ceturtdiena, 2009. gada 3. septembris

Labdien mīļie!


Vēlreiz sirsnīgs paldies par interesi, atbalstu un lūgšanām misijai Ugandā! Ticu, ka ar šo latviešu misija Āfrikā nav beigusies. Tagad Latvijā satiekot savus komandas biedrus, ar kuriem kopā Janvāra sākumā bijām Āfrikā, ir sajūta, ka jābrauc atkal – mazliet vairāk nobriedušiem un gataviem Dieva darbam.



Šobrīd vēl joprojām cenšos pierast pie Latvijas. Visgrūtāk pierast, ka veikalos ir tik liela pārtikas dažādība, pat nevaru izvēlēties, ko nu katru reizi gatavot, un grūti pierast, ka atkal visi runā vienā valodā (tad nu man vismaz prieks ar vecmāmiņu parunāt krieviski vai palūgt Marekam, lai pamāca man čigānu valodu). Latvijā iejusties palīdzējā arī 2 nedēļu misijas brauciens uz Slovākiju pie čigānu tautības cilvēkiem (attēlā redzamā bildīte ir no šī misijas brauciena). Čigānu kopienai ir daudz līdzību ar Āfrikā redzēto, līdz ar to bija vieglāk iejusties Eiropas domāšanā un reizē tās arī bija vērtīga pieredze – parunāt ar misionāriem, kuri kalpo jau vairāk kā 15 gadus. Ieraudzīju arī kļūdas, ko mēs ka komanda pieļāvām Āfrikā.

Gatavojos misijai Latvijā – tiekos ar Gregorskolas absolventiem un saviem draugiem no Talsiem un kopīgi lūdzam un skatāmies, kura tad ir mums katram tā vieta, kuru Dievs ir sagatavojis mums kalpot šeit. Man vēl esot Āfrikā, Artis, mana māsa, Mareks, Asnāte, Ineta un citi sāka domāt par misijas aģentūras izveidi, kas veidotu tādu kā misionāru tīklu un pie šīs organizācijas draudzes un mācītāji varētu griezties ar lūgumiem pēc palīdzības. Misijas aģentūra tad izsūtītu misionārus, kuri palīdz vietējām draudzēm un, ja tādas nav – uzsāktu jaunas draudzes. Šobrīd jāturpina darbs pie organizācijas statūtu izstrādes un reģistrācijas. Tajā pat laikā ir jau sākušies daži no projektiem.

Braukāju arī uz dažādām pilsētām un stāstu par savu pieredzi Āfrikā. Esmu bijusi Alsungā un Valdemārpilī. 6. septembrī plkst 13:00 Talsu draudzes namā stāstīšu un rādīšu video. 12. septembrī ir paredzēts braukt uz Kalniem. Es priecātos, ja arī jūs mani aicinātu savās draudzēs, mazajās grupiņās vai kādos citos pasākumos, kur varētu līdzdalīt savu pieredzi un būt sadraudzībā ar jums, kas ar atbalstu un lūgšanām esat daļa no šīs misijas!

Mans mobilā telefona numurs: 26237946

Epasta adrese: aijadzene@inbox.lv.

Lai Dievs jūs svētī!

Aija

otrdiena, 2009. gada 14. jūlijs

ILGAS PĒC DIEVA KLĀTBŪTNES VĒL UN VĒL...

Saruna ar Aiju 13.07. ap plkst.12:00.

Otrdien (30.06.) iepazinos ar amerikāņu misionāriem, kuri bija atbraukuši uz Busumā ciemu. Pēc mūsu sarunas gāju pie viņiem runāties. Es stāstu, ka esmu no Latvijas, te pēkšņi viens no vīriešiem saka, ka zina, kur ir Latvija, jo ir tur bijis un kalpojis, organizējot nometni. Tas bija jauki piedzīvot, ka kāds zina kur ir Latvija! Šī vīrieša sieva Tīna Worth, ieraugot mani kopā ar Džošafatu, jautāja viņam, vai nezina kādu vietējo mācītāju. Izrādījās, ka Džošafats zina, un viņš devās meklēt mācītāja telefona numuru, jo tā sieva ļoti vēlējās ar viņu tikties. Viņa sāka stāstīt to stāstu. Viņa un viņas draugi bija piedalījušies akcijā „Samarieša soma”, arī Latvijā ir saņemtas kastes ar rakstāmpiederumiem, papīru un citām lietām, kuras tiek sūtītas uz visu pasauli labdarībā. Parasti iesaka nelikt savu vārdu kastēs, bet Tīna bija ielikusi lapiņu ar uzrakstītu vārdu Tīna Worth no Amerikas. Nākamajā gadā viņa brauca uz Āfriku, vienā konferencē viņai pienāca klāt vīrietis un teica: „Es šogad saņēmu paku savam bērnam no jums”. Tas bija liels Dieva pieskāriens, jo no 2 miljoniem paku tieši viņas paka bija aizgājusi pie šī mācītāja meitas. Un šis stāsts bija ļoti populārs, tas palīdzēja viņas draudzei sagatavot vairākus miljonus samariešu somas. Pēdējos divus gadus viņa atkal ir braukusi uz Āfriku, bet viņai nav šī mācītāja kontaktu un viņa nav varējusi viņu sameklēt. Šogad braucot, viņa nojauta, ka šis vīrietis dzīvo kaut kur te netālu un divas dienas bija jautājusi, bet neviens par viņu nezināja. Te pienācām mēs ar Džošafatu un viņai radās iespēja jau nākamajā dienā viņu satikt.
Amerikāņu komanda bija ļoti interesanta, man tā bija laba pieredze redzēt, kā viņi darbojas. Viņi bija kopā ar ārstu komandu. Viņi palīdzēja vietējiem cilvēkiem, sastādot cilvēkus rindā, kur pa pieciem cilvēkiem viņi devās iekšā teltī. Viņi uzklausa vajadzības, dala zāles. Sākumā cilvēki iet ar savām medicīniskajām vajadzībām, tad ir iespēja saņemt arī apģērbu un pēc tam viņus sagaida „Pestīšanas komanda” – cilvēki, kuri runā ar viņiem par Jēzu un liecina, aizlūdz. Paralēli šai kalpošanai, mācītājiem bija noorganizēta konference. Amerikāņi tā kalpo jau gadiem ilgi un tā bija laba pieredze man. Viņi dalīja arī zobu pastas, zobu birstes un pretsāpju līdzekļus.
No trešdienas (01.07.) līdz piektdienai (03.07.)
bija tāda liela skriešana, jo palīdzēju Džošafatam sakārtot papīrus un iegūt parakstus. Es tikos ar visām iespējamām vietējām autoritātēm. Interesanti, ka šīs autoritātes lielākoties ir kristieši. Jo vietējie cilvēki, kad ievēl savu vadību, skatās, vai viņi ir kristieši. Jo, ja cilvēks nav kristietis, tad viņš biežāk šmaucas un ņem kukuļus. Protams, ka tas nav garants, ka nenotiek kukuļņemšana.
Svētdien (05.07.) es biju viena vietējā mācītāja, kurš ir tā kā tāds atbildīgais par vietējo rajonu baznīcā. Šajā baznīcā bija ļoti spēcīga sieviešu kalpošana. Varēja redzēt, ka draudze ir dzīva. Āfrikā bieži sievietes tiek noniecinātas.
Pirmdien (06.07.) un otrdien (07.07.)
sākās mana atvadīšanās no cilvēkiem. Bija jauki un arī skumji. Tā labā doma un atvieglojums bija tas, ka ir pārliecība par atgriešanos Āfrikā. Namamerā baznīcā man bija sarīkojuši tādu kā pieņemšanu, izgreznojuši ar skaistām krāsām, saklājuši galdus. Es smējos — kā īsti latvieši. Džošafata māsa man uzdāvināja mazu kaķīti, ko es atstāju auklēt Džošafata bērniem. Es arī pavadīju laiku ar Džošafata bērniem un jautāju viņiem, ko lai saka Latvijas bērniem. Viņi man teica, ka tas, ko viņi grib ir, lai nākamgad es braucu atpakaļ ar kādu latviešu (balto) bērnu, jo viņi grib kopā draudzēties un spēlēties, vest viņu līdzi uz skolu.
Trešdien (08.07.)
mēs braucām uz Džindžu un bijām tur līdz piektdienai (10.07.). Džindža ir tāda kā Āfrikas sirds pie Viktorijas ezera. Bijām apskatīt ūdenskritumu, tas bija neizsakāmi skaists, liels un spēcīgs. Tas lika man saprast, ka Dievs var darīt lielas zīmes. Mēs redzējām, ka arī tūristi maksā lielu naudu, lai pa šīm ūdenskrituma krācēm varētu braukt ar laivām. Džindžā daudz runājām par nākotnes plāniem, un vietējais mācītājs ir gatavs arī uzņemt nākamgad tos, kuri brauktu misijā no Latvijas. Viņa sieva pēc dzemdībām bija zaudējusi daudz asiņu, un mēs arī palīdzējām viņai nopirkt zāles, lai viņa var atgūt spēkus.
Tad devāmies uz Kampalu, kur Džošafats piereģistrēja savu baznīcu. Atvadījāmies no Auroras, kas bija man tāds sāpīgs brīdis, jo viņa bija kā Āfrikas mamma. Pie viņas bija atbraukuši 4 amerikāņu jaunieši, vienai meitenei no viņiem bija sapnis braukt uz Āfriku un palīdzēt bērniem, tad viņi uzzināja par Auroru un devās ceļā. Viņi savāca līdzekļus braucienam un arī palīdzībai, nopirka Auroras baznīcai riteņus, bērniem skolas somas un kurpes. Viņi bija ļoti entuziastiski palīdzēt. Tajā pašā laikā viņiem tas bija liels kultūras šoks, saprast ko tas nozīmē – dzīvot Āfrikas ciemos. Jo viņi arī veselu mēnesi būs lauku ciemos, kur nav ne elektrības, ne tualetes (ir tikai caurums grīdā). Viņi nāk no turīgām ģimenēm un viņiem ir daudz grūtāk to pieņemt. Mēs Latvijā vēl mazliet saprotam ko tādu. Tādēļ viņiem pašiem šī sadzīve lauku ciemos ir visai stresaina. Viens no jauniešiem, kurš mācās par advokātu, paņēmis līdzi visādas savas ierīces mūzikas atskaņošanai utt. un viņam ir grūti saprast, ka ciemos reti kur ir elektrība. Mums no Latvijas ir daudz vieglāk braukt misijā, kā amerikāņiem no turīgām ģimenēm. Vienai meitenei tēvs ir ārsts un viņš ir gatavs braukt un ārstēt te cilvēkus, kamēr latvieši varētu būt tie, kuri uzceļ te slimnīcu. Mēs nolēmām sarakstīties, lai redzētu kā Dievs šo domu vada tālāk.
Kampalā mēs atpūtāmies kādas dienas. Svētdien (12.07.) bijām pie mācītāja Kajandžas Brīnumu centra Katedrālē. Mēs esam kopā ar Džošafata sievu Džozefīni, jo vēlējāmies, lai arī viņa redz, kā notiek slavēšana un visas lietas Ugandas lielākajā baznīcā. Tā vēsts, ko viņš šajā dievkalpojumā teica, bija, ka Dievs ir tāds Dievs, kurš vēlas cilvēkus apgādāt. Un viņš teica, lai pieceļas tie, kuriem vēl nav zeme. Un es piecēlos un šis mācītājs pravietoja, sakot, ka līdz gada beigām jums, kas esat piecēlušie, šī zeme būs. Tas bija liels iedrošinājums, jo tas bija kā tāds apstiprinājums plāniem Ugandā. Dievs ir uzsācis šo misiju Ugandā un Dievs arī turpinās.
Šonedēļ vēl ir jāatvadās no Kampalas cilvēkiem. Mēs esam Auroras dzīvoklī, pati Aurora ir devusies uz lauku ciemiem. Tā nu mēs trijatā te dzīvojam un baudām Kampalas ērtības – varam ieslēgt televizoru, varam uz gāzes plīts gatavot ēdienu un nav jākurina ugunskurs. Ar Džošafata bērniem palika Maikls, kurš ir kā tāds Džošafata pieņemtais bērns, jo viņa vecāki ir miruši. Palīdz arī Džošafata vecāki.
Šīs dienas ir brīvākas, bet atrodoties Kampalā viss prasa daudz vairāk laika. Auroras dzīvoklis neatrodas centrā, kad beigšu runāt, došos uz centru tikties ar Kristoferu, kuru Jānis Smilgainis ir uzaicinājis uz Latviju.
Es zinu, ka Dievs mani aicinās atpakaļ uz Ugandu, un šobrīd es jūtu, ka man ir jābūt Latvijā. Garīgi jūtos ļoti piepildīta. Es lasīju grāmatu „Simeona brīdis”, kur teikts, ka Dievs dod mums iespējas kalpot, ka tas, kam esam radīti ir piedzīvot Dieva klātbūtni. Un kad to piedzīvojam, tad atkrīt daudz jautājumu. Un es domāju, ka esmu daudz redzējusi, ko Dievs pie manis dara šeit Ugandā. Es ilgojos pēc Viņa klātbūtnes vēl un vēl. Esmu arī sailgojusies pēc cilvēkiem, jo esot ilgi prom, jūtu to raksturu un domāšanas atšķirību un man gribas, lai es saku vārdus un mani saprot.
Aizlūgšanu vajadzības – Džozefīnei ir izrauts zobs, bet viņai jau sāp vairāk kā divas nedēļas, jo ir skarts nervs. Lai Dievs viņu dziedina! Tāpat lūdzu par mājupceļu! Kā arī lai Dievs šīs pēdējās dienas Ugandā izdara visu, ko ir vēlējies pie manis izdarīt Āfrikā. Lai ved mani kalpošanā Latvijā. Kā arī ciemos ir ļoti vajadzīgs lietus, lai būtu raža.

trešdiena, 2009. gada 1. jūlijs

VISS PADARĪTS!

Saruna ar Aiju 30.06. ap plkst.14:00.

„Esmu šobrīd savā ciemā, kur ir vesels bars cilvēku. Te ir atbraukusi viena amerikāņu organizācija (man liekas, ka no baptistu draudzes) un dala visādas zāles un medicīnas preces. Tad nu es taisījos arī iet un paskatīties un iepazīties ar viņiem, bet tu tikko uzzvanīji.

Bībeles skola ir beigusies. Mēs beidzām dažas dienas ātrāk, jo šoreiz bija nosacījums, ka viņi mūs baro un sedz ceļa izdevumus. Starpība starp iepriekšējo Bībeles skolas semestri bija tikai mēnesis, un viņi nevarēja sakrāt naudiņu. Tāpēc mēs sarunājām beigt dažas dienas ātrāk, bet tad vismaz ar priecīgu prātu; nevis, ka viņi iekļūst parādos mūsu dēļ.
Mums izdevās atvest uz Bībeles skolu skolotājus no Kampalas, kuri mācīja un jau iedeva gatavus materiālus par to, kā strādāt ar bērniem Svētdienas skolā. Vietējie mācītāji gaidīs mani atpakaļ nākamgad, un tad visiem tiem bērniem, kuri būs beiguši 10 mācību stundas, būs tāds liels kopējs izlaidums. Tā kā viņi gaida mani atpakaļ.
Atpakaļceļā uz mājām no Bībeles skolas, kad bijām pa ceļam Kampalā, mani aplaupīja. Tas man bija tā skumīgi, jo cilvēki ziedo un te... apmēram kādus Ls 17 vienkārši nozog. Bet tad es atcerējos, ka Jēzus teica — lūdziet par saviem ienaidniekiem. Un es to darīju.
Kā jūtas Džošafats?
Viņam izauga vēl viens augonis, mājupceļā no Bībeles skolas mēs piestājām Kinzā pārnakšņot, jo viņam atkal bija lielas sāpes. Tās sāpes bija tik lielas, ka viņš pats pārgrieza augoni. Bet nu jau dzīst un izskatās, ka būs labi.
Paldies par lūgšanām par lietu, te bija liels sausums, bet uznāca arī lietus. Un cilvēki atkal ir atguvuši cerību.
Kādas divas dienas ciemojos pie draudzenes Auroras, bijām kopā un viņa man ir ļoti liels iedrošinātājs un aizlūdzējs. No viņas es daudz mācos.
Šī (29.06.-05.07.) nedēļa

man paredzēta apciemojumiem pie tiem cilvēkiem, kuri ir nesen atgriezušies, kā arī pie tiem, kuri ir atkrituši no ticības. Ir man tāds mīļš brālis Ali, kurš atkal ir sācis dzert, un tad nu dosimies pie viņa un arī runāsim ar viņa ģimeni.
Šīs pēdējās divas nedēļas vairāk ir tam, lai atvadītos no draugiem un stiprinātu tos, kas ir atgriezušies pie Kristus. Došos vairāk no mājas uz māju, kā arī cilvēki apciemos mani.
Man ļoti gribas mājās. Ir tāda sajūta, ka viss ir padarīts. Ir pabeigts kāds posms, un Latvijā Dievs man ir ko sagatavojis. Šeit tas laiks ir bijis tāds, ka visu laiku gribas pieaugt, jo ir jūtams Dieva tuvums. Es arī sāku just, ka būs kādas lietas, kas man pietrūks, piemēram, karstais klimats, Latvijā, man šķiet, es salšu.

Kā tava Ugandas mājiņa kalpo?
Tā ir ļoti laba, dienā ir pietiekami vēsa. Man tagad ir arī vista, kas sākusi dēt olas. Kad nākamgad atgriezīšos man jau būs daudz jaunas vistas. Aurora arī ir sākusi celt māju netālu no manis, tā ka mums ciemā jau būs divas ārzemnieku mājas.
Bībeles skolā es arī veicu anketēšanu, ļoti daudziem no vietējiem mācītājiem ir tā, ka viņi nav beiguši pat pamatskolas 2.klasi. Viņiem ir kādas lietas, ko ir grūti saprast. Es arī prasīju, kas ir tas, ko Bībeles skolā būtu viņiem jāmāca. Viņi teica, ka viņi labprāt lasītu vēlreiz Bībeles stāstus – par Mozu, Āronu u.c. Viņi tās lietas ir dzirdējuši no citiem un tā kā paši lasa ļoti lēni, tad tos nav pārlasījuši. Viņi nav pārliecināti, ka sludina pareizi tās lietas. Cits ir kalpojis 7 gadus, cits jau 15 gadus kalpojis kā mācītājs. Draudzes arī ir dažādas, citas ir 100 cilvēki, citas mazākas. Bija arī viens jauns puisis mācītājs, kuram ir sapnis, ka vietējā apgabalā varētu būt kristīgā radio stacija. Viņi ir ļoti interesanti, un te jutos kā tāda mamma. Bet valodas barjera ir pamatīga, viņi kaut ko runā un es neko nesaprotu, bet kaut kā beigās nonākam pie viena viedokļa. Bībeles skolā bija liela mīlestība un sadraudzība, jo visi dzīvojām kopā.
Kā tev ar veselību?
Biju saslimusi un sāpēja kakls, bet jūtos stipra un spēcīga. Viņiem te ir savādāka pasaules uztvere, tas mazliet reizēm traucē. Tādā ziņā, ka viņiem visur ir jādod kukuļi. Arī baznīcā. Džošafats mēģina savu baznīcu oficiāli piereģistrēt un visur saskaras ar kukuļdošanu. Interesanti, ka viņi balto cilvēku klātbūtnē tomēr neprasa kukuļus, jo baidās, ka var nosūdzēt. Bet parastajiem cilvēkiem tikai par to vien runā. Viņi meklē visriebīgākos iemeslus, lai atteiktu. Tu vari vienu darbību veikt gadiem, vari reģistrēt savu baznīcu gadiem, un te nav nekādas steigas. Līdzīgi ar pastu un bankām. Viņi tev var kaut ko nedot, pirmkārt, tev ir jāgaida, kamēr kāds ierodas darbā, tad viņi tevi nosūtīs pie kāda cita utt. Ar dokumentiem te ir ļoti lēni.
Kāds man teica, ka man ir jānopērk Āfrikā zeme. Ja man būs vairāk naudas, to es varētu izdarīt. Es mēģinātu to apstrādāt, man ir parādījies zemnieka aicinājums. Varbūt tāpēc, ka visu laiku tie cilvēki ļoti cīnās ar nabadzību un es redzu, ka reizēm ir kāda neizdarība laikā, vai nav nopirkti pesticīdi, vai nav ideja, ka vajadzētu aplaistīt laukus, kad nelīst. Es ar kādiem esmu runājusi un iedevusi kādas jaunas idejas, ko darīt. Un tad man pašai arī ir ilgas, ka jānopērk zeme. Patiesībā, ja tu nopērc zemi, tad diezgan vienkārši vari kļūt arī par Ugandas pilsoni.
Te ir daudz bagātu cilvēku un ļoooti daudz nabadzīgo. Un tie bagātie pērk no tiem nabadzīgajiem kādas lietas par ļoti zemām cenām. Mēs runājām ar mācītājiem, kāpēc te ir tāda nabadzība. Viņi strādā ilgu laiku baznīcā un te nemaksā, un tad vēl kāds nāk un prasa palīdzību. Viņš, piemēram, ir iestādījis rīsus, bet saslimst bērns un ir vajadzīga steidzami nauda. Viņam ir jāiet pie kāda bagātā kaimiņa un jālūdz to aizdot. Bet tas bagātais kaimiņš ir gatavs aizdot tikai tad, ja viņš pēc tam, kad būs rīsu raža, pārdos to viņam par ļoti zemu cenu. Rezultātā, kad ienāk raža, tā vietā lai par labu cenu to pārdotu, viņš ir spiests par zemu cenu atdot tiem, no kuriem ir aizņēmies naudu. Un nabadzība turpinās!
Cik ilgi Aurora uzturēsies Ugandā?
Viņa būs līdz oktobrim un tad atkal brauks atpakaļ janvārī. Bet es ļoti gribētu viņu redzēt arī Latvijā. Viņa ir tāds liels aizlūdzējs, un es esmu redzējusi arī dziedināšanas, viņā ir liela mīlestība un iedrošinājums.
Es šodien maksāju kādiem bērniem skolas naudu, tā ir mana rūpe. Kad es redzu kādu bērnu, kurš neapmeklē skolu, es meklēju rokā vecākus un runāju. Brīdinu, kāda bērnam ir nākotne bez izglītības. Bieži tā ir arī vecāku nolaidība. Ir samaksāts par skolu, bet vecāki nekontrolē, vai bērni aiziet uz skolu. Kopā es esmu samaksājusi skolas naudu 19 bērniem.
Vakar man bija atpūtas diena un jūtos kā cilvēks. Ļoti nogurdina pārbraucieni. Es pirms tam biju Kenijā, tad braucām uz Bībeles skolu, kas ir pie Kongo robežas. Bija jāšķērso gandrīz visa Uganda.
Svētdien man ir jāiet uz tādu lielāku baznīcu sludināt, bet pie tā jau ir pierasts. Tagad es vairāk vēlos pavadīt laiku ar Auroru un Džošafatu un kā tāds sūklis uzņemt no viņiem visu. Lai varu braukt mājās!
Latvijā cilvēki jau gaida tevi, lai dzirdētu liecības par Ugandu!
Jā, es ar prieku liecinu par Ugandu, jo tas ir Dieva darbs.
(Ievēroju, ka Aijiņa šodien ir tāda nerunīga, jautāju, kāpēc tā?- A.M.)
Negribēšana runāt drīzāk ir no tā, ka ir bijis daudz sarūgtinājuma. Visas tās papīru kārtošanas lietas… Un kad es klausos, kā viņi viens otru izmanto un apceļ, tas arī mani dara bēdīgu. Tāpēc es tagad vairāk uzsūcu gan to labo, gan slikto. Jāuzmanās, kad nenāk ārā kas slikts par viņiem.
Ko tev šobrīd gribās no mājām?

Man ir sagribējies šašliku, kā arī kūku te nav, te arī saldējumu un jogurtu nevar dabūt. Arī zemenes te nevar dabūt. Gurķi arī neesmu redzējusi pa šo laiku.
Lūgšanu vajadzības – lai Dievs sargā un svētī laiku līdz mājupceļam, lai nav nekādas aplaupīšanas. Kā arī par Džošafata un viņa sievas veselību.
Aurora ir atļāvusi pēdējās dienas pirms mājupceļa dzīvot Kampalā savā dzīvoklī, un viņa ir ar mieru, lai tur padzīvo arī Džošafats ar sievu. Džošafata sieva bija ļoti priecīga par šādu iespēju; tā kā daudz priecīgu brīžu vēl priekšā.

PATEICĪBAS PILNA SIRDS...

Saruna ar Aiju 16.06.2009. ap plkst. 15:30.

„Šobrīd esmu Bībeles skolā Nabaalē, kur būšu 2 nedēļas. Tā kā šeit vietējie mācītāji ir ar visai minimālu izglītību, tad ir jāpiestrādā pie visādām lietām. Piemēram, es tagad daru matemātisku darbu un velku līknes, lai noskaidrotu, kāda tipa līderi viņi ir.”

Kāda bija Benija Hina konference?(05.-06.06.)

Tas bija ļoti svētīgs laiks. Es piedzīvoju fantastisku slavēšanu. Āfrikā cilvēki ir ļoti brīvi un arī patiesi, tur bija, šķiet, sapulcējušies tādi visharizmātiskākie cilvēki, kas vien te ir. Var just, ka viņi to dara no sirds un ar lielu prieku. Benijs Hins runāja par Svēto Garu - ka nav tādu kristieši, kurus nevada Svētais Gars, ka nevar nākt pie Jēzus, ja tevi nevada Svētais Gars. Viņš runāja par Svētā Gara spēku, ka ir jānāk Svētā Gara spēkam pār tevi un tu sāc lietot dāvanas. Viņš arī aicināja cilvēkus liecināt. Nāca cilvēki un liecināja par dziedināšanām. Tas viss notika lielā pielūgsmes un mīlestības atmosfērā. Kad es esmu kādreiz bijusi Latvijā kādā dziedināšanas pasākumā, tad ir vairāk apkārtējie kristieši, kuri izmisumā bļauj pēc Svētā Gara dziedināšanas. Bet te cilvēki zālē bija pilni mīlestības un pielūgsmes, un cilvēki tika dziedināti. Bija arī kāda sieviete, kurai varēja redzēt, ka viņai kājā ir izņemts kauls un ir ielikts stienis. Un četrus gadus viņa ir dzīvojusi lielās sāpēs. Un tagad pirmo reizi dzīvē viņa nejūt sāpes. Viņa liecināja, ka Dievs ir viņu dziedinājis. Konference deva Svētā Gara piepildījumu un varēju ar prieku un spēku doties uz Keniju.
Svētdien (07.06.) biju bīskapa Džeralda baznīcā, kur parunājos ar viņu un viņa sievu.
Pirmdien (08.06.) braucām uz mājām.
Otrdien (09.06.) devāmies uz Keniju. Mēs nelegāli šķērsojām robežu. Tas notika tā, ka mēs braucām ar mocīšiem pa ceļu (taciņām), tad ceļš beidzās un sākās purvs. Mēs tālāk gājām ar kājām. Un tur tālāk viens vīrs ar laivu mūs pārcēla pāri uz Keniju. Gājām atkal ar kājām. Es neredzēju nekādu lielu atšķirību starp valstīm, ja nu vienīgi cilvēkos ir kāda atšķirība. Kenijā ir augstāks dzīves standarts un līmenis. Cilvēki ir asāki un vairāk uz āru vērsti, arī vardarbīgāki. Kenijā galvenokārt kalpoju baznīcās pie mācītājiem. Viņi bija dzirdējuši, ka mēs vadam Ugandā Bībeles skolas un vēlējās ko līdzīgu arī tur. Mēs staigājām arī no mājas uz māju. Bija kāda diena, kad es runāju ar cilvēkiem, kas ir nekristieši, un visi, ar kuriem runāju, teica „jā” Dievam un vēlējās Viņu iepazīt.
Piektdien (12.06.) atgriezāmies mājās no Kenijas.
Sestdien (13.06.) mēs atpūtāmies. Mēģinājām sataisīt motociklu, bet nesataisījām.
Svētdien (14.06.) bijām Džošafata baznīcā. Pārsvarā bija sapulcējušies mācītāji un garīgie vadītāji. Bija tāda svētīga saruna starp vadītājiem un savstarpējs iedrošinājums.
Vakar (pirmdien, 15.06.) mēs visu dienu braucām uz šo vietu, kopā nobraucām kādus 900 km ar dažādiem pārvietošanās līdzekļiem. Šodien ir nogurums un grūti sakoncentrēt domas.
Džošafatam lēnām paliek labāk, kāja dzīst; bet sadzīšana nav notikusi pilnībā, jo mēs visu laiku esam kustībā. Arī vakar pēc garā brauciena viņš teica, ka jūt sāpes.
Šobrīd ir lietus sezona beigusies, bet raža vēl nav ienākusies, un tāpēc cilvēki visās vietās lūdz pēc lietus. Ārā ir ļoti karsts. Vakar mēs ieradāmies ļoti vēlu, un vairs negāja neviens transports uz šo vietu. Mēs dabūjām noīrēt kādu privātu automašīnu. Un kad te ieradāmies, vietējie cilvēki teica, ka Dievs mūs ir ļoti sargājis, jo mēs braucām pa ceļu, kur jāšķērso pāri tiltam viena upe, uz kuras pēdējās divas nedēļas visu laiku ir naktīs stāvēts ar automātiem un aplaupīti cilvēki. Vakarnakt tur neviens nebija un mēs tādā pilnīgā drošībā pārbraucām pāri. Es arī sazvanījos ar Auroru, jo viņa mani sapazīstināja ar diviem cilvēkiem, kuri šeit vietējiem mācītājiem mācīs par Svētdienas skolas darbu. Viņi stāstīs, kā bērniem vadīt Bībeles stundas un kā ar bērniem darboties. Man tagad ir uzdevums viņus brīdināt, lai brauc uz šejieni pa citu ceļu."
Kā tev ar naudiņām?

"Man ir sataisīta atskaite par 3 mēnešiem, bet nav bijis laika to visu ielikt internetā māsai. Bet Dievs ir bijis žēlīgs. Esmu daudziem varējusi palīdzēt. Bet tagad es jūtu, ka šomēnes ir mazāk, arī Latvijā, saprotu, kļūst arvien grūtāk. Īstenībā priecājos, ka būšu Latvijā jūlijā, jo iedrošinājums un stiprinājums ir ļoti vajadzīgs draudzēs. Es nesūdzos, jo zinu, ka Dievs gādās. Kad tā naudiņa ir mazāk, var just, ka ir ļoti jāplāno, kur ko tērēt. Un tad tieši rodas kādas vajadzības, piemēram, jāīrē mašīna, jo nekā citādi nevar tikt. Bet es saprotu, ka Dievs gādā. Liels paldies visiem, kas ziedo. Vakar man zvanīja Mareks, un teica, ka mazā Valdemārpils draudze ir ko noziedojusi Āfrikas cilvēkiem, un tad sirds lēkāja aiz prieka.
Pagājušajā nedēļā atkal sākās bērniem skola un es 16 bērniem samaksāju skolas maksu trīs mēnešiem. Dažiem bērniem pat nopirku uniformu, ko vilkt skolās. Kopā iztērēju kādus 80 Ls. Es arī nopirku materiālus Bībeles skolai, kancelejas preces, balto tāfeli, uz kuras rakstīt. Jo mācītājiem ir problēmas pierakstīt un tad ļoti jādomā, ko stāstīt un vizualizēt, lai viņi to atceras un tas paliek viņos."
Kā ar ilgām pēc mājām?

"Visgrūtāk man bija sestdien, kad atpūtos pa māju. Raudiens uznāca pēc cilvēkiem Latvijā un civilizācijas. Bet tad mēs runājām ar Džošafatu un viņš teica, ka tāda raudāšana un ilgošanās jau var kaut kur atsviest atpakaļ garīgā ziņā. Ka Dievs mani ielicis šajā laikā un Viņš to kontrolē. Un ja es vēl neesmu mājās, tas nozīmē, ka Dievs vēl kaut ko grib caur mani un pie manis darīt šeit Āfrikā. Un tad man palika vieglāk. Bet pēdējais mēnesis ir tāds ar dalītām jūtām – ļoti gribas mājās, bet tai pašā laikā; zinu, kad atbraukšu mājās, gribēšu atpakaļ.
17.jūlijā es būtu atpakaļ Latvijā. Es esmu pieņēmusies svarā! Āfrikā kaut kas skaists ir, ja sieviete ir nevis tieva, bet gaiša un apaļīga. Tad nu tagad esmu nedaudz pieņēmusies svarā, bet nesaprotu – kā. Jo tas ēdiens jau ir ļoti minimāls!!
Šajā Bībeles skolā ieradušies 16 mācītāji, mēs šoreiz Bībeles skolu netaisījām par velti, jo cilvēki nenovērtē to, kas ir par velti. Viņiem ir mūs jābaro un jāizguldina, un jāsamaksā atpakaļceļš. Pagājušajā reizē, kad mēs bijām pie viņiem, es nopirku katram Bībeles vietējā valodā un arī iedevu kādu naudiņu (apm. Ls 3.30. katram), un tas viņiem likās ļoti daudz. Mēs pagājušajā reizē daudz runājām par 10. tiesu un viens no mācītājiem tagad teica, ka pēc mūsu sludināšanas draudze sasparojās un nopirka mācītājam riteni. Tas bija liels prieks, ka Dievs lieto mūs, lai uzlabotu apstākļus mācītājiem.
Mēs vakaros pēc lekcijām visi sanākam kopām – ēdam, smejamies, stāstām stāstus, viņi daudz jautā par Latviju, uzspēlējam arī kādas fiziskās spēles. Daudzi no viņiem ir jauni vīrieši un tāpēc mēs mēģinām viņus kā izkustināt."
Vai tev nav kāds ugandietis iepaticies?

"Aaaa, viņi ir skaisti, bet savādāki. Ir bijis laiks pie viņiem pierast, daži no viņiem ir ļoti labi draugi. Bet šeit netaisos precēties.
Es jau ilgu laiku cenšos atrast kādu draudzīti, kas nav tik harizmātiska, jo es pārsvarā esmu pie brīvdraudzēm. Bet arī viņi paši saka, ka tās tradicionālās baznīcas Ugandā ir mainījušās."
Vai Benija Hina konferencē nejuti kādu atšķirību cilvēku vidū?

"Interesanti, ka Benijam Hinam līdzi bija viens sludinātājs, kurš runāja par līdzību ar sēklu, kas krīt auglīgā zemē un nes augļus, un kas krīt neauglīgā. No tās viņš runāja par ziedošanu. Ja tu ziedo ļoti patiesi, tad tu arī vari kārtīgi (auglīgi) dabūt atpakaļ. Ko es tā īsti nespēju atbalstīt, bet es arī nenoliedzu. Un tad viņš aicināja ugandiešus ziedot 1000 $ katram, jo tad Dievs svētīs bagātīgi atpakaļ. 70 vietējie cilvēki noziedoja 1000 $ un vairāki mazākas summas utt. Tas man parādīja ļoti lielu kontrastu. Jo Ugandā ir arī ļoooti bagāti cilvēki, bet viņi ir Kampalā. Bet problēma ir, ka bagātie nepalīdz saviem cilvēkiem. Tas man bija pārsteigums, ka tur bija daudz cilvēku, kas ziedoja šādas summas. Arī tam pašam "Miracle Centre" mācītājam pieder lidmašīna. Bet viņa draudzes, kuras ir laukos, vēl ne reizi viņu pašu vai bīskapu nav redzējušas vai arī saņēmušas kādu finansiālu palīdzību. Ja ir kāda liela draudze, zem kuras vārda tiek atvērtas vēl kādas draudzes, tad tā draudze var negaidīt kādu finansiālu palīdzību no tās lielās. Tas man tā jocīgi liekas. Vēl arī tas, ka šajā konferencē cilvēki bija sabraukuši no visas Āfrikas. Tagad, kad esmu bijusi arī Kampalā, ir jau arī grūti tiem bagātajiem cilvēkiem nākt atpakaļ ciemos, jo tur ir tik daudz burvestības, ļaunprātības un aprunāšanas. Viņiem nepatīk, ka kāds no viņu vidus attīstās finansiāli.
Aizlūgšanu vajadzības – par Bībeles skolu, lai arī Dievs pasargā ceļā tos skolotājus, kuri brauc mācīt par Svētdienas skolas darbu. Visā Ugandā ir vajadzīgs lietus. Man ir liela pateicība par visu, ko Dievs ir darījis ar mani un caur mani Ugandā.

pirmdiena, 2009. gada 8. jūnijs

BENIJA HINA KONFERENCES GAIDĀS…

Saruna ar Aiju 05.06.2009. ap plkst. 9:00.

«Man tagad Ugandā ir pašai sava mājiņa. Džošafats un viņa sieva Džozefīne uzcēla man mājiņu, blakus viņu mājai. Mājiņa ir no māla, ar salma jumtu, un tajā ir pat gulta, ko viņi kaut kur ir atraduši.
Savu dzimšanas dienu es sāku svinēt jau piektdienas (29.05.) vakarā, kad mēs ar Auroru aizbraucām uz tādu vietu, kas saucas Sangraulu Beach (tulkojumā - Laimes pludmale), kas ir vieta priekš baltajiem cilvēkiem. Tur mēs, baltie cilvēki, ēdām kopā pusdienas, viņi man uzdāvināja balonus, puķes un apsveikuma kartiņas. Ugandā vispār nekad nedāvina lauztus ziedus, jo viņi uzskata, ka tā ir izšķērdība. Bet viņi zināja, ka baltais cilvēks domā savādāk, tāpēc man arī dāvināja kaut kur saplūktas puķes. Bija ļoti labs vakars, un mēs ilgi kopā sēdējām un priecājāmies. Naktī ar Auroras džipu «Nissan Pajero» viņa un vēl divi Bībeles skolotāji brauca skatīties manu māju. Vietējie ceļi līdz manai mājai ir taciņas. Un bija interesanti, ka naktī caur kukurūzas lauku brauc cauri mašīna, lai apskatītu manu māju.
Šo laiku, kopš esmu Busumā
(kopš 25.05.), es esmu gājusi no mājas uz māju. Sastapu kādu mācītāju, kurš šajā apgabalā jau dzīvo ilgi, un viņš veda mani pie nekristiešu ģimenēm. Viņš arī aizveda mani pie kāda cita mācītāja, kurš vada draudzi, kas saucas «Marijas leģions», kaut kas līdzīgs harizmātiskiem katoļiem, bet tur ir daudz visādu garu un eņģeļu. Mums ar viņu bija lielas diskusijas, bet beidzās tās draudzīgi, un mēs gājām tālāk. Daudz cilvēku aicināja aizlūgt, kad viņi uzzināja, ka baltais cilvēks ir ciematā. Biju aizlūgt pie tikko jaundzimušiem bērniņiem, bija interesanti redzēt kādu vienu dienu vecu bērniņu, kura ādas krāsa bija ļoti gaiša, gandrīz kā mana. Savukārt kāds cits bērniņš, kurš jau bija nedēļu vecs, bija jau mazliet tumšāks. Pa to laiku kādi trīs cilvēki atgriezās pie Kristus, un varēja redzēt, ka Dievs vada pie tiem, kuriem tas ir vajadzīgs.
Svētdien (31.05.)
es vadīju Sv.Vakarēdiena dievkalpojumu draudzē, kura kopš tās draudzes dibināšanas (5 gadi) nebija To svinējusi. Jo viņi ļoti nopietni skatās uz to vārdu 1.Kor.11:27-30 «tad nu, kas necienīgi ēd šo maizi vai dzer Tā Kunga biķeri, tas būs noziedzies pret Tā Kunga miesu un asinīm. Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda, un tā lai viņš ēd no šīs maizes un dzer no šī biķera. Jo, kas ēd un dzer, tas ēd un dzer sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir Tā Kunga miesu. Tādēļ jūsu starpā ir daudz vāju un neveselu un diezgan daudz ir mirušu». Un viņi, bailēs no tās rakstu vietas un dzirdējuši visādus stāstus, to nedarīja.
Iepriekšējā vakarā (30.05.)
mēs ar Džošafatu ilgi sēdējām un domājām, un skatījāmies Rakstos, ko nozīmē Sv.Vakarēdiens. Un arī domājām par to, kā Āfrikā vadīt Sv.Vakarēdienu, jo viņi nav īsti luterāņu draudze, tā ir harizmātiska draudze. Un tad tajā svētdienā Džošafats joprojām vēl bija slims, un es pirmo reizi dzīvē vadīju Sv.Vakarēdiena dievkalpojumu, par ko biju Dievam ļoti pateicīga. Pirms dievkalpojuma es runāju uz draudzes cilvēkiem, mēs lasījām un mācījāmies par Sv.Vakarēdienu, tad vēl bija jautājumu un atbilžu laiks. Un pēc tam bija lūgšanas un tad mēs gājām svinēt Sv.Vakarēdienu. Mēs izmantojām vietējo maizi, ko cep kā pankūku, bet kas ir bez rauga. Par cik vīns vai vīnogu sula te nav tikpat kā dabūjams, tad mēs ņēmām vietējo dzērienu mirindu, kas ir tādā tumšā krāsā.
Pēc Sv.Vakarēdiena dievkalpojuma viņi bija gatavojušies manai dzimšanas dienai un tad bija vesela ceremonija, kā viņi mani apģērba vietējā nacionālajā sievietes tērpā GOBEĻ. Es tiku izsaukta ārā un aizvesta uz mazu mājiņu, kur tad mani vietējās sievietes apģērba. Viena atnesa kleitu, viena kurpes, viena auskariņus, viena kaklarotu. Un tad nu ietērpta starp ziediem un bērniem gājienā gājām uz baznīcu, kur pateicāmies Dievam dziedādami un slavēdami.
Vakarpusē mēs bijām kristīt kādu sievieti, kura bija pieņēmusi Jēzu par savu Glābēju. Tā svētdiena bija pilna ar visādām garīgām lietām.
Vakarpusē es devos atpakaļ uz Busumu.
Pirmdien (01.06.)
mums bija paredzēts doties no mājas uz māju, bet vietā, kur mēs gribējām doties, bija nomirusi mājas īpašniekam sieva. Tāpēc mēs tur negājām, jo viņi gatavojās bēru ceremonijai. Bet es pārvietojos pa vietējo ciematu, tur arī bija kāds jauns kristietis puisis draudzē, kurš ir ļoti dedzīgs kalpotājs, bet kuram ir problēmas ar dzeršanu. Un tad mēs pirmdienas vakaru, nakti un otrdienas rītu pavadījām kopā ar to puisi, lūdzot, esot padomdošanā un meklējot risinājumu, kā pārtraukt dzert.
Tad es arī mazliet nopirku audumu (kādus 2 metrus) un uzaicināju vietējos lielākos bērnus, jo gribēju pārbaudīt, cik viņi paši māk ko darīt. Viņi staigā ļoti bieži sacaurumotās drēbēs, un es gribēju saprast, vai tas ir slinkums, vai kas cits. Mēs kopā šuvām skolas plecu somas. Šūt viņi māk tīri labi, tā ir tāda vairāk attieksme — staigāt ar caurām un noplukušām drēbēm.
Un tad es saslimu, man bija kakla sāpes un, kā man ir kakla sāpes, tā man ir arī temperatūra…
Otrdien (02.06.) un trešdien (03.06.) es vairāk vai mazāk nogulēju pa māju, visu laiku es biju skrējusi un visu laiku es biju cilvēkos, bet slimība deva tādu svētīgu laiku, kad es varēju vienkārši pabūt, lasot un domājot.
Vakar (04.06.)
mēs atbraucām uz Kampalu un šodien sāksies Benija Hina konference. Es biju noraizējusies arī par savu uzturēšanās atļauju Ugandā, jo tā man beidzas un ir vajadzīga jauna. Par cik bīskaps Džeralds bija Latvijā, tad no viņa es nevarēju dabūt ieteikuma vēstuli. Un tad es lūdzu to uzrakstīt Aurorai. Bet viss, izrādās, būs kārtībā, un viņi man pagarinās uzturēšanās atļauju.
Džošafatam brūce ļoti ilgi nedzija, jo viņam to augoni sagrieza vairākās vietās un vēl iebāza iekšā šķēres. Rezultātā brūce ir kā milzīgs caurums un tas nespēj tik ātri dzīt. Bet tagad ir labāk. Viņš vismaz var pastaigāt. Tās dienas, kad es un arī Džošafats dzīvojām pa māju, es guļot savu slimību, un viņš dziedējot kāju, mūs apciemoja ļoti daudz cilvēku. Tas trakākais ir, kad atnāk ciemiņš, tev ir jāklāj galds… Un rezultātā, kamēr es biju slima, man izgāja vairāk naudas nekā, kamēr es staigāju apkārt. Visi nāk un visiem kaut kas ir jādod. Pa divām dienām man izgāja 30 Ls, un tas Āfrikā ir ļoti daudz. Apmēram 30 cilvēki mūs katru dienu apciemoja. Es domāju, ka tikai latvieši ir tādi ēdāju tauta, bet arī afrikāņi ir :) Tas nav tikai tāpēc, ka es esmu baltais cilvēks, arī citur, ja atnāk ciemiņš, viņi kaut vai skrien no kaimiņa aizņemties tēju un cukuru. Bet tas jaukākais ir, ka es varēju slimot savā mājā, kur es varēju paslēpties un tikai iziet ārā pieklājības pēc sasveicināties.»
— Ko tu gaidi no Benija Hina konferences?
— Es daudz šajās dienās lasīju par Svētā Gara dāvanām, par aizlūgšanu, par mēlēm un mēļu tulkošanu, un ticu, ka Dievs atklās man ko par šīm lietām.
Šīs dienas Kampalā mēs esam kopā arī ar Auroru un viņas pavadoni Ābrahamu, un tad nu mēs ar Džošafatu vakar taisījām visiem vakariņas – makaronus ar gaļu. Un Džošafats uztaisīja fantastiski garšīgu gaļu, es varu mācīties arī ko no kulinārijas.
Kas gaidāms nākamnedēļ... Man ir vēl kādas lietas jānokārto Kampalā, man ir jāatrod kaut kas, uz kā es varu uzsildīt ūdeni savā mājā, visu laiku nekurinot ugunskuru. Otrdien man vajadzētu būt vietējā ciemā un pēc tam mēs dodamies uz 4 dienām uz Keniju. Pēc Kenijas ir jāgatavojas Bībeles skolai mācītājiem.

Aizlūgšanu vajadzības – par Keniju, lai Dievs kārto laiku un cilvēkus, ka mēs varam sastapties staigājot no mājas uz māju. Un arī lai Dievs dod gudrību gatavoties Bībeles skolai, kā arī jāturpina lūgt par Džošafata veselību.

— Kam paliks māja pēc tavas aizbraukšanas?
— Viņa paliks man, viņa ir uzcelta man, Džošafats varbūt izmantos kā savu biroju, lai paslēptos no cilvēkiem. Bet viņa ir uzcelta ar domu, ka man ir jāatgriežas.
Tagad es stāvu pie vārtiem, kur notiks konference, un viņi te kārtīgi visu pārbauda, jo te brauks arī prezidenti no tuvākajām valstīm. Viņi grib man visu somu atņemt un pārbaudīt, vai neesmu spiegs :) Tad jau sazināsimies pēc konferences!!!!

trešdiena, 2009. gada 27. maijs

ILGAS PĒC KĀRTĪGĀM LATVIEŠU BROKASTĪM...

Saruna ar Aiju Dzeni 25.05.2009. ap plkst.10:30

«Mēs vakar atbraucām uz Busumā
(Ugandas Austrumos), kur ir Džošafata mājas. Jauniešu konference (14.-17.05.) bija laba, apmēram 70 jauniešu bija kopā 3 dienas. Es arī gatavojos konferencei fiziski, ne tikai garīgā ziņā. Piemēram, sagatavoju saldumus un balonus, jo jaunieši viņu izpratnē ir no 12 līdz 27 gadiem. Un tādā konferencē tik dažādiem vecumiem runāt nav viegli. Konferences kārtība bija — no rīta lūgšanas, dziedāšana un arī dejošana. Viņiem tas ļoti patīk un viņi sataisa tāāādu troksni, ka visa baznīca beigās pilna ar putekļiem! Tad bija lekcijas, pusdienas, vēlāk priekšnesumi un skeči, pēcpusdienā atkal 2 lekcijas. Vakarpusē gribējām rādīt filmas, bet pirmos divus vakarus nevarējām to izdarīt, jo bija pārdedzis kabelis. Bet tad trešajā skatījāmies visas filmas pēc kārtas. Visvairāk viņiem patika «Ledus laikmets», jo tur ir daudz humora un maz vārdu.
Lekcijās daudz runājām no Alfa kursa tēmām, kas ļoti labi strādāja uz jauniešiem. Piemēram, kā vislabāk izmantot atlikušo dzīvi, ka Dievs nav mūs aicinājis būt par hameleoniem. Ja viņi ir kristieši, tad viņiem ir jābūt par liecību pārējiem. Runājām par lūgšanu. Es runāju par dzīves mērķiem, runājām arī par seksuālām attiecībām, jo jau no 13 gadiem viņi tās uzsāk, un AIDS ir tik izplatīts, ka jau 18 gados daudzi mirst no AIDS. Runājām arī par praktiskām lietām šajā ziņā, piemēram, ja viņi grib precēties, tad ir jāpārbaudās slimnīcā, vai ir HIV pozitīvs vai negatīvs. Konference bija interesanta un piepildīta. Viņiem patika, ka tika uzdoti jautājumi par tēmu, un tad tika dotas konfektes par atbildētiem jautājumiem. Es nebiju iedomājusies, ka arī tik lieliem jauniešiem, tas varētu darboties. Mēs arī daudz spēlējām spēles, kas veicināja viņu sadraudzību.
Interesanti, ka jaunieši bija ieradušies kādu 20 kilometru rādiusā no visas apkārtnes. Jaunieši bija ļoti priecīgi par konferenci, un teica, ka grib nākamajā skolas brīvlaikā atkal. Bet mēs teicām, ka to viņi paši var noorganizēt.
Vienīgais pārdzīvojums konferences laikā bija vietējo attieksme. Mēs gribējām rādīt filmas, mums ir ģenerators un mums bija vajadzīgs kabelis; tas cilvēks, kas izīrēja ģeneratoru iedeva arī kabeli, bet iedeva saplīsušu. Rezultātā sāka silt kontakti un DVD pleijeris. Vietējie dod saplīsušas lietas, nedomādami tālāk, ka tas sabojās lietas. Brīnumu zīmes te Ugandā notiek, bet, kad reizēm jāpalīdz praktiski, ļoti daudzi nav uzticami. Trešajā dienā es jau biju tik gudra elektrības jautājumos, ka es pievienoju mašīnas akumulatoram DVD pleijeri, jo tas deva ārā tik lielu strāvu, kādu vajadzēja. Un es varēju rādīt filmas, jo bija saplīsis nevis DVD pleijeris, bet pats elektrības kabelis. Bet ejot misijā, esmu sapratusi, ka ir noderīgas visas zināšanas, tai skaitā fizika u.c.
Pēc jauniešu konferences
es biju jaunā draudzē, kur reiz biju bijusi, kad viņiem vēl bija tikai mājas grupa. Tagad viņi ir nodibinājuši draudzi. Bija sanākuši 99 cilvēki un runājām par draudzes pamatu un baznīcu. Viņi ir sākuši arī celt baznīcu, bet tādu maziņu, kurā nemaz visi nevarētu saiet. Un tad runājām ar vietējiem mācītājiem, ka, ja viņi ceļ baznīcu, tad jāceļ tāda, lai cilvēki var saiet. Jo Dieva plāns jau ir, ka to cilvēku ir vēl vairāk. Daudz mums bija arī teoloģiskas diskusijas ar mācītājiem, piemēram, viņi kā draudze nesvin Sv.Vakarēdienu, jo neviens viņiem nav apmācījis, kā to darīt. Un viņiem ir bailes, ja nu viņi izdara ko nepareizi. 31.maijā es būšu vēlreiz tajā vietā un tur būs tāda kā sadraudzība starp vairākām draudzēm un tad mēs svinēsim Sv.Vakarēdienu. Mēs ar mācītājiem diskutējām, ka ir daudz jauni kristieši, kuri nākuši pie Dieva, bet kuri nav kristīti. Un kā tas ir, vai nekristīts cilvēks var nākt pie Sv.Vakarēdiena. Un tā diskusija beidzās ar to, ka lielākoties cilvēki tic un pie viņiem notiek lielas zīmes un lietas, bet viņi nav kristīti tāpēc, ka mācītājs nav izdarījis savu darbu un nav nokristījis. Bet viņi to vēlās darīt. Ja Svētais Gars tos cilvēkus ir atzinis par cienīgiem, kā mēs cilvēki varam noniecināt? Reizēm nākas risināt tik dažādas lietas. Tas ir interesanti, nāk pieredze un reizēm ir bail, jo es saku lietas, un cilvēki klausās, un tas liek man domāt, cik svarīgi man ir būt tuvu Dievam un sadzirdēt pareizo risinājumu katrai situācijai. Lai netiek iedots nepareizs pamats visai baznīcai tālāk.
Pirmdien (18.05.)
mēs devāmies uz Kampalu, lai piedalītos konferencē, bet te bija viss ļoti salijis un ceļi bija neizbraucami. Mums iznāca braukt ar motocikliem apmēram 100 km līkumu, lai tiktu uz asfalta. Tā nokļūšana līdz Kampalai mums paņēma daudz laika. Bet konferences laikā mēs gulējām viesnīcā Kampalā. Salīdzinoši lētā - apmēram diennaktī 4Ls, tur bija gan gulta, gan vanna, gan televizors. Un tas bija jauki pēc tāda ilga laika izjust civilizētu vietu.
Konference (19.-21.05.) bija ļoti laba, pasniedzējs Berijs Gross (varētu nebūt precīzi sadzirdēts pasniedzēja vārds un uzvārds – A.M.) bija paņēmis līdzi vietējo mācītāju no Kenijas, ar kuru kopā lasīja lekcijas. Šis Kenijas mācītājs bija daudz lasījis grāmatas par vadību. Pagājušajā gadā, kad šis pasniedzējs bija Gregorskolā man atnāca vīzija, ka Dievs ir mani aicinājis uz ko vairāk. Un šogad klausoties tās lekcijas par to, ko nozīmē vadītājs, kā strādāt ar cilvēkiem, brīvprātīgajiem, tas viss likās daudz savādāk un es varēju izvērtēt, ko latviešiem darīt šeit Āfrikā. Konference bija apmeklēta, bija kādi 200 vietējie mācītāji, un viņi ir ļoti atšķirīgi Kampalā. Tur problēma, ko paši mācītāji sāk apzināties, ir, ka cilvēki no citām valstīm vairs īsti negrib sadarboties ar vietējām Kampalas baznīcām, jo viņi tiek apkrāpti naudas ziņā. Par kādām lietām tiek prasīti lielāki līdzekļi, nekā tas reāli maksā. Piemēram, par bērnu nodrošināšanu ar skolu apmeklēšanu. Paši Kampalas mācītāji sāka runāt par top, ka viņiem ir jāsāk kļūt uzticamiem naudas lietās. Man arī īpašs prieks, ka daudz varēju pavadīt laika sarunās ar pašu skolotāju. Runājām lielas nākotnes vīzijas, kur vēl nav skaidrs, kā to realizēt.
Bet laiks Kampalā bija arī smags,
jo Džošafatam saasinājās veselības problēmas. Viņš bija kādas dienas slimnīcā, bet tad teica, ka viss kārtībā un palaida mājās trešdien (20.05.) bet pēc tam atkal palika sliktāk. Sāpes bija ļoti lielas.
Kad beidzās konference, mums palīdzēja viens vietējais mācītājs nokļūt līdz Džindžai, kur mēs palikām pie viena Džošafata drauga. Bet sestdien (23.05.) devāmies uz slimnīcu, jo tās sāpes bija neizturamas un nevienas zāles nepalīdzēja tās mazināt. Mans piedzīvojums par Āfrikas slimnīcām ir briesmīgs. Tieši dakteru attieksmes dēļ. Piemēram, Džindžas slimnīcā dakteris gribēja griezt augoni pilnīgi bez anestēzijas, sakot, ka vienkārši pasāpēs pāris dienas. Es teicu - nē, ka mēs neatnācām uz slimnīcu, lai nomirtu no sāpēm. Pēc ilgas runāšanas viņš iespricēja anestēziju, bet viņš sāka griezt nesagaidot, kamēr tā pilnībā iedarbojas. Iznāca no augoņa strutas, viņi gribēja vēl ko darīt, bet es teicu, pietiek, jo sāpes viņam bija neciešamas. Un mēs gājām prom.
Svētdien (24.05.) mēs bijām vēl Džindžā, bet vakarā Aurora mums atbrauca pakaļ ar mašīnu. Un ceļā kāja tomēr tika sakratīta, tāpēc es neesmu gulējusi visu nakti, jo sāpes viņam ir lielas un mēs visu laiku lūdzam. It kā viss ir labi, augonis neaug, bet sāpes arī nemazinās. Tāda cīņa par Džošafata veselību. Sākumā viņi domāja, ka tas ir audzējs, bet tad es zvanīju uz Latviju, un daudz runāju, jo nevar tas būt audzējs, jo tas augonis visu laiku bija karsts un strauji auga. Tas bija kāds limfas iekaisums. Arī tad, kad Džindžā atgrieza, viņi redzēja, ka tas bija tāds kā limfas mezglu iekaisums, kas pārgājis uz muskuļu audiem, un kad sāp muskuļi, tad ir ļoti lielas sāpes.
Džošafata sieva tagad ir priecīga un laimīga, viņa pati slimnīcā ir apārstēta un jūtas labi. Un viņi man ir uzcēluši mājiņu blakus savai mājiņai. Tādu mazu no māla, ar salmu jumtu, tagad trūkst tikai logi un durvis un tad es varu iet pati savā mājiņā.
Tuvākajās dienās man ir plānota atpūta,
un tad es došos tālāk uz Busiju sludināt no mājas uz māju un apmeklēšu vairākas vietējās baznīcas. Man ir plānots svinēt svētdien (31.maijā) manu dzimšanas dienu un pēc tam arī doties no mājas uz māju. Jūnija vidū atkal būs mācītāju konference un tai ir jāsagatavojas. Ir jāatrod kaut kur tuvumā dators un ir jāsagatavo rakstiskas piezīmes mācītājiem. Jo viņi neraksta pierakstus, rakstīšana viņiem sagādā problēmas. Tāpēc ir svarīgi iedot viņiem materiālu jau uz rokas un runāt ar piemēriem, kurus var labi atcerēties. 5.-6. jūnijā mēs atkal būsim Kampalā uz Benija Hina konferenci, kas būs tāds labs laiks, jo mēs ar Džošafatu paliksim pie Auroras mājās Kampalā. Aurora tiešām man ir te kā mamma un viena otru varam atbalstīt.
Galvenā aizlūgšana ir šobrīd par Džošafatu, lai viņš tiek pilnībā dziedināts. Un arī lai Dievs dod man redzējumu, ko Viņš ir aicinājis te, Āfrikā, darīt latviešiem. Lai parāda skaidrāk nākamos soļus. Un, protams, milzīga pateicība visiem, kuri ziedo. Kad pazvanu māsiņai un viņa saka, ka ir nauda uz konta un cik man vajag pārskaitīt. Tas ir tāds prieks, ka varam te finansiāli palīdzēt.
Man bija arī visu laiku problēmas ar telefonu, es sabojāju ne tikai DVD lādētāju, bet arī sabojāju telefona lādētāju. Šodien izmantošu brīvo laiku, lai salaboti saules bateriju lādētāju un ceru, ka visu laiku arī būšu sazvanāma.»
Vai negatavojies mājām?
«Lēnām es sāku domāt. Es negaidu, bet es sāku domāt par to. Man reizēm uznāk tāda ilgošanās. Viņi te ēd ačgārni, brokastīs uzēd vienu mazu maizīti, tādu kā pusbulciņu; pusdienas ēd normāli, un vakariņas ap 23:00 pamatīgi. Man galvenā ēdienreize ir bijusi brokastis, kas dod enerģiju visai dienai. Tad man reizēm uznāk ilgošanās, ka varētu sapirkt visu vajadzīgo – olas, tomātus, sīpolus, kafiju, makaronus. Un uztaisīt pati sev kārtīgas brokastis, sacept olas ar tomātiem un sīpoliem un dzert kafiju. Tāda man ir uznākusi stadija. Tā laikam ir pirmā pazīme, ka ilgojos pēc mājām.»

piektdiena, 2009. gada 15. maijs

PĀRBAUDĪJUMOS...

Saruna ar Aiju Dzeni 12.05.2009. ap plkst.10:00.

Aija ilgu laiku nebija sazvanāma,
jo bija kādas tehniskas problēmas ar telefonu, kā rezultātā mēs divas nedēļas neko no viņas nedzirdējām. Nu atkal viss ir kārtībā, tikai šobrīd Aijai ir grūts laiks, jo vakar Džošafatam (mācītājam, kurš visu šo laiku ir kopā ar Aiju), ārsti pateica, ka viņam kājā ir audzējs. Viņam ir lielas sāpes un kāja pampst. Viņam gan vēl gaidāmas dažādas pārbaudes, jo arī Aija īsti netic tik vieglai diagnozes uzstādīšanai. Tāpēc Aija aicina mūs: «Lūdziet par mums un par Džošafata ģimeni, jo arī viņa sievai ir kādas veselības problēmas un viņa ir nokļuvusi slimnīcā! Mēs lūdzam un ticam, ka Dievs var dziedināt.»
«Šobrīd mēs ar Džošafatu braucam autobusā no Kampalas. Divas nedēļas esmu mācījusi Bībeles skolā Ugandas Rietumos 10 studentiem (9 mācītājiem un 1 mācītāja sievai). Tā man bija tāda pirmā pieredze, mācot mācītājus. Esmu atklājusi, ka man ir dāvana mācīt cilvēkus. Strādājot Svētdienas skolā, es to darīju, bet tas, ka es varu mācīt arī pieaugušus cilvēkus, bija man atklājums. Mēs viņiem devām pildīt visādus pārbaudes testus ar labām un vērtīgām lietām. Mēs bijām vietā Kakabadyma, kur mēs, latvieši, janvārī kā komanda ieradāmies runāt konferencē. Mēs tagad atgriezāmies bīskapa Džeralda dzimtajā vietā. Braukt uz turieni nebija viegli, jo bīskaps bija apsolījis viņiem naudu, bet tas nebija izdarīts. Un tāpēc bija psiholoģiski grūti. Viņiem bija pārsteigums redzēt mani atkal. Ugandas rietumu daļa ir ļoti skaista, ļoti kalnaina, bet bīstama – ceļi augšā un lejā. Kad mēs braucām mājās, no rīta bija kārtīgi nolijis un ceļš bija mālaini dubļi. Vairākās vietās mēs gandrīz cietām avārijās.
Bībeles skolā mēs mācījām par to, kas ir patiesa baznīca, kas ir baznīcas patiesais pamats. Daudz runājām par pirmo draudzi, kas ir aprakstīta Apustuļu darbos. Runājām par mājas grupām, par to, kā veidot sadraudzību. Runājām par plānošanu.
Problēma ir tā, ka lielākā daļa mācītāju
nekad nav bijuši nevienā Bībeles skolā. Veids, kā viņi ir kļuvuši par mācītājiem, ir — kāds atnācis pie viņiem, stāstījis par Jēzu, viņi ir atgriezušies, un 2 nedēļas pēc tam, kad viņi ir bijuši kristieši, bīskaps ir pateicis, ka tagad tu būsi mācītājs šajā vietā. Viņi ir cīnījušies, kā nu varējuši, un paši ieguvuši pieredzi kā draudzes vadītāji. Draudze atbalsta viņus apmēram ar 1 latu mēnesī, kamēr mācītājiem pašiem ir jāstrādā laukos, viņiem parasti ir arī daudz bērnu, viņi mēģina ko nopelnīt pārdodot no savas saimniecības. Viņi arī paši ieliek lielu daļu no saviem līdzekļiem draudzēs, kamēr paši dzīvo nabadzībā. Neviens viņiem nav izstāstījis, ka draudzei ir jāatbalsta mācītājs, nevis mācītājam visa sava nauda ir jāiztērē draudzei, bet ka draudzei pašai ir jārūpējas, lai Dieva Vārds var augt. Runājām par vīziju — ka draudzēm jābūt vīzijai.
Pirms kāda laika Džošafats bija viens pats Bībeles skolā tajā apgabalā, viņš daudz runāja par mājas grupām, par kristībām, par Svēto Vakarēdienu. Šoreiz, kad atbraucām, jau vairāki no mācītājiem savās draudzēs bija izveidojuši mājas grupas; kādi, kuri nekad nebija kristījuši, bija kristījuši. Kādi bija svinējuši Vakarēdienu. Jaukākais ir, ka pie mācītājiem var redzēt, ka viņi ir gatavi to, ko iemācījušies, pielietot tālāk savās draudzēs. Šoreiz mēs gribējām arī apmeklēt viņu draudzes, lai saprastu, kādi tad viņi ir. Tā mēs katru vakaru devāmies ar ļoti maziem mocīšiem pie kāda no mācītājiem. Tas veidoja ļoti dziļas attiecības, viņi bija pateicīgi, ka kāds izrāda interesi par viņu mājām un draudzi.
Viena lieta, ko es atklāju ir,
ka dažiem mācītājiem uz draudzi ir tikai viena Bībele. Un tad es jutu aicinājumu aizbraukt un nopirkt Bībeles vietējā valodā. Tā, lai viņi var lasīt un saprast. Arī pati mācīšana Bībeles skolā bija ļoti interesanta — es mācīju angļu valodā un kāds tulkoja uz vietējo valodu. Kad uzdevām pārbaudes darbus, tad viņi tos veica savā vietējā valodā. Tur es varēju redzēt četrus dialektus kopā. Redzot rakstītu vārdu, tas paliek atmiņā, un kaut ko arī varēju iemācīties. Viņi bija ļoti priecīgi par Bībelēm. Interesanti, ka mēs Bībeles nopirkām no musulmaņu sievietes. Es domāju par to, cik ļoti vietējām draudzēm apgabalā trūkst izglītības, kāpēc gan viņi paši nevarētu pārdot Bībeles. Bet musulmaņi tās pārdod, jo kristieši tās pērk. Mēs ļoti daudz mācījām par sadraudzību, par dalīšanos visā.
Tā draudze, kas mūs uzņēma, bija apsolījusi mācītājus atbalstīt un palīdzēt. Bet, kad mācītāji ieradās, nekā nebija, pat nebija krūzes un šķīvji, no kā ēst. Jocīgi, ka draudze mums izīrēja divus lielus katlus, izīrēja nevis iedeva. Tad mēs arī nopirkām divus lielus katlus. Mācītājs Leonards, kurš bija ļoti nabadzīgs, vienu dienu neapmeklēja Bībeles skolu, bet nākamā dienā uzaicināja visus pie sevis. Viņam māja ir ļoti maziņa, bet viņš bija uzcēlis ārpus mājas lielu nojumi ar banānu lapām, sieva bija saklājusi bagātīgas pusdienas. Bija kā īstas viesības. Un tas mani ļoti aizkustināja, jo visu nedēļu bijām runājuši par to, ka jādalās. Mēs ar mācītāju Džošafatu dzīvojām tādā visai bagātā mājā pie viena cita mācītāja, bet viņš nevienā brīdī neuzaicināja pārējos ciemos. Bet kad es redzēju, ka pats nabadzīgākais var uzaicināt visu baru, tas mani aizkustināja.
Interesanti, ka šis nabadzīgais mācītājs bija tas, kurš nodibināja kādas 6 draudzes, kuras mēs ar Arti pagājušajā gadā bijām apciemojuši. Vēlāk tās bija pārņēmis bīskaps Džeralds, bet dibinājis bija šis mācītājs Leonards.
Bija interesantas sajūtas, mācot mācitājus.
No vienas puses jutos kā tāda mamma, mācot vienkāršas lietas, bet tai pat laikā bija sajūta, ka tā ir liela privilēģija no Dieva. Pie mācītāja Leonarda mani pārsteidza tas, ka viņš ar kājām iet vairāk nekā 30 km, jo kalna galā viņš ir atvēris jaunu draudzi. Mani fascinēja tas, ka viņš ir gatavs 30 km iet kājām tikai tāpēc, lai aizsniegtu tos cilvēkus, kuri Dievu vēl nepazīst. Dažreiz pat viņa sieva iet. Neviens viņam nav nopircis ne motociklu, ne riteni. Es domāju, ja mēs, latvieši, kā varētu palīdzēt šim mācītājam, tas būtu svētīgi. Viņu ir vērts atbalstīt, un viņš man ne reizi nav prasījis naudu. Bet tad, kad mācītāji brauca prom no Bībeles skolas, es viņiem katram iedevu 10 000 vietējās naudiņas, jo viņi divas nedēļas bija ārpus ģimenes — lai, kad viņi atgriezīsies mājās, pirmās dienas ir, par ko nopirkt ēdienu.
Braucot pie šiem mācītājiem, kuri pārsvarā dzīvo kalnainās vietās, mani pārsteidza, ka viņi netaisa riņķu ceļus pa apli kalnam; bet gan taisa pa taisno kalnā augšā. Es esmu saplēsusi kādus trīs svārkus, jo, lecot nost no mocīša, tie saplīst.
Tagad mēs braucam atpakaļ uz austrumiem,
kur būs jauniešu konference no 14.-17. maijam. Būs apmēram 100 jaunieši, šobrīd skolēniem ir brīvlaiks līdz maija beigām. Jaunieši tur arī vietējā skolā nakšņos.
Pēc jauniešu konferences es braukšu atpakaļ uz Kampalu, jo viens no maniem Bībeles skolotājiem - amerikānis, kurš mūs mācīja arī Saldū, Gregorskolā — ir uz 3 dienām Ugandā. Viņš brauks mācīt vietējos mācītājus par vīziju, budžetu u.c. Man ir daudz jautājumu tagad viņam.
Mūs ātrāk braukt atpakaļ uz Kampalu no Rietumiem piespieda Džošafata slimība. Tas jaukākais šajā slimības laikā Kampalā ir, ka amerikāniete Aurora mums ļoti palīdzēja, jo viņai Kampalā ir dzīvoklis. Viņa mūs iedrošināja un palīdzēja. Es viņu saucu par savu Āfrikas mammu. Ģimenes dienā es viņai izmaksāju pusdienas un mēs kopā pasēdējām un paēdām. Man laikam mazliet bija pietrūkusi sava ģimene.
Esmu iztērējusi naudu, nopērkot aktīvās skaņu tumbas. Āfrikā baltajai sievietei visu laiku ir vajadzīgs kāds līdzās, kas tulko un palīdz ar vietējiem tikt galā. Man palīdz mācītājs Džošafats, bet Aurorai – vietējais puisis Ābrahams. Un vakar mēs ar Ābrahamu skraidījām un meklējām aktīvās tumbas. Aurora man atļāva lietot jauniešu konferencē savu projektoru, DVD un, lai varētu iespaidīgāk rādīt jauniešiem filmas, vēl vajadzēja tumbas. Es atklāju, ka aparatūra te maksā diezgan padārgi. Tumbas nopirku ar domu, ka arī mēs, latvieši, nākamgad varēsim tās izmantot, un arī lai Džošafata draudze var izmantot.
Arbūza projektam ir notīrīts lauks,
tagad tiek apstrādāta zeme, un maija beigās varēs sēt arbūzus. Es arī painteresējos par atraitnes māju, kurai mēs uzlikām jumtu un kur draudzei vajadzēja māju pabeigt. Prieks, ka draudzes cilvēki ir māju pabeiguši. Šonedēļ es došu naudiņu mācītājam Francim, kurš uzsāks tomātu projektu. Tas arī viņiem būs kā iesākums tālākai kalpošanai.
Saistībā ar Džošafata slimību ir tā, ka es biju pieradusi, ka varu būt vāja, bet kāds blakus vienmēr ir stiprs. Bet tagad ir mazliet otrādi. Esmu sapratusi, ka tas ir arī garīgs uzbrukums. Mēs svētdien bijām Kampalā ļoti lielā baznīcā «Miracle centre», ko dibinājis mācītājs Kajandža. Viņš ir uzcēlis milzīgu četrstūra formas celtni, kur ir ļoti spēcīga slavēšana. Kā Amerikā, ar lielu kori, labiem solistiem, dejotājiem un aparatūru. Bija ļoti uzrunājošs dievkalpojums. Mācītājs runāja par to, ka mēs esam iesaistīti garīgā cīņā, kur sātans nāk un uzbrūk, bet Dieva spēkā mēs varam pastāvēt. Tas ļoti iedvesmoja un sapurināja mani. Ka patiesībā man jau ir divas izvēles – vai raudāt un gausties, vai paļauties, ka Dievs ir nemainīgs un mūžīgs, ja Viņš ir dziedinājis agrāk, tad dziedinās arī turpmāk!

svētdiena, 2009. gada 26. aprīlis

PLĀNI IR LIELI!

Saruna ar Aiju Dzeni 23.04.09. ap plkst.15:00

«Šajā nedēļā bija plānots
katru dienu iet no mājas uz māju. Bet Dievs mainīja plānus, jo pirmdienas naktī bija ļoti spēcīga vētra. Āfrikā viņi guļ mājās ar salmu jumtiem, un kad ir spēcīgas lietusgāzes, viss izlīst cauri. Es gulēju ļoti labā mājā ar kārtīgu jumtu, vienalga tā vētra bija tik spēcīga, ka pa vienu mazu logu, kuram nav stikla, mana istaba no tā ūdens daudzuma pludoja. Bet tagad es zinu, kā jūtas vietējie. Vētras dēļ mēs palīdzējām kādai sievietei no Džošafata draudzes uzbūvēt jaunu māju, jo vecā tikpat kā sabrukusi. Draudze nopirka kādus materiālus. Pirmdien, otrdien un trešdien mēs cēlām viņai māju. Tad nu tagad es zinu, kā Āfrikā var uzcelt māju. Darbarīks ir līdzīgs lielam nazim kā zāģim, un ar to visu dara. Nomēra, izrok caurumus zemē, saliek kokus karkasam. Un tad uzliek jumtu. Es pieliku apmēram kādas 105 000 naudiņas (Ls 30) no sevis jumta materiāliem, jo draudze bija nopirkusi par maz materiāla. Tagad viņai ir palicis taisīt no māliem sienas. Kad Jēzus man prasīs, ko esmu darījusi Āfrikā, varēšu teikt, esmu palīdzējusi vienai atraitnei uzbūvēt māju!
Šodien mēs ejam no mājas uz māju,
rīt būsim Bībeles skolā. Tajās mājās, kur es guļu, uzturas arī 5 mācītāji, un mums ir ļoti interesantas sarunas vakaros – par Latviju, par vietējām sievietēm un vīriešiem, par lauksaimniecību, par draudzēm. Mācītāji arī ir laimīgi, ka viņi var pavadīt laiku kopā ar balto sievieti. Viņi mani apkalpo, pienes ūdeni. Jo pārsvarā vietējās sievietes ir tās, kas apkalpo.
- Kā Bībeles skola?
- Skola ir ļoti laba, labas pamatlietas tiek dotas. Daudz esmu sapratusi personīgi, kaut vai par kristību. Par pagremdēšanas nozīmi, jo Rakstos ir skaidri par to rakstīts. Bet daudz mēs arī staigājam riņķī pa mājām, un visā Bībeles skolā nepiedalos. Bībeles skolā ir viens vietējais skolotājs no Kampalas, ļoti izglītots un inteliģents mācītājs. Viņš nemitīgi citē Rakstus. Es esmu iemācījusies, kā viņi māca. Ir lekcija par tēmu 40-45 minūtes. Tad apmēram 15 minūtes lektors uzdod jautājumus auditorijai, pārbaudot, cik ir labi klausījušies. Otra skolotāja ir 23 gadus veca amerikāniete, kura nāk no misionāru ģimenes un zina krievu valodu. Esot Āfrikā, es varu arī tagad sarunāties krieviski. Viņu sauc Rusela un viņa ir trešo reizi Ugandā. Dievs viņas sirdī ielicis divas valstis – Ugandu un Igauniju. Viņas kalpošana sākās ar bērniem, līdzīgi kā man. Un šobrīd viņa kalpo, vadot Bībeles skolu.
Diena man ir tāda, ka no rīta es palīdzu tai atraitnei, tad katru dienu cenšos apciemot Auroru un šo amerikānieti skolotāju un tad vakarā tiekos ar mācītājiem. Daudz sanāk sarunāties.
Šonedēļ es tiku pie ģitāras.
Aurorai kāds bija uzdāvinājis ģitāru, viņa bija atvedusi uz šo ciematu, bet neviens īsti nav mācējis spēlēt. Un tagad es vakaros un rītos mājās spēlēju un dziedu pilnā balsī mūsu slavēšanas dziesmas. Es arī atradu vienu jauku kungu ap 50 gadiem, kurš fantastiski spēlē ģitāru. Bet viņam nav naudas pašam nopirkt, un tad nu es domāju par kādu iespēju, kā viņam uzdāvināt. Jo viņš ļoti skaisti spēlē, un arī ļoti interesanti, ar kādiem afrikāņu akordiem, kādus mēs Eiropā nemaz nezinām. Šonedēļ skolā beidzās trimestris un tad es biju ar ģitāru un to amerikāņu jauno skolotāju ciemos pie Auroras skolas bērniem. Bērni bija ļoti laimīgi, ka varēja dzirdēt ģitāru. Šonedēļ esmu bijusi daudz kopā ar Auroru. Arī svētdien (19.04.) biju pie Auroras draudzē un runāju par 10.tiesu. Runāju par Barnabu un Pāvilu. Interesanti, ka Barnaba un Pāvils bija tie cilvēki, kuriem draudze uzticēja nest ziedojumus uz Jeruzalemi. Es sapratu kādu garīgu principu, ka draudzes kasieris vai kāds cits cilvēks, kas kalpo pie naudas, var būt tikai tāds, kurš pats ir uzticams un pats dod 10.tiesu. Tādas pārdomas man bija.
Staigājot no mājas uz māju ir kādreiz, kad runā ar cilvēkiem, bet viņi saka, ka nav gatavi pieņemt Jēzu. Bet šonedēļ bija tā, ka satikām kādu cilvēku ar ģimeni, kuri pārtiek no tā, ka gatavo vietējiem alkoholu. Mēs runājām ar viņu visai skarbi – vai viņš saprot, ka nogalina cilvēkus ar to, ko dara un tādā veidā ir sātana līdzgaitnieks? Tad viņš palika tāds domīgs. Un šonedēļ viņš zvanīja un meklēja rokā un teica, lai braucam pie viņa šovakar, ka viņš ir gatavs pieņemt Jēzu un ir gatavs atteikties no alkohola. Daudzi bija uz viņu runājuši, bet prieks, ka Dievs lieto arī mūs.
Par nākamajiem plāniem-
sestdien Auroras baznīcā būs kristības, kurās es arī piedalīšos, beidzot redzēšu, kā viņi to dara, kristot Viktorijas ezerā. Sestdien mēs dosimies atpakaļ uz Kampalu un divas nedēļas būsim Ugandas Rietumu daļā Kimbalā. Atpakaļ mēs būsim tikai 11.maijā. Tur Džošafatam ir jāmāca Bībeles skolā 7-8 vietējie mācītāji. Es arī palīdzēšu mācīt, viņš grib lai runāju par 10.tiesu, draudzes administrāciju u.c. Tā arī ir tā vieta, kur mēs visi latvieši aizbraucām un kur bija pirmā konference. Es gribu tur atgriezties un redzēt, kas ir izmainījies pēc mums un kas nē. Vietējie mācītāji arī vēlas redzēt mūs savās draudzēs, lai stiprinām draudzes cilvēkus. No 14.-16.maijam ir jauniešu nometne Namamerā apmēram 100 jauniešiem. Un tur ir daudz ko plānot un domāt. Tēmu viņi ir atstājuši manā ziņā. Bet saprotu, ka ir jārunā par attiecībām pirms laulībām un par to, kā veidot savu ģimeni.
Pēc tam 17. un 18.maijā es būšu netālu no Viktorijas ezera, kur ir nesen atvērta jauna draudze. 22.-23.maijā kalpojam no mājas uz māju Bukubalu, kas ir tālāks ciematiņš. 24.maijā es būšu kopā ar vienu mīļu brāli viņa baznīcā. 25.-31.maijam plānojam ar Džošafatu, ja mums iznāks nauda, apciemot vēl tālāku ciematu un stiprināt mājas grupas. Pirmajā jūnija nedēļā būšu Džošafata draudzē. Un otrajā jūnija nedēļā es gribētu aizbraukt uz Keniju, jo kādās konferencēs mums ir bijuši cilvēki no Kenijas, un viņi vēlas, lai arī tur ierodamies un stiprinām viņus.
- Vai neteici, ka tev nav vēlams būt Kenijā dēļ uzturēšanās atļaujas?
- Patiesībā Kenijā ir tā, ka viņi ir pieraduši pie baltajiem cilvēkiem, un ja mēs šķērsojam robežu nelegāli, kas ir caur ezeru, tad mazajos zvejnieku ciematiņos mani neviens īpaši var neievērot un pasi neprasīs. Tā vismaz viņi saka.
- Kā ar bērniem, kuri bija aizlūgšanās?
- Visi tie iepriekš minētie bērni, par kuriem ir lūgts un kuri vesti uz slimnīcu, ir veseli un priecīgi. Paldies par aizlūgšanām! Dievs uztur viņu dzīvību pat tad, kad liekas, vecāki par viņiem nerūpējas. Pirms mēs braucām uz salām, bija kāds puisis, kura vecākiem mēs stingri teicām, ka viņš ir jāved uz slimnīcu. Puisim bija spēcīga vemšana un man likās, ka viņam bija tārpi vēderā. Vecāki to neizdarīja. Viņš teica, ka vienkārši tajā naktī viņš bija atstāts viens pats (it kā nomiršanai), bet vemšana pārgāja. Paldies Dievam. Arī man pašai bija ļoti piepampusi kāja, no savām zālēm es vairs nezināju, ko darīt. Sāku dzert antibiotikas, bet pampums turpinājās. Tad sāku likt kaut kādu vietējās medicīnas ziedi un pārgāja. Man arī seja bija visa vienās pumpās, es nesapratu no kā. Izrādījās no ūdens, kādu nakti nebiju uzmanīgi mazgājusies un nomazgājusi seju neīstajā ūdenī. Seja ir jāmazgā tikai dzeramajā ūdenī.
- Vai šobrīd ir labāki dabas apstākļi?
- Jā, tagad ir lietus sezona un lēnām kaut kas aug. Bet visam vēl ir jāaug. Labākais ir, ka viņos pašos ir parādījusies cerība. Es izdevu lielu naudas summu 572 000 vietējās naudas (ap Ls 221.00) Džošafata draudzei arbūza projektam. Es apsolos drīzumā dot atskaiti par izlietoto naudu ar māsiņas starpniecību. Šomēnes bija saziedota ļoti liela naudas summa. Mēs bijām arī pirmdien apskatīt zemi. Interesanti, ka to zemi lietošanā iedevis Ali tēvs (jau pieminētais musulmanis, kurš vēl turas pie savas ticības). Viņš atvēlēja baznīcai lielu savas zemes gabalu. Jācer, ka pēc 3 mēnešiem draudze pārdos savus arbūzus, kas būs viņiem izauguši. Es esmu ļoti priecīga, ka ir tā naudiņa, ko iedot šai draudzei. Jo viņi tiešām ir sākuši no nulles un daudz palīdz citiem cilvēkiem. Draudze varēs būt par svētību, viņi varēs ziedot labdarībai un arī pašiem pietiks nākamai ražai.
Aizlūgšanu vajadzības
par nākamās nedēļas Bībeles skolu, kad jārunā uz mācītājiem. Par jauniešu konferenci, jo te ir tā pati problēma, ka baznīcās nav daudz jauniešu. Ir daudz pateicību – par saziedoto naudu. Es saprotu, ka Latvijā ir krīze, bet Dievs un cilvēki ir bijuši žēlīgi. Par Dieva darbu, vedot cilvēkus pie Jēzus.
(Fonā parādās lieli bērnu bļāvieni. Aijiņa mierīgi saka: „Bērniņi raud.” „Viņi nerūpējas par raudošiem bērniņiem. Nav tā, kā mēs pieraduši, ja raud, tad jāmierina. Te viņiem ir astoņi deviņi, kas raud. Es eju kādreiz arī mierināt, bet svešiem bērniem mana baltā ādas krāsa ir biedējoša.)
Vēl mani te ļoti sargā, man, piemēram, neļauj iet krūmos, neļauj kaplēt, jo varu savainot sevi. Bet es arī saprotu, kāpēc viņi tā sargā. Jo ir kādas lietas, kas ir bīstamas manai veselībai. Piemēram, ja es sevi savainoju un brūcē iekļūst tā vietējā zeme, es jau piedzīvoju, kā tas ir, kad „aug” kāja.
Kā ar skumjām pēc Latvijas? Man pirmo reizi tādas bija. Es sailgojos pēc mājām. Bet tas ir pārejoši. Es ilgojos pēc cilvēkiem – ģimenes un draugiem. Bet tas ir ciešami. Un es jau katru dienu saprotu, ka esmu Āfrikā un tā ir Dieva žēlastība. Es arī ļoti jūtu aizlūgšanu spēku. Paldies!

ceturtdiena, 2009. gada 16. aprīlis

Aija atgriezusies atpakaļ uz sauszemes

Aijas Dzenes stāstītais sarunā ar Andu Mežiņu 16.04.2009. ap plkst.11:30

„Esmu kopš otrdienas
(14.04.) atpakaļ uz sauszemes un tūlīt kopā ar mācītājiem, kuri sabraukuši uz Bībeles skolu, pusdienosim.
Bet vēl par salās piedzīvoto - ceturtdien (09.04.) mēs ar Džošafu devāmies lielu gabalu ar kājām (ap 10km) uz citu zemnieku ciematiņu. Tur bija vērtīga saruna ar mācītāja Džošafas brāli, kurš bija kā „pazudušais dēls”. Viņš bija pieņēmis Kristu, bet tad atkritis atpakaļ. Viņš sastrīdējās ar citu savu brāli un aizbēga no mājām. Viņš tajā mazajā ciematiņā dzīvo un ir zvejnieks. Kad mēs runājām, prasīju viņam, kā viņš redz savu nākotni, viņš teica, ka zvejos. Tā mēs norunājām ilgi, bet beigās viņš atgriezās pie Kristus un teica, ka brauks mājās un izlīgs ar savu ģimeni.
Vēlāk vakarā mēs braucām uz nākamo salu, un es beidzot sapratu, ko nozīmē Viktorijas ezers, tas ir kā jūra ar pamatīgiem viļņiem. Mēs braucām kādas 4 stundas līdz to salu sasniedzām. Kad sasniedzām to salu, es nebiju gaidījusi, ka tur sastapšu izglītotu mācītāju ar grādu teoloģijā. Viņš uz salu ieradies pirms 7 gadiem Dieva aicināts no Bugiri pilsētas, kas ir Ugandas austrumos. Viņam bija bail no ūdens un viņš nemācēja zvejot, bet tagad ir to iemācījies. Viņš ir arī zemkopis. Viņš apstrādā zemi, bet kad sāk kas augt, tad vietējie zagļi nāk un visu nozog. Un tā viņš dzīvo, cīnoties ar izdzīvošanu.
Kad mēs, latvieši, kā komanda bijām šai pusē, mums tur bija konference. Un tur mēs iepazināmies ar vienu vietējo policistu, kurš ir arī kristietis. Viņš ir tajā salā kopā ar izglītoto mācītāju, policists ir tāds kārtīgs Dieva vīrs un liels aizlūdzējs. Viņš mūs izvadāja arī pa salu, un visās vietās, kur mēs piestājām, mēs arī lūdzām par ļaunajiem gariem, kas ir iemājojuši tajās vietās. Arī pašā ezera krastā ir kāda vieta, kur mēs lūdzām; kurā nezināmu iemeslu dēļ cilvēki iet un lec ūdenī, taisot pašnāvības, kad ļaunie gari uzbrūk. Es redzēju, kādas izskatās vietējo burvju mājiņas – tādas mazas mājiņas ar žogiem apkārt. Mēs arī pie tām aizlūdzām.
Piektdien (10.04.)
mēs visu dienu staigājām pa salu, apciemojām arī kādas mājas grupas. Bija interesanti, ka kādā mājā, kur stāstīju par Jēzu un diviem noziedzniekiem pie krusta; un to, ka mums ir jāizdara izvēle, vai noliegt Kristu vai pieņemt Jēzu. Un cilvēki man uzdeva jautājumus par to, no kurienes es nāku un tā. Un es sāku viņiem stāstīt par Desmito tiesu. Zvejnieki ir patiesībā bagāti, viņiem ir liels loms un daudz zivju, bet to naudu viņi nesaprātīgi izlieto un visu laiku dzīvo lielā nabadzībā. Runājām par to, ja viņi nedod to, kas Dievam pienākas; kā tad Dievs viņus var svētīt. Pēc tam mēs gājām no mājas uz māju un tie cilvēki, kas bija dzirdējuši par Desmito tiesu bija tik aizkustināti, ka viņi sāka to uzreiz dot. Rezultātā 15 minūtēs mums bija 6 tūkstoši vietējās naudiņas (Ls 2). Interesanti, ka Dievs uzreiz aizkustina cilvēkus.
Mēs gājām uz citu mazu ciematiņu, kur es 30 minūtes runāju, un pēc tam 10 cilvēki vēlējās pieņemt Jēzu. Cilvēki ir ļoti izsalkuši pēc Dieva Vārda. Viņi dzīvo tādā kā bezcerībā un paši to saprot, bet, ja kāds atnāk un pastāsta par Dievu un ir gatavs būt ar viņiem kopā, viņi ir ļoti atvērti Dieva Vārdam. Vietējā mācītāja māja bija ļoti maziņa un tur nebija vietas, tāpēc mēs gulējām baznicā. Kāds amerikāņu misionārs iepriekš vietējam mācītājam bija uzdāvinājis telti. Tā baznīca ir no māla un jumts no siena. Viens sāns baznīcai bija pabiris ar lieliem caurumiem, un grīda parasta zeme. Viņi man uzcēla šo telti baznīcā. Kādi, kas mani apsargāja, gulēja uz matračiem pašā baznīcā, bet es teltī :). Tā sala bija tāda, kur es kā sieviete baidījos viena iet, jo pirmais teikums, ko es dzirdēju no jebkura vīrieša puses bija: ”Give me love” (Dod man mīlestību!). Bija arī tā nepatīkami, ka tad kad piektdien mēs nācām uz to baznīcu ļoti vēlu, mēs apstājāmies un runājām, un tad ieraudzījām zem kājām noliktu izkaltētu suņa galvaskausu. Kādam nebija paticis, ka baltais cilvēks ir ieradies salā un vienkārši gribēja ar savām burvestībām nolādēt. Un tad es pirmo reizi izjutu, kā tas ir, kad ir kāds, kas tevi ienīst. Tā ir Dieva žēlastība, ka var redzēt, kā tu ej un sludini un cilvēki atgriežas un tajā pat laikā redzēt, kā ļaunie spēki uzdarbojas.
Klusajā sestdienā (11.04.)

vietējais izglītotais mācītājs mums sarunāja laivu ar motoru un mēs vakarā devāmies uz tālu salu Siro. Ezers bija ļoti nemierīgs, bija ļoti lieli viļņi un to mazo laiviņu mētāja pa ezeru. Par laimi, mūsu laivā bija divi zvejnieki – mācītājs Džošafa un viņa brālis. Un tad viņi divatā stūrēja to laiviņu. Tas bija brauciens ticībā, to divu stundu laikā es skaitīju visas iespējamās lūgšanas, dziedāju Dievam slavas dziesmas un tad beigās man bija lūgšana: „Dievs, ja Tu varēji pašķirt ceļu Izraēla tautai cauri Nāves jūrai, tad pašķir, lūdzu, arī tagad.” Kaut kā mēs to salu sasniedzām, un kad pēc tam iegāju vietējā baznīcā es divas stundas vienkārši dziedāju Dievam, jo biju tik izbrīnīta, ka esam dzīvi un neesam noslīkuši. Kādā ziņā es tagad daudz zinu par Viktorijas ezeru, esmu sapratusi, ar ko sastopas zvejnieki. Esmu iemācījusies, kā jāstūrē laiva. Viktorijas ezers ir tik viļņains, jo tas ir liels un ar daudz salām un klinšainiem pauguriem, kur ūdens skalojas un rada bīstamas vietas. Siro sala bija kaut kas fantastisks, jo visa sala ir vienās klintīs, tur nav zāle un zeme. Tur ir tikai klints un zvejnieku ciematiņš. Visu pārtiku viņi ved no citām salām. Mājas viņiem ir no tādiem koka stabiem, sienas ir nevis no māla, bet no papirusa paklājiem. Un jumts ir no zāles, kas pārvilkta ar zvejnieka tīkliem, lai vējš neaizpūš. Tur mēs ieradāmies vēlā naktī un palikām divas dienas, sestdien un līdz svētdienas vakaram.
Svētdien (12.04.)
noturējām tur Lieldienu dievkalpojumu. Un svētdienas vakarā diezgan sliktā laikā devāmies atpakaļ. Bet bija sajūta, ka Dievs mūs sargā un ezers ir mierīgāks. Man patika, ka Siro salā, bija ļoti stipri uzcelta vietējā baznīca, no ārpuses ar koka stabiem, papirusiem. Tā vietējā draudze un baznīca atrodas nedaudz nostāk no pārējiem iedzīvotājiem, bet viņi katru vakaru iet pie tiem cilvēkiem centrā un notur tādas kā publiskas aizlūgšanas un runā uz zvejniekiem. Viņi ir nopirkuši labus mikrofonus un aparatūru, bija prieks par vietējo draudzi.
Bija interesanta vieta uz salas - tāda liela akmeņaina telpa (ala) zem zemes, tas ir zem ūdens līmeņa, un ūdens skalojas tam apkārt. Tur mēs arī ielīdām. To alu aizņem vietējie kristieši, lai lūgtu. Pati sala ir maziņa un cilvēku daudz, un kristiešiem pietrūkst brīvas vietas, kur iet un lūgt, un tad viņi izmanto šādas alas.
Pirmdien (13.04.)
mēs bijām jau citā salā, kas bija liels kontrasts Siro salai, jo Sagiti ir ļoti līdzena un auglīga sala. Bija lijis daudz lietus, un kad pa turieni staigāju, man likās, esmu kādā apsolītajā zemē. Tur bija ļoti lieli banāni, kukurūza, kasala, ananāsi, viss pārspīlēti liels. Tomēr tajā pašā laikā arī tur cilvēki dzīvo lielā nabadzībā. Mēs tur braucām ar vietējo izglītoto mācītāju apciemot citas draudzes. Kamēr tā vietējā draudze gatavojās mūs uzņemt, mēs ar Džošafu nolēmām izstaigāt salu un apskatīt, lai redzētu to vidi un lai vieglāk būtu runāt uz cilvēkiem. Kamēr staigājām, tikmēr teicām, ka tam izglītotajam mācītājam, kuru paņēmām līdzi; ir jāsāk runāt. Bet 3 stundu laikā vietējie kristieši nebija pat sanākuši kopā un nebija ļāvuši mācītājam runāt. Un tad nu mēs teicām, ja nu viņi tā neciena vietējos mācītājus, tad kāpēc lai baltais cilvēks uz viņiem runātu. Tā bija vieta, kur mēs nesludinājuši aizbraucām prom. Kamēr mēs staigājām pa salu, tikmēr mēs satikām vietējos cilvēkus un parunājām. Bet uz vietējo draudzi nerunājām.
Otrdien (14.04.)
mēs braucām mājās uz sauszemi. Mājupceļs bija interesants, jo nebija tādas laivas, ar kuru varētu pa taisno aizbraukt uz mūsu mājām sauszemē. Tad mēs ar kādu laivu aizbraucām līdz Kenijai un no Kenijas ņēmām citu laivu, ar kuru braucām līdz mājvietas ostai, lai tālāk sasniegtu mājas. Kopumā tās bija kādas 10 stundas uz ūdens, bija karsts un es ļoti noguru. Un man bija arī bail, jo Kenijā kāds var nākt un man prasīt pasi. Bet man nav vajadzīgs, lai viņi iespiež zīmogu, ka esmu bijusi Kenijā, jo pēc tam man var būt problēmas ar uzturēšanās atļauju Ugandā. Tad nu mēs lavierējām, lai vietējie policisti man nenāktu klāt. Tā bija Dieva žēlastība, ka neviens nenāca un nejautāja. Džošafa satika sev pazīstamus cilvēkus un pie viņiem pavadījām kādu laiku.
Trešdien (15.04.)
visu dienu mēs atpūtāmies, jo nogurums bija ļoti liels. Bet garīgi salas ļoti daudz deva. Mēs pirms devāmies uz salām lūdzām un gavējām, lai ļaunie gari salās mūs neaiztiek. Tad tagad es saprotu, ka mēs arī lūdzām un gavējām par ticību, lai tajā mazajā laiviņā braucot par ezeru, mēs izdzīvotu. Bez ticības tur nevar. Es arī redzu, ka nākamgad, kad kādi latvieši brauks, ir jābrauc uz tām salām. Vietējās draudzes tur ir un ir aktīvas, bet viņām ir nepieciešams stiprinājums un iedrošinājums.
Šobrīd es esmu
iztērējusi pilnīgi visu izņemto naudu, jo uz salām dzīvošana bija dārga. Rītdien braukšu uz pilsētu izņemt naudiņu. Paldies tiem cilvēkiem, kuri ir ziedojuši. Un šonedēļ ir sākusies vietējā Bībeles skola, kas ir katru dienu no 13:00 līdz 18:00. Es baroju vietējos mācītājus un gādāju viņiem pārtiku, jo viņi nevar izbraukāt uz mājām. Un tad es dodu naudiņu un mēs kopā ēdam.
Paldies arī par aizlūgšanām, kamēr bijām salās, Džošafa ģimenei viss bija kārtībā.
Nākamā nedēļā turpināsies Bībeles skola un no rīta mēs iesim pa mājām. Šajā ciematā, kurā dzīvoju, cilvēki ir smagi. Piemēram, vakar mācītājs Džošafa gāja pirkt benzīnu mocim, te pārdod to vienkārši pudelēs. Bet cilvēki viņam pārdeva ūdeni, kam piejauktas tējas lapas krāsai. Un protams, mocis tagad ir jāremontē. Tie cilvēki sevi sauc par kristiešiem, bet ir gatavi benzīna vietā pārdot ūdeni. Tur ir vēl daudz darba pie viņiem un daudz uz viņiem jārunā. Jo cilvēki grib saukt sevi par kristiešiem, bet vēl mazās lietās nav uzticami un tas bojā viņiem pašiem dzīvi.
Šorīt mums bija plānošana un mēs izplānojām apmēram līdz jūnija pirmajai nedēļai, ko es darīšu. Tad nākamreiz es par to pastāstīšu.
Tagad man ir jāēd un jāiet atpakaļ uz Bībeles skolu, jo te ir kāds gabaliņš, ko iet. Bībeles skolu vada amerikāņi un viņi ļoti diktē un ievēro laiku :)

ceturtdiena, 2009. gada 9. aprīlis

AIJA SLUDINA VIKTORIJAS EZERA SALĀS

Andas Mežiņas saruna ar Aiju Dzeni 08.04.2009. ap plkst.11:00

(Šobrīd esmu uz salas
Viktorijas ezerā ar mācītāju Džošafu, kur man apkārt ir sanākuši mazie bērni un pieaugušie gaida, kad iešu runāties, jo baltie cilvēki te praktiski neparādās.)
Nedēļa (no 30.03. līdz 05.04.) pagāja, vairāk vai mazāk gatavojoties šim braucienam uz Viktorijas ezera salām. Mēs pagājušajā nedēļā apmeklējām slimnīcas. Vienkārši tāpat, lai aizbrauktu pie cilvēkiem, kuri ir slimnīcā un runātos, pasludinātu viņiem Dieva Vārdu un aizlūgtu. Vedām arī kādus bērnus uz slimnīcu. Bet pēc pēdējās reizes es sapratu, ka vairāk uz slimnīcu bērnus nevedīšu. Jo dakterim nav visa vajadzīgā aparatūra. Viens bērns bija slims ar malāriju un viņi noteica ļoti augstu malārijas līmeni asinīs un iespricēja bērnam hinīnu. Vakarā es redzēju, ko tas nozīmē - bērnam bija pārāk ātra sirdsdarbība. Un mēs visu nakti lūdzām, lai tas bērns izdzīvo. Kaut kā te ārsti neuzņemas atbildību par to, ko viņi ārstē. Tā ir liela atšķirība un es varu tikai pateikties Dievam par Latvijas ārstiem, kas daudz maz uzņemas atbildību. Un ja arī kāds nomirst, ārsts saprot, ka var būt arī viņš ir vainīgs. Slimnīcā mēs iepriekš bijām apciemojuši un aizlūguši par kādu musulmaņu sievieti, kura bija slima ar AIDS un atvesta uz slimnīcu nomirt. Tad kad mēs tagad viņu apciemojām, bijām priecīgi redzēt, ka viņa jau runāja ar mums un viņai ir palicis labāk. Viņa teica, ka ir gatava pieņemt Jēzu, un mēs aizlūdzām par viņu. Prieks redzēt, ka Dievs atbild uz lūgšanām.
Slimnīcā esmu iemācījusies vienkārši iet un stāstīt par Jēzu, jo cilvēkiem ir jāredz, ka Jēzum pieder vara dziedināt. Un kad šī sieviete redzēja, ka Jēzus viņu ir dziedinājis, viņa bija gatava pieņemt Jēzu par savu Glābēju.
Pagājušajā nedēļā
es arī daudz lasīju vietējās grāmatas un mācījos par lūgšanu. Kā tas ir, nešaubīties - ka Dievs dzird lūgšanas. Sieviete ar malārijas slimo bērniņu bija apliecinājums tam - naktī mēs lūdzām, bet nākamajā rītā meitenīte smaidīja un priecājās, spēlējās un ēda. Nedēļas laikā bija daudz pārdomu par lūgšanu un Svētā Gara spēku.
Iepriekšējā vēstulē (sarunā) pieminētais bērniņš, kam bija gan galvas ādas slimība, gan malārija, jūtas labāk. Kad mēs apciemojām kādā dienā bērniņu, viņam galviņa jau bija gandrīz sadzijusi. Mammai kārtīgu izstāstīju, kā bērniņš ir ārstējams un cerams, ka atbraucot no salām, viņš jau būs vesels.
Esmu piedzīvojusi arī garīgas cīņas, tajā naktī, kad atbraucām no slimnīcas ar bērnu, kuram slimnīcā tika iešpricēts hinīns. Pēkšņi arī citi bērni sāka ne no kā vemt. Sajutu, kā tas ir, kad ļaunie gari uzbrūk cilvēkiem; to var sajust fiziski, ka tas ir ļauns gars, kas nāk ārā no bērna.
Iepriekš, kad vēl bija pārējā komanda latviešu, mēs nopirkām un atstājām motociklu, bet pagājušajā nedēļā tas saplīsa. Un veselu dienu mēs to remontējām kādā citā pilsētā. Vēl mēs braukājām pa kādām vietējām draudzēm, kurās bija problēmas ar draudzes atšķelšanos no mācītāja. Mēģinājām runāt ar draudzes cilvēkiem, lai lasa, ko saka Dieva Vārds. Runājām un meklējām, kur ir tā problēma, kāpēc viņi viens pret otru tā rīkojas.
Piektdien un sestdien (03.04.-04.04.)
mēs gavējām un lūdzām pirms šī brauciena uz salām. Āfrikā viņi gavē, nedzerot pat ūdeni. Es tā domāju — labi, Dievs, ja Tu esi mani atvedis uz Āfriku, tad man ir jādara, kā viņi. Un tiešām to piektdienu es varēju mierīgi nedzert ūdeni līdz kādiem 18:00 vakarā. Mēs gavējām, lūdzām, lasījām Bībeli. Sākot no ceturtdienas vakara līdz sestdienas vēlam vakaram, tā bija iešana dziļumā. Es arī nezinu, kāpēc mēs latvieši, kad gavējam, dzeram ūdeni. Kaut kā šeit izrādās var iztikt bez tā. Ir garīgs spēks un Dievs to lieto.
Aizvadītajā nedēļā
mēs gājām arī no mājas uz māju, kur bija arī kāds dzērājs, kurš pieņēma Jēzu par savu glābēju. Viņš teica, ka atstās vecos draugus un ies uz Baznīcu. Svētdien (05.04.) es biju vienā draudzē, kur runāju dievkalpojumā, un vakarā bija sanākšana vietējām sievietēm. Runājām par ģimeni, attiecību veidošanu ar bērniem. Svētdienas vakarā pie manis atbrauca Aurora (amerikāņu misionāre) un tad pirmdien (06.04.) mēs devāmies uz šo pusi, uz salām. Visu šo nedēļu līdz pat nākamai piektdienai, es pavadīšu šeit. Es biju diezgan nobijusies, kā šeit būs. Iepriekšējā reizē, kad mēs vienkārši braucām aplūkot salas, es sajutu te spēcīgu kultu spēku. Salas ir interesantas ar to, ka tās pārsvarā nav tālu no krasta (kādus 3-4km no sauszemes). Salās dzīvo pārsvarā zvejnieki un viņiem ir tā, ka bieži kaut kur sauszemē dzīvo viena sieva, bet uz salām ir cita ģimene. Uz salām cilvēki pārsvarā atbrauc nabadzības dzīti vai arī viņi kaut ko ir izdarījuši sauszemē, kur viņiem draudēts nogalināt. Tad viņi pārceļas uz salām meklējot patvērumu. Un tāpēc te ir tāda garīgi smaga vide.
Tas ko mēs šeit darām ir, ka no rīta puses mēs ejam no mājas uz māju stāstīt cilvēkiem par Jēzu. Vakaros mēs sapulcējamies vietējās baznīcās un runājam uz vietējām draudzēm. No rīta staigājot no mājas uz māju, lielākā problēma, ar ko mēs sastopamies ir, ka pārsvarā vīrieši ir zvejnieki. Viņi ir atbraukuši šeit un it kā pelna naudu, bet viņi iztērē to kaut kur vieglprātīgi vai nodzer. Strādā un dzer, dzīvei nav nekādas jēgas un cerības. Daudz iznāk runāt uz tādiem vīriem, kuri jau dienas vidū ir apdzērušies. Vakarā savukārt, runājot ar vietējiem kristiešiem, ir daudzi, kuri nodarbojas ar burvestībām. Un vietējie kristieši redz visādas vīzijas, viens ir bijis debesīs u.c. Mēs tad mācām viņiem, ka viens ir vīzijas; otrs — ko saka Svētie Raksti. Ir jāskatās un jāsalīdzina, ko saka Bībele. Dīvainas tās tautas ir garīgā ziņā, atšķirīgas no tām, kas ir sauszemē.
Mēs šeit ieradāmies ar tādām lielām laivām, kas ved kādus 30 cilvēkus. Bet šodien no viena līcīša uz otru mēs izmantojam vienu mazu laiviņu pārbraucienam. Es visu ceļu ļoti cītīgi smēlu ūdeni ārā no laivas, jo tā bija uz grimšanas robežas. Bet viņi te tā dzīvo. Tas, ko esmu sapratusi šajās salās no zvejniekiem ir, kāpēc Jēzus par pirmajiem mācekļiem izvēlējās tieši zvejniekus. Viņi zvejo naktīs, gan ar tīkliem, gan ar āķiem. Zvejniekiem ir jābūt ļoti mērķtiecīgiem cilvēkiem un ļoti drosmīgiem. Viņi nedrīkst baidīties ne no lietus, ne krokodiliem, ne no nīlzirgiem, ne no čūskām, kas ir pa pilnam šajā ezerā. Viņiem ir jābūt ļoti bezbailīgiem. Tas ir kaut kas tāds, kas atver acis. Šeit realitātē viņi joprojām dzīvo, kā dzīvoja Jēzus laikā, ļoti primitīvi. Tad, kad runā uz zvejniekiem, tad to, kas ir Bībelē saistīts ar zveju, viņi uztver pavisam citādāk. Liela daļa no mācītājiem arī ir zvejnieki.
Bija ļoti labi, ka pirmdien un otrdien (06.04.-07.04.), mēs te bijām kopā ar Auroru un viņas vietējo puisi Abrahāmu. Mēs atbraucām kā komanda, nevis kā viens misionārs. Tagad viņi devās atpakaļ uz savām draudzēm, bet tas ļauj vieglāk iejusties salās.
Man joprojām ir daudz pārdomu par lūgšanu. Reizēm ir tā, ka tu lūdz, tu liecies tāds maziņš, un sātans pienes visādus nelabumus, ko esi darījis. Bet patiesībā jau Dievs dzird katru lūgšanu un Viņš ir gatavs atbildēt. Tikai jautājums, vai mēs tiešām ticībā no Viņa to sagaidām.
Uz salām dzīvošana ir daudz dārgāka, man māsa reizi mēnesī pārskaita naudu, un tad es visu mēnesi staigāju ar to lielo naudu, kamēr tā izbeidzas. Šonedēļ mācītājs Džošafa visu nedēļu ir kopā ar mani, viņam mājās ir 11 bērni, 4 viņa paši un 7 bāreņi, kas pie viņa dzīvo un kurus uztur. Tas nozīmē — kamēr mēs esam salās, mums ir jāmaksā pašiem par savu uzturu, un es arī atstāju kādu naudiņu viņa sievai, jo, ja viņš ir ar mani, viņš nevar strādāt mājās un nopelnīt.
Mācītāji ir spiesti ko darīt papildus, jo draudzēs ir problēmas ar desmito tiesu. Cilvēki to nedod. Viņiem ir liela skaudība, un patmīlība ir viņus sasaistījusi. Cilvēks tiek nogalināts vienkārši tāpēc, ka ir bagāts. Pārējie aiz skaudības to izdara. Bieži draudzes locekļi nāk pie mācītājiem un lūdz naudu, bet mācītājiem papildus tam, ko viņi dara draudzēs, ir jāstrādā. Lielākā daļa mācītāju ir zvejnieki vai lauksaimnieki. Bet domājot par Džošafu, es mēģināšu runāt ar Arti Druvieti, jo viņš ir patiess Dieva vīrs un viņam nav laika būt mājās un strādāt lauku darbus. Un es domāju, ka mēs, latvieši, varbūt varam viņu kā atbalstīt regulāri ar kādu naudu. Es biju arī Džošafa draudzē un mēs apspriedām kādus veidus, kā varētu draudzi attīstīt. Ja mēs varētu aizsūtīt viņiem kādu naudiņu iesākumā, lai viņi var iestādīt arbūzus… Jo viņiem neiznāk naudas pesticīdiem, te ir visādi kukaiņi un termīti, citādi ražas nebūs. Es rēķināju, ka ar nelielu naudas atbalstu, apmēram Ls 200, viņi varētu nopelnīt ap Ls 1000. Tādā veidā draudze varētu arī palīdzēt savam mācītājam. Tas būtu kā starta kapitāls. Un ja vienai draudzei tas izdosies, citas draudzes varēs tai sekot.
Ļoti interesanti, ka šeit salās viņiem nav tādas vietas, kur mazgāties. Viņi visi gaida tumsu un visi pa pliko tad iet mazgāties ezerā. Un brīnās, ka ir visādas laulības pārkāpšanas. Mēs paši sagaidījām kārtīgu tumsu un tad norobežojām vienu vietu, kur teicām — te neviens nedrīkst nākt. Un aiz krūmiņiem gājām mazgāties. Higiēna te ir ļoti atkarīga no izglītības līmeņa, ir kas par sevi rūpējas, bet ir arī visādi cilvēki. Tomēr viņi māk arī no vietējiem līdzekļiem izvārīt ko ziepēm līdzīgu.
Tuvojas Lieldienas, es pati tās gaidu, vietējie it kā paši zina, ka ir Lieldienas, bet nekāds savādāks ritms viņiem nav. Kad būšu svinējusi kopā Lieldienas, tad varēšu pastāstīt, kā viņi to piemin.

Aizlūgšanu vajadzības:
* Lai Dievs dod vārdus, ko teikt. Salās iznāk daudz runāt uz cilvēkiem un viņi ko gaida.
* Lai Dievs apsargā visus tos bērnus, kuri ir palikuši mājās sauszemē, lai ļaunie garie, neuzbrūk un ir Dieva apsardzība.
* Lai Dievs dod gudrību par Džošafu, kā mēs latvieši varam viņu atbalstīt tādā ļoti veselīgā veidā un palīdzēt atsperties draudzei.
* Lai pasargā mani no visādiem zagļiem un ļauniem cilvēkiem salās. Viņi gan rūpējas par mani, jo visu laiku man līdzi ir 2 vīrieši un arī naktīs neļauj nekur iet. Bet lūdzu arī pēc Dieva apsardzības.

pirmdiena, 2009. gada 30. marts

DIEVS MANI MĀCA LŪGT...

No Andas Mežiņas sarunas ar Aiju 28.03.2009. ap plkst.13:00

„Šobrīd esmu pie vietējā mācītāja, kurš šajā apgabalā ir uzsācis tādas kā mājas draudzes. Mēs taisījāmies ēst pusdienas...
Sieviešu konference, par kuru stāstīju pagājušajā sarunā un kas notika 19.-21.03., bija ļoti laba, es tik daudz uzzināju par afrikāņu sievietēm, par viņu kultūru; par to, ko viņas dara. Izrunājām daudz lietas, kā tas ir, ka sieviete ir stāvoklī un viņai gribas kādus īpašus ēdienus, kāpēc viņai gribas gulēt ar vīrieti, kāpēc negribas u.c. praktiskus jautājumus viņu ikdienas dzīvē.
Svētdien (22.03.) es biju baznīcā Elimū, pēc tam mums bija diskusija ar vietējo mācītāju, sākām runāt par to, kāpēc mēs kristām mazus bērnus. Ar to misijā nākas saskarties, ka tu nāc no savas baznīcas ar savu pamatu un domāšanu, kas ir mācīta. Es neesmu nākusi mainīt viņu kultūru vai tradīcijas vai veidu, kā viņi saprot lietas no Bībeles. Vakarā man izdevās iedraudzēties ar vietējiem vīriešiem. Viņi taisa tādu kā putru no miltiem un ar alkoholu, visi sēž riņķī, un ar tādiem gariem salmiņiem viņi lēnām sūc to visu iekšā. Gāju ar viņiem runāt un stāstīju par Jēzu. Viņi bija tik laimīgi, nejutās tādi Dieva atstāti un aizmirsti, bet iedrošināju iet atpakaļ uz baznīcām un ka Jēzus ir nācis, lai viņi atgrieztos no dzeršanas. Daudz runāju ar viņiem par plānošanu, kā viņi saredz savu nākotni. Tas bija ļoti labs laiks, es gāju kopā ar vietējo mācītāju, kurš pats ar viņiem agrāk dzēra. Bet es ar šiem vīriešiem biju runājusi arī iepriekšējā reizē, kad biju Namamerā. Un tagad es jau biju viņiem draugs. Zinu, ka kaut ko Dievs dara pie viņiem, es pati nāku no ģimenes, kur tētis ir cietis no alkohola un es ar viņiem varu runāt un liecināt, kā Dievs var mainīt lietas.
Pirmdien un otrdien mēs daudz risinājām sadzīviskas problēmas vietējo mācītāju ģimenēs – par laulību, attiecībām ar sievietēm utt. Un šo sarunu rezultātā, mums vakar, piektdien, bija mācītāju sieviešu konference. Runājām par Ābrahamu un Sāru. Runājām par cīņu par kontroli ikdienā ģimenē, kur sieva kontrolē vīru u.c.. Pirmdien un otrdien mēs daudz runājām ar vīriem, un varēju sapratu, kas notiek viņu ģimenēs.
Vēl šajā dienā es apciemoju Auroru (misionāri no Amerikas), jo viņa ir ļoti slima, aizdevu viņai zāles. Un tad bija viena sieviete, kura nemāk nevienu vārdu angliski, viņa pasauca mani savās mājās. Tur bija bērniņš, kādus 3 mēnešus vecs, ar tādām lielām rētām (pušumiem) uz galvas. Kāda neārstēta slimība. Es sameklēju kādu kas var iztulkot, atnācu atpakaļ ar Maiku, kas bija mājās tai brīdī. Tas bērniņš vispār nav ārstēts, jo viņiem nav naudas. Bet viņi abi ir alkoholiķi un dzer, un viņi netiek pie naudas. Viņiem pat nebija ko ēst, atnesām pārtiku. Es viņiem neizstāstīju par Dievu, bet tad viņiem teicu, ka viņi nav to bērnu pat mazgājuši. Jo ūdens ir problēma, viņiem 2,5 km jāiet uz ezeru ar kājām, jo nav jau visiem riteņu. Vai arī tad jāmaksā kāda naudiņa tiem, kas viņiem atved to ūdeni. Viņiem mājās ir kāda ādas saslimšana, ko viņi paši ir mēģinājuši apārstēt ar vietējiem līdzekļiem. Un tā slimība ir arī no nemazgāšanās. Tad nu mēs viņus audzinām, pārbaudu katru dienu, vai viņiem ir ūdens. Vismaz tagad tos bērnus mazgā. Ar bērniņu ir tā, ka mēs sapratām, ka tur ir vajadzīga slimnīca. Atvedām uz slimnīcu un izrādās, ka bez tā, kas viņam ir, viņam ir arī malārija un galvas ādas slimība. Un noņēmām arī sievietei analīzes, un izrādās viņai ir arī sifiliss. Tā kā viņa zīda to bērniņu ar krūti, jo nekā cita nav ko iedot, tad mazajam tas arī ir. Bet par cik tie vecāki nemaz neprot rūpēties, tad tā ārstēšana ir interesanta. Mamma trīs reizes dienā nāk uz tām mājām, kur es dzīvoju un tad es esmu tā, kas dod mazajam malārijas tabletes kopā ar antibiotiku sīrupu. Apmazgāju arī viņam galvu. Un tas tā interesanti izskatās, ka mācu viņai rūpēties par bērnu.
Trešdien es pavadīju laiku pie mācītāja Džošafa, mēs ar latviešu komandu viņu iesaucām par „garo brāli”, es biju pie viņa ģimenes un mēs runājām par mazajām grupām, par manu vīziju un misiju, runājām, ka es varbūt varētu viņam braukt līdzi un mācīties apmācīt mācītājus, jo viņš ir pēc izglītības Bībeles skolotājs, kurš ir mācīts, lai apmācītu citus. Mums ir līdzīgs tas aicinājums un redzējums. Un viņš ir ļoti priecīgs. Es viņam prasīju, kāpēc viņš pavada ar mani tik daudz laika un viņš teica, ka redz manu vīziju un kā skolotājs grib mani atbalstīt un vest pareizajā virzienā. Ir daudzas lietas, ko es nemāku vēl darīt; bet kur Dievs vienkārši noliek kādā situācijā. Viesojoties pie viņa, bija arī kādi tuvējie kaimiņi uzzinājuši, ka viņa mājā ir baltais cilvēks. Un atnāca sveicināties un sāku stāstīt, kāpēc esmu šeit. Un divi cilvēki, kas bija atkrituši no Dieva, atgriezās pie Viņa. Man tagad ir arī viens arguments, kāpēc vietējie cilvēki iet uz vietējo katoļu baznīcu, jo tur viņiem saka, ka alkohols nav nekas slikts. Un tad tie cilvēki, kas ir pieņēmuši Kristu un tikuši brīvi no alkohola, ja viņi iekrīt atpakaļ tajā, tad viņi iet uz katoļu baznīcu.
Ceturtdien mēs vedām to bērniņu pie ārsta un tad bijām pie viena vietējā skolotāja, ļoti izglītota cilvēka. Varēju brīvi ar viņu runāt angliski. Bet viņš dēļ alkohola pazaudējis darbu un pats brūvē vietējo alkoholu. Un mēs viņam liecinājām par Jēzu, ka Viņš var dot mieru un visu izmainīt.
Piektdien bija tā mācītāju sieviešu konference pie manis mājās. Aizbraucu uz pilsētu un sapirku visu pārtiku. Atnāca kādas 10 mācītāju sievas un mums bija tādas diskusijas, daudz ko mācījos no viņām. Un sarunas bija ļoti auglīgas. Viņu problēmas ir līdzīgas arī latviešu sievu problēmām, varētu arī taisīt Latvijā sievietēm un runāt gandrīz to pašuJ
Šodien, sestdien, mēs arī bijām uz ciemu Maringo, kur ir slimnīca. Sapratām, ka jāārstē arī tā bērniņa vecāki no sifilisa. Pirmdien es vedīšu tos vecākus uz slimnīcu, lai viņi saņemtu zāles un konsultāciju, kā izsargāties. Tas ir interesanti, ka tie vietējie cilvēki redz, ka es tā rūpējos par tādiem it kā pamestiem cilvēkiem, kas pat nav kristieši. Tā ir tāda liecība tai apkārtnē un tad arī tie vietējie paši sabakstās un domā, ka viņiem vajag pašiem palīdzēt viens otram. Tad viņi sāk uzdot man jautājumus, vai es nāku no Indijas? Jo es esmu sākusi mainīt ādas krāsu, no baltas esmu palikusi par brūnu. Un viņi domā, ka esmu indieteJ
Slimnīcā mēs arī gājām pie kādiem cilvēkiem aizlūgt. Satiku kādas musulmaņu sievietes, viņām bija daudz jautājumu, kā Jēzus var būt Dieva Dēls, ja Viņš piedzima no Marijas? Un mēs staigājām pa palātām. Es biju kopā ar Džošafu un es sapratu, kā viņi šeit lūdz. Es sapratu, ka es neesmu Latvijā iemācījusies lūgt lielā ticībā. Tur bija kāda sieviete ar AIDS, kas bija tikko ievesta. Viņa neko negribēja, ne ēst, ne ko citu. Viņa atbrauca, lai nomirtu. Mēs prasījām tuviniekiem, ko viņi grib, lai mēs lūdzam par viņu. Viņi teica, lai mēs lūdzam, ka uzlabojas viņas stāvoklis, lai viņa var atgriezties pie Kristus. Un pēc kāda laika šī sieviete sāka prasīt pēc ēdiena un dzert. Un tā cilvēkiem bija liela liecība. Un man pašai tā bija liela liecība, es klausījos, kā Džošafa lūdz un jutu, ka Svētais Gars arī manī kādas lietas atbrīvo, ka es varu lūgt.
Es pārsvarā esmu kopā ar vietējiem mācītājiem un zinu, ka viņi paši ir tādi Dieva vīri un stipri lūgšanās. Un esmu pieradusi paļauties uz to, ka viņi lūgs. Un tajā vakarā, kad tā mamma man atnesa to slimo bērniņu ārstēt, viņi visi atstāja mani vienu ar to māti. Tajā naktī es iemācījos šķiet tā pa īstam lūgt ticībā. Es sapratu, kā tas ir, kad lūdz; ir jālūdz ticībā un Svētais Gars dod tādu ticību, ka tiešām var lūgt un zināt, ka tā lūgšana tiks uzklausīta un tas bērns dzīvos. Šajā nedēļā es mācījos daudz lūgt un redzu vairāk garīgas lietas, un esmu sapratusi, kas notiek te ar sievietēm.
Arī šodien, kad biju slimnīcā, sievietes man uzdeva jautājumus par ģimenes plānošanu, par kontracepciju. Viņas izmanto kaut kādus ļoti kaitīgus hormonus, kurus vienreiz iešpricē. Un tas sagrauj viņu hormonus un imūnsistēmu. Viņas jautā, vai ir kādas citas metodes; slimnīcā man apsolīja iedot sarakstu ar zālēm, kādas viņi šeit izmanto un tad es studēšu un iešu uz to vietējo slimnīcu, lai runātu, kā var palīdzēt tām vietējām sievietēm ar kontracepciju. Tās sievietes, kas te izmanto to kontracepciju, te ir bez spēka, viņām bieži ir asiņošana un visādas citas blakusparādības. Un tad mēs domājam, ka es stāstīšu, kā mēs Latvijā tās lietas darām.
Viņām tā ģimenes plānošana ir pa velti, bet problēma ir neizglītotībā. Ja tām sievietēm iedod tās tabletes, viņas kaut kad aizmirst iedzert, tad viņas slēpj no vīra un nevar tās iedzert, tad paliek stāvoklī utt. Tad kad baltais cilvēks viņām māca, viņas ieklausās vairāk. Tagad es sāku arī savas farmaceites zināšanas pielietot.
Un Džošafa ir arī ļoti izglītots medicīnas jautājumos, viņš var man iztulkot un viņš zina par ko es runāju. Es esmu priecīga, ka varu būt kopā ar viņu.
Rīt es būšu baznīcā mazā vietiņā un pēc dievkalpojumā mēs runāsim ar Džošafu par mazajām grupām. Pēc aicinājuma Džosafa ir ļoti līdzīgs Artim Druvietim. Rīt mēs runāsim, kā Āfrikā attīstīt mazās grupiņas. Jo te ir arī visādas dīvainības, kas rodas no neizglītotības un tāpēc ir jābūt kādam redzējumam. Piemēram, cilvēki neiet ārā pēc 20:00, kad ir tumšs; jo kaut kādiem cilvēkiem, kaut kādi gari ir nākuši un nocirtuši galvas. Neviens nekad nav redzējis tos garus un tās galvas, bet viņi dzīvo tam ticot. Un tad es eju un stāstu, ka Jēzus ir nācis darīt mūs brīvus no bailēm.
Vēl šajā nedēļā es aizvedu divus bērniņus uz skolu, viņi tiešām šeit dzīvo badā. Jo aprīlis ir tāds tukšais mēnesis, ilgstoši nav lietus un ir sauss. Aprīlī te notiks Bībeles skola un būs iespēja mācīties, jo brauks no Kampalas Bībeles skolotāji. Ļoti daudzi mācītāji apmeklētu to Bībeles skolu, bet nav līdzekļu dalības maksai (dalības maksa ir 20 000 – kas ir 6 lati). Un tad viņi visi nāk pie manis un saka, ka viņiem nav naudas. Ja cilvēki var saziedot šajā mēnesī, tad tas būtu ļoti svētīgi. Un ir kādi mācītāji, kas brauc no tālienes, un viņi arī nāk pie manis un saka, ka viņiem nav ko ēst. Tiešām šobrīd viņiem ļoti bieži ir, ka nav ko ēst. Tas ir lietus trūkuma dēļ un dēļ baktērijas, kas iznīcina ražu. Tas ko viņi ir iestādījuši, viss ir izkaltis, un viņiem nav naudas, lai atkal nopirktu sēklas. Tā nauda, ko jūs sūtāt un ziedojat, ir svētība. Cik es bērnus neesmu aizvedusi uz skolu un cik pabarojusi un aizvedusi uz slimnīcu?! Es nezinu, kā lai pasaku visiem, paldies, kas ziedo, jo viņi ir izglābuši un palīdzējuši. Es ļoti novērtēju to palīdzību, kas nāk no Latvijas. Jo šajā brīdī, kad kādiem trūkst ēdiena, tas viņiem ir kā Dieva brīnums.
Un atkal interesanti, ka slimnīcā kāds cilvēks mani ieraudzīja un jautāja man kādas lietas un viņš piedāvāja sēklas. Un tad mēs tiksimies un runāsim, kā tās nodot tālāk cilvēkiem. Es esmu ļoti pateicīga par aizlūgšanām un naudiņu. Es arī to izjūtu ikdienā, jo visu laiku uz galda ir kasala (ēdamā sakne) un zivs. Kādreiz viņi meklē kādus augļus, bet nekas nav, jo viss ir izkaltis. Bet problēmas man ar vēderu nav, es brīnos par to, kā es ēdu. Reizēm nav karotes un es ēdu ar rokām, bet Dievs ir sargājis no visādām vēdera slimībām. Es saprotu, ka tas ir pateicoties aizlūgšanām. Jo karstums ir nežēlīgs, nav diena, kad nebūtu mazāk par 30 grādiem. Bet es zinu, ka jūs lūdzat par mani.
Es esmu sapratusi, ka viņiem vajag vēl kādus cilvēkus kā es, kam ir aicinājums braukt, dzīvot un mācīt šeit. Viņi savādāk ieklausās, kad runā baltais cilvēks. Viņi saprot, ka mēs ziedojam savu laiku un naudu, lai šeit būtu un viņi klausās. Pašam Džošafam būtu ļoti svētīgi, ja varētu viņš atbraukt uz Latviju un apmācīt misionārus. Tikai atbraucot šeit, es varu saprast to, kas man ir pietrūcis un ko neviens man nav mācījis, kas jāzina misionāram.
Aizlūgšanu vajadzības – aizlūgšana vajadzīga par Sāras bērniņu (pieminēto slimo 3 mēnešus veco bērniņu), lai Dievs dziedina no malārijas, sifilisa un ādas slimības. Un arī sievieti vārdā Sāra, ko sastapām slimnīcā un kurai ir AIDS, lai Dievs dod, ka viņa var pieņemt Kristu.”