ILGAS PĒC DIEVA KLĀTBŪTNES VĒL UN VĒL...

Saruna ar Aiju 13.07. ap plkst.12:00.

Otrdien (30.06.) iepazinos ar amerikāņu misionāriem, kuri bija atbraukuši uz Busumā ciemu. Pēc mūsu sarunas gāju pie viņiem runāties. Es stāstu, ka esmu no Latvijas, te pēkšņi viens no vīriešiem saka, ka zina, kur ir Latvija, jo ir tur bijis un kalpojis, organizējot nometni. Tas bija jauki piedzīvot, ka kāds zina kur ir Latvija! Šī vīrieša sieva Tīna Worth, ieraugot mani kopā ar Džošafatu, jautāja viņam, vai nezina kādu vietējo mācītāju. Izrādījās, ka Džošafats zina, un viņš devās meklēt mācītāja telefona numuru, jo tā sieva ļoti vēlējās ar viņu tikties. Viņa sāka stāstīt to stāstu. Viņa un viņas draugi bija piedalījušies akcijā „Samarieša soma”, arī Latvijā ir saņemtas kastes ar rakstāmpiederumiem, papīru un citām lietām, kuras tiek sūtītas uz visu pasauli labdarībā. Parasti iesaka nelikt savu vārdu kastēs, bet Tīna bija ielikusi lapiņu ar uzrakstītu vārdu Tīna Worth no Amerikas. Nākamajā gadā viņa brauca uz Āfriku, vienā konferencē viņai pienāca klāt vīrietis un teica: „Es šogad saņēmu paku savam bērnam no jums”. Tas bija liels Dieva pieskāriens, jo no 2 miljoniem paku tieši viņas paka bija aizgājusi pie šī mācītāja meitas. Un šis stāsts bija ļoti populārs, tas palīdzēja viņas draudzei sagatavot vairākus miljonus samariešu somas. Pēdējos divus gadus viņa atkal ir braukusi uz Āfriku, bet viņai nav šī mācītāja kontaktu un viņa nav varējusi viņu sameklēt. Šogad braucot, viņa nojauta, ka šis vīrietis dzīvo kaut kur te netālu un divas dienas bija jautājusi, bet neviens par viņu nezināja. Te pienācām mēs ar Džošafatu un viņai radās iespēja jau nākamajā dienā viņu satikt.
Amerikāņu komanda bija ļoti interesanta, man tā bija laba pieredze redzēt, kā viņi darbojas. Viņi bija kopā ar ārstu komandu. Viņi palīdzēja vietējiem cilvēkiem, sastādot cilvēkus rindā, kur pa pieciem cilvēkiem viņi devās iekšā teltī. Viņi uzklausa vajadzības, dala zāles. Sākumā cilvēki iet ar savām medicīniskajām vajadzībām, tad ir iespēja saņemt arī apģērbu un pēc tam viņus sagaida „Pestīšanas komanda” – cilvēki, kuri runā ar viņiem par Jēzu un liecina, aizlūdz. Paralēli šai kalpošanai, mācītājiem bija noorganizēta konference. Amerikāņi tā kalpo jau gadiem ilgi un tā bija laba pieredze man. Viņi dalīja arī zobu pastas, zobu birstes un pretsāpju līdzekļus.
No trešdienas (01.07.) līdz piektdienai (03.07.)
bija tāda liela skriešana, jo palīdzēju Džošafatam sakārtot papīrus un iegūt parakstus. Es tikos ar visām iespējamām vietējām autoritātēm. Interesanti, ka šīs autoritātes lielākoties ir kristieši. Jo vietējie cilvēki, kad ievēl savu vadību, skatās, vai viņi ir kristieši. Jo, ja cilvēks nav kristietis, tad viņš biežāk šmaucas un ņem kukuļus. Protams, ka tas nav garants, ka nenotiek kukuļņemšana.
Svētdien (05.07.) es biju viena vietējā mācītāja, kurš ir tā kā tāds atbildīgais par vietējo rajonu baznīcā. Šajā baznīcā bija ļoti spēcīga sieviešu kalpošana. Varēja redzēt, ka draudze ir dzīva. Āfrikā bieži sievietes tiek noniecinātas.
Pirmdien (06.07.) un otrdien (07.07.)
sākās mana atvadīšanās no cilvēkiem. Bija jauki un arī skumji. Tā labā doma un atvieglojums bija tas, ka ir pārliecība par atgriešanos Āfrikā. Namamerā baznīcā man bija sarīkojuši tādu kā pieņemšanu, izgreznojuši ar skaistām krāsām, saklājuši galdus. Es smējos — kā īsti latvieši. Džošafata māsa man uzdāvināja mazu kaķīti, ko es atstāju auklēt Džošafata bērniem. Es arī pavadīju laiku ar Džošafata bērniem un jautāju viņiem, ko lai saka Latvijas bērniem. Viņi man teica, ka tas, ko viņi grib ir, lai nākamgad es braucu atpakaļ ar kādu latviešu (balto) bērnu, jo viņi grib kopā draudzēties un spēlēties, vest viņu līdzi uz skolu.
Trešdien (08.07.)
mēs braucām uz Džindžu un bijām tur līdz piektdienai (10.07.). Džindža ir tāda kā Āfrikas sirds pie Viktorijas ezera. Bijām apskatīt ūdenskritumu, tas bija neizsakāmi skaists, liels un spēcīgs. Tas lika man saprast, ka Dievs var darīt lielas zīmes. Mēs redzējām, ka arī tūristi maksā lielu naudu, lai pa šīm ūdenskrituma krācēm varētu braukt ar laivām. Džindžā daudz runājām par nākotnes plāniem, un vietējais mācītājs ir gatavs arī uzņemt nākamgad tos, kuri brauktu misijā no Latvijas. Viņa sieva pēc dzemdībām bija zaudējusi daudz asiņu, un mēs arī palīdzējām viņai nopirkt zāles, lai viņa var atgūt spēkus.
Tad devāmies uz Kampalu, kur Džošafats piereģistrēja savu baznīcu. Atvadījāmies no Auroras, kas bija man tāds sāpīgs brīdis, jo viņa bija kā Āfrikas mamma. Pie viņas bija atbraukuši 4 amerikāņu jaunieši, vienai meitenei no viņiem bija sapnis braukt uz Āfriku un palīdzēt bērniem, tad viņi uzzināja par Auroru un devās ceļā. Viņi savāca līdzekļus braucienam un arī palīdzībai, nopirka Auroras baznīcai riteņus, bērniem skolas somas un kurpes. Viņi bija ļoti entuziastiski palīdzēt. Tajā pašā laikā viņiem tas bija liels kultūras šoks, saprast ko tas nozīmē – dzīvot Āfrikas ciemos. Jo viņi arī veselu mēnesi būs lauku ciemos, kur nav ne elektrības, ne tualetes (ir tikai caurums grīdā). Viņi nāk no turīgām ģimenēm un viņiem ir daudz grūtāk to pieņemt. Mēs Latvijā vēl mazliet saprotam ko tādu. Tādēļ viņiem pašiem šī sadzīve lauku ciemos ir visai stresaina. Viens no jauniešiem, kurš mācās par advokātu, paņēmis līdzi visādas savas ierīces mūzikas atskaņošanai utt. un viņam ir grūti saprast, ka ciemos reti kur ir elektrība. Mums no Latvijas ir daudz vieglāk braukt misijā, kā amerikāņiem no turīgām ģimenēm. Vienai meitenei tēvs ir ārsts un viņš ir gatavs braukt un ārstēt te cilvēkus, kamēr latvieši varētu būt tie, kuri uzceļ te slimnīcu. Mēs nolēmām sarakstīties, lai redzētu kā Dievs šo domu vada tālāk.
Kampalā mēs atpūtāmies kādas dienas. Svētdien (12.07.) bijām pie mācītāja Kajandžas Brīnumu centra Katedrālē. Mēs esam kopā ar Džošafata sievu Džozefīni, jo vēlējāmies, lai arī viņa redz, kā notiek slavēšana un visas lietas Ugandas lielākajā baznīcā. Tā vēsts, ko viņš šajā dievkalpojumā teica, bija, ka Dievs ir tāds Dievs, kurš vēlas cilvēkus apgādāt. Un viņš teica, lai pieceļas tie, kuriem vēl nav zeme. Un es piecēlos un šis mācītājs pravietoja, sakot, ka līdz gada beigām jums, kas esat piecēlušie, šī zeme būs. Tas bija liels iedrošinājums, jo tas bija kā tāds apstiprinājums plāniem Ugandā. Dievs ir uzsācis šo misiju Ugandā un Dievs arī turpinās.
Šonedēļ vēl ir jāatvadās no Kampalas cilvēkiem. Mēs esam Auroras dzīvoklī, pati Aurora ir devusies uz lauku ciemiem. Tā nu mēs trijatā te dzīvojam un baudām Kampalas ērtības – varam ieslēgt televizoru, varam uz gāzes plīts gatavot ēdienu un nav jākurina ugunskurs. Ar Džošafata bērniem palika Maikls, kurš ir kā tāds Džošafata pieņemtais bērns, jo viņa vecāki ir miruši. Palīdz arī Džošafata vecāki.
Šīs dienas ir brīvākas, bet atrodoties Kampalā viss prasa daudz vairāk laika. Auroras dzīvoklis neatrodas centrā, kad beigšu runāt, došos uz centru tikties ar Kristoferu, kuru Jānis Smilgainis ir uzaicinājis uz Latviju.
Es zinu, ka Dievs mani aicinās atpakaļ uz Ugandu, un šobrīd es jūtu, ka man ir jābūt Latvijā. Garīgi jūtos ļoti piepildīta. Es lasīju grāmatu „Simeona brīdis”, kur teikts, ka Dievs dod mums iespējas kalpot, ka tas, kam esam radīti ir piedzīvot Dieva klātbūtni. Un kad to piedzīvojam, tad atkrīt daudz jautājumu. Un es domāju, ka esmu daudz redzējusi, ko Dievs pie manis dara šeit Ugandā. Es ilgojos pēc Viņa klātbūtnes vēl un vēl. Esmu arī sailgojusies pēc cilvēkiem, jo esot ilgi prom, jūtu to raksturu un domāšanas atšķirību un man gribas, lai es saku vārdus un mani saprot.
Aizlūgšanu vajadzības – Džozefīnei ir izrauts zobs, bet viņai jau sāp vairāk kā divas nedēļas, jo ir skarts nervs. Lai Dievs viņu dziedina! Tāpat lūdzu par mājupceļu! Kā arī lai Dievs šīs pēdējās dienas Ugandā izdara visu, ko ir vēlējies pie manis izdarīt Āfrikā. Lai ved mani kalpošanā Latvijā. Kā arī ciemos ir ļoti vajadzīgs lietus, lai būtu raža.

VISS PADARĪTS!

Saruna ar Aiju 30.06. ap plkst.14:00.

„Esmu šobrīd savā ciemā, kur ir vesels bars cilvēku. Te ir atbraukusi viena amerikāņu organizācija (man liekas, ka no baptistu draudzes) un dala visādas zāles un medicīnas preces. Tad nu es taisījos arī iet un paskatīties un iepazīties ar viņiem, bet tu tikko uzzvanīji.

Bībeles skola ir beigusies. Mēs beidzām dažas dienas ātrāk, jo šoreiz bija nosacījums, ka viņi mūs baro un sedz ceļa izdevumus. Starpība starp iepriekšējo Bībeles skolas semestri bija tikai mēnesis, un viņi nevarēja sakrāt naudiņu. Tāpēc mēs sarunājām beigt dažas dienas ātrāk, bet tad vismaz ar priecīgu prātu; nevis, ka viņi iekļūst parādos mūsu dēļ.
Mums izdevās atvest uz Bībeles skolu skolotājus no Kampalas, kuri mācīja un jau iedeva gatavus materiālus par to, kā strādāt ar bērniem Svētdienas skolā. Vietējie mācītāji gaidīs mani atpakaļ nākamgad, un tad visiem tiem bērniem, kuri būs beiguši 10 mācību stundas, būs tāds liels kopējs izlaidums. Tā kā viņi gaida mani atpakaļ.
Atpakaļceļā uz mājām no Bībeles skolas, kad bijām pa ceļam Kampalā, mani aplaupīja. Tas man bija tā skumīgi, jo cilvēki ziedo un te... apmēram kādus Ls 17 vienkārši nozog. Bet tad es atcerējos, ka Jēzus teica — lūdziet par saviem ienaidniekiem. Un es to darīju.
Kā jūtas Džošafats?
Viņam izauga vēl viens augonis, mājupceļā no Bībeles skolas mēs piestājām Kinzā pārnakšņot, jo viņam atkal bija lielas sāpes. Tās sāpes bija tik lielas, ka viņš pats pārgrieza augoni. Bet nu jau dzīst un izskatās, ka būs labi.
Paldies par lūgšanām par lietu, te bija liels sausums, bet uznāca arī lietus. Un cilvēki atkal ir atguvuši cerību.
Kādas divas dienas ciemojos pie draudzenes Auroras, bijām kopā un viņa man ir ļoti liels iedrošinātājs un aizlūdzējs. No viņas es daudz mācos.
Šī (29.06.-05.07.) nedēļa

man paredzēta apciemojumiem pie tiem cilvēkiem, kuri ir nesen atgriezušies, kā arī pie tiem, kuri ir atkrituši no ticības. Ir man tāds mīļš brālis Ali, kurš atkal ir sācis dzert, un tad nu dosimies pie viņa un arī runāsim ar viņa ģimeni.
Šīs pēdējās divas nedēļas vairāk ir tam, lai atvadītos no draugiem un stiprinātu tos, kas ir atgriezušies pie Kristus. Došos vairāk no mājas uz māju, kā arī cilvēki apciemos mani.
Man ļoti gribas mājās. Ir tāda sajūta, ka viss ir padarīts. Ir pabeigts kāds posms, un Latvijā Dievs man ir ko sagatavojis. Šeit tas laiks ir bijis tāds, ka visu laiku gribas pieaugt, jo ir jūtams Dieva tuvums. Es arī sāku just, ka būs kādas lietas, kas man pietrūks, piemēram, karstais klimats, Latvijā, man šķiet, es salšu.

Kā tava Ugandas mājiņa kalpo?
Tā ir ļoti laba, dienā ir pietiekami vēsa. Man tagad ir arī vista, kas sākusi dēt olas. Kad nākamgad atgriezīšos man jau būs daudz jaunas vistas. Aurora arī ir sākusi celt māju netālu no manis, tā ka mums ciemā jau būs divas ārzemnieku mājas.
Bībeles skolā es arī veicu anketēšanu, ļoti daudziem no vietējiem mācītājiem ir tā, ka viņi nav beiguši pat pamatskolas 2.klasi. Viņiem ir kādas lietas, ko ir grūti saprast. Es arī prasīju, kas ir tas, ko Bībeles skolā būtu viņiem jāmāca. Viņi teica, ka viņi labprāt lasītu vēlreiz Bībeles stāstus – par Mozu, Āronu u.c. Viņi tās lietas ir dzirdējuši no citiem un tā kā paši lasa ļoti lēni, tad tos nav pārlasījuši. Viņi nav pārliecināti, ka sludina pareizi tās lietas. Cits ir kalpojis 7 gadus, cits jau 15 gadus kalpojis kā mācītājs. Draudzes arī ir dažādas, citas ir 100 cilvēki, citas mazākas. Bija arī viens jauns puisis mācītājs, kuram ir sapnis, ka vietējā apgabalā varētu būt kristīgā radio stacija. Viņi ir ļoti interesanti, un te jutos kā tāda mamma. Bet valodas barjera ir pamatīga, viņi kaut ko runā un es neko nesaprotu, bet kaut kā beigās nonākam pie viena viedokļa. Bībeles skolā bija liela mīlestība un sadraudzība, jo visi dzīvojām kopā.
Kā tev ar veselību?
Biju saslimusi un sāpēja kakls, bet jūtos stipra un spēcīga. Viņiem te ir savādāka pasaules uztvere, tas mazliet reizēm traucē. Tādā ziņā, ka viņiem visur ir jādod kukuļi. Arī baznīcā. Džošafats mēģina savu baznīcu oficiāli piereģistrēt un visur saskaras ar kukuļdošanu. Interesanti, ka viņi balto cilvēku klātbūtnē tomēr neprasa kukuļus, jo baidās, ka var nosūdzēt. Bet parastajiem cilvēkiem tikai par to vien runā. Viņi meklē visriebīgākos iemeslus, lai atteiktu. Tu vari vienu darbību veikt gadiem, vari reģistrēt savu baznīcu gadiem, un te nav nekādas steigas. Līdzīgi ar pastu un bankām. Viņi tev var kaut ko nedot, pirmkārt, tev ir jāgaida, kamēr kāds ierodas darbā, tad viņi tevi nosūtīs pie kāda cita utt. Ar dokumentiem te ir ļoti lēni.
Kāds man teica, ka man ir jānopērk Āfrikā zeme. Ja man būs vairāk naudas, to es varētu izdarīt. Es mēģinātu to apstrādāt, man ir parādījies zemnieka aicinājums. Varbūt tāpēc, ka visu laiku tie cilvēki ļoti cīnās ar nabadzību un es redzu, ka reizēm ir kāda neizdarība laikā, vai nav nopirkti pesticīdi, vai nav ideja, ka vajadzētu aplaistīt laukus, kad nelīst. Es ar kādiem esmu runājusi un iedevusi kādas jaunas idejas, ko darīt. Un tad man pašai arī ir ilgas, ka jānopērk zeme. Patiesībā, ja tu nopērc zemi, tad diezgan vienkārši vari kļūt arī par Ugandas pilsoni.
Te ir daudz bagātu cilvēku un ļoooti daudz nabadzīgo. Un tie bagātie pērk no tiem nabadzīgajiem kādas lietas par ļoti zemām cenām. Mēs runājām ar mācītājiem, kāpēc te ir tāda nabadzība. Viņi strādā ilgu laiku baznīcā un te nemaksā, un tad vēl kāds nāk un prasa palīdzību. Viņš, piemēram, ir iestādījis rīsus, bet saslimst bērns un ir vajadzīga steidzami nauda. Viņam ir jāiet pie kāda bagātā kaimiņa un jālūdz to aizdot. Bet tas bagātais kaimiņš ir gatavs aizdot tikai tad, ja viņš pēc tam, kad būs rīsu raža, pārdos to viņam par ļoti zemu cenu. Rezultātā, kad ienāk raža, tā vietā lai par labu cenu to pārdotu, viņš ir spiests par zemu cenu atdot tiem, no kuriem ir aizņēmies naudu. Un nabadzība turpinās!
Cik ilgi Aurora uzturēsies Ugandā?
Viņa būs līdz oktobrim un tad atkal brauks atpakaļ janvārī. Bet es ļoti gribētu viņu redzēt arī Latvijā. Viņa ir tāds liels aizlūdzējs, un es esmu redzējusi arī dziedināšanas, viņā ir liela mīlestība un iedrošinājums.
Es šodien maksāju kādiem bērniem skolas naudu, tā ir mana rūpe. Kad es redzu kādu bērnu, kurš neapmeklē skolu, es meklēju rokā vecākus un runāju. Brīdinu, kāda bērnam ir nākotne bez izglītības. Bieži tā ir arī vecāku nolaidība. Ir samaksāts par skolu, bet vecāki nekontrolē, vai bērni aiziet uz skolu. Kopā es esmu samaksājusi skolas naudu 19 bērniem.
Vakar man bija atpūtas diena un jūtos kā cilvēks. Ļoti nogurdina pārbraucieni. Es pirms tam biju Kenijā, tad braucām uz Bībeles skolu, kas ir pie Kongo robežas. Bija jāšķērso gandrīz visa Uganda.
Svētdien man ir jāiet uz tādu lielāku baznīcu sludināt, bet pie tā jau ir pierasts. Tagad es vairāk vēlos pavadīt laiku ar Auroru un Džošafatu un kā tāds sūklis uzņemt no viņiem visu. Lai varu braukt mājās!
Latvijā cilvēki jau gaida tevi, lai dzirdētu liecības par Ugandu!
Jā, es ar prieku liecinu par Ugandu, jo tas ir Dieva darbs.
(Ievēroju, ka Aijiņa šodien ir tāda nerunīga, jautāju, kāpēc tā?- A.M.)
Negribēšana runāt drīzāk ir no tā, ka ir bijis daudz sarūgtinājuma. Visas tās papīru kārtošanas lietas… Un kad es klausos, kā viņi viens otru izmanto un apceļ, tas arī mani dara bēdīgu. Tāpēc es tagad vairāk uzsūcu gan to labo, gan slikto. Jāuzmanās, kad nenāk ārā kas slikts par viņiem.
Ko tev šobrīd gribās no mājām?

Man ir sagribējies šašliku, kā arī kūku te nav, te arī saldējumu un jogurtu nevar dabūt. Arī zemenes te nevar dabūt. Gurķi arī neesmu redzējusi pa šo laiku.
Lūgšanu vajadzības – lai Dievs sargā un svētī laiku līdz mājupceļam, lai nav nekādas aplaupīšanas. Kā arī par Džošafata un viņa sievas veselību.
Aurora ir atļāvusi pēdējās dienas pirms mājupceļa dzīvot Kampalā savā dzīvoklī, un viņa ir ar mieru, lai tur padzīvo arī Džošafats ar sievu. Džošafata sieva bija ļoti priecīga par šādu iespēju; tā kā daudz priecīgu brīžu vēl priekšā.

PATEICĪBAS PILNA SIRDS...

Saruna ar Aiju 16.06.2009. ap plkst. 15:30.

„Šobrīd esmu Bībeles skolā Nabaalē, kur būšu 2 nedēļas. Tā kā šeit vietējie mācītāji ir ar visai minimālu izglītību, tad ir jāpiestrādā pie visādām lietām. Piemēram, es tagad daru matemātisku darbu un velku līknes, lai noskaidrotu, kāda tipa līderi viņi ir.”

Kāda bija Benija Hina konference?(05.-06.06.)

Tas bija ļoti svētīgs laiks. Es piedzīvoju fantastisku slavēšanu. Āfrikā cilvēki ir ļoti brīvi un arī patiesi, tur bija, šķiet, sapulcējušies tādi visharizmātiskākie cilvēki, kas vien te ir. Var just, ka viņi to dara no sirds un ar lielu prieku. Benijs Hins runāja par Svēto Garu - ka nav tādu kristieši, kurus nevada Svētais Gars, ka nevar nākt pie Jēzus, ja tevi nevada Svētais Gars. Viņš runāja par Svētā Gara spēku, ka ir jānāk Svētā Gara spēkam pār tevi un tu sāc lietot dāvanas. Viņš arī aicināja cilvēkus liecināt. Nāca cilvēki un liecināja par dziedināšanām. Tas viss notika lielā pielūgsmes un mīlestības atmosfērā. Kad es esmu kādreiz bijusi Latvijā kādā dziedināšanas pasākumā, tad ir vairāk apkārtējie kristieši, kuri izmisumā bļauj pēc Svētā Gara dziedināšanas. Bet te cilvēki zālē bija pilni mīlestības un pielūgsmes, un cilvēki tika dziedināti. Bija arī kāda sieviete, kurai varēja redzēt, ka viņai kājā ir izņemts kauls un ir ielikts stienis. Un četrus gadus viņa ir dzīvojusi lielās sāpēs. Un tagad pirmo reizi dzīvē viņa nejūt sāpes. Viņa liecināja, ka Dievs ir viņu dziedinājis. Konference deva Svētā Gara piepildījumu un varēju ar prieku un spēku doties uz Keniju.
Svētdien (07.06.) biju bīskapa Džeralda baznīcā, kur parunājos ar viņu un viņa sievu.
Pirmdien (08.06.) braucām uz mājām.
Otrdien (09.06.) devāmies uz Keniju. Mēs nelegāli šķērsojām robežu. Tas notika tā, ka mēs braucām ar mocīšiem pa ceļu (taciņām), tad ceļš beidzās un sākās purvs. Mēs tālāk gājām ar kājām. Un tur tālāk viens vīrs ar laivu mūs pārcēla pāri uz Keniju. Gājām atkal ar kājām. Es neredzēju nekādu lielu atšķirību starp valstīm, ja nu vienīgi cilvēkos ir kāda atšķirība. Kenijā ir augstāks dzīves standarts un līmenis. Cilvēki ir asāki un vairāk uz āru vērsti, arī vardarbīgāki. Kenijā galvenokārt kalpoju baznīcās pie mācītājiem. Viņi bija dzirdējuši, ka mēs vadam Ugandā Bībeles skolas un vēlējās ko līdzīgu arī tur. Mēs staigājām arī no mājas uz māju. Bija kāda diena, kad es runāju ar cilvēkiem, kas ir nekristieši, un visi, ar kuriem runāju, teica „jā” Dievam un vēlējās Viņu iepazīt.
Piektdien (12.06.) atgriezāmies mājās no Kenijas.
Sestdien (13.06.) mēs atpūtāmies. Mēģinājām sataisīt motociklu, bet nesataisījām.
Svētdien (14.06.) bijām Džošafata baznīcā. Pārsvarā bija sapulcējušies mācītāji un garīgie vadītāji. Bija tāda svētīga saruna starp vadītājiem un savstarpējs iedrošinājums.
Vakar (pirmdien, 15.06.) mēs visu dienu braucām uz šo vietu, kopā nobraucām kādus 900 km ar dažādiem pārvietošanās līdzekļiem. Šodien ir nogurums un grūti sakoncentrēt domas.
Džošafatam lēnām paliek labāk, kāja dzīst; bet sadzīšana nav notikusi pilnībā, jo mēs visu laiku esam kustībā. Arī vakar pēc garā brauciena viņš teica, ka jūt sāpes.
Šobrīd ir lietus sezona beigusies, bet raža vēl nav ienākusies, un tāpēc cilvēki visās vietās lūdz pēc lietus. Ārā ir ļoti karsts. Vakar mēs ieradāmies ļoti vēlu, un vairs negāja neviens transports uz šo vietu. Mēs dabūjām noīrēt kādu privātu automašīnu. Un kad te ieradāmies, vietējie cilvēki teica, ka Dievs mūs ir ļoti sargājis, jo mēs braucām pa ceļu, kur jāšķērso pāri tiltam viena upe, uz kuras pēdējās divas nedēļas visu laiku ir naktīs stāvēts ar automātiem un aplaupīti cilvēki. Vakarnakt tur neviens nebija un mēs tādā pilnīgā drošībā pārbraucām pāri. Es arī sazvanījos ar Auroru, jo viņa mani sapazīstināja ar diviem cilvēkiem, kuri šeit vietējiem mācītājiem mācīs par Svētdienas skolas darbu. Viņi stāstīs, kā bērniem vadīt Bībeles stundas un kā ar bērniem darboties. Man tagad ir uzdevums viņus brīdināt, lai brauc uz šejieni pa citu ceļu."
Kā tev ar naudiņām?

"Man ir sataisīta atskaite par 3 mēnešiem, bet nav bijis laika to visu ielikt internetā māsai. Bet Dievs ir bijis žēlīgs. Esmu daudziem varējusi palīdzēt. Bet tagad es jūtu, ka šomēnes ir mazāk, arī Latvijā, saprotu, kļūst arvien grūtāk. Īstenībā priecājos, ka būšu Latvijā jūlijā, jo iedrošinājums un stiprinājums ir ļoti vajadzīgs draudzēs. Es nesūdzos, jo zinu, ka Dievs gādās. Kad tā naudiņa ir mazāk, var just, ka ir ļoti jāplāno, kur ko tērēt. Un tad tieši rodas kādas vajadzības, piemēram, jāīrē mašīna, jo nekā citādi nevar tikt. Bet es saprotu, ka Dievs gādā. Liels paldies visiem, kas ziedo. Vakar man zvanīja Mareks, un teica, ka mazā Valdemārpils draudze ir ko noziedojusi Āfrikas cilvēkiem, un tad sirds lēkāja aiz prieka.
Pagājušajā nedēļā atkal sākās bērniem skola un es 16 bērniem samaksāju skolas maksu trīs mēnešiem. Dažiem bērniem pat nopirku uniformu, ko vilkt skolās. Kopā iztērēju kādus 80 Ls. Es arī nopirku materiālus Bībeles skolai, kancelejas preces, balto tāfeli, uz kuras rakstīt. Jo mācītājiem ir problēmas pierakstīt un tad ļoti jādomā, ko stāstīt un vizualizēt, lai viņi to atceras un tas paliek viņos."
Kā ar ilgām pēc mājām?

"Visgrūtāk man bija sestdien, kad atpūtos pa māju. Raudiens uznāca pēc cilvēkiem Latvijā un civilizācijas. Bet tad mēs runājām ar Džošafatu un viņš teica, ka tāda raudāšana un ilgošanās jau var kaut kur atsviest atpakaļ garīgā ziņā. Ka Dievs mani ielicis šajā laikā un Viņš to kontrolē. Un ja es vēl neesmu mājās, tas nozīmē, ka Dievs vēl kaut ko grib caur mani un pie manis darīt šeit Āfrikā. Un tad man palika vieglāk. Bet pēdējais mēnesis ir tāds ar dalītām jūtām – ļoti gribas mājās, bet tai pašā laikā; zinu, kad atbraukšu mājās, gribēšu atpakaļ.
17.jūlijā es būtu atpakaļ Latvijā. Es esmu pieņēmusies svarā! Āfrikā kaut kas skaists ir, ja sieviete ir nevis tieva, bet gaiša un apaļīga. Tad nu tagad esmu nedaudz pieņēmusies svarā, bet nesaprotu – kā. Jo tas ēdiens jau ir ļoti minimāls!!
Šajā Bībeles skolā ieradušies 16 mācītāji, mēs šoreiz Bībeles skolu netaisījām par velti, jo cilvēki nenovērtē to, kas ir par velti. Viņiem ir mūs jābaro un jāizguldina, un jāsamaksā atpakaļceļš. Pagājušajā reizē, kad mēs bijām pie viņiem, es nopirku katram Bībeles vietējā valodā un arī iedevu kādu naudiņu (apm. Ls 3.30. katram), un tas viņiem likās ļoti daudz. Mēs pagājušajā reizē daudz runājām par 10. tiesu un viens no mācītājiem tagad teica, ka pēc mūsu sludināšanas draudze sasparojās un nopirka mācītājam riteni. Tas bija liels prieks, ka Dievs lieto mūs, lai uzlabotu apstākļus mācītājiem.
Mēs vakaros pēc lekcijām visi sanākam kopām – ēdam, smejamies, stāstām stāstus, viņi daudz jautā par Latviju, uzspēlējam arī kādas fiziskās spēles. Daudzi no viņiem ir jauni vīrieši un tāpēc mēs mēģinām viņus kā izkustināt."
Vai tev nav kāds ugandietis iepaticies?

"Aaaa, viņi ir skaisti, bet savādāki. Ir bijis laiks pie viņiem pierast, daži no viņiem ir ļoti labi draugi. Bet šeit netaisos precēties.
Es jau ilgu laiku cenšos atrast kādu draudzīti, kas nav tik harizmātiska, jo es pārsvarā esmu pie brīvdraudzēm. Bet arī viņi paši saka, ka tās tradicionālās baznīcas Ugandā ir mainījušās."
Vai Benija Hina konferencē nejuti kādu atšķirību cilvēku vidū?

"Interesanti, ka Benijam Hinam līdzi bija viens sludinātājs, kurš runāja par līdzību ar sēklu, kas krīt auglīgā zemē un nes augļus, un kas krīt neauglīgā. No tās viņš runāja par ziedošanu. Ja tu ziedo ļoti patiesi, tad tu arī vari kārtīgi (auglīgi) dabūt atpakaļ. Ko es tā īsti nespēju atbalstīt, bet es arī nenoliedzu. Un tad viņš aicināja ugandiešus ziedot 1000 $ katram, jo tad Dievs svētīs bagātīgi atpakaļ. 70 vietējie cilvēki noziedoja 1000 $ un vairāki mazākas summas utt. Tas man parādīja ļoti lielu kontrastu. Jo Ugandā ir arī ļoooti bagāti cilvēki, bet viņi ir Kampalā. Bet problēma ir, ka bagātie nepalīdz saviem cilvēkiem. Tas man bija pārsteigums, ka tur bija daudz cilvēku, kas ziedoja šādas summas. Arī tam pašam "Miracle Centre" mācītājam pieder lidmašīna. Bet viņa draudzes, kuras ir laukos, vēl ne reizi viņu pašu vai bīskapu nav redzējušas vai arī saņēmušas kādu finansiālu palīdzību. Ja ir kāda liela draudze, zem kuras vārda tiek atvērtas vēl kādas draudzes, tad tā draudze var negaidīt kādu finansiālu palīdzību no tās lielās. Tas man tā jocīgi liekas. Vēl arī tas, ka šajā konferencē cilvēki bija sabraukuši no visas Āfrikas. Tagad, kad esmu bijusi arī Kampalā, ir jau arī grūti tiem bagātajiem cilvēkiem nākt atpakaļ ciemos, jo tur ir tik daudz burvestības, ļaunprātības un aprunāšanas. Viņiem nepatīk, ka kāds no viņu vidus attīstās finansiāli.
Aizlūgšanu vajadzības – par Bībeles skolu, lai arī Dievs pasargā ceļā tos skolotājus, kuri brauc mācīt par Svētdienas skolas darbu. Visā Ugandā ir vajadzīgs lietus. Man ir liela pateicība par visu, ko Dievs ir darījis ar mani un caur mani Ugandā.