ILGAS PĒC DIEVA KLĀTBŪTNES VĒL UN VĒL...

Saruna ar Aiju 13.07. ap plkst.12:00.

Otrdien (30.06.) iepazinos ar amerikāņu misionāriem, kuri bija atbraukuši uz Busumā ciemu. Pēc mūsu sarunas gāju pie viņiem runāties. Es stāstu, ka esmu no Latvijas, te pēkšņi viens no vīriešiem saka, ka zina, kur ir Latvija, jo ir tur bijis un kalpojis, organizējot nometni. Tas bija jauki piedzīvot, ka kāds zina kur ir Latvija! Šī vīrieša sieva Tīna Worth, ieraugot mani kopā ar Džošafatu, jautāja viņam, vai nezina kādu vietējo mācītāju. Izrādījās, ka Džošafats zina, un viņš devās meklēt mācītāja telefona numuru, jo tā sieva ļoti vēlējās ar viņu tikties. Viņa sāka stāstīt to stāstu. Viņa un viņas draugi bija piedalījušies akcijā „Samarieša soma”, arī Latvijā ir saņemtas kastes ar rakstāmpiederumiem, papīru un citām lietām, kuras tiek sūtītas uz visu pasauli labdarībā. Parasti iesaka nelikt savu vārdu kastēs, bet Tīna bija ielikusi lapiņu ar uzrakstītu vārdu Tīna Worth no Amerikas. Nākamajā gadā viņa brauca uz Āfriku, vienā konferencē viņai pienāca klāt vīrietis un teica: „Es šogad saņēmu paku savam bērnam no jums”. Tas bija liels Dieva pieskāriens, jo no 2 miljoniem paku tieši viņas paka bija aizgājusi pie šī mācītāja meitas. Un šis stāsts bija ļoti populārs, tas palīdzēja viņas draudzei sagatavot vairākus miljonus samariešu somas. Pēdējos divus gadus viņa atkal ir braukusi uz Āfriku, bet viņai nav šī mācītāja kontaktu un viņa nav varējusi viņu sameklēt. Šogad braucot, viņa nojauta, ka šis vīrietis dzīvo kaut kur te netālu un divas dienas bija jautājusi, bet neviens par viņu nezināja. Te pienācām mēs ar Džošafatu un viņai radās iespēja jau nākamajā dienā viņu satikt.
Amerikāņu komanda bija ļoti interesanta, man tā bija laba pieredze redzēt, kā viņi darbojas. Viņi bija kopā ar ārstu komandu. Viņi palīdzēja vietējiem cilvēkiem, sastādot cilvēkus rindā, kur pa pieciem cilvēkiem viņi devās iekšā teltī. Viņi uzklausa vajadzības, dala zāles. Sākumā cilvēki iet ar savām medicīniskajām vajadzībām, tad ir iespēja saņemt arī apģērbu un pēc tam viņus sagaida „Pestīšanas komanda” – cilvēki, kuri runā ar viņiem par Jēzu un liecina, aizlūdz. Paralēli šai kalpošanai, mācītājiem bija noorganizēta konference. Amerikāņi tā kalpo jau gadiem ilgi un tā bija laba pieredze man. Viņi dalīja arī zobu pastas, zobu birstes un pretsāpju līdzekļus.
No trešdienas (01.07.) līdz piektdienai (03.07.)
bija tāda liela skriešana, jo palīdzēju Džošafatam sakārtot papīrus un iegūt parakstus. Es tikos ar visām iespējamām vietējām autoritātēm. Interesanti, ka šīs autoritātes lielākoties ir kristieši. Jo vietējie cilvēki, kad ievēl savu vadību, skatās, vai viņi ir kristieši. Jo, ja cilvēks nav kristietis, tad viņš biežāk šmaucas un ņem kukuļus. Protams, ka tas nav garants, ka nenotiek kukuļņemšana.
Svētdien (05.07.) es biju viena vietējā mācītāja, kurš ir tā kā tāds atbildīgais par vietējo rajonu baznīcā. Šajā baznīcā bija ļoti spēcīga sieviešu kalpošana. Varēja redzēt, ka draudze ir dzīva. Āfrikā bieži sievietes tiek noniecinātas.
Pirmdien (06.07.) un otrdien (07.07.)
sākās mana atvadīšanās no cilvēkiem. Bija jauki un arī skumji. Tā labā doma un atvieglojums bija tas, ka ir pārliecība par atgriešanos Āfrikā. Namamerā baznīcā man bija sarīkojuši tādu kā pieņemšanu, izgreznojuši ar skaistām krāsām, saklājuši galdus. Es smējos — kā īsti latvieši. Džošafata māsa man uzdāvināja mazu kaķīti, ko es atstāju auklēt Džošafata bērniem. Es arī pavadīju laiku ar Džošafata bērniem un jautāju viņiem, ko lai saka Latvijas bērniem. Viņi man teica, ka tas, ko viņi grib ir, lai nākamgad es braucu atpakaļ ar kādu latviešu (balto) bērnu, jo viņi grib kopā draudzēties un spēlēties, vest viņu līdzi uz skolu.
Trešdien (08.07.)
mēs braucām uz Džindžu un bijām tur līdz piektdienai (10.07.). Džindža ir tāda kā Āfrikas sirds pie Viktorijas ezera. Bijām apskatīt ūdenskritumu, tas bija neizsakāmi skaists, liels un spēcīgs. Tas lika man saprast, ka Dievs var darīt lielas zīmes. Mēs redzējām, ka arī tūristi maksā lielu naudu, lai pa šīm ūdenskrituma krācēm varētu braukt ar laivām. Džindžā daudz runājām par nākotnes plāniem, un vietējais mācītājs ir gatavs arī uzņemt nākamgad tos, kuri brauktu misijā no Latvijas. Viņa sieva pēc dzemdībām bija zaudējusi daudz asiņu, un mēs arī palīdzējām viņai nopirkt zāles, lai viņa var atgūt spēkus.
Tad devāmies uz Kampalu, kur Džošafats piereģistrēja savu baznīcu. Atvadījāmies no Auroras, kas bija man tāds sāpīgs brīdis, jo viņa bija kā Āfrikas mamma. Pie viņas bija atbraukuši 4 amerikāņu jaunieši, vienai meitenei no viņiem bija sapnis braukt uz Āfriku un palīdzēt bērniem, tad viņi uzzināja par Auroru un devās ceļā. Viņi savāca līdzekļus braucienam un arī palīdzībai, nopirka Auroras baznīcai riteņus, bērniem skolas somas un kurpes. Viņi bija ļoti entuziastiski palīdzēt. Tajā pašā laikā viņiem tas bija liels kultūras šoks, saprast ko tas nozīmē – dzīvot Āfrikas ciemos. Jo viņi arī veselu mēnesi būs lauku ciemos, kur nav ne elektrības, ne tualetes (ir tikai caurums grīdā). Viņi nāk no turīgām ģimenēm un viņiem ir daudz grūtāk to pieņemt. Mēs Latvijā vēl mazliet saprotam ko tādu. Tādēļ viņiem pašiem šī sadzīve lauku ciemos ir visai stresaina. Viens no jauniešiem, kurš mācās par advokātu, paņēmis līdzi visādas savas ierīces mūzikas atskaņošanai utt. un viņam ir grūti saprast, ka ciemos reti kur ir elektrība. Mums no Latvijas ir daudz vieglāk braukt misijā, kā amerikāņiem no turīgām ģimenēm. Vienai meitenei tēvs ir ārsts un viņš ir gatavs braukt un ārstēt te cilvēkus, kamēr latvieši varētu būt tie, kuri uzceļ te slimnīcu. Mēs nolēmām sarakstīties, lai redzētu kā Dievs šo domu vada tālāk.
Kampalā mēs atpūtāmies kādas dienas. Svētdien (12.07.) bijām pie mācītāja Kajandžas Brīnumu centra Katedrālē. Mēs esam kopā ar Džošafata sievu Džozefīni, jo vēlējāmies, lai arī viņa redz, kā notiek slavēšana un visas lietas Ugandas lielākajā baznīcā. Tā vēsts, ko viņš šajā dievkalpojumā teica, bija, ka Dievs ir tāds Dievs, kurš vēlas cilvēkus apgādāt. Un viņš teica, lai pieceļas tie, kuriem vēl nav zeme. Un es piecēlos un šis mācītājs pravietoja, sakot, ka līdz gada beigām jums, kas esat piecēlušie, šī zeme būs. Tas bija liels iedrošinājums, jo tas bija kā tāds apstiprinājums plāniem Ugandā. Dievs ir uzsācis šo misiju Ugandā un Dievs arī turpinās.
Šonedēļ vēl ir jāatvadās no Kampalas cilvēkiem. Mēs esam Auroras dzīvoklī, pati Aurora ir devusies uz lauku ciemiem. Tā nu mēs trijatā te dzīvojam un baudām Kampalas ērtības – varam ieslēgt televizoru, varam uz gāzes plīts gatavot ēdienu un nav jākurina ugunskurs. Ar Džošafata bērniem palika Maikls, kurš ir kā tāds Džošafata pieņemtais bērns, jo viņa vecāki ir miruši. Palīdz arī Džošafata vecāki.
Šīs dienas ir brīvākas, bet atrodoties Kampalā viss prasa daudz vairāk laika. Auroras dzīvoklis neatrodas centrā, kad beigšu runāt, došos uz centru tikties ar Kristoferu, kuru Jānis Smilgainis ir uzaicinājis uz Latviju.
Es zinu, ka Dievs mani aicinās atpakaļ uz Ugandu, un šobrīd es jūtu, ka man ir jābūt Latvijā. Garīgi jūtos ļoti piepildīta. Es lasīju grāmatu „Simeona brīdis”, kur teikts, ka Dievs dod mums iespējas kalpot, ka tas, kam esam radīti ir piedzīvot Dieva klātbūtni. Un kad to piedzīvojam, tad atkrīt daudz jautājumu. Un es domāju, ka esmu daudz redzējusi, ko Dievs pie manis dara šeit Ugandā. Es ilgojos pēc Viņa klātbūtnes vēl un vēl. Esmu arī sailgojusies pēc cilvēkiem, jo esot ilgi prom, jūtu to raksturu un domāšanas atšķirību un man gribas, lai es saku vārdus un mani saprot.
Aizlūgšanu vajadzības – Džozefīnei ir izrauts zobs, bet viņai jau sāp vairāk kā divas nedēļas, jo ir skarts nervs. Lai Dievs viņu dziedina! Tāpat lūdzu par mājupceļu! Kā arī lai Dievs šīs pēdējās dienas Ugandā izdara visu, ko ir vēlējies pie manis izdarīt Āfrikā. Lai ved mani kalpošanā Latvijā. Kā arī ciemos ir ļoti vajadzīgs lietus, lai būtu raža.