevar dabūt. Gurķi arī neesmu redzējusi pa šo laiku.
Lūgšanu vajadzības – lai Dievs sargā un svētī laiku līdz mājupceļam, lai nav nekādas aplaupīšanas. Kā arī par Džošafata un viņa sievas veselību.
Aurora ir atļāvusi pēdējās dienas pirms mājupceļa dzīvot Kampalā savā dzīvoklī, un viņa ir ar mieru, lai tur padzīvo arī Džošafats ar sievu. Džošafata sieva bija ļoti priecīga par šādu iespēju; tā kā daudz priecīgu brīžu vēl priekšā.