trešdiena, 2009. gada 1. jūlijs

VISS PADARĪTS!

Saruna ar Aiju 30.06. ap plkst.14:00.

„Esmu šobrīd savā ciemā, kur ir vesels bars cilvēku. Te ir atbraukusi viena amerikāņu organizācija (man liekas, ka no baptistu draudzes) un dala visādas zāles un medicīnas preces. Tad nu es taisījos arī iet un paskatīties un iepazīties ar viņiem, bet tu tikko uzzvanīji.

Bībeles skola ir beigusies. Mēs beidzām dažas dienas ātrāk, jo šoreiz bija nosacījums, ka viņi mūs baro un sedz ceļa izdevumus. Starpība starp iepriekšējo Bībeles skolas semestri bija tikai mēnesis, un viņi nevarēja sakrāt naudiņu. Tāpēc mēs sarunājām beigt dažas dienas ātrāk, bet tad vismaz ar priecīgu prātu; nevis, ka viņi iekļūst parādos mūsu dēļ.
Mums izdevās atvest uz Bībeles skolu skolotājus no Kampalas, kuri mācīja un jau iedeva gatavus materiālus par to, kā strādāt ar bērniem Svētdienas skolā. Vietējie mācītāji gaidīs mani atpakaļ nākamgad, un tad visiem tiem bērniem, kuri būs beiguši 10 mācību stundas, būs tāds liels kopējs izlaidums. Tā kā viņi gaida mani atpakaļ.
Atpakaļceļā uz mājām no Bībeles skolas, kad bijām pa ceļam Kampalā, mani aplaupīja. Tas man bija tā skumīgi, jo cilvēki ziedo un te... apmēram kādus Ls 17 vienkārši nozog. Bet tad es atcerējos, ka Jēzus teica — lūdziet par saviem ienaidniekiem. Un es to darīju.
Kā jūtas Džošafats?
Viņam izauga vēl viens augonis, mājupceļā no Bībeles skolas mēs piestājām Kinzā pārnakšņot, jo viņam atkal bija lielas sāpes. Tās sāpes bija tik lielas, ka viņš pats pārgrieza augoni. Bet nu jau dzīst un izskatās, ka būs labi.
Paldies par lūgšanām par lietu, te bija liels sausums, bet uznāca arī lietus. Un cilvēki atkal ir atguvuši cerību.
Kādas divas dienas ciemojos pie draudzenes Auroras, bijām kopā un viņa man ir ļoti liels iedrošinātājs un aizlūdzējs. No viņas es daudz mācos.
Šī (29.06.-05.07.) nedēļa

man paredzēta apciemojumiem pie tiem cilvēkiem, kuri ir nesen atgriezušies, kā arī pie tiem, kuri ir atkrituši no ticības. Ir man tāds mīļš brālis Ali, kurš atkal ir sācis dzert, un tad nu dosimies pie viņa un arī runāsim ar viņa ģimeni.
Šīs pēdējās divas nedēļas vairāk ir tam, lai atvadītos no draugiem un stiprinātu tos, kas ir atgriezušies pie Kristus. Došos vairāk no mājas uz māju, kā arī cilvēki apciemos mani.
Man ļoti gribas mājās. Ir tāda sajūta, ka viss ir padarīts. Ir pabeigts kāds posms, un Latvijā Dievs man ir ko sagatavojis. Šeit tas laiks ir bijis tāds, ka visu laiku gribas pieaugt, jo ir jūtams Dieva tuvums. Es arī sāku just, ka būs kādas lietas, kas man pietrūks, piemēram, karstais klimats, Latvijā, man šķiet, es salšu.

Kā tava Ugandas mājiņa kalpo?
Tā ir ļoti laba, dienā ir pietiekami vēsa. Man tagad ir arī vista, kas sākusi dēt olas. Kad nākamgad atgriezīšos man jau būs daudz jaunas vistas. Aurora arī ir sākusi celt māju netālu no manis, tā ka mums ciemā jau būs divas ārzemnieku mājas.
Bībeles skolā es arī veicu anketēšanu, ļoti daudziem no vietējiem mācītājiem ir tā, ka viņi nav beiguši pat pamatskolas 2.klasi. Viņiem ir kādas lietas, ko ir grūti saprast. Es arī prasīju, kas ir tas, ko Bībeles skolā būtu viņiem jāmāca. Viņi teica, ka viņi labprāt lasītu vēlreiz Bībeles stāstus – par Mozu, Āronu u.c. Viņi tās lietas ir dzirdējuši no citiem un tā kā paši lasa ļoti lēni, tad tos nav pārlasījuši. Viņi nav pārliecināti, ka sludina pareizi tās lietas. Cits ir kalpojis 7 gadus, cits jau 15 gadus kalpojis kā mācītājs. Draudzes arī ir dažādas, citas ir 100 cilvēki, citas mazākas. Bija arī viens jauns puisis mācītājs, kuram ir sapnis, ka vietējā apgabalā varētu būt kristīgā radio stacija. Viņi ir ļoti interesanti, un te jutos kā tāda mamma. Bet valodas barjera ir pamatīga, viņi kaut ko runā un es neko nesaprotu, bet kaut kā beigās nonākam pie viena viedokļa. Bībeles skolā bija liela mīlestība un sadraudzība, jo visi dzīvojām kopā.
Kā tev ar veselību?
Biju saslimusi un sāpēja kakls, bet jūtos stipra un spēcīga. Viņiem te ir savādāka pasaules uztvere, tas mazliet reizēm traucē. Tādā ziņā, ka viņiem visur ir jādod kukuļi. Arī baznīcā. Džošafats mēģina savu baznīcu oficiāli piereģistrēt un visur saskaras ar kukuļdošanu. Interesanti, ka viņi balto cilvēku klātbūtnē tomēr neprasa kukuļus, jo baidās, ka var nosūdzēt. Bet parastajiem cilvēkiem tikai par to vien runā. Viņi meklē visriebīgākos iemeslus, lai atteiktu. Tu vari vienu darbību veikt gadiem, vari reģistrēt savu baznīcu gadiem, un te nav nekādas steigas. Līdzīgi ar pastu un bankām. Viņi tev var kaut ko nedot, pirmkārt, tev ir jāgaida, kamēr kāds ierodas darbā, tad viņi tevi nosūtīs pie kāda cita utt. Ar dokumentiem te ir ļoti lēni.
Kāds man teica, ka man ir jānopērk Āfrikā zeme. Ja man būs vairāk naudas, to es varētu izdarīt. Es mēģinātu to apstrādāt, man ir parādījies zemnieka aicinājums. Varbūt tāpēc, ka visu laiku tie cilvēki ļoti cīnās ar nabadzību un es redzu, ka reizēm ir kāda neizdarība laikā, vai nav nopirkti pesticīdi, vai nav ideja, ka vajadzētu aplaistīt laukus, kad nelīst. Es ar kādiem esmu runājusi un iedevusi kādas jaunas idejas, ko darīt. Un tad man pašai arī ir ilgas, ka jānopērk zeme. Patiesībā, ja tu nopērc zemi, tad diezgan vienkārši vari kļūt arī par Ugandas pilsoni.
Te ir daudz bagātu cilvēku un ļoooti daudz nabadzīgo. Un tie bagātie pērk no tiem nabadzīgajiem kādas lietas par ļoti zemām cenām. Mēs runājām ar mācītājiem, kāpēc te ir tāda nabadzība. Viņi strādā ilgu laiku baznīcā un te nemaksā, un tad vēl kāds nāk un prasa palīdzību. Viņš, piemēram, ir iestādījis rīsus, bet saslimst bērns un ir vajadzīga steidzami nauda. Viņam ir jāiet pie kāda bagātā kaimiņa un jālūdz to aizdot. Bet tas bagātais kaimiņš ir gatavs aizdot tikai tad, ja viņš pēc tam, kad būs rīsu raža, pārdos to viņam par ļoti zemu cenu. Rezultātā, kad ienāk raža, tā vietā lai par labu cenu to pārdotu, viņš ir spiests par zemu cenu atdot tiem, no kuriem ir aizņēmies naudu. Un nabadzība turpinās!
Cik ilgi Aurora uzturēsies Ugandā?
Viņa būs līdz oktobrim un tad atkal brauks atpakaļ janvārī. Bet es ļoti gribētu viņu redzēt arī Latvijā. Viņa ir tāds liels aizlūdzējs, un es esmu redzējusi arī dziedināšanas, viņā ir liela mīlestība un iedrošinājums.
Es šodien maksāju kādiem bērniem skolas naudu, tā ir mana rūpe. Kad es redzu kādu bērnu, kurš neapmeklē skolu, es meklēju rokā vecākus un runāju. Brīdinu, kāda bērnam ir nākotne bez izglītības. Bieži tā ir arī vecāku nolaidība. Ir samaksāts par skolu, bet vecāki nekontrolē, vai bērni aiziet uz skolu. Kopā es esmu samaksājusi skolas naudu 19 bērniem.
Vakar man bija atpūtas diena un jūtos kā cilvēks. Ļoti nogurdina pārbraucieni. Es pirms tam biju Kenijā, tad braucām uz Bībeles skolu, kas ir pie Kongo robežas. Bija jāšķērso gandrīz visa Uganda.
Svētdien man ir jāiet uz tādu lielāku baznīcu sludināt, bet pie tā jau ir pierasts. Tagad es vairāk vēlos pavadīt laiku ar Auroru un Džošafatu un kā tāds sūklis uzņemt no viņiem visu. Lai varu braukt mājās!
Latvijā cilvēki jau gaida tevi, lai dzirdētu liecības par Ugandu!
Jā, es ar prieku liecinu par Ugandu, jo tas ir Dieva darbs.
(Ievēroju, ka Aijiņa šodien ir tāda nerunīga, jautāju, kāpēc tā?- A.M.)
Negribēšana runāt drīzāk ir no tā, ka ir bijis daudz sarūgtinājuma. Visas tās papīru kārtošanas lietas… Un kad es klausos, kā viņi viens otru izmanto un apceļ, tas arī mani dara bēdīgu. Tāpēc es tagad vairāk uzsūcu gan to labo, gan slikto. Jāuzmanās, kad nenāk ārā kas slikts par viņiem.
Ko tev šobrīd gribās no mājām?

Man ir sagribējies šašliku, kā arī kūku te nav, te arī saldējumu un jogurtu nevar dabūt. Arī zemenes te nevar dabūt. Gurķi arī neesmu redzējusi pa šo laiku.
Lūgšanu vajadzības – lai Dievs sargā un svētī laiku līdz mājupceļam, lai nav nekādas aplaupīšanas. Kā arī par Džošafata un viņa sievas veselību.
Aurora ir atļāvusi pēdējās dienas pirms mājupceļa dzīvot Kampalā savā dzīvoklī, un viņa ir ar mieru, lai tur padzīvo arī Džošafats ar sievu. Džošafata sieva bija ļoti priecīga par šādu iespēju; tā kā daudz priecīgu brīžu vēl priekšā.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru